Krīzes grūtniecības centram Latvijā ir 14 gadi. Tā vadītāja Judīte Briede atzīst, ka tieši tikpat ir viņas mazmeitiņai. Tā varētu būt vienkārši jauka sakritība, tomēr tieši tobrīd stāvoklī bija palikusi pašas Judītes nepilngadīgā meita. Sarunā ar “Tikumiskās līderības institūts – Latvija” vadītāju un pasniedzēju Egilu Purviņu viņa atzīst, ka nezina, ko būtu iesākusi toreiz, ja nebūtu tikko iepazinusies ar Krīzes grūtniecības centru tā pirmajā darbības posmā. Centra lielā misija ir palikusi nemainīga – atbalstīt sievietes pirms grūtniecības un arī pēc bērniņa apzinātas vai neapzinātas zaudēšanas.

Egils: Šodien, kad cilvēce piedzīvo identitātes krīzi, ir īpaši svarīgi runāt par cilvēka un dzīvības vērtību. Tu ar šo noslēpumu, ko varam attiecināt uz grūtniecību sievietes miesās, saskaries savā darba ikdienā. Kā nonāci pie aicinājuma darboties šajā sfērā?

Judīte: 2005. gadā es vēl strādāju Sociālajā dienestā, vadot sociālo pakalpojumu nodaļu pilngadīgām personām. Mans uzdevums bija piesaistīt pēc iespējas vairāk pakalpojumus. Vienā dienā es pēkšņi Latvijas Kristīgajā radio izdzirdēju interviju ar kādu sievieti vārdā Marika, kas bija tikko atgriezusies no mācībām Anglijā kādā krīzes grūtniecības centrā un saņēmusi atļauju ko līdzīgu dibināt šeit Latvijā. Es izdzirdēju šajā intervijā aicinājumu pieteikties uz apmācībām. Es biju pirmā, kas viņai piezvanīja, pilnīgi nesaprotot, kas nodarbībās būs, vien sajutu, ka man noderēs. Latvijā tas bija kaut kas vēl nebijis. Apmācībās bija divas daļas – pirms aborta konsultēšanu krīzes grūtniecībā un pēc aborta vai bērniņa zaudējuma. Piesakoties, es biju tik ļoti atvērta jaunajam, bet, kad tika uzdots jautājums mūsu lielajai apmācības grupai, kādēļ mēs katrs te esam, es īsti nezināju savu atbildi. Dzirdēju, citi teica, ka vēlas kalpot Dievam, kad pienāca mana kārta, es teicu to pašu.

Man šobrīd ir pieci bērni un tieši laikā, kad es biju uzsākusi šīs apmācības, mana nepilngadīgā meita palika stāvoklī. Es pat nezinu, ko būtu iesākusi, ja toreiz nebūtu nonākusi šajos kursos. Manai vecākajai mazmeitai ir tikpat gadu, cik Krīzes grūtniecības centram – četrpadsmit.

Atceros, ka Marika, kas dibināja šo centru teica, ka nevienā brīdī nav jutusi, ka viņai tas būs arī jāvada. Viņa mani aicināja pārņemt vadīšanu, un pēc pāris gadiem kļuvu par šīs organizācijas vadītāju. Tas pilnībā nu ir kļuvis par manu aicinājumu kalpot sievietēm

Kas ikdienā ir tas, ko darāt centrā un kāds ir tā pamata darba lauks?

Regulāri notiek krīzes konsultēšanas, kas ir grūtniecības laikā, kad sieviete ir pārdomās, veikt abortu vai saglabāt bērniņam dzīvību. Priecē tās reizes, kad izdodas palīdzēt sievietei pieņemt pārdomātu lēmumu, nevis emocijās balstītu, kas izdara spiedienu uz prātu un sirdi, un nobloķē viņas pašas vērtības. Mēs šīm sievietēm esam gatavi palīdzēt solīti pa solītim. Viņām ir jāsaprot, kāda ir tā situācija un, kas ir galvenais, ar ko viņa baidās netikt galā. Bieži izrādās, ka bērniņš piedzimst un sieviete atzīstas, ka ir laimīga. Galvenā problēma ir tā, ka sieviete šajā situācijā un lēmuma pieņemšanā visbiežāk ir atstāta viena pati. Tomēr pārsvarā mūsu ikdiena ir strādāt jau ar sekām. Tā ir konsultēšana un atbalsta sniegšana sievietēm pēc bērniņa aborta, spontānā aborta vai pāragras nāves.

Pirms lēmuma par abortu sievietes mūs meklē mazāk, biežāk tas tiek darīts jau tad, kad bērniņš ir nonāvēts. Un tad dzirdam – sievietes saka: “Ja es būtu zinājusi, ka tas tik ļoti pēc tam sāp, es to nebūtu darījusi.” Diemžēl līdz tam sievietei nav bijis blakus neviena, kurš šo pasaka un sniedz atbalstu. Pārsvarā viņas paliek vienas šajā lēmumā.

Vai var teikt, ka sieviete viena pati nes šo atbildību par savu pieņemto lēmumu?

Tie, kas it kā ir atbalsta personas, visbiežāk paši nezina, ko teikt. Citreiz sieviete saņem apstiprinājumu, ka tiek atbalstīta smagajā lēmumā, jo viņai jau patiešām ir tik grūti un tas būšot labākais risinājums. Tikai pēc tam sieviete saprot, ka kļūdījās.

Es domāju, ka visām iesaistītajām personām šādas situācijas kļūst par viņu atbildības jautājumu. Protams, situācijas ir dažādas, ir gadījumi, kad sieviete nav pateikusi sava bērna tēvam neko, arī tas nav pareizi. Sievietei ir tendence spēcīgi uzņemties vainas sajūtu. Viņa paņem visu atbildību uz sevi, it kā viņa būtu bijusi viena tajā.

Kad pēc aborta mēs jautājam, vai bija vēl kāds, kas zināja par šo situāciju, ka viņa ir stāvoklī, sieviete mēdz teikt, ka neviens nezināja. Tad mēs jautājam – un ārsts? Jā, ārsts ir zinājis. Nu, lūk, paldies Dievam, mums vēl aizvien likumdošanā ir atrunāts, ka ārstam ir pienākums atrunāt sievieti no grūtniecības pārtraukšanas. Ārsti, kas veic abortus, vai nu neko nepasaka, vai pasaka to ļoti nepārliecinoši.

Protams, ka ārsta kompetence ir vispirms izskaidrot šīs te fiziskās sekas, tomēr viņš var novirzīt pie palīdzošiem resursiem, piemēram, uz mūsu vai kādu citu krīzes centru. Tur noteikti būs kāds, kurš ar šo sievieti varēs aprunāties. Ja sieviete vēlas izdarīt abortu, viņa, neskatoties uz savu materiālo stāvokli, viennozīmīgi atrodas krīzē, un viņai ir nepieciešams atbalsts. Ārsts, iespējams, tiešām ir pirmais, kas uzzina par sievietes grūtniecību. Viņš apstiprina to, ka tā ir iestājusies un iespējams redz arī pirmās spēcīgākās emocijas. Kad man pieteicās pirmie trīs bērni, aizejot pie ārsta, es saņēmu vienu un to pašu jautājumu, vai es veikšu abortu? Es domāju, kāpēc gan mani neapsveica, bet uzreiz izteica šādu piedāvājumu? Tik ļoti vajadzētu, ka sieviete tiek apsveikta šādā brīdī un tad, ja redz viņas noskumušo stāvokli, tiek piedāvāta saruna un palīdzība. Tā būtu tajā brīdī dzīvību, nevis nāvi nesoša vēsts.

Franču ģenētiķis, ģenētikas tēvs Žeroms Ležēns iepriekšējā gadsimta vidū kā zinātnieks pētīja, kādēļ dzimst bērni ar īpašām vajadzībām. Viņš atklāja, ka ir šis hromosomu skaits, kurš pārsniedzot noteikto skaitli, izraisa šādu bērniņu dzimšanu. Zinātnē tā toreiz kļuva par revolūciju. Ležēnam pat grasījās piešķirt Nobela prēmiju, līdz viņš pamanīja vienu blakni šajā pētījumā un to, kas atraisās medicīnā un zinātnē. Tur radās nostāja un prieks, ka tagad mēs beidzot zināsim, kā noteikt to, kādi bērni mums piedzims. Uzstājoties vienā konferencē ASV, Ležēns pauda – viņš kā zinātnieks var pierādīt to, ka dzīvība sākas no ieņemšanas brīža. Viņš klātesošajiem norādīja, ka, ja viņi to apšauba, tad tā esot tumsonība, bet zinātne tumsonību neatzīst. Viņš uzsvēra, ka neviens nebūs tas, kas noteiks, kam būs dzīvot un, kam nē. Viņš iestājās pret tendenci, ka, lai nedzimtu slimi bērni, tiks veikta “tīrīšana”. Ležēns bija viens no pirmajiem Vispasaules kustības “Par dzīvību” aizsācējiem. Lielākā daļa zinātnes un medicīnas viņam pagrieza muguru, jo viņš iestājās par cilvēka dzīvības vērtību. Nobela prēmiju viņam nepiešķīra, viņu izputināja, atņēma pat darba kabinetu. Palasot un papētot par viņa darbību, saprotu, ka tā ir līdzīga tai, ko arī tu ikdienā dari. Un man rodas jautājums, kur šajos stāstos ir vīrieša loma un atbildība?

Ir aplams mīts par to, kādas sievietes veic abortus. Kādi mēģina iestāstīt, ka tās ir no mazturīgiem slāņiem vai narkomānes un dzērājas, un tādēļ mums viņu bērnus nevajagot. Šādi bērni būs mums apgrūtinājums. Tomēr zinām, ka Dievs mūs ir aicinājis būt žēlsirdīgiem pret grūtdieņiem. Ja visi būsim tīri un spodri, kur tad parādīsies mūsu žēlastības darbi?

Starp citu, pie mums centrā 55% gadījumos sievietes atzīst, ka tieši bērna tēvs būtu varējis viņas atrunāt no aborta veikšanas un vairāk nekā 30% gadījumos tas varētu būt bijis ārsts. Tātad, redzam, ka šajās situācijās līdzās esošie nav ieņēmuši savu vietu. Nav pareizi uzskatīt, ka grūtniecība vai kontracepcija ir tikai sievietes padarīšana vai, ka visa atbildība, kas attiecas uz bērnu, ir tikai sievietes pārziņā. Gluži pretēji – tā ir vīrieša atbildība! Kā jau zinām, Dievs radīja pirmo tieši vīrieti un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai koptu un sargātu. Ēdene ir prototips laulībai. Te būtu jārunā arī par sievietes identitāti. Bieži sievietes piedzīvo zemu pašvērtējumu un savu identitāti meklē vīrietī. Sievietes alkst pēc pieķeršanās, tuvības un mīlestības. Sieviete, kas nezina savu vērtību, var arī nesagaidīt laulības. Sabiedrībā vairāk būtu jādomā par to, kā izglītot par savas vērtības apzināšanos un cieņu attiecībās, nevis tik daudz par kontracepcijas jautājumiem.

Jā, ir skumji, ja visa atbildība tiek novelta uz sievieti, jo tad rodas jautājums par vīrieša lomu un šo šķiet pazaudēto identitāti. Vai tiešām vīrietis kļūst tikai par mačo un baudas guvēju un pēc tam visas sekas paliek sievietes atbildībā? Es pats esmu bijis klāt sievai visu mūsu četru bērnu nākšanai pasaulē. Tas ir liels noslēpums, kā šī dzīvība mātes miesās attīstās un kā nāk pasaulē. Ja vīrietis un sieviete gaida savu kopīgo bērniņu, tā automātiski kļūst par viņu abu kopatbildību!

Saruna izskanēja tiešsaistes Sarunu forumā “T-elpa” 2021. gada 6. augustā.

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT