Konservatīvās domas portāla “telos.lv” galvenā redaktore Agnese Irbe atzīst, ka šī portāla izveidošanos paātrināja tieši pērnā gada Satversmes tiesas spriedums, kurā paternitātes atvaļinājums un pabalsts pirmo reizi Latvijas vēsturē tika piešķirts kāda bērna mātes dzīves biedrei. Ģimene un laulība starp vīrieti un sievieti vienmēr ir bijusi sabiedrības pamatšūna. Tas ir atzīts arī 1948. gada izstrādātajā Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā. Un tieši šobrīd mums ir dots vēl nepilns gads, lai to atkal atzītu un papildus nostiprinātu Latvijas Satversmē. Ap “Latvijas Vīru biedrības” ierosināto Satversmes 110. panta grozījuma projektu gaisā virmo daudzi jautājumi. Uz daļu no tiem aicinājām atbildēt Agnesei Irbei.

Kāda ir vēsturiskā atkāpe par ģimenes jēdziena aizstāvību Latvijā?

Varētu sākt sarunu par laiku pirms vairāk nekā simts gadiem, proti ar 1918. gadu, kad, nodibinot neatkarīgu Latvijas Republiku, tika pieņemti paši pirmie dokumenti. Toreiz bija neskaidrības par veidu, kā tajos iekļaut ģimenes un laulības jautājumus. Ģimenes jēdziens oficiālos dokumentos tika nostiprināts 1930. gados. Šie senākie Latvijas Republikas dokumentos atrodamie formulējumi tikai nedaudz ir pamainījušies. Galvenā doma ir palikusi. Proti, valsts aizstāv laulību, ģimeni un bērnus, šos jēdzienu redzot kā savstarpēji saistītus.

Ģimenes jēdziens palika būtībā nemainīgs arī visu padomju laika periodu – tas netika ne paplašināts, ne sašaurināts. Padomju Savienības pēdējos gados un īsi pēc neatkarības pieauga laulības šķiršanu skaits, radās problēmas ar bērniem, kļuva nozīmīgāka paternitātes noteikšana. Pārmaiņas 1990. gadu beigās un augstais šķirto laulību skaits, iespējams, saistīts ar neatkarības laika jukām un nemieriem, un pāreju no sociālistiskās uz kapitālistisko saimniekošanu.

Tomēr visu šo simts gadus ilgo periodu mūsu juridiskajos un valsts pamattekstos saistība starp laulību, ģimeni, bērniem un viņu vecākiem netika apšaubīta. Pienākot 2005. gadam, daži juristi, vairāku partiju pārstāvji un politiskie spēki tālredzīgi nosprieda, ka būtu nepieciešams paskaidrot jēdzienu “laulība”. Tas notika pašsaprotamu iemeslu dēļ. Vairākas Eiropas Savienības valstis tolaik jau bija legalizējušas viendzimuma laulību un ārvalstīs šis process pieņēmās spēkā. Lai arī internets un sociālie tīkli toreiz vēl netika lietoti tādā apmērā kā šodien, no Rietumiem saņēmām jaunu vīziju par to, kas ir laulība. Gūstot atbalstu politiskajās partijās, tika papildināts Satversmes 110. pantā minētais laulības jēdziens ar šādu paskaidrojumu: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērnu tiesības.” Šī redakcija stājās spēkā 2006. gadā.

Kāda ir citu valstu pieredze ar ģimenes jēdzienu formulējumu pamatlikumos?

Nav tā, ka Latvijas Satversme ar minētajiem pagājušā gadsimta formulējumiem būtu izvēlējusies kādu dīvainu, neparastu ceļu. Kārtība, kas balstās dabīgajās tiesībās, ir bijusi atzīta gadu tūkstošiem ilgi faktiski visās civilizācijās. Protams, arī Eiropas valstīs. Laikā, kad Latvijā 1930. gados tika nostiprināts skaidrais formulējums ar saistību starp laulību un ģimeni, tāda izpratne bija spēkā gandrīz visur pasaulē. Tā nebija atrodama vienīgi tajās vietās, kur pastāvēja daudzsievība. Bet arī tur bērnu un ģimenes nojēgums bija cieši piesaistīts tam, ka vīrietis ir oficiāli laulājies ar vairākām sievietēm. Noteikti jāpiemin 1948. gadā izstrādātā un nedaudz vēlāk pieņemtā Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija. Slavens un nozīmīgs ir izteikums, kas ģimeni atzīst par visas sabiedrības pamatšūniņu. Tā ir ģimene, kuru veido vīrs un sieva un tēvs un māte, kuri kopā audzina savus bērnus.

Kad Rietumu areāla zemēs sākās kustība, kas panāca viendzimuma laulības atzīšanu, šī izpratne par laulību un ģimeni tika pakāpeniski vājināta un, tad nomainīta. Tagad šī kustība ir atnākusi arī līdz mums. Pieļaujot šīs izmaiņas, manuprāt, tika pielaista viena no smagākajām juridiskajām kļūdām, ko Rietumu civilizācija jebkad ir pielaidusi. Tā noveda pie ģimenes struktūras juridiskas pārdefinēšanas un līdz ar to arī paša dzimuma pārdefinēšanas. Abus šo nojēgumus no dabīgajā likumā balstītā nojēguma pārnesa uz sociāli un, tagad pat, subjektīvi konstruēto nojēgumu.

Vai tieši tas, Jūsuprāt, ietekmē arī centienus Latvijā ievest viendzimuma laulības ideju un to nostiprināt?

Šķiet, ka visus politiskā procesa vērotājus ļoti pārsteidza pagājušā gada novembra Satversmes tiesas (turpmāk – ST) spriedums jautājumā par bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu. Kā zināms, ST to piešķīra sievietei, kas ir attiecībās ar citu sievieti – bērna māti. Tas bija vājš un slikti argumentēts spriedums, kas lielākoties sastāvēja no aptuvenām un sentimentālām runām par cilvēka cieņu, kurai ar šo spriedumu nav nekāda sakara. Spriedumā nav analizēta ne konkrētās situācijas vēlamība visas sabiedrības griezumā, ne iespējamais bērna tēva skatījums vai kāda cita tēva līdzvērtīgā situācijā skatījums, ne arī tālejošās sekas gan uz Civillikumu, gan sabiedrības morālo un sociālo kārtību. Daudzi bija pārsteigti arī tāpēc, ka Sanitas Osipovas kundze un Inetas Ziemeles kundze iepriekš nebija publiski paudušas atbalstu sociālajam konstruktīvismam un sociālajam progresīvismam. Lai arī Ziemeles kundze nebija tieši atbildīga par šo savādo spriedumu, pēcāk viņas izteiktie komentāri radīja iespaidu, ka viņa to pilnībā atbalsta. Man radās sajūta, ka sprieduma taisītāji vispār neizprot, kas ir likums, ko tas sargā un, kāpēc to sargāt ir visas sabiedrības labākajās interesēs – jo īpaši bērnu.

Ar šo ST spriedumu visai Latvijai faktiski tika dots vārdos neizteikts un zem “cieņas” retorikas paslēpts signāls, ka bērniem viņu tēvi īsti nav vajadzīgi, jo, ja bērna māte tos bērna dzīvē nevēlas un viņai ir partnere sieviete, atvaļinājums un valsts atbalsts pienākas šai partnerei. Būtībā vienam no bērna vecākiem šādi rokās tiek iedots instruments, kā atstumt otru bērna vecāku no bērna. Saprotams, ka līdztiesības apstākļos tas pats attiecas arī uz tādu savienību, kur ir divi vīrieši. Ja vienam no viņiem būtu bērns no iepriekšējām attiecībām, atvaļinājumu tagad saņemtu otrs vīrietis, ļaujot bērna māti izstumt no bērna dzīves. (A.Irbe)

Šajā jaunajā kārtībā nav nekā “iekļaujoša”. Tā ir pieaugušo cilvēku romantisko un emocionālo vēlmju priviliģēšana pāri bērnu vajadzībām pazīt savus vecākus un augt ar tiem. Tur arī nav nekā “progresīva” – šajā valsts lēmumā nostāties seksuālo minoritāšu prasību pusē un tās apmierināt.

Bērna labākās intereses vispār netika skatītas – izņemot, ka bērnam ir vajadzīga laba aprūpe. Bet bērnam ir vajadzīga ne tikai laba aprūpe. Viņam ir tiesības pazīt savus vecākus un augt ar tiem – vienalga, kādas būtu vecāku savstarpējās attiecības. ST šīs tiesības noraidīja kā nebūtiskas, savukārt geju un lesbiešu pāru vēlmes – kā augstāka līmeņa prioritāti valstī.

Tiem juristiem un analītiķiem, kuri izteica iebildumus pret ST argumentāciju, vesela virkne sabiedrībā pazīstamu cilvēku un nevalstisko organizāciju pārstāvju teica pretī, ka daudzās heteroseksuālās ģimenēs taču esot vardarbība, izvarošana, pedofilija, bērnu pamešana bez aprūpes un vēl nez kas. Kādā sakarā tas tika teikts? Acīmredzami, tāpēc, lai mēģinātu visu iebildumus pret ST spriedumu ietērpt vardarbības aizstāvībā. Tie, kas aizstāvot bērna tiesības, īstenībā esot “vardarbības aizstāvji”. Šajā spriedumā es redzu nobruģētu ceļu uz tiem absurdiem, kas jau ir ierakstīti citu valstu likumos. Francijā atzīst, ka ir nevis tēvs un māte, bet gan “vecāks nr. 1” un “vecāks nr. 2”. Citās zemēs legāli atzīst, ka bērnam ir “divas mātes” vai, kā Kalifornijā, kur to jau ierakstīja dzimšanas apliecībā, – ka “trīs tēvi”.

Ko tas tālāk izraisīja pašā sabiedrībā?

Šis negaidītais un nekvalitatīvais spriedums izraisīja sociāli konservatīvo spēku aktivizēšanos un apvienošanos Latvijas sabiedrībā. Esmu jau citās intervijās teikusi, ka arī portāls telos.lv nebūtu radies, ja nebūtu bijis šis spriedums. Mēs, kas daudz strādājam ar ģimenes un laulības jautājumiem no morāli filozofiskā skatu punkta, būtu palikuši ar savu pārliecību, ka laulību un ģimeni sargā Satversme un loģiska un sakarīga tās interpretācija. Visi zina, ka Latvijā ir sociālā konstruktīvisma un progresīvisma kustības, kas mēģina panākt viendzimuma laulību, “tiesību uz bērnu” atzīšanu un attiecīgi pašreizējo ģimenes tiesību dekonstrukciju. Šīs organizācijas aktīvi darbojas, tomēr daudzi domāja, ka institucionālā barjera nekam tādam neļaus notikt. Tomēr tas notika.

Vai varat plašāk paskaidrot ST sprieduma loģiku?

Pietiks ar pavisam vienkāršu teksta loģisko un semantisko analīzi. 110. panta pirmais teikums paredz, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību, kas ir savienība starp vīrieti un sievieti, ģimeni un vecāku un bērnu tiesības. Ko ST savā interpretācijā izdarīja ar šo teikumu? Neskatoties uz to, ka skaidri pateikts, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, ST ļoti neloģiski un negodprātīgi pieķērās aiz komata sekojošajam “ģimenes” jēdzienam. Tā mēģināja caur šo jēdzienu sev un visai Latvijas sabiedrībai iestāstīt, ka valsts atbalsta laulību, taču “ģimene”, kas minēta aiz komata, ietver dažādas savienības formas, arī tādas savienības, kur vienam no partneriem nav nekādas bioloģiskās saites ar bērnu. Jaunajā “ģimenes” jēdzienā attiecīgi ir ne tikai laulātie un nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošie, bet arī, piemēram, divas sievietes, divi vīrieši vai vēl citi izkārtojumi.

Kad sprieduma taisītājiem tika jautāts, cik cilvēkiem ir jādzīvo vienā mājoklī un jābūt seksuālās attiecībās, lai viņus juridiski atzītu par ģimenes locekļiem, nesaņēmām nekādu atbildi.

Manuprāt, ir svarīgi, lai cilvēki saprastu, ka šis ir ideoloģisks spriedums. To vada LGBT ideoloģija. To var viegli redzēt ar vienkāršu domu eksperimentu. Iedomāsimies, ka ST būtu prasīts spriest nevis par divām sievietēm lesbietēm, bet par sievieti un vīrieti, kuriem nav intīmo attiecību. Un, ka šis arguments nebūtu saistīts ar seksuālo orientāciju, bet gan ar to, ka šis vīrietis paustu savu vēlmi saņemt sievietes bērna piedzimšanas atvaļinājumu – jo, piemēram, jūtas vientuļš, patīk bērni, negrib strādāt. Vai šī vīrieša prasība būtu atbalstāma? Nē. Visi redzētu, ka tā ir absurda. Uz kāda pamata persona X var pieprasīt aprūpes atvaļinājumu, ja piedzimušais nav viņa bērns? Ja var tā vienkārši pieteikties uz šiem atvaļinājumiem, tad uz cik daudziem var pieteikties? Uz pieciem? Uz desmit?

ST izlikās nesaprotam, kāpēc vispār pastāv maternitātes un paternitātes atvaļinājumi un pabalsti. Tie pienākas mātēm un tēviem – objektīvām bioloģiskām kategorijām un tie ir domāti, lai veicinātu bērnu vecāku veiktu bērnu aprūpi. Kādēļ alimentus piedzen nevis no kuras katras personas, kas ar kādu citu ir seksuālās attiecībās vai dzīvo vienā dzīvoklī, bet tieši no mātes vai tēva, ja viņi neaudzina bērnu?

Gaisā palika karājamies jautājums, kas notiktu, ja šis divas sievietes izšķirtos. Vai tad partnerei būtu pienākums rūpēties par bērnu, kas nav viņas bērns? Kas notiktu, ja viņa to nevēlētos? Uz kāda pamata no viņas varētu kaut ko prasīt? Viņa taču nav bērna māte. Abi īstie bērna vecāki ir dzīvi. Vai tad, ja gadījumā vajadzēs alimentus, tos piedzīs no šīs sievietes vai no atstumtā tēva? Vai nešķiet, ka tad tas būtu pret viņu ārkārtīgi netaisnīgi? Piebildīšu, kad ir runa par atvaļinājumiem, pabalstiem un cita veida palīdzību, gribētāju un prasītāju netrūkst. Taču tad, kad mēģina piedzīt alimentus, mums Latvijā ir milzīgs skaits cilvēku, kuri no tiem izvairās visiem spēkiem. Ģimenes tiesības ir sarežģīta joma. Ģimenes jēdziena pārdefinēšana izraisīs ne tikai sajukumu – tā izraisīs tiešu bērna tiesību apdraudējumu.

Nekad vēl Latvijas tiesiskajā tradīcijā nav saprasts, ka divi vīrieši vai divas sievietes, kas ievācas kopā vienā dzīvoklī, juridiski kļūst par ģimeni. Tagad mums mēģina iestāstīt, ka tā vienmēr ir bijis! Likumprojekta ierosinātāji un parakstu vācēji gribot mainīt Satversmi un ielasīt tur “sašaurinātu” ģimenes jēdzienu. Tā ir manipulēšana un maldi. Referenduma priekšlikuma mērķis ir nostiprināt to, kas vienmēr ir ticis saprasts ar jēdzienu “ģimene”. (A.Irbe)

Bez ģimenes jēdziena nostiprināšanas jaunajā 110. panta redakcijā ir arī teikums par vecāku reliģisko un filozofisko pārliecību. Kādēļ tā?

Piedāvātajā redakcijā 110. pants ir paplašināts. Tur ir minēta īpaša palīdzība bērniem ar invaliditāti, daudzbērnu ģimenēm un vecākiem, kuri audzina bērnus bez otra vecāka apgādības. Ir arī minēts, ka valsts aizsargā vecāku tiesības un brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar viņu reliģisko un filozofisko pārliecību.

Par šo pēdējo teikumu ir bijis daudz jautājumus. Manuprāt, tas ir nozīmīgs papildinājums. Redzam, ka pieaug LGBT aktīvistu un dažādu kreisi progresīvo kustību neiecietība pret vecākiem, kuri audzina savus bērnus saskaņā ar savu pārliecību. Es pati esmu tādus saņēmusi – mājienus, ka ticīgi vecāki vai vecāki ar filozofisko pārliecību (manā gadījumā aristotelisko) “indoktrinējot” bērnus un, ka bērnus vajadzētu no šiem vecākiem pasargāt. Satrauc arī “naida runas” likumu virzīšana – tagad arī Latvijā. Viena no lielākajām krīzēm pēc viendzimuma laulības oficiālās atzīšanas ASV skāra tieši reliģiskās grupas, adopcijas centrus, kā arī kristīgās koledžas un augstskolas, kuras neatzīst šādu laulības interpretāciju. Tās skaidroja, kāpēc tas ir pret viņu reliģisko un filozofisko pārliecību. Kristīgie adopcijas centri ASV, kuri atteicās atdot bērnus adopcijā viendzimuma pāriem, pazaudēja adopcijas licenci. Daudziem brīvība nevis pieauga, bez samazinājās – uz seksuālās minoritātes rēķina.

Šķiet, te jārunā ne tikai par kādas grupas īpašajām tiesībām, bet par sabiedrības kopējo labumu?

Jā, protams. Mums jāskatās ne tikai uz to, ko pieprasa atsevišķi pāri vai indivīdi. Mums jāskatās uz likumu, kas valda pār visiem Latvijas iedzīvotājiem. Likums nerūpējas tikai par kādu atsevišķu minoritāti, kuras vēlmes mēs emocionāli varam saprast.

Ceru, ka parakstu vākšana (kuru starp citu atteica portāls manabalss.lv) dos zināmu signālu ST, ka arī Tiesas pienākumus un atbildību regulē likums. Šajā gadījumā ST uzurpēja varu, kas pienākas Latvijas tautai un caur pārstāvniecību – Saeimai. Joprojām ceru uz Saeimas deputātu darbību. Mums ir vairākas partijas, kas savā programmā it kā atbalsta konservatīvas vērtības, bet viņu balsis un stingru nostāšanos redzam ārkārtīgi reti. Nesaprotu, kāpēc tā. Ģimenes jautājums ir izšķiroši svarīgs jautājums.

Un runa tiešām ir par ideoloģisku kustību. Turklāt, tā savā taktikā ir ārkārtīgi melīga un neuzticama. Atceraties, kā pirms diviem gadiem, kad vāca parakstus par “Dzīvesbiedru likumu”, tika apgalvots, ka tas nekādā veidā neskars bērnu tiesības? Atceraties, ka toreiz daudzi teica – nē, mēs neprasām viendzimuma laulību, mēs prasām tikai tehnisku, praktisku jautājumu sakārtošanu kopā dzīvojošiem pāriem. Atceraties? Un, kur esam tagad? Tagad jau paternitātes atvaļinājumus prasa piešķirt sievietēm lesbietēm. Un viendzimuma laulība tiek skaidri nosprausts, kā mērķis.

Tātad, Jūs norādāt uz bažām, ka uz šo pērnā gada nogalē pieņemto ST spriedumu var tikt nākotnē būvētas citas papildus LGBT pārstāvju prasības?

To, kas notiks tālāk, var labi redzēt pēc citām Eiropas valstīm. Francijā, piemēram, redzams, ka sākumā prasīja tikai viendzimuma partneru reģistrāciju. Tad prasīja laulību, lai “nediskriminētu”, tad insemināciju (mākslīgo apaugļošanu) lesbiešu pāriem, radot bērnu ar “divām mātēm”. Tad šādu pašu insemināciju pieprasīja vientuļās sievietes un sievietes, kurām riebjas būt attiecībās ar vīriešiem, lai gan viņas nav lesbietes. Viņas pieprasa tiesības uz bērnu. Un uz kāda pamata viņām to varētu liegt? Ja reiz lesbiešu pārus mēs apmierinām šajā vajadzībā, kāpēc ne vientuļās sievietes? Pāris dekāžu laikā bērns ir kļuvis par prasību objektu – kā labklājības paketes sastāvdaļa. Vienīgais, kas Francijā vēl nav legalizēts, ir surogātgrūtniecība geju pāriem. Bet viņi taču arī grib bērnu. Ja lesbietēm pienākas apaugļošanas palīdzība, kurš uzdrošināsies gejiem liegt iznēsātājas surogātmātes servisu? Un to liegt, apelējot pie kā? Pie morāles standartiem? Pie veselā saprāta? Pie dabīgajām tiesībām? Bet, kur bija šie morāles standarti un tiesības, kad likumā ierakstīja “vecāks nr.1” un “vecāks nr.2”? Nevar apelēt pie argumentiem, kurus pats iepriekšējā likumprojektā esi noraidījis, kā novecojušus un nediskriminācijai traucējošus.

Es lasu franču presi kopš 1996. gada diendienā un redzu, kā pakāpeniski ir pilnībā izdeldēts bērna dabīgo tiesību jēdziens. Šobrīd tādā izdevumā kā lielais dienas laikraksts “Le Monde” neviens pat neuzdrošinās ieminēties par bērnu tiesībām pazīt savus vecākus un augt ar tiem. Bērna identitātes jautājums ir paslaucīts zem paklāja, lai gan netrūkst liecību par donoru bērnu eksistenciālām problēmām pieaugot. Es neatbalstu šo virzienu un publiski iestāšos pret jebkādiem tālākiem mēģinājumiem šādu ģimenes destrukcijas sociālo eksperimentu veikt arī Latvijā.

Ja caur grozījumiem izdosies Satversmē šo ģimenes jēdzienu šādi papildināt, vai pret Latvijas valsti sabiedriskajā arēnā var tikt vērstas kādas sankcijas?

Jā, esmu droša, ka pret mums var vērst sankcijas. Kā redzam Polijas piemērā, netiek piešķirtas solītās fondu naudas, ir dažādas sankcijas. Līdzīgi Ungārijas jauno likumu par nepilngadīgo pasargāšanu no dzimuma maiņas ideoloģijas vecās Eiropas valstīs uztver, nevis kā piesardzīgu un tālredzīgu bērnu pasargāšanas soli, bet gan kā “diskrimināciju” pret LGBT. Bet no kāda vecuma tad bērns var sevi definēt kā geju, lesbieti, biseksuāli vai transseksuāli? No četru gadu vecuma? No septiņu gadu vecuma? Dažkārt gribas ieklausīties sazvērestību teorētiķos un viņu teiktajā, ka tas, kas Eiropā tagad tiek būvēts, būs burtiski pedofilu sapnis… Iestāšanās pret šo ideoloģiju prasa lielu drosmi.

Tomēr es joprojām ticu, ka, ja būs vairākas valstis, kas nostājas pret šo Eiropas Padomes spiedienu, tās kļūs aizvien spēcīgākas. No sankcijām nevajag baidīties. Laulības un ģimenes institūts ir augstāka līmeņa vērtības un vajadzības par Eiropas fondu naudu – un pat par būšanu Eiropas Savienībā. Patiesība ir dārgāka par būšanu kaut kādā savienībā.  (A.Irbe)

Jūs pieminējāt naudu, man uzreiz ir jautājums, kas īsti finansē šo “Latvijas vīru biedrības” ierosināto parakstu vākšanu par Satversmes 110. panta grozījumiem?

Par biedrību un nevalstisko organizāciju darbu nemaksā neviens. Tas notiek brīvprātīgi un par saziedotiem līdzekļiem. Līdzīgi portāls telos.lv, kas stingri aizstāv ģimeni un laulību dabīgo tiesību izpratnē, tiek uzturēts no lasītāju ziedojumiem.

Vai ir lietas, ko homoseksuāli cilvēki nevarēs īstenot, ja notiks šī ģimenes jēdziena definēšana Satversmē?

Viņi var un varēs darīt visu, kā līdz šim jebkurš homoseksuāls cilvēks vai jebkurš, kurš sevi par tādu uzskata. Šeit ir brīva zeme. Latvijā ikviens pilngadīgs cilvēks var dzīvot, kā vien vēlas. Jebkurš vīrietis var ievākties vienā dzīvoklī ar kādu citu vīrieti, jebkura sieviete var uzsākt kopdzīvi ar citu sievieti. Cilvēku pamattiesības un privātā dzīve ir aizsargātas. Turklāt darba grupa Tieslietu Ministrijā tieši strādā ar jautājumiem, kā cilvēkiem, kuri nevar laulāties, atvieglot civiltiesisko līgumu slēgšanu. Arī es esmu par to, ka, ja kādam viņa homoseksuālais partneris nonāk slimnīcā, ir jābūt iespējai šo cilvēku apmeklēt. Uzlabojot iespējas noslēgt civiltiesiskos līgumus, tiks uzlabots stāvoklis – lai gan tas jau šobrīd ir ļoti labs. Latvijā nenotiek homoseksuāļu vajāšanas. Arī tā sauktā “Tukuma dedzināšana”, ar kuru ārvalstīs mēģināja mums radīt melno PR, nebija homoseksuālas vajāšanas piemērs.

Ir viedoklis, ka pietiek mums skatīties tālā pagātnē un ir taču 21. gadsimts.

Laiki vienmēr ir vieni un tie paši! Atceraties filmu “Maskava asarām netic”? Tur vienai meitenei pēc gadījuma sakara iestājās grūtniecība, viņu grūtniecību saglabāja, kaut arī bija viena, dzīvoja trūcīgi un vēl studēja. Tad pie viņas studentu kopmītnē ieradās puiša māte, īsta nejaucene, un draudēja, lai tik grūtniece neiedomājas ievākties dēla dzīvoklī un kaut ko pieprasīt, jo “tagad ir citi laiki”. Kā atbilde no studentes draudzenes tur atskanēja: “Laiki vienmēr ir vieni un tie paši!”

Cilvēku pamata tiesībām, pienākumiem, atbildībai un morālajam likumam nav noilguma. Tos neietekmē “laiku maiņa”. Nav nekā jauna zem saules. Nav arī nekādas jaunas “cilvēka dabas”, kurai būtu spēkā jauni likumi vai jaunas vajadzības. Cilvēka iedaba ir viena un tā pati, un labais un ļaunais ir viens un tas pats. Bērni alkst pēc saviem vecākiem, un vecākiem ir pienākumi pret saviem bērniem.

Šīs iniciatīvas ierosinātāju virzienā dzirdam arī kritiku par “pareizo ģimeņu definētājiem”. Ir dzirdēts, ka šis Satversmes projekta grozījums izslēdzot nepilnās ģimenes, lai arī visi zinām, ka sociālajā realitātē ir ģimenes, kur bērnu audzina viena māte vai viens tēvs.

Neviens nenoliedz “sociālo realitāti”. Taču pašreizējā sociālā realitāte, kurā 40% bērnu dzimst ārpus laulības un daudzi no viņiem ārpus stabilām attiecībām vai vispār attiecībām, nav vēlama. To noteikti nevajag veicināt. Tā rada milzīgas un lielākoties mēmas ciešanas.

Tiek strādāts pie tā, lai tiem bērniem, kas šobrīd sasniedz pubertāti un drīz varbūt uzsāks attiecības, būtu labākas vadlīnijas. Lai tad, kad viņiem dzims bērni, viņi nebūtu dezinformēti par bērna labākajām interesēm un tiesībām uz tēvu un māti.

Es vēlreiz uzsveru, ka ST sprieduma analītiskā daļa bija ļoti vāja. Tā mēģina it kā nerunāt par to, kas ir svarīgākais. Kāpēc vispār pastāv šāds 110. Satversmes pants? Ko Satversme ar to gribēja aizsargāt? Pieaugušo cilvēku seksuālo dzīvi? Taču nē. Tā mēģināja aizsargāt bērnu labklājību, cilvēku attiecību stabilitāti, kā arī, cik vien iespējams, ierobežot un novadīt saprātīgā un jēgpilnā virzienā dažādās pieaugušo cilvēku seksuālās izpausmes.

Runājot par tā saukto jauniešu seksuālo audzināšanu, nevar apstāties tikai pie prasības enerģiskāk izdalīt prezervatīvus, lai nebūtu trīspadsmitgadīgu grūtnieču. Būtiskāks ir cits jautājums – kā šī meitene vispār nonāca līdz šim stāvoklim? Kādu audzināšanu viņa bija saņēmusi, kāda ir morālā atmosfēra sabiedrībā? LGBT propaganda pilnībā atdala dzimumattiecības no laulības un bērnu rašanās. Taču, tad uz šo seksuālo attiecību bāzes tā pieprasa pieeju bērniem, kas viendzimuma attiecībās nevar rasties.

Kas būtu jādara, lai uzlabotu sabiedrības morālo stāju?

Sabiedrības morālajai stājai palīdzētu, ja laulību un divu vecāku ģimeni ieceltu goda vietā. Palīdzētu, ja jauniešu audzināšana vērstu viņus uz laulību, kā nozīmīgu dzīves sastāvdaļu, kā piepildošu dzīves daļu. Kā godājamas attiecības, kurās no vecāku mīlestības rodas jaunas dzīvības, kuras ir pienākums lolot un sargāt. Nebūtu slikti, ja mēs spētu nākamajai paaudzei nodot arī vēsti, ka visām mīlestībām un laimēm vienmēr ir piejauktas ciešanas. Būt uzticīgam un pacietīgam dažkārt ir grūti. Būt noturīgam un atbildīgam dažkārt ir grūti.

Daudzi paši nav uzauguši ģimenēs un arī nespēj tādas nodibināt, un noturēt. Tas rada milzīgas eksistenciālas ciešanas, problēmas ar identitāti, ar jēgu, ar piesaisti, ar saknēm, ar dzimtas koku. Man neviens neiestāstīs, ka bērniem ir labi augt rekonstruētās “mājsaimniecībās”, ar vecāka jauno partneri vai partneriem. Esmu pietiekami ilgi dzīvojusi un redzējusi, kā klājas šiem bērniem. Mans vīrs ir audzis bez tēva. Nē, viņam nav klājies labi. LGBT ideologi sabiedrībai melo. Bērniem ir vajadzīgi tēvi. Mātes partneres neaizstāj tēvus. Ģimenes pārdefinētāji maldina sevi un citus. Bērns nedzīvo un neaug tikai no maizes un apmainītiem autiņiem. Viņš alkst pēc vecākiem un vecāku mīlestības. Katra nosargāta ģimene ir ieguvums Latvijai. Katra izjukusi un dekonstruēta ģimene ir zaudējums. Aicinu parakstīties par referendumu, jo tā var izrādīties mūsu pēdējā iespēja paust savu nostāju – un pēdējā cerība.

Ja atradi vērtīgas sarunas, atbalsti mūs, lai varam turpināt radīt: ZIEDOT