LELB Vecumnieku, Valles un Bārbeles draudžu mācītājs Roberts Otomers allaž paudis savu viedokli, ja saskatījis apdraudējumu konservatīvajām pamatvērtībām un sabiedrībai, kurā aug viņa astoņi bērni. Tieši bērni ir viena no lielākajām Dieva iedotajām dāvanām. Otomeru ģimene caur savām sešām meitām un diviem dēliem piedzīvojusi gan apkārtējo apbrīnu, pausto atbalstu, gan neizpratni – kamdēļ mūsdienās tik lielu ģimeni? “Tiem, kas cīnās par konservatīvām vērtībām nebūt nav jābūt tikai mācītājiem. Tas ir jādara jebkuram, kas ir pārliecināts un deg par ģimenes vērtībām. Liela nozīme šodien ir nācijas vienotībai un ģimene ir tās stiprums,” pārliecināts ir astoņu bērnu tētis.

Klausies šo sarunu arī mūsu Spotify kanālā –

Kā tev liekās tik daudzi bērni ir dāvana vairāk sev vai arī pašai sabiedrībai?

Pret daudzbērnu ģimenēm ir dažādas reakcijas. Lielākoties  cilvēki priecājas, bet ir reizes, kad cilvēki nesaprot, kāpēc vajag tik daudz bērnu. Bībelē ir rakstīts, ka bērni ir Tā Kunga dāvana. Mēs katru bērnu tā arī uztveram – kā dāvanu! Priecājamies, ka viņš ir. Tas galvenais iemesls, kāpēc mums ir tik daudz bērnu – mēs par bērniem priecājamies. Es domāju, ka tā ir dāvana gan pašiem, gan sabiedrībai. Es atceros smieklīgu gadījumu, kad mums piektais bērniņš piedzima. Es biju aizgājis uz VSAA pieteikt pabalstu, kā jau parasti pēc bērniņa piedzimšanas. Un tur tā darbiniece, iesniegumu pieņemdama,  piesita kolēģei pie pleca un teica: ‘’Paskaties! Šim jaunajam cilvēkam ir 2008., 2009., 2011. un 2013. gadā piedzimis pa bērnam un vēl tagad viens!’’ Paskatījās uz mani un teica – tikai nebrauciet projām no Latvijas! Tas lika aizdomāties par to, ka tā tiešām ir vērtība sabiedrībai. Man bija liels pārsteigums, kad Vecumnieku domes priekšsēdētāja vietnieks uzrunāja mūs kā lielāko ģimeni novadā. Tad mums bija septiņi bērni.  Nezinu, vai esam arī lielākie šobrīd apvienotajā Bauskas novadā.

Jūs pazīstat vēl kādu ģimeni ar astoņiem bērniem?

Bārbeles draudzē ir viena kundze, kurai ir deviņi bērni, bet tie visi jau ir izauguši lieli un ir pilngadīgi. Bet mums draudzē ir ģimenes, kurās ir pieci un seši bērni.  Par to mēs priecājamies. Tās trīs ģimenes faktiski arī ir lielākās Vecumnieku novadā. Tā ka var secināt, ka tieši kristiešiem dzimst daudz bērnu. Vismaz mūsu galā tas tā izskatās.

Jūs viņus audzināt kristīgā pārliecībā. Vai, tavuprāt,  vecākiem ar konservatīvu pārliecību šobrīd ir pamats bažām par vidi, kurā aug bērni?

Es domāju, ka pamats bažām pavisam noteikti ir, jo mēs redzam virzību, kāda ir politikā. Konservatīvi domājošie spēki tiek bīdīti malā. Paši sūdzas, ka nekādi nespēj apturēt šo virzību. Tā virzība ir pretī tam, ko mēs redzam bagātākajās Eiropas valstīs. Tie, kas ir pabijuši šajās valstīs, kaut kādā veidā ar to ir saskārušies un tas, protams, raisa zināmas bažas. Es domāju, svarīgākais šobrīd mums pašiem turēties pie skaidrības, labas pārliecības, to tālāk mācīt bērniem, draugiem, apkārtējiem.

Visi mūsu bērni katru svētdienu nāk mums līdz uz baznīcu. Tad, kad mūsu vecākajai meitiņai bija kādi pieci gadi, tas ir nu jau kādus desmit gadus atpakaļ, mēs sapratām, ka mums vakaros vajadzīgi ģimenes svētbrīži. To mēs esam centušies darīt līdz šai dienai. (R.Otomers)

Protams, ja mēs no kaut kurienes atgriežamies mājās ļoti vēlu, tad svētbrīdi izlaižam.

Kā jūs tos veidojat?

Svētbrīža iesākumā ir īss lasījums no Bībeles vai no bērnu Bībeles. Es nezinu, cik bērnu Bībeles pa šiem gadiem esam izlasījuši  no vāka līdz vākam. Tad seko lielāko bērnu, to, kas jau māk runāt, īsa lūgšana. Mēs lūdzam katru bērnu pateikt vienu lietu, par ko viņš grib Dievam pateikties, kas bijusi  šajā dienā.

Vienmēr atrodas, par ko pateikties?

Jā, vienmēr atrodas, tikai jāpadomā. Tad, ja viņi grib par kaut ko aizlūgt, piemēram, ja kādam skolā būs kontroldarbs, vai kāds draugs vai klases biedrs saslimis, tad par to arī. Tad es to visu noslēdzu ar lūgšanu, visi kopā norunājam Tēvreizi un nodziedam pantu no kādas dziesmas. Adventa laikā un Ziemsvētkos nodziedam kādu šim laikam atbilstošu dziesmu. Un tā nu jau desmit gadus. Es redzu, ka tam ir liela nozīme. Bībeli lasot, paceļas visādas tēmas un jautājumi. Pēc lasījuma es uzdodu jautājumus vai arī viņi paši jautā. Tad tās sarunas arī raisās. Īstenībā, citreiz sarunas raisās arī pie televizora, kopā skatoties kādu seriālu vai filmu. Ieraugot kaut ko, kas nav labi, vai nu bērniem rodas jautājumi vai es pats komentēju, lai bērni nedomā, ka viss, ko viņi tur redz, ir normāli.

Jūs to, kas jūs izbrīna neignorējat, bet mēģināt izrunāt?

Cenšamies! Protams, ka nevar jau pilnīgi visu izkontrolēt, bet cenšamies ierobežot piekļuvi sociālajiem tīkliem vai kanāliem, kur tiek izplatīta mums nepieņemama informācija. Televīzijā ir daudz kanālu bērniem un pusaudžiem, bet es bērniem saku, ka negribu, ka viņi skatās tos muļķu kanālus. Es viņiem esmu teicis, ka negribu, lai mani bērni izaug par muļķiem. Par to mums raisās diskusijas, kas tad ir muļķis un kas nē.. (Smejas). Es domāju, ka viņi to saprot!

Kā Tu domā, līdz kuram vecumam vecāki var visvairāk ietekmēt savus bērnus? Tu teici, vecākajai meitiņai ir četrpadsmit gadi.

Vecākajās meitās parādās jau patstāvības vēlme. Grib domāt par savu dzīvi, kas ir normāli tajā vecumā. Paliek grūtāk iespaidot bērna domas, bet es redzu, ka kaut kādos brīžos viņai ir svarīgs mans viedoklis. Viņa nāk kaut ko vaicāt. Ir svarīgi uzturēt ar bērniem labas attiecības, ciktāl tas ir mūsu spēkos.

Lai jebkurā situācijā viņi varētu atnākt pie mammas vai tēta un kaut ko izstāstīt vai pajautāt.

Bet vispār tas spiediens no ‘’pasaules’’, kā to Bībele saka, ar to saprotot gan masu informācijas līdzekļus, gan vienkārši apkārtējo vidi skolā, ir milzīgs. Ja ģimenē nav kaut kas, ko tam likt pretī, tad es arī nebrīnos, ka daudzi aiziet līdzi straumei. Daudz kas ir atkarīgs arī no skolotājiem. Es domāju pusaudžu, jauniešu vecumā viņi vairāk viens otru ietekmē. Viņi tās ‘’gudrības’’ vairāk samācās viens no otra, jo bērni negrib būt atstumtie. Viņi grib iederēties savā barā. Tas pusaudža vecumam ir ļoti raksturīgi. Es atceros, kā man tas bija. Es biju ar mieru iziet uz kompromisiem, lai arī pašam tas nelikās īsti labi un pareizi, ko tu dari, bet tu to dari. Tāpēc man ir bijušas sarunas ar bērniem – vai tev vajag? Man liekas, ka tu vari būt stilīga arī bez tā, ka tu lamājies, piemēram. Tu taču bez tā vari iztikt! Kāpēc tev jāiet līdz tiem pārējiem, kad viņi tā dara?

Šobrīd notiek parakstu vākšana par grozījumiem Satversmes 110. pantā. Kurš no grozījumu punktiem Tev šķiet svarīgākais?

Manuprāt svarīgākais ir noteikt, ka dabiska ģimene ir iespējama tur, kur ir vīrietis un sieviete, tātad vīrs un sieva. Citās savienībās bērni dabiski nerodas. Tur tikai mākslīgā veidā var veidoties kaut kāda ģimene. Tas, man liekas, ir svarīgi, ka valsts aizsargā no pasaules iesākuma Dieva izveidotu savienību starp vīrieti un sievieti. Tas arī ir tas, kas pēdējos gados piedzīvo uzbrukumu Rietumu pasaulē – gan Eiropā, gan Amerikā. Tas ir skumji to novērot. Nelaimīgais Satversmes tiesas lēmums 2020. gada novembrī, kurš iezīmēja pagrieziena punktu arī mūsu valstī. Daudzi pretējos ieskatos esošie priecājās, ka beidzot ir izdevies kaut ko tādu panākt. Līdz ar to Satversmes tiesa kļuva par tādu ‘’melno caurumu’’, ja tā var sacīt, caur kuru LGBT kustība mēģina bīdīt visus savus projektus.  Ja neizdodas citā oficiālā ceļā, caur Saeimu, kura daudzkārt bija tos noraidījusi, tad tagad Satversmes tiesā mēģina savas intereses lobēt.

Runājot par šo Satversmes tiesas lēmumu, Tu arī kādā savā publikācijā, kas bija lasāma aprinkis.lv portālā rakstīji, ka pēc šī lēmuma Latvijas nākotne un labklājība izskatās daudz drūmākās krāsās.

Tieši tā! Es savas domas neesmu mainījis. Man liekas, ka cilvēki neaptver to, cik nopietna var būt šī lieta. Bieži vien cilvēki saka – svarīgi, kas notiek reālajā dzīvē un ko mēs tur ņemsimies par tiem likumiem, jo tas tak tāpat neko nemainīs. Bet tā tas nav! Visi likumi, kas tiek valstī pieņemti ātrāk vai vēlāk ietekmē katra cilvēka dzīvi. Caur likumiem daudz ko var ietekmēt sabiedrībā.  Ir vesels lērums cilvēku, kas  tiecas nonākt pie varas, kas iet politikā ar mērķi ietekmēt tālāko nācijas, valsts attīstību. Kurā virzienā tās stūrēs. Šajā 2020. gada Satversmes tiesas lēmumā bija absolūta patvaļa. Tas, kā iztulkoja vārdu ‘’ģimene’’. Satversmes 110. pantā ir nodefinēts, kas ir laulība – savienība starp vīrieti un sievieti. Bet ģimenes jēdziena skaidrojuma  šajā pantā nav. Tad Satversmes tiesa nāca ar savu definīciju. Absolūti liberālu, kā mēs to šobrīd redzam.

Tāpēc ir svarīgi, ka tiek nostiprinātas izmaiņas Satversmes 110. pantā. Tad jau būs daudz grūtāk tiesnešiem lobēt savas intereses. Kas ir pats skumjākais – īstenībā jau Satversmes tiesas lēmums nebija lēmums pēc būtības. Tas bija politisks lēmums. (R.Otomers)

Pavisam nesen, kad Satversmes tiesas bijusī tiesnese Sanita Osipova  pretendēja uz Augstākās tiesas tiesneša amatu, Saeima viņai tieši to arī norādīja, ka viņa caur tiesu sistēmu ir bīdījusi politiku. Ja viņa to grib, tad to var darīt caur politisku partiju. Pareizais lēmums būtu nevis caur tiesu īstenot politiku, bet iesaistīties politikā. Normālā ceļā, kā tas ir paredzēts.

Tu kā mācītājs varētu pakomentēt – ko Dieva vārds saka par ‘’standartu noturēšanu’’, par sargāšanu sabiedrībā? Vai ir norādes?

Protams ir! Attiecībā uz ģimeni – jau pie radīšanas stāsta, no Bībeles pirmajām lappusēm mēs redzam, ka laulība un ģimene ir Dievam ārkārtīgi svarīgas lietas. Dievs saka Ādamam, ka vīrs atstās savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai. Tas faktiski ir laulības iestādījums, un šie vārdi vēl joprojām baznīcā katrās laulībās tiek atkārtoti. Tieši Ādamam un Ievai, vīrietim un sievietei, Dievs saka – augļojieties un vairojieties! Dievs to nesaka Ādamam un Stīvam vai Ievai un Evai, bet tieši Ādamam un Ievai. Tam ir arī bioloģiski iemesli. Tikai vīrietim un sievietei var rasties pēcnācēji. Tikai tur, kur ir vīrietis un sieviete.  Tālāk Bībeles tekstā mēs redzam, ka laulība un ģimene tiek no Dieva aizsargāta. Caur baušļiem – Tev nebūs laulību pārkāpt. Mozus grāmatās ir šī baušļa izvērsums, ar ko drīkst, ar ko nedrīkst gulēt. Tas, ko tagad mēģina uzstādīt par normu, Bībelē ir nosaukts par  grēku, pārkāpumu. Tas vēlreiz tiek nostiprināts Jaunajā derībā. It sevišķi apustuļa Pāvila vēstulēs Romiešiem un Korintiešiem tas par jaunu tiek nostiprināts.

Kādas sekas, tavuprāt, var būt Civilās savienības likuma pieņemšanai?

Pēc likumprojekta spriežot, tas tiek virzīts kā laulības surogāts. Kad veidojas kaut kāda savienība, alternatīva laulībai. Es domāju, ka to virza liberālo partiju pārstāvji ar domu, lai šādā savienībā homoseksuālie pāri varētu legalizēt savas attiecības, iegūstot pietuvinātu līdzību laulībai. Es domāju, ka pie tā viņi neapstāsies. Citu Eiropas valstu pieredze rāda, ka laulības surogātversijas izveide ir pirmais solis. Nākošais solis ir viendzimuma attiecības legalizējušo kurnēšana par diskrimināciju, kas beidzas ar viendzimuma pāru laulības reģistrāciju.  Tāda šī virzība ir bijusi citur un nav iemesla domāt, ka Latvijā tas tā nenotiks. Ja tas modelis kādā vietā ir pārbaudīts, tad kāpēc izdomāt riteni no jauna?

Daudziem gribas būt tālu no politikas. Daudziem liekas, ka šis viss ir viena liela politika. Un tomēr – kāda būtu tava vienkāršā atbilde uz jautājumu – kāpēc parakstīties?

Mana atbilde – lai pastāvētu par tām vērtībām, kas mums ir paša Radītāja iedotas. Lai pastāvētu par dabiskas, var pat teikt – dievišķi izveidotas ģimenes nākotni mūsu sabiedrībā arī turpmāk. Ģimene ir nācijas, sabiedrības, valsts stiprums. Ja mēs tai uzbrūkam, ja ģimenes izjūk, tad nav cerību uz stipru sabiedrību. Ir svarīgi stiprināt ģimenes, kurās var rasties bērni. Paraksti ir vajadzīgi, lai grozītu Satversmi uz dabiskas ģimenes aizsardzību un stiprināšanu.

Šis turpina būt arī satraucošs laiks Krievijas iebrukuma dēļ Ukrainā…

Arī manai sirdij, saistībā ar to, kas notiek Ukrainā, ir pastāvīgs slogs. Tās ir pārdomas, kas līdz šim nav bijušas, jo vienkārši nebija tāda iemesla. No šī sloga nevar aizmukt. Tas ir pārņēmis cilvēku prātus un domas. Tas ļoti labi atspoguļojas arī sociālajos tīklos. Cilvēki dalās ar informāciju par notikumiem Ukrainā. Tas tā ir pavisam noteikti. Tomēr es domāju, ka Latvijas sabiedrībai, jebkurai sabiedrībai ir svarīgi turpināt iesāktos darbus. Mēs jau nevaram tagad pilnībā paralizēt savu dzīvi, tāpēc, ka kaut kur notiek kaut kas slikts, šajā gadījumā karš. Martins Luters Kings reiz sacījis paradoksālus vārdus, pie kuriem man ik pa laikam, arī par šo domājot, ir jāatgriežas. Viņš teica: ‘’ Ja es zinātu, ka pasaule beigsies rīt, es vēl šodien iestādītu koku’’. Arī mums ir jādarbojas uz priekšu. Arī no Latvijas drošības viedokļa. Jebkurai tautai ir svarīgi turpināt savu attīstību. Karus uzvar nevis armijas lielums, bet nācijas vienotība.

Mēs redzam, cik grūti ir sakaut vienotu nāciju. Cik svarīgi arī mums šo vienotību turēt, ne tikai vienas nācijas, bet valsts ietvaros. Arī pastāvot atšķirīgiem viedokļiem ir jānonāk pie kopsaucēja, nosodot agresiju un vardarbību. Turpinot iesāktos darbus, mēs stiprinām savu vienotību. (R.Otomers)

Arī velns, ne tikai pretinieks karā, priecātos, ja mēs tagad pēkšņi padotos un neko nedarītu. Ja mūsu dzīve paralizētos. Paralizētu pretinieku ir viegli uzvarēt. Ja tu turpini darboties un esi stiprs tajā, ko tu dari, tad tevi ir grūti pieveikt.

Tad, kad vērtību pamati politikā un sabiedrībā brūk, vai mācītājam būtu jāpaliek draudzē vai būtu jāiet politikā?

Tas ir jautājums par aicinājumu. Es pavisam skaidri apzinos, ka Dievs ir mani aicinājis, lai es mācītu un sludinātu Dieva vārdu. Tas ir mans primārais dzīves aicinājums. Lai dotos politikā arī ir jābūt vismaz iekšējam aicinājumam. Ja tevi kāds cilvēks cenšas pierunāt iesaistīties politikā, tad par to var domāt, bet iekšējam aicinājumam ir jābūt. Es tā saprotu, ka arī politikā nebūt nav viegli to cīņu izcīnīt. Ar vienu cilvēku ir par maz. Ir jābūt partijai, domubiedru grupai un tā tālāk. Man ir pazīstami pāris politiķi, kuri ir cīnījušies, aizstāvot konservatīvas vērtības. No tā, ko viņi man stāstīja, manas nojautas ir apstiprinājušās – tas nebūt nav vienkārši!

Katram ir jābūt savā vietā, atbilstoši savam aicinājumam.

Jā! Bet es arī nedomāju, ka tam, kurš cīnās par konservatīvām vērtībām, noteikti ir jābūt mācītājam. Tas var būt jebkurš, kas ir pārliecināts par savu lietu, deg par to un labā stājā to var izdarīt.

Klausies arī šo sarunu –

Materiāls tapis sadarbībā ar Latvijas Kristīgo radio un raidījumu “Balso par ģimeni”. Paldies tā sagatavošanā Ilgai Bēmei!

Ja vēlies parakstīties par šajā materiālā minētajiem Satversmes grozījumiem par ģimenes jēdziena nostiprināšanu, dodies uz latvija.lv/pv

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT