Jaunā iknedēļas raidījuma T-elpa pirmais viesis ir Konservatīvisma studiju centra direktors Andis Kudors. Runāsim par personiskām izvēlēm, izaicinājumu pārvarēšanu, ģimenes saglabāšanu un iekšējo cīņu, ko pārvarot, Andis ieguvis mieru. Runāsim par vērtībām, kas jāsargā un iekšējo stāju, kas jāsaglabā. Par ģimeni. Sarunu vada Gita un Andars Ignaci.

Kādas ir atšķirības starp konservatīvismu un liberālismu?

Politiskā ideoloģija ir vērtību un principu sistēmisks apkopojums, kas palīdz saprast, kas ir problēma, piemēram, Latvijas politikā, un, kādi ir soļi šīs problēmas risināšanai. Politiskā ideoloģija vienmēr sakārtos vērtības, kā mums pret ko izturēties, kas ir svarīgāks, kas mazāk svarīgs un, kā tuvoties, ja ne ideālam, tad daudz labākam stāvoklim gan valsts pārvaldībā, gan cilvēku attiecībās un visā, kas saistīts ar politisko procesu. Konservatīvisms, manuprāt, ir vislabākā politiskā ideoloģija, jo tā visreālāk skata cilvēka dabu jeb būtību, tā skata cilvēku, kā nepilnīgu būtni, tādu, kurš krīt, un kristīgā terminoloģijā, tādu kurš grēko. Liberālisms skata cilvēku kā tādu ideālāku veidojumu ar optimistiskāku skatu uz to, kas ir cilvēka daba un to, kā cilvēki spēj risināt savstarpējās attiecības. Liberāļu doma parasti akcentē, ka valsts ir ar tādu kā vienošanās līgumu, tāpēc tas nav nekas sevišķi cēls, tur nav nekā paaugstināta, ka būtu par kaut ko jāiestājas vai kas jāupurē. To, savukārt, teiks konservatīvie, jo viņiem valsts ir kaut kas īpašāks. Viņi parasti būvē dažādas trepītes – kā indivīds, ģimene, nācija un valsts. Es domāju, ka liberāļu doma par to, ka cilvēks ir ārkārtīgi racionāla būtne un līdz ar to spēj vienoties ar citiem tādiem pašiem racionālajiem, principā ir antizinātniska.

Man Latvijas Universitātē doktorantūrā bija kognitīvās zinātnes priekšmets, kas no psiholoģijas, komunikācijas perspektīvas un vēl citām starpdisciplinārām zinātnes nozares pieejām pēta, kā mēs domājam, redzam apkārtējo pasauli un, kā veidojam savus spriedumus. Man bija ļoti labs pasniedzējs doktors Šķilters. Šīs kognitīvās zinātnes rāda, ka mūsu racionalitāte, ko uzsver liberāļi, ir tāda diezgan nedroša lieta. Tā ir atkarīga no konteksta, no situācijas un no tā, cik daudz ap mums ir informācijas. Tikko ap mums ir dezinformācija, meli, propaganda, reklāma, tā šī liberāļu slavētā racionalitāte ir iedragāta. Vienkāršākais piemērs – kā mēs uzķeramies uz reklāmām. Mēs nenopērkam to, ko mums labāk vajadzētu, bet uzķeramies uz emocionālo vēstījumu ap preci, nevis tikai uz sausu analīzi, kādas ir šīs preces īpatnības. Tā strādā arī politiskā reklāma un arī propaganda. Konservatīvi domājošie aptuveni pirms desmit gadiem, kad bija runa par Krievijas dezinformācijas ietekmi, pirmie zvanīja trauksmes zvanu. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi saprata – ja būs tik masīva propaganda, tad cilvēks ir apmānāms, un viņam būs vajadzīga valsts aizsardzība.

Es kādreiz strādāju Austrumeiropas politikas pētījumu centra domnīcā. Mēs pētījām visu, kas saistīts ar Krievijas dezinformāciju un propagandu un to, kas šeit ir destruktīvi ietekmējis procesus. Šis konservatīvais un reālistiskākais skatījums uz cilvēka dabu palīdz uz pasauli skatīties un arī pētīt objektīvāk. Vēl viena svarīga lieta, spilgtāks konservatīvisms iestājas par dabisku ģimeni. Vārds “konservatīvisms” ietver sevī atšķirīgu nozīmi. Piemēram, Vācijas kristīgie demokrāti, lai arī dažos jautājumos ir konservatīvi, uz Polijas vai Latvijas konservatīvā viedokļa fona, izskatās pat kā liberāļi.

Tad, kad mēs runājam par konservatīvismu, ir jāskatās valsts konteksts un konkrētais saturs, ko tad vietējā sabiedrība uzskata. Konservatīvie ir par to, ka ir jāsaglabā tas, kas gadsimtos pārbaudīts, jauninājumi jāievieš tikai tur, kur ir problēma un, kur kaut kas nestrādā. Konservatīvie var būt arī progresīvi, viņi var būt par lielām pārmaiņām sabiedrībā. Piemēram, tur, kur radikālais liberālisms atbalstīs homoseksuālisma reklāmu vai eitanāziju un abortus, konservatīvie teiks “stop”. Šis uzsvars kausam ir ģimenes un nācijas pastāvēšana. Liberāļiem valsts izveide vispār ir nejaušību kopums, un viņi ir vairāk orientēti uz tādām pamatvajadzībām. (A.Kudors)

Protams, pamatvajadzības ir derīgas, bet es vairāk domāju, šīs te materiālās. Piemēram, ja runājam par azartspēļu atbalstīšanu vai neatbalstīšanu valsts līmenī. Liberālā nostāja ir tāda, ka tik nauda, nodokļi. Labi, lai ir brīvība un daudz kas jau liberālismā ir pieņemams arī konservatīvajiem, piemēram, klasiskais liberālisms. Kad tikko liberālisms radās, tajā bija daudz labu lietu un toreiz tieši liberāļi pirmie iestājās par nāciju valsti. Viņi bija pret feodālismu, monarhiju un atbalstīja nāciju valsti. Mēs, Latvijā, daudzi esam par nāciju valsti, pat tie, kas ir liberāļi. Ar laiku liberālās idejas aizgājušas prom. Ir tāda klasiskā liberālisma ideja, ka cilvēks, kā indivīds ir vērtība un viņam ir tiesības, pret viņu jāizturas ar cieņu, vienalga, ko viņš ir vai nav sasniedzis uz šīs zemes. Tā ir tā labā nostāja, bet mūsdienu liberālisms ir daudz aizslīdējis pa kreisi un tostarp uz autoritārisma pusi.

Kā agrākie vēsturnieki nosauktu to, ko redzētu šobrīd?

Es varu tikai minēt, iespējams, viņi no tā laika perspektīvas šo sauktu par destrukciju. Ja brīvībai nav morālo robežu, beigās tur sanāk haoss un destrukcija.

Vai nav tā, ka konservatīvie saka – robežas definē augstāks spēks, turpretī liberāļi saka, ka paši ar visu tiks galā?

Arī konservatīvie būs atšķirīgi. Man, piemēram, kā kristietim ir šis kristīgais konservatīvisms. Mana konservatīvā pārliecība lielā mērā veidojas tieši dēļ kristīgās pārliecības. Būs citi konservatīvie, kas nav kristieši un tas ir normāli. Viņi vienkārši būs konservatīvi, jo būs uzmanīgi pavērojuši vēsturiskos procesus un cilvēku dabu, un tad arī nonākuši pie līdzīgām vērtībām. Mēs satiksimies un būsim vienoti daudzos jautājumos. Tur nav problēmas, ja viens tic Dievam un otrs netic.

Kāpēc tu radīji šādu konservatīvisma studiju centru?

Man bija līdzīgs motīvs, kā vienam no pirmajiem konservatīvisma autoriem Edmundam Bergam, kurš rakstīja savus darbus. Viņš redzēja Franču revolūciju, un redzēja, ka dažādām labām pārmaiņām līdzi nāk milzīga destrukcija un blaknes. Piemēram, rakstot par ģimeni, viņš redzēja, kā pēc revolūcijas dramatiski pieaug šķiršanās skaits, nerunājot arī par dažādām vardarbības epizodēm. Bergs bija viens no britu domātājiem. Klasiskais konservatīvisms atšķiras no mūsdienu. Bergs bija par monarhiju, es tomēr neaicinātu Latvijā izveidot karaļnamu.

Pamatā, tā ir reakcija, kas ierauga, ka līdz ar jauninājumiem līdzi atnāk destrukcija. Tāpēc mums ar Agnesi Irbi, Jāni Hermanu un Mārci Gobiņu pirmais impulss bija Satversmes tiesas spriedums – kad bērna mātes draudzenei lesbietei piešķīra paternitātes pabalstu. Bija vēl citas epizodes, kur redzam, ka tie, kas balso par liberāļiem, nerespektē liberālisma vērtības. Piemēram, viņi nerespektē plurālismu un to, ka mums konservatīvajiem ir tiesības to paust. Žurnāliste Sandra Veinberga, kas sevi pozicionē izteikti liberāli, principā iestājās pret demokrātiju, pret demokrātiskām cilvēka tiesībām. Viņa taču aicināja skatīties no kāda vidus tiek uzaicinātas amatpersonas, un, ja starp tām esot kristieši, tad ir jāuzmanās, vai viņi spēs labi savu darbu darīt. Tas ir atklāts aicinājums uz diskrimināciju. Kur tajā brīdī bija visi demokrātijas un liberālisma aizstāvji? Viņu nebija, daži konservatīvie, ieskaitot mani, toreiz publiski nostājās pret Sandras Veinbergas aicinājumu diskriminēt. Kad viņa nosauca konkrētas personas, starp tām bija gan Bordāns, gan Ģirģens, gan Raivis Dzintars, tur bija jābūt tādam troksnim un ne jau tikai no konservatīvo puses. Tur bija jārunā ikvienam, kas iestājas par principiem, kas ir Latvijas Satversmē rakstīti. Šī centra dibināšanas impulss nāca no viļņa, kurā bija piedāvājums uz destrukciju dabiskās ģimenes sfērā.

Kāda ir šobrīd tā vīzija?

Pirmkārt, mums ir vīzija palīdzēt Latvijas iedzīvotājiem izglītoties un saprast to, ko daudzi intuitīvi nojauš par politiku, bet nezina, kā tas saucās. Pastāv jau arī tādi kā sajaukumi, kur vienā jautājumā pilsoņi ir konservatīvi, piemēram valodas jautājumā vai izpratnē par nāciju un ģimeni, bet citā varbūt viņi būs liberāli. Un tas nekas, svarīgi ir visus nepiespiest būt vienā kastē, kurā ir tikai mūsu standarts. Tas būtu autoritāri. Svarīgi ir izglītot. Vēl ir mērķis – mudināt politiskās partijas precizēt savu ideoloģisko rāmi. 20. gadsimta beigās politoloģijā bija populāri runāt par to, ka ideoloģija zaudē savu nozīmi, un tiešām cilvēki vairāk pārgāja uz tematiskiem balsojumiem. Latvijā tas ir izteikti. Teiksim, kaut kas tur vienā tēmā ir jāatrisina vai tilts jāuzbūvē, vai jāapkaro korupcija. Tas viss ir labi, bet, ja pilsoņi zinās, uz ko partijas ir specializējušās, tad ir cerība samazināt šo partiju jaunradi, kas ir pārsvarā uz tematiskām lietām veidota. Ja es, kā vēlētājs zināšu, ka konkrētā partija gan ekonomiskajos, gan sociālajos jautājumos rīkosies konservatīvi, es par viņiem balsošu.

Vēl mēs gribam līdzsvarot un samazināt netaisnību, kas ir sociālās zinātnēs. Proti, augstskolās konservatīvisms ir pastumts malā, un tur dominē liberālās idejas. Tas dod iespēju žurnālistiem un aktīvistiem sociālajos tīklos apsaukāties un saukt konservatīvo pārliecību par tumsonību. Mēs gribam pielikt klāt intelektuālo produktu, kas var samazināt šo iespēju mēdīties. Es domāju, ka tie, kas ir klausījušies Agnesi Irbi, kura ir gan filoloģe, gan filozofe, saprot, kas ir intelektuāls konservatīvisms.

Šobrīd esam tikai nodibinājušies un saprotu, ka viss, protams, prasa arī naudu. Esam domnīca, bet esam reģistrēti, kā biedrība. Tie, kas ir aktīvi biedrībās, zina – katrs nozīmīgs projekts prasa finansējumu. Tas nepieciešamas gan grāmatas publikācijai, gan pētniekiem. Diemžēl Latvijā liberālu ideju popularizēšanai finansējumu ir vieglāk atrast. Tas arī parāda šo netaisnīgumu, kur ir iespēja domnīcām iegūt finansējumu. Kad es iepriekšējā domnīcā pētīju Krievijas ārpolitiku un tas bija saistīts ar nacionālo drošību, šai tēmai bija vieglāk atrast finansējumu. Uzskatu, ka Sabiedrības integrācijas fondam būtu daļa finansējuma jāvelta kādām iniciatīvām, kas ir saistītas ar dabiskas ģimenes aizsardzību. Tāpat, arī pētījumiem par konservatīvām vērtībām.

Tu ieminējies par Vācijas konservatīvismu, kas salīdzinot ar mūsu, ir vairāk uz liberālo pusi. Kā tu redzi, cik ļoti tas korelē ar ģimenes stiprību, šķiršanās koeficientiem un bērnu skaitu?

Tas ir labs un izpētes vērts jautājums. Šādā virzienā mēs varētu arī darboties un skatīties, kas un, kā strādā kādās valstīs. Valstis ir dažādas un atšķiras ar savām politiskajām idejām, kas dominē politiskajā pamatstraumē. Polija, kur konservatīvie vairāk nostiprinājušies un ir ar lielāku katoļticīgo īpatsvaru, atstāj savu iespaidu uz politiskajiem lēmumiem. Kā redzam gan pret poļiem, gan ungāriem ir diezgan agresīva citu valstu liberālā daļa, jo šīs valstis ir pret iestāšanos par dabisku ģimeni un pret abortiem.

Ungāri ir labs paraugs, kā arī finansiāli atbalstīt jaunās ģimenes un demogrāfiju. Protams, finanses neatrisina visu, bet kompleksas problēmas jārisina kompleksi. Ir jābūt risinājuma klāstam. Viena lieta nekad neatrisinās visu. Problēma ir, ka šos aizstāvjus sāk uzreiz apsaukāt par “putinistiem”. Lai arī man nepatīk Ungārijas prezidenta Orbāna komunikācija ar Putinu, bet vai tāpēc tas, ko ungāri dara dabiskās ģimenes atbalstā, uzreiz ir slikti? Taču, nē! Ungāriem demogrāfijas problēma jau no 80. gadiem ir dramatiski slikta, tāpat kā rietumeiropas rādītāji dzimstībā kopumā ir vēl sliktāki, nekā Latvijā. Viņi to demogrāfisko tukšumu ir risinājuši ar migrāciju. Kopš 2015. gada vairums ir attapušies, ka tas nav vislabākais risinājums, jo liela daļa migrantu ir ieradušies no atšķirīgām kultūrām un Eiropā neintegrējas. Viņi veido, ko savu un sāk pieprasīt savai izpratnei par vērtībām atbilstošu politiku. Tāpēc konservatīvie gan citur, gan arī Latvijā ir kritiskāk noskaņoti pret brīvu migrāciju. Mēs te nerunājam par bēgļiem no kara zonām, bet par ekonomiskajiem migrantiem. Konservatīvie iestājas par to, ka mums ir jāsaglabā kultūra, kas ir viens no pastāvēšanas mērķiem, ne tikai, lai mums būtu daudz naudiņas, bet lai mēs sargātu arī kultūras vērtības. Un tad ir skaidrs, vai migrācija būs visam risinājums. Liberāļiem, piemēram, azartspēles jomā ir uzskats, ka ir labi, ja nāk nodokļi. Konservatīvie turpretī saka – labi, nodokļi nāk, bet ģimenes grūst. Azartspēles līdz ar to ir milzīga sociāla destrukcija.

Ja tu būtu pie varas un tev būtu sapņu komanda, kā tu samazinātu tos sliktos demogrāfijas rādītājus?

Šis jau ir par miljonu jautājums. Starp citu, Ungārijas piemērs, kā viņi ar finanšu instrumentiem palīdz ģimenēm, ietver atbalstu kreditēšanas jautājumos, pabalstu ziņā, nodokļu ziņā, radikālos uzlabojumos māmiņām ar četriem bērniem. Šī ir viena daļa, ko īsteno arī sociāldemokrātiskās valstis, tie paši skandināvi, zviedri. Un izrādās, viņus par šo drīkst slavēt, bet ungārus nē. Te parādās dubultie standarti. Viens, protams, būtu šie finanšu rīki (nodokļu atlaides daudzbērnu ģimenēm, pabalsti, mājokļu kredītpalīdzība un vēl citi), otrs ir tās lietas, kas nav uzreiz tiešā veidā saistītas, bet ilgtermiņā ir svarīgas. Ir jānostiprina izpratne par dabisku ģimeni! Mums nav jāļauj reklāmai ietekmēt jaunus un nenobriedušus prātus, bērniem un pusaudžiem nav jādzīvo vidē, kur tiek rādīts, ka homoseksuālas attiecības ir viens no variantiem. Es, kā kristietis saku, ka tas, pirmkārt, ir grēks un tā ir arī destrukcija un novirze. Kāpēc šo drīz vairs nedrīkstēs teikt? Redzam, ka ir jau valstis, kur man būs problēmas, ja es ko tādu tur šodien pateiktu. Tā ir runas brīvības ierobežošana. Vēl nesen ārsti par to runāja, tagad viņi to vairs nevar teikt. Nez vai apustuli Pāvilu varētu nosaukt par tumsoni, viņš pat pēc pasaulīgiem standartiem bija izglītots vīrs. Tātad, ir lietas, ko gan varētu darīt, gan arī nobremzēt un nedarīt. Ir jānostiprina Satversme. Es aicinu visus balsot par dabiskās ģimenes definīcijas nostiprināšanu Satversmē. Ja mēs uztraucamies par demogrāfiju, būtu jāsaprot, ka katru gadu tūkstošiem bērnu tiek nogalināti abortos. Kristieši to uztver par slepkavību. Tas diemžēl ieiet izglītības sistēmā kā norma un arī reklāmās. Ir filmu platformas, kur notikušas šajā ziņā dramatiskas pārmaiņas. Vēl pirms 10 gadiem nekas tāds tajās nebija vērojams, arī popkultūra šo popularizē arvien vairāk. Es domāju, ja nepieaugs kristiešu un cilvēku ar spilgtu pārliecību par šiem jautājumiem skaits, tad pat nezinu, vai demogrāfija atrisināsies.

Šis ir arī vērtību jautājums. Kopš 19. gadsimta, kad ir piedzīvotas pārmaiņas un mainījusies izpratne par ģimeni un sabiedrības struktūru, sievietes ir priecīgas, ka ir varējušas pašas sākt strādāt un pelnīt. Līdz ar to ieguvušas lielāku brīvību, kurā ir arī mazinājusies motivācija, kas bija senos laikos, kad visi sprieda par to, ka ģimene un bērni ir vērtība. Ir ļoti daudz faktori, kas cauri gadsimtiem šo ir ietekmējuši un, kas ir atbilde, kāpēc mēs esam tur, kur šobrīd esam. Mēs esam dramatiskā situācijā, jo eiropieši burtiski izmirst. (A.Kudors)

Demogrāfs Ilmārs Mežs, kuru tik ļoti mēģināja kušināt, jau sen operēja ar skaitļiem un to, kas sagaida nākotnē. Situācija var protams mainīties, ja jaunās meitenes, kas aug, būs māmiņas ar daudziem bērniem. Es, protams, savu zvaigžņu komandu, ja man tāda būtu, nevarētu piespiest ko darīt, jo pamatā tas ir katra izvēles un vērtību jautājums.

Paldies par tavu drosmi klajā laist grāmatu, kurā atklāj sevi un cīņu ar atkarībām. Šodien piedāvājumā ir daudz literatūras, kā tikt vaļā no atkarībām un, kā atbrīvoties no aizvainojuma, taču tieši šādu pieredzes stāstu ļoti pietrūkst. Saki, kā tu iekriti atkarībās savā dzīvē un vai esi sapratis, kas liek cilvēkiem paklupt?

Es no 1995. gada līdz 2005. gadam biju aktīvs kristietis un tad lēnām sāku ripot no kalna lejā. Bērnībā izaugu neticīgā vidē. Pēc 8. klases man viena skolotāja uzdāvināja grāmatu, kurā bija nodaļa par pēcnāves redzējumiem. Tas man bija pirmais impulss sākt domāt par kaut ko vairāk, nekā tikai par redzamo, materiālo. Tad es arī izlasīju Bībeli, izlasīju visu Jauno Derību un kļuvu par ticīgo. Var teikt, ka mana ticība vispirms radās caur Bībeles lasīšanu. Kad man bija 25 gadi, es 1995. gadā Rīgā satiku evaņģēliskos kristiešus un tad mani arī kristīja. Mana azartspēļu atkarība jau bija sākusies pirms es 1995. gadā kļuvu par kristieti. Bija arī dzeršana. Visu periodu, kamēr vien gāju uz draudzi, es ne reizi nepiedzēros un neaizgāju uz kazino. Kopā tie bija kādi desmit gadi. Pēc tam es sāku slīdēt prom. Man radās ģimenes problēmas, nejutos laimīgs laulībā, un es par to visu zināmā mērā pat apvainojos uz Dievu.

Mēs jau, kā kristieši arī augam, kaut ko pārvērtējam, iegūstam personisko pieredzi. Kad es aizgāju prom no draudzes, kaut kā ļāvos, lai mani pārņem ļaunais. Tas aizvainojums tomēr ir jārisina ar Dievu. Tieši tāpat, kā cilvēkiem savā starpā, lai tas neapaugtu ar ko lielāku. Man patīk, ko Viesturs Rudzītis raksta vienā savā grāmatā par atkarībām. Viņš tik precīzi to nosauc – ka tas ir, kā viltus glābējs. Man ļoti patīk šis formulējums, jo īstais glābējs ir Jēzus Kristus, kurš mani atbrīvoja. Cilvēki mēģina aizpildīt tukšumu, kas ir sirdī un, kas ir tikai paredzēts attiecībām ar Dievu. Viņi to mēģina aizpildīt ar kaut ko no šīs pasaules, bet tie ir viltus aizvietotāji. Tie uz brīdi ir, kā narkoze, kas nomierina prātu, bet no otras puses saķer dzelžainā tvērienā un nelaiž vaļā. No sākuma tas ir mierinājums un izeja no depresijas. Ar laiku tas pārvēršas par kaut ko, kas cilvēkam uzkundzējas. Tā nav vienkārši filozofija. Kristietība runā par personām, starp kurām līdzās ir arī šis ļaunais. Desmit gadus es nodzīvoju destruktīvi. Tāpēc man, lai arī es gribēju, nav bērnu. Mana sieva bija nelaimīga ar mani. Tā vietā, lai es, kā vīrietis būtu bijis par uzticamu balstu, es nospēlēju visu naudu. Vīrišķība ir nevis huligāniska vīrišķība, ka vari kādu piekaut. Vīrišķība nozīmē šo pamatīgumu un aizvēju, kā balstu. Atkarībnieks nespēj būt tāds! Atkarībai līdzi nāk melošana un, pat, ja gribi pildīt savu vārdu, tu to nespēj izdarīt. Tie, kas ar ko līdzīgu nav saskārušies, patiešām nesaprot, ka šāds cilvēks to nespēj, pat, ja grib. Tas rada milzīgas dvēseles sāpes, jo tu gribi labu izdarīt, bet nespēj. Nav vērts dusmoties uz atkarībniekiem, jo viņi jau ir nelaimīgi cilvēki. Atkarība ir traģēdija.

Vai sieva arī tevi nesaprata?

Redz, sievas apziņa ar gadiem pieauga. Kurš no sākuma vispār var būt gatavs tādai destrukcijai? Es četros no rīta piedzēries atnāku mājās, dusmīgs kā bullis, zaudējis visu naudu. Es noteikti biju arī emocionāli vardarbīgs ar vārdiem. Kurš to vispār var nest? Latvijā mēs par maz runājam par līdzatkarību. Sievas, mammas, tuvinieki pārvēršas par līdzatkarīgajiem, jo viņi mēģina risināt paši šo problēmu, bet sadeg tai līdzi. Tur ir sajaukts garīgums ar humānismu. Humānisma vadīta mamma var iedot naudu dēlam narkomānam tikai tāpēc, ka viņam ir “lomkas”. Humānisma vadīta sieva iedos naudu vīram izpirkt ieķīlāto mantu. Garīgums prasa pašdisciplīnu un sapratni tajā, kas palīdz un, kas nē. Es nedošu naudu atkarīgajam tāpēc, ka es viņu mīlu. Tas ir garīgums. Bet izturēt nav vienkārši, tas pat ir traģiski. Un pāri šim dramatiskajam arī tad stāv pats Dievs. Mana sieva nespēja kādu pusotru gadu dzīvot ar mani, un mēs pašķīrāmies. Mēs neizšķīrāmies. Mana sieva ir kristiete, un viņas pārliecība, ka nedrīkst šķirties, un, ka tas nav risinājums. Lai arī nav iespējas visu laiku būt kopā, šķirties nevajag, bet vajag gaidīt atgriešanos.

Kā tu domā, no kurienes tev sākās atkarības?

Es ticu, ka cilvēki, kam Dievs nav pirmā vietā, pārsvarā visi ir atkarībnieki. Ne visi ir ar tik destruktīvām atkarībām, Kāds varbūt ir darbaholismā, ir cilvēki, kas nespēj aiziet pensijā. Zinu vienu skolotāju, kas padomju laikā izdarīja pašnāvību, jo viņam atņēma daļu likmes no priekšmetiem. Ir traki, ja darbs tev kļūst par visu tavā dzīvē. Es domāju, ka man tas bija arī kāds tukšums, ko aizpildīju ar azartspēlēm. Es izaugu ģimenē, kas nebija ļoti funkcionāla. Mani tētis un māmiņa ļoti mīlēja, bet katrs atsevišķi. Viņi izšķīrās, kad man bija kādi 13 gadi.

Katrā ziņā atkarībām nav nekādas saiknes ar gribasspēku. Ja tas būtu vienkārši gribasspēka vājums, tad tā nebūtu atkarība, bet izlaidība. Jārunā par ģimenēm, kurās nav pilnais ieliktais Dieva tēls. Pilnais ir tāds – Dievs radīja Ādamu un Ievu, vīrieti un sievieti. Te nav runa par anatomiju tikai, bet arī par atšķirīgu mīlestības valodu, kā runā tēti un, kā runā mammas un bērnam obligāti vajag abus. Tikko kāds iztrūks, būs risks uz kaut kādu dvēseles deformāciju, jo kaut kas nebūs saņemts. Ja meitenes nebūs no tēviem tikušas aizsargātas un saņēmušas uzmanību, viņa diemžēl padsmitnieču vecumā sāks meklēt uzmanību no citiem vīriešiem. Ja tētis ir tuvumā un rūpējas, tad meitenes var ilgāk baudīt bērnību. Tas pats par puišiem, kam vajag tēva paraugu, jo puikas mācās, automātiski skatoties uz tēti. Viņi pat nezina, ka viņi mācās. Viņi atdarina tēti, kad viņi izaug un paši apprecās. Ja nav šī labā parauga, no kurienes to ņemt? Būs tikai paņemts kaut kas intuitīvi no kādām situācijām, popkultūras, draugiem. Mēs automātiski uzsūcam ģimenē to pamatu. Bija reiz jautājums, kas ir vislabākais, ko tētis var sniegt saviem bērniem? Atbilde – mīlēt viņu mammu. Šī mīlestības atmosfēra ietekmēs to, kā bērni izaugs, cik viņi būs droši un pašpietiekami. Tas sākas tajā, vai viņi ir saņēmuši pietiekami. Latvijā šķiršanās skaits ir milzīgs. Arī mēs gandrīz izšķīrāmies. Dievs tomēr uzvarēja, un mēs to neizdarījām.

Vai ir jānokļūst dziļā bedrē, lai izlīstu no atkarības?

Tāda teorija pastāv, man tā nepatika, bet zināmā mērā daļa taisnības tur ir. Man visu laiku bija sajūta, ka es staigāju pa bedri un tās apakšu. Bet nevar saprast to destrukcijas pakāpi un to, cik katram tā bedre ir dziļa. Jēzum Kristum blakus uz krustiem atradās divi, kas bija totālā bedrē. Tie bija divi krustā piesisti vīrieši, viens no viņiem turpat atgriezās no grēkiem un izlīda no tiem kopā ar Jēzu Kristu, otrs – nē. Tā nav garantija, cilvēki bedrēs taisa pašnāvības, kļūst par noziedzniekiem. Es nesen biju sludināt vienā cietumā, tur arī daļa bija atkarībnieku, viņiem atkarības barošanai katru dienu bija vajadzīga nauda, sevišķi, ja tā ir narkomānija. Tā bedre vēl nav garantija, man tā palīdzēja, jo lūgšanas uz Dievu man kļuva eksistenciālas. Man bija tik slikti, ka sapratu, ka pats sev un saviem lēmumiem vairs nevaru uzticēties. Reizē, tev ir vajadzīga šī izpratne, ka nevari tikt galā un reizē izpratne, kas ir uz risinājumu vērsta. Es šajā zemākajā punktā biju tik nelaimīgs, ka saviem pretiniekiem to nenovēlu. Nevienam es nenovēlu tā justies, bet reizē tā bija Dieva žēlastība.

Tu gribi teikt, ka izejai nav formulas?

Formula ir pieķerties pie Dieva. Nolikt Kristu savā dzīvē pirmajā vietā un tas ir vienīgais risinājums. Sieva bija daudz ko izpētījusi no psiholoģijas un stāstīja man mehānismus, bet es speciāli tos neaprakstīju grāmatā, jo man tie nepalīdzēja. Man palīdzēja tikai tas, kam es ticēju. Es ticēju, ka Jēzus Kristus man palīdzēs un, ja Viņš mani atbrīvos, tad es būšu brīvs. Var teikt, ka es pat līdz galam neticēju, bet es cerēju un zināju, ka Viņam ir vara mani atbrīvot. Bībelē Jēzus bieži saka, ej un, lai notiek pēc tavas ticības. Viņš mani tajā destrukcijā turēja aiz rokas, un tā ticība neizdzisa. Gars bija apslāpēts, bet ticība nebija izdzisusi. Es lūdzu un Dievs man atsūtīja cilvēku, kurš teica – “Ir laiks”, un tāpēc grāmata tā saucas – “Ir laiks”. Šis ir laiks atgriezties. No 2019. gada neesmu bijis apreibis un neesmu bijis spēlēt. Es pats to nespēju izdarīt, tāpēc slava Dievam! Svarīgi, pie kā mēs meklējam risinājumu!

Un tomēr, kā jums ar sievu izdevās saglabāt laulību?

Dieva žēlatībā, jo mums pašiem tas neizdotos. Sieva jau bija norakstījusi visu un arī es pats jau domāju par šķiršanos. Dievs pēdējā brīdī atpestīja mani un izglāba laulību. Mana sieva, esot kristiete, ticēja, ka nav jāšķiras vispār, jo laulība ir uz mūžu. Laulība ir, kā derība. Mēs laulībā atdarinām draudzes un Jēzus Kristus attiecības. Bībelē Pāvils par to raksta, ka vīram ir jāmīl sieva, tā, kā Jēzus mīl draudzi.

Ir rakstīts, ka draudze garīgā nozīmē ir Jēzus līgava. Debesīs būs pilnīga apvienošanās. Ja šādi skatās uz laulību, tad redzam, ka pat, ja mēs esam neuzticīgi, Dievs paliek uzticams. Viņš vienmēr ir uzticams! Kad pazudušais dēls ar nožēlu nāk atpakaļ pie tēva, tēvs viņu obligāti pieņem, jo viņa sirds ir tāda, kas mīl un piedod. Pazemoti tiek lepnie. Ja nāk ar nožēlu un saka – piedod, tad tēvs piedod. Tā ir jābūt ar laulībām. Ja viena puse paliek neuzticīga, tad kurš teica, ka to nevar piedot? Jēzus mūs māca, ka ir jāpiedod. Arī kristiešu vidē ir cilvēki, kas ir izlēmuši, ka laulības pārkāpšanu var nepiedot. Kāpēc? Jo ir rakstīts, ka septiņ reiz septiņdesmit reizes dienā tev otram ir jāpiedod. Laulība ir garīgs veidojums, tāpēc piedošana ir iespējama. (A.Kudors)

Es atceros, kā es kaut kādos apgaismības brīžos, kas man reizēm uznāca, pat rakstīju Lilitai “Tu tikai mani sagaidi, jo es kaut kad izkārpīšos”. Viņa atrakstīja man, ka gaidīs mani visu mūžu. Ticība Dievam ir tas, kas saglābj neglābjamo. Tad arī laulības noturās. Protams, tas ir brīnums, ka mana laulība tagad ir un ir pat labāka, nekā bija. Protams, gadi ir zaudēti. No otras puses, bez tām bēdām, es garīgi nebūtu ieguvis to, ko Dievs man tagad ir iedevis. Mēs cilvēki vērtējam lietas šīs pasaules kategorijās, Dievs vērtē augstāk to visu. Tagad es skatos uz atkarību, kā uz žēlastības sastāvdaļu. Lai gan, šīs pasaules kategorijās skatoties, varu teikt, ka gadi ir sabojāti. Tomēr, šī dzīve tāpat ir mirklis mūžības izteiksmē.

Jūs viens otram piedevāt, bet ko jūs darījāt ar aizvainojumu un vainas apziņu?

Jā, mēs paklausībā izdarām lēmumu un piedodam, bet ne vienmēr tur sirds līdzi uzreiz skrien. Tur nevajag sevi šaustīt. Man bija aizvainojums, ka sieva mani atstāja. Jāņem vērā, ka atkarībnieki vaino apkārtējos, tā ir atkarības sastāvdaļa. Man jau anonīmajās sapulcēs mācīja, ka ir jāpārtrauc vainot apkārtējie. Dievs izdarīja brīnumu arī šeit. Man sirdī bija aizvainojums un Lilitai bija sāpes, par to, ko biju viņai nodarījis. Tas bija process, kur Dievs arī viņu dziedināja. Viņa redzēja, ka tās izmaiņas manī nav manis radītas un, ka tas nav atkal kāds desmitais mans lēmums. Tas ir no augšienes, jo es pats nevarēju. Es grāmatu uzrakstīju un esmu par šo pieredzi atklāts, jo par Kristu ir jāliecina. Grāmatu rakstīju, lai tie, kas ir bezcerībā, caur Kristu iegūtu cerību un saņemtu brīvību. Dievs izņēma no manas sirds aizvainojumu uz manu sievu, tas bija brīnumains notikums, jo es pats to nevarēju izdarīt. Dievs tā arī strādā, ja Viņš kādu uzrunā, tad sirdī notiek izmaiņas. Cilvēks to nevar izdarīt. Tā nav pašpalīdzība, tā nav saņemšanās vai pozitīvā domāšana. Par to var izlasīt grāmatas, un arī tās sarakstīt, taču tas neko nedod. To mēs lasām Rakstos – par spēku no augšienes, kad Dievs pieskaras garā. Sirds ir Viņa rajons. Mēs ar prātu mēģinām kaut kā sevi sakārtot, izlemt, un to arī vajag, bet ir rakstīts, ka Dievs izņems akmens sirdi un ieliks miesas sirdi, kurā bauslība ir ierakstīta iekšā, kurā jau ir iekšējā motivācija un spēja izdarīt labo. Cilvēka dabiskā sirds nav tāda, tā ir grēcīga. Atkarības vienkārši paspilgtina katra cilvēka būtību, tās neļauj domāt par sevi, kā par kaut ko garīgi spējīgu, un iziešana no atkarībām – ja tas ir ar Dieva palīdzību, tad ir pateicība Dievam, taču, ja tu pats tiec galā, tad uzliec savu bildi un ordeni pie sienas un apsveic sevi. Tas nebija mans gadījums, tāpēc ordenis netiek man. Tas bija brīnums, un, kad notika šis pavērsiens, – es atdevu savu dzīvi Dievam, tad es sapratu, ka tagad viss būs citādi, tas bija 2019. gada vasarā.

Kādi būtu vēl kādi praktiski ieteikumi? Tavā gadījumā ir Dievs, bet daudzi cilvēki neizvēlas iet šo ceļu. Ko vēl tu ieteiktu dzīvesbiedram darīt?

Kā man teica viens terapeits – nevajag būt par banku – tādā plašā nozīmē. Tas nebija mans gadījums, bet, piemēram, narkomānam nevajag dot naudu devai. Tā ir līdzatkarība. Tas ir ļoti grūti. Vajag just līdzi, bet nevajag sadegt līdzi, tādējādi aizejot bojā. Nevajag arī domāt, ka tu vari kaut ko atrisināt. Es lasīju Rakstus par dēmonu apsēstu cilvēku, kas dzīvoja kapos, bija siets ar ķēdēm, sita sevi ar akmeņiem un brēca. Cilvēki mēģināja viņu sasaistīt, bet nevarēja. Viņš saplēsa ķēdes – tas ir dēmonisks spēks. To lasot, sapratu, ka tas taču ir par mani tajā atkarības laikā! Bija brīdis, kad es visu savu naudu atdevu sievai, tostarp bankas kartes, lai viņa visu risina. Tā bija, kā ķēde, kas man tika uzlikta – man pašam līdzi bija tikai nedaudz naudas. Taču kolīdz tiku pie lielākas naudas, es gāju spēlēt. Tas ir simbols – viņu saķēdēja, bet viņš tik un tā izlauzās. Tāpēc nav jēgas ķēdēt.

Ticīgajiem vajag lūgt. Ja tas ir tuvinieks, kas ir līdzās un visu redz, tad pārsvarā var tikai lūgt. Var, protams, uzmanīgi piedāvāt iet uz anonīmajām grupām, ar kristiešiem komunicēt, sevišķi tādiem, kuriem ir pieredze ar atkarībām. Ja kādam ir vajadzīga palīdzība, var droši vērsties pie manis. Tagad gan gadu nebūšu Latvijā, taču caur e-pastiem un video zvaniem varam komunicēt.

Taču nevajag censties piespiest, tas neko nedos. Ir skaidri jāpieņem, ka tu, kā cilvēks nevari palīdzēt atkarībniekam, tas nav tavā varā, tas ir Dieva varā. Cilvēkam arī pašam ir jāgrib. Kamēr viņu baksta, velk un liek kaut kur iet, kamēr nav sava iekšējā motivācija meklēt risinājumu, tas nedod labus augļus, tikai vilšanos. Reizē, pēc savas pieredzes spriežot, ja pilnīgi neko necenšas palīdzēt, tad arī šķiet jocīgi. Ir jāparāda sava mīlestība un ik pa laikam jāpasaka – tev izdosies, es gaidu uz to, lai tas cilvēks saprot, ka nav vienalga. Neticīgajiem nekas daudz neatliek, kā vienīgi anonīmās grupas. Nav tā, ka tur nekas nepalīdz. Zinu cilvēkus, kurus tās savalda, bet, kā es rakstīju grāmatā – es gribu, lai cilvēki ne tikai savalda atkarību, bet dabū pašu svarīgāko – tuvas attiecības ar Dievu. Tas ir kas vērtīgāks. Kā Luters teica: “Mēs lūdzam pēc sudraba, bet Dievs mums iedod zeltu.” Es gāju pie Dieva risināt atkarības, bet Dievs man iedeva vairāk, ne tikai brīvību no atkarības. Cilvēkiem arī trūkst ticības, ka uzvara vispār ir iespējama. Pirmkārt, jāsaprot, ka cilvēks pats netiek galā, pretējā gadījumā to nesauktu par atkarību. Otrkārt, jātic, ka Dievs var izpestīt, tāpēc vajag lūgt Dievu. Es tiešām nezinu, kā vēl palīdzēt citam. Nedegt, neaiziet bojā, nepalīdzēt, nerisināt atkarību radītas problēmas. Ja cilvēks ir kaut ko ieķīlājis, neiet to izpirkt. Tieši otrādi – vīrietim uzlikt atbildību, lai viņš tagad par visu atbild. Es ticu, ka daļa saņemsies.

Latvijas stiprajām sievietēm nepārņemt atbildību pār visu. Lai vīrs to uzņemas, un pat, ja viņš nobrūk, viņam var rasties lielāka motivācija. Nepārtaisiet viņu par bērnu. Nav jāpārņem naudas kartes un viss pārējais. Vīrs ir ģimenes galva, atļaujiet viņam tur būt. Ja izgāžas, tad viss – viņš kā ģimenes galva izgāžas. Viņa pienākums ir būt par galvu, un izgāzties ir viņa tiesības. Kamēr būs šī mātišķā problēmu risināšana pār vīru, vai mātēm pār dēliem, viņi nepieaugs. Tas ir dramatiski. (A.Kudors)

Es gan nevēlos dot konkrētas norādes, lai man vēlāk nezvana un nepārmet, ka teicu tā, un tagad paskaties, kas tur notika. Lai Dievs katram dod gudrību, tomēr kaut kādi principi ir, un pirmais – nebūt par banku. Ja viņš iet spēlēt, tad nedot naudu. Lai viņš savu naudu nospēlē, un pēc tam, lai meklē risinājumu.

Kā, izejot tam visam cauri un mācoties no kļūdām, jūs tagad stiprināt savu laulību?

Atceros, ka bija kāds zviedru pāris, kuri nodzīvojuši visu mūžu kopā, un viņiem prasīja, kā tas izdevās? Viņi teica – divi punkti: lūgt Dievu un runāt savā starpā. Man ir liela pārliecība, ka pie visām grūtībām ir jābūt atklātībai laulībā; nebaidīties, ka šī atklātība kaut ko sabojās. Tai jābūt saudzīgai, taču mums ir jābūt godīgiem savā starpā. Nevar būvēt laulību uz meliem. Sātans ir melu tēvs – tur nekas labs nebūs, tāpat kādā brīdī viss izšūposies. Labāk ir laikus risināt, būt, protams, mīloši atklātiem, taču atklātiem, un būvēt uz patiesības pat, ja tā ir grūta un problemātiska, taču, tad jūs esat reāli un bez meliem. Bībelē ir rakstīts, ka esam Kristus miesas locekļi, un mēs ar sievu esam, kā viena miesa, pat burtiski, es tam ticu. Mūs ļoti spēcīgi vieno ticība Kristum. Ticu, ka tas ir stiprs elements laulībā.

Es mācos nebūt ass. Pēc dabas esmu impulsīvs. Daļa atkarībnieku vispār esot tādi, kas pār saviem impulsiem nevalda. Mācos būt lēnprātīgāks un pret sievu attiekties kā pret trauslu trauku, jeb, tulkojot no krievu valodas, kā pret vārīgāko trauku.

Modernā izpratne par sievieti ir, ka viņa spēj visu – karjera, spēks visur, taču Dievs to tā nav paredzējis. Kā man draugs teica: “Sievai jābūt trauslai. Kā es viņu mīlēšu, ja viņa būs tāda stipriniece?” Viņš pats ir sportists, un tur apakšā ir tāda zināma filozofija.

Tu esi daudz nodarbojies ar sportu, un arī citus skolojis. Runājot par vīrišķību pirms un pēc nodošanās sportam. Kur tu smēlies savu vīrišķību?

Labs jautājums. Šķiet tie bija senie romieši, kas sprieda, ka pilnvērtīga persona izveidosies, ja nodarbosies gan ar mākslām, gan sportu. Sports nostiprina raksturu, iedod arī zināma veida agresivitāti. Tostarp, gan slikto, taču ne tikai. Runa ir par pozitīvu pašpārliecinātību. Daļa no tā palīdz vīrietim būt vīrišķīgam. Atceroties sevi agrā bērnībā – ģenētiski es nebiju nekāds stiprinieks. Sports palīdzēja manai pārliecībai par sevi, tāpēc tas ir veselīgi. Tiem puikām, kuriem šī pārliecība ir jau no bērnības, sportu obligāti nemaz nevajag. Tas ir tāds iekšējais stāvoklis, un te nav runa par fizisko pusi, bet vairāk par raksturu. Kā es iepriekš teicu, vīrišķība – tas ir pamatīgums, spēja neraustīties. Tie ir visi tradicionālie arhitipi, kurus liberāļi tagad cenšas svītrot nost. Tie ir labi un veselīgi. Viņus nevajag pārspīlēt – nav obligāti visiem tētiem būt mežcirtējiem. Taču kopumā arī Bībelē ir rakstīts: turieties, kā vīri.

Te ir runa par iekšējo stāvokli. Ja man sports nebūtu bijis, tad es domāju, ka es būtu deformētāka dvēsele. Tiem, kuri auga funkcionālākā ģimenē, tiem puikām sports varbūt nav tik izšķirošs. Varbūt pat otrādi – viņi ir tik asi, ka viņiem jāiet spēlēt vijole, lai nolīdzsvarotu raksturu. Te nebūs tāda viena formula. Man tas noteikti palīdzēja, un esmu Dievam par to pateicīgs. Domāju, ja es nebūtu nodarbojies ar sportu, tad mana destrukcija būtu bijusi vēl lielāka. Tā gan nav formula visiem. Varu spriest tikai par sevi.

Kā mainījusies tava vīrišķība fizkultūras skolotāja laikā, dažādu sporta nodarbju laikā un šodien?

Sporta akadēmijā mēs bijām tādi kā pašpuikas, un kā kas, tā uzreiz uz kaušanos. Tā ir destrukcija, un tas nav labākais vīrišķības elements. Uzskatu, ka ir situācijas, kurās drīkst pielietot fizisku spēku, taču tās ir ārkārtīgi retas, ļoti maz un kopumā – nē. Ir situācijas, kuras es no jaunības nožēloju, un ir arī tādas, kuras nenožēloju. Tā būtu liekulība, ja es teiktu, ka nožēloju katru reizi, kad pielietoju spēku. Tādējādi, var glābt kādu no varmākām, un tad tas būtu attaisnojami.

Taču par izmaiņām – toreiz tā bija tāda pašpuiku lieta. Tā bija daļēji vīrišķības sastāvdaļa, taču tur nebija šī pamatīguma, par ko šodien runāju un, ko joprojām pats mācos. Savā vecumā arī turpinu mācīties. Runa ir par iekšējo stāvokli – nebūt vēja pūstam, būt pamatīgam balstam, būt tam, kurš risina. Reizēm man ir slinkums – lai sieva atrisina kaut kādu situāciju, un reizē es jūtu, ka tā nebūs labi. Redzu arī, kā tas ietekmē attiecības, un te runa ir par dažādiem jautājumiem.

Vīrietim, piemēram, jābūt arī lēnprātīgam un mīlošam. Arī tā ir vīrišķības sastāvdaļa. Pirmajos ticības gados es biju pārāk stingrs pret sievu, tas bija slikti, un tas nestrādāja. Ticīgās sievas pašas ir gatavas brīvprātīgi izpildīt Rakstu vietas, ja redz, ka vīri viņas mīl. Jēzus Kristus arī nespieda nevienu mācekli Viņam sekot. Ja kāds negribēja, tad gāja prom, un Viņš pakaļ neskrēja. Šo es mācījos no jauna. Nevajag kaunēties kaut ko mācīties. Es ar savu sirmo bārdu mācījos, kā tas ir – nepiespiest sievu būt hierarhijā, ko Bībele nosaka, bet ļaut viņai brīvprātīgi to izvēlēties, un, ja nē, tad nekas. Jo – kāda vērtība vispār ir kādam kaut ko piespiest?

Bībelē lasām, ka ir hierarhija, kur Vīrs ir ģimenes galva un sieva ir palīgs. Turklāt, tas nav ļauni vai šovinistiski, bet gan labi. Dievs to ir gudri iekārtojis, jo mēs esam atšķirīgi. Bet, ja vīrs pārvēršas par tirānu, tad šī hierarhija pārtop par ļaunuma sastāvdaļu, un, tad ir žēl. To esmu iemācījies šajā jaunajā posmā, ka būt vīrišķīgam nenozīmē autoritārismu vai tirāniju. Drīzāk otrādi – tā jau ir kaut kāda vājuma izpausme.

Vienā intervijā mums teica – lai tu būtu labs tēvs, tev jābūt labam dēlam. Kā tu to raksturotu?

Augu trīs bērnu ģimenē, esmu jaunākais. Vecākiem bija sliktas attiecības jau pēdējos gadus, ko viņi dzīvoja kopā. Es neredzēju tur nekādu labu modeli savstarpējām attiecībām. Mamma un tētis atsevišķi pret mums izturējās labi. Arī šāda ģimene ir labāka, nekā, ja nav vispār viena puse. Pat, ja kaut kas nefunkcionē, vienalga tas ir labāk, jo tur kaut kas tāpat funkcionē. Bieži būs kaut kas risināms. Tas ne to pateica, tu tā klausījies. Pirmajos laulības gados par to ir svarīgi runāt, jo, pirmkārt, abas puses iemācās, ka es vairs neesmu viens. Man taču ir pēkšņi jārēķinās, daudz kas mainās, un mūsu gan labā, gan sliktā puse otram kļūst redzama jau pirmajos gados. Tālāk daudz jārunā par tehniku attiecībās – kā runāt, kā nerunāt, nerunāt garāmejot, speciāli apsēsties, sarunāt laikus un tā tālāk. Kā klausīties, nevispārināt, nelietot “nekad” un “vienmēr”.

Lai arī tās ir svarīgas lietas, tās tomēr nav īstais risinājums. Ar tagadējo pieredzi saprotu, ka runa nav par tehniku nezināšanu. Citreiz cilvēki tās pat zina, bet vienalga neizdodas. Būtiskākais ir, ka Kristus nav galvenajā vietā. Mūsu laulību atrisināja tas, ka Lilita uzticēja visu Dievam, un tādējādi kļuva pašpietiekama. Un brīdī, kad viņa kļuva pašpietiekama, Dievs viņu man atdeva atpakaļ. Vai nav interesanti?

Tajā krīzes laikā arī es izlēmu, ka, pat, ja mums vairs neizdosies atjaunot attiecības, es vienalga darīšu, kā Dievs saka. Ir rakstu vieta par vīģes koku, kurš neziedēs, nedos augļus, bet vienalga es slavēšu Kungu. Šis ir risinājums tad, ja mums laulība nav galvenais dzīvē. Ja galvenais ir attiecības ar Dievu, tad Dievs svētīs arī laulību, un laulība izdosies. Par to gan man bija pārliecība. Ja mēs esam laimīgi ar Dievu, mēs spējam mīlēt otru pusīti nesalīdzināmi labāk, nekā, kad mēs neesam ar Dievu, neesam laimīgi. Tāpēc ir labi, ka ir dažādi ģimeņu terapeiti, kuri runā par šo tehnisko pusi, sevišķi pirmajos gados, bet es varu dalīties tikai ar to palīdzību, kuru es pats esmu saņēmis.

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt radīt: ZIEDOT