Diāna Karveliene, Brīvās sabiedrības institūta (Free Society Institut) direktore ceļ trauksmi par to, ka neraugoties uz Lietuvas demogrāfisko ziemu un ik gadu arvien sliktākiem dzimstības rādītājiem, kā arī trauksmes zvaniem no dažādu institūciju un uzņēmumu pārstāvju puses, ģimenes stiprināšanas politika līdz šim ir bijusi tikai skaļi vārdi. Tā nav bijusi kā nopietns un sistemātisks darbs, kas iezīmē skaidru stratēģiju, kādai Lietuvai vajadzētu izskatīties pēc 5, 10, 50 vai 100 gadiem, un kā virzīt pārvaldību visas valsts virzienā.

D.Karveliene: “Šķiet, ģimenes atceras tikai tad, kad valsti piemeklē kāda krīze, pandēmija vai kad ir jādod patvērums kara bēgļiem vai jāmaksā nodokļi, jārūpējas par maziem bērniem vai veciem cilvēkiem, savukārt visos citos gadījumos ģimene paliek kaut kur otrajā plānā, it kā valsti apdzīvotu un pārvaldītu atsevišķi cilvēki, kas dzimuši un auguši inkubatoros.

Šodien valsts politikā man pietrūkst ģimenes centrējuma – pelnītas un cieņpilnas pievērstas uzmanības ģimenēm. Nevis atsevišķi, izolēti fragmenti, bet konsekventa, mērķtiecīga darbība dažādos līmeņos. Pārlūkojot partiju programmas, var pamanīt individuālus priekšstatus par ģimenes politiku, bet pietrūkst pat to sīko gabaliņu, lai kaut kas reāli īstenotos.

Par to, ka valsts vadītājiem maz rūp ģimenes jautājumi, un ka tie drīzāk tiek nobīdīti malā, liecina arī tas, ka kopš 2023.gada no Sociālās drošības un darba ministrijas rīkotajiem konkursiem tiek izņemtas tādas “mazāk nozīmīgas” finansējuma jomas kā “ģimenes sabiedriskā politika”, apvienojot to ar bērnu labklājības jomu. Atsevišķas jomas paliek: vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana cilvēkiem ar invaliditāti, sievietēm un vīriešiem, cilvēktiesību aizsardzība, kopienu stiprināšana, sociālās atstumtības un nabadzības mazināšana, izglītība un zinātne, attīstības sadarbība un humānās palīdzības sniegšana, patērētāju tiesību aizsardzība, veselības aizsardzība, vides aizsardzība un sociālās uzņēmējdarbības sabiedriskās politikas attīstība. Konkurss ir liels, pieteikumus var iesniegt daudzas organizācijas, taču katrā jomā uzvarēs tikai viens konkursā iesniegtais pieteikums. Ja ļoti paveiksies, tad varbūt pat divi.

Organizācijām, kas iepriekš iesniedza pieteikumus “ģimenes sabiedriskās politikas” jomā, finansējuma saņemšanas iespēja šobrīd ir vairāk teorētiska nekā praktiska, jo nav iespēja konkurēt ar organizācijām, kas darbojas, piemēram, bērnu labklājības jomās.

Runājot par ģimenes stiprināšanas politiku, noteikti jāpiemin Nacionālā ģimenes padome. Tā ir viena no centrālajām ģimenes politikas koordinācijas institūcijām valstī, kas darbojas kā eksperta un padomdevēja institūcija visos līmeņos: no nevalstiskajām organizācijām līdz prezidentūrai. Tās mērķis ir apvienot institūcijas, veicināt ģimenes politikas izstrādi un ģimeņu labklājības līmeņa paaugstināšanu.

Taču šim dienestam atvēlētais niecīgais budžets, kas knapi pietiek 1 pilnas slodzes darbinieka uzturēšanai un neliela biroja īres un komunālo izmaksu apmaksai, daudz pasaka par valdošo attieksmi pret šai iestādei uzticēto atbildību. Visbeidzot, nemitīgi tiek mēģināts paralizēt šīs institūcijas darbību vai likvidēt to vispār. Viens no šādiem mēģinājumiem bija šā gada sākumā, kad Lietuvas Republikas Seims neapstiprināja jaunievēlēto domes deputātu komandu, it kā viņu pārlieku konservatīvo uzskatu un neatbilstošā dzimumu kvotu sadalījuma dēļ.

Ģimenes jautājumi tiek risināti un pie ģimenes vēršas tikai tad, kad valstij vai kādam Seima deputātam ir problēmas: tad visi pēkšņi kļūst vērīgi un sāk nebeidzamas pārdomas. Galu galā viņi nepalaidīs garām iespēju izmantot situāciju un iegūt sabiedrības labvēlību, īpaši, ja tuvojas vēlēšanas…

Vai atceraties, kad deputāte D. Morgana bija gaidībās un stāstīja par smago grūtniecību un laiku pēc tās, emocionālo stāvokli un to, ka grūtniecēm nepieciešama vispusīga palīdzība? Tad visi steidzās izteikt ierosinājumus, kā un ko varētu uzlabot – no pakalpojumu kvalitātes celšanas līdz likumdošanas iniciatīvām.

Taču Seima locekļa situācija nav ārkārtēja – šādu pieredzi piedzīvo daudzas grūtnieces. Valsts pienākums ir palīdzēt sievietēm krīzes grūtniecības situācijās. Šis pienākums izriet no 1994. gada Kairā notikušās ANO Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību, kurā tika pieņemta rīcības programma, kurā noteikts valstu pienākums veikt visus pasākumus, lai palīdzētu sievietēm izvairīties no aborta, sniegt medicīnisko palīdzību, kas atbilst cilvēka cieņai, un konsultācijas sievietēm, kuras vēlas abortu (programmas 7.24. punkts). Starptautiskā līmenī šis noteikums tika atkārtots 1995. gada Pekinas konferencē un ANO Ģenerālās asamblejas īpašajā sesijā 1999. gadā pieņemtajā rezolūcijā. Lietuva parakstīja šo dokumentu, uzņemoties visas starptautiskās saistības palīdzēt sievietēm krīzes grūtniecības situācijās.

Līdz šim šīs valsts saistības ir palīdzējušas īstenot atsevišķas nevalstiskās organizācijas (NVO), kuras šajā jomā konsekventi, mērķtiecīgi un sirsnīgi darbojas jau 10 un vairāk gadus. Viņu aktivitātes Lietuvai jau nesušas daudz skaistu augļu – izglābta ne viena vien mazuļa dzīvība, un uzdrošinos apgalvot, ka ir saglabāta arī viņu māmiņu garīgā un fiziskā veselība. Tomēr dažām valsts iestādēm tas kaut kā šķiet mazsvarīgi.

Kādā raidījumā Krīzes grūtniecības centra vadītāja Zita Tomiliniene stāsta, ka centrs, kas darbojas jau desmit gadus un sniedz dažāda veida palīdzību grūtniecēm un ģimenēm, valsts finansējumu nav saņēmis ne reizi. Centrs plānoja aptuveni 2000 konsultāciju un palīdzību vairāk nekā 300 sievietēm. Lai arī to atbalsta juridiskās un privātpersonas, līdzekļu trūkuma dēļ tā darbība būs jāierobežo – sievietes, kas vērsīsies šajā iestādē, saņems vēl mazāku palīdzību.

Arī citas organizācijas, kas sniedz palīdzību grūtniecēm un ģimenēm, saskāras ar līdzīgu situāciju: – J. Matulaiša Sociālais centrs, Psiholoģiskā atbalsta un konsultāciju centrs, Kauņas arhidiecēzes ģimenes centrs, Viļņas Caritas.

Vilšanos rada tas, ka organizācijas, kas šajā jomā mērķtiecīgi strādā jau daudzus gadus, tiek aizmirstas un pamestas, un valsts finansējums nonāk jaunām, laika un pārbaudījumu vēl nepārbaudītām organizācijām. Varat arī paši sīkāk izpētīt situāciju: finansētie projekti un projekti, kas nav saņēmuši finansējumu . Negribu apšaubīt ekspertu vērtējumu, taču nevaru beigt brīnīties, vai projekti tika vērtēti objektīvi, bez aizspriedumiem un ideoloģiskas aizspriedumiem.

Visbeidzot, apcerē paliek raksta sākumā izvirzītais jautājums – kur valsts vadītāji ir apņēmības pilni novilkt robežu? Ģimenes un auglības politika “radīt neļaut, iznīcināt” vai “radīt, neļaut iznīcināt”? Šķiet, ka atšķirība ir tikai komatā, bet jēga, tāpat kā visa Lietuvas politiskā stratēģija un nākotne, būs cita.”

Viedoklis tulkots no laikmetis.lt