Klīnikas “Ģimene sirds” vadītāja, sešu bērnu māmiņa Aiga Rotberga pārsteidzoši tieši un atklāti runā par savu vecāku attiecībām, pašas pieredzi dzīvības vērtības svēršanā un to, kas ir jāsargā. Sarunu vada Gita un Andars Ignaci.

Kā tu izvēlējies sev tik sievišķīgu profesiju?

To, ka būšu ginekologs, zināju jau no bērnības. Toreiz vēl nezināju, kā sauc šo dakteri, kas pieņem dzemdības, bet jau kādā 3. klasē apzināti izvēlējos, ka būšu ginekologs. Tētis bija veterinārārsts, un es viņam prasīju, kā sauc to dakteri, kurš pieņem dzemdības. Viņš atbildēja, ka tas ir ginekologs. Teicu – nu tad es būšu ginekologs. Man tika prasīts, vai es tomēr negribu būt kāds cits dakteris, piemēram, acu ārsts vai terapeits. Atbildēju, ka nē, būšu ginekologs.

Kas notika tajā 3. klasē, kas palīdzēja tev to saprast?

Es savam tētim, kā maza meitene braucu līdzi, piedalījos govju un cūku dzemdībās, to visu redzot, es to uztvēru kā milzīgu brīnumu, man tas likās kaut kas tik svēts un īpašs. Domāju, ka veterinārārste es nebūšu un, ka pie lopiem nē, jo man nepatika tās smakas, tāpēc izdomāju, ka varētu ar cilvēkiem strādāt. Protams, dzīvē gadās brīži, kad kāds tevi grib izsist no tava mērķa, un tad atnāk šaubas. Tās atnāca arī tad, kad vajadzēja sniegt dokumentus uz ginekoloģijas rezidentūru. Tomēr tās pārvarēju un sapratu, ka savu sapni es nenodošu. Ja esmu no bērnības to gribējusi, tad iešu tomēr “uz pilnu banku” un tad skatīšos, tieku tur vai netieku. Iestāšanās papīrus es iesniedzu vienīgi uz ginekoloģiju.

Tā ir liela dzīves vērtība un dāvana, ka tu tik laicīgi zināji, kas vēlies būt.

Tam ir liela nozīme, jo jaunieši bieži šodien nesaprot, kas viņi grib būt. Man šī mērķtiecība bija jau no vidusskolas. Es zināju, ka mācīties ķīmiju un fiziku ir svarīgi, jo tajos priekšmetos man būs jāliek eksāmeni. Attiecīgi, savai izvēlētajai profesijai, es mācījos pastiprināti profilējošos priekšmetus. Tā ir liela vērtība, ja zini laicīgi, ko vēlies. Kādreiz nevajag tos bērnības sapņus norakt tikai tāpēc, ka tie, piemēram, ir nereāli vai arī ir grūti iestāties izvēlētajā skolā. Ticu, ka viss ir iespējams.

Uz kādām vērtībām balstījās tava bērnība?

Esmu par to domājusi, jo ģimene, kurā es augu nebija paraugģimene. Tēvam bija alkoholisma problēmas, un viņš ļoti skandalējās pa māju. Es domāju, ka tie, kas zina, ko nozīmē alkoholisms ģimenē, sapratīs, par ko es runāju. Tie ir pārdzīvojumi, negulētas naktis, laulības pārkāpšana un citas lietas, kur nekā laba nav. Tomēr, neskatoties uz to, kādas bija manu vecāku attiecības, viņi man bija māte un tēvs.

Es biju ļoti gaidīts un gribēts bērns, biju pirmā ģimenē, pēc tam piedzima brālis. Man mamma ir teikusi, ka tētis mani ļoti gaidīja, un viņam esmu vienmēr bijusi mīļā meitiņa. Šim fundamentam, kas tika ielikts, bija liela nozīme. Svarīgi, ko domā tavi vecāki, kamēr esi mammas vēderā.

Tas graujošais, kas notika pēc tam, vairs nevarēja sagraut to spēcīgo ielikto pamatu, ko ielika divi mīloši vecāki. Tas nekas, ka viņi pēc tam izšķīrās. Toreiz gāju vidusskolā un mammu atbalstīju tajā, lai viņa šķiras, jo viņu laulība bija briesmīga. Tomēr tas mīlestības pamats, kas ielikts bērnībā, bija īpašs. Es biju gan pirmais bērns ģimenē, gan pirmais mazbērns. Vectēvam es biju luteklīte. Tas ir manās šūnās iekodējies stipri, un to neviens neizdzēsīs.

Laulāti pāri, kas ir arī daudzbērnu vecāki Latvijā, ir vien pāris procenti. Jums ar vīru kopā ir seši bērni. Vai tā ir vienkārši sakritība, ļaušanās vai plāns?

Tā noteikti nav sakritība. Tā ir paļaušanās Dieva plānam Tavā dzīvē. Es nekad pati nebūtu iedomājusies, ka mums būs seši bērni. Kad ar vīru precējāmies, nodomājām, ka mums varētu būt kādi divi bērni. Atskatoties, tagad pašai ir brīnums, ka mums tiešām seši bērni. Tas skaitlis liekas liels, tomēr, kad mājās sanākam kopā, mēs izjūtam uzreiz, ja kāda nav klāt. Pat, ja viens iztrūkst, liekas – uzreiz pustukša māja.

Vai ģimene ir jāplāno?

Katram ir sava izvēle, kā viņš dzīvo un saprot lietas. Tu nevari pateikt otram, lai viņš plāno vai neplāno. Tas ir katra laulātā pāra lēmums. Mums ar vīru tas bija kopējs dialogs par to, ka mūsu ģimenē ielaidīsim tik bērniņus, cik Dievs mums dos. No vienas puses zinām teicienu, ka, ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti Viņam par saviem plāniem. No otras puses mēs zinām, ka ir kontracepcijas, kas darbojas ļoti efektīvi, un pat, ja Dievam ir plāns, tas nevar piepildīties, ja esi aizvēries. Tas nevar arī notikt, ja tu šo jautājumu ģimenē necilā un par to nediskutē.

Vai tev kā sešu bērnu mammai ir atbilde, kas tad ir laba mamma?

Es nekad neesmu jutusies kā perfekta mamma. Tad, kad paklausos, kā citi dara vai palasu kādu grāmatu, man iezogas tāds mazvērtības komplekss, ka es kaut ko ne tā daru. Kādreiz esmu mēģinājusi darīt tā, kā kaut kur lasīts par bērnu audzināšanu. Mēģināju to realizēt, un sapratu, ka man tas nesanāk, līdz kādā reizē savā sirdī saņēmu atbildi, ka mans vienīgais uzdevums ir viņus mīlēt. Tas ir tas, ko es saņēmu no saviem vecākiem, un tas bija svarīgākais, pat, ja viņi pēc tam nedzīvoja pareizi.

Es bērnībā biju saņēmusi 100% mīlestību un sapratu, ka man pret saviem bērniem ir jādara tas pats, jo neviens cits viņus nemīlēs. Vienalga, kas viņu ceļā būs un kas viņus mācīs, bet mīlēt ir mūsu vecāku pienākums. Tētis drīkst būt pat tas stingrākais, bet mammai jāmīl. Tomēr mīlēt tas nenozīmē tikai “uķi puķi”, bet arī izdarīt izvēles, kas būs par labu viņiem. Tas jādara arī tad, ja bērniem tas nepatīk. Ja es, piemēram, bērnam pasaku, ka tikos un tikos viņam ir jābeidz spēlēt dators, tad, mīlot viņu, es neļaušu to spēlēt ilgāk. Viņš var raudāt vai niķoties, bet es zinu, kas notiek, ja tas process ir nekontrolēts. Kopš tās reizes, kad to sapratu, vairs nevienu grāmatu par bērnu audzināšanu nelasu, jo man ir mana dzīve.

Man ir savs ritms, un nevaru realizēt to, ko spēj paveikt, piemēram, kāda cita sieviete, kas sēž tikai mājās. Pāri visam pirmais, kad atnāku mājās, ir pateikt bērniem, ka es viņus ļoti mīlu. Viņi jau to zina un saka – “jā, mammu, mēs jau zinām, ka tu mums teiksi, ka mīli mūs.” Man liekas, ka tas ir labi. Iespējams, ka tad, kad viņi izaugs lieli, tā būs vienīgā lieta, kas viņiem paliks atmiņā.

Tu esi klīnikas vadītāja, ginekoloģe, pie kuras pacienti trīs mēnešus stāv rindā, tu esi mamma sešiem bērniem, fantastiska sieva. Kā tu spēj apvienot visas šīs lomas?

Tā vienkārši ir ļaušanās, ka liela daļa no šīm lietām atnākušas, tāpēc ka esmu ļāvusi, lai Dievs darbojas manā dzīvē. Visas darba vietas vienmēr ir bijušas, kā Dieva pirksts un plāns. Līdz ar to, ja manas dzīves autors ir Dievs, tad būtu jājautā Viņam, kā Viņš visus šos instrumentus manī ir salicis un, kā šīs spējas kopā var darboties. Pašai ir tie mirkļi, kad ir jānomana, lai kāda sfēra kādreiz nepārņem virsroku un, piemēram, ģimene netiek apdalīta dēļ tā, ka daudz strādāju. Visu laiku ir jāuzmana, lai kaut kas nav par daudz. Jo esi aktīvāks cilvēks, tev būs vairāk piedāvājumi kaut kur piedalīties. Tev jāspēj izvērtēt robežas un pateikt arī nē. Jāizvērtē, kurš no visa ir aicinājums no Dieva. Kad mani kaut kur aicina, esmu iemācījusies tagad pateikt, ka vispirms padomāšu un tad došu atbildi. Es par to lietu vispirms palūdzu, saņemu atbildi un tikai tad rīkojos.

Kā ārste tu agrāk taisīji abortus, bet šodien to vairāk nepraktizē. Vai starp šiem dzīves posmiem ir kāda atšķirība?

Atšķirība ir milzīga, jo tad, kad tu saproti, kas vispār ir aborts, tu izdari izvēli par labu dzīvībai. Tad, kad tu saproti, ka arī tā mazā sēkliņa ir dzīvības sākums, tad apjaut, ka tā ir dārga vērtība. Mēs katrs esam sākumā bijuši tāds mazais embrijs šūnu līmenī, bet no tā izaug cilvēks, kas ir vērtīgs pats par sevi. Ja tu apzinies, ka katra dzīvība nāk no Dieva, tu nespēsi nogalināt ne to, kas ir šūnu līmenī, ne arī vēlāk. Bieži vien grūtniecību liek pārtraukt, jo tiek konstatētas kādas slimības, bet ja tu saproti, ka tu taču nevari būt tas, kurš izlems, kuram dzīvot un, cik ilgi dzīvot. Tas laikam ir veselīgas sabiedrības pamatu pamats. Ja nav šīs vērtības – cilvēks, tad arī viss pārējais būs diezgan noplicināts. Tad arī varam likumus grozīt un pielāgot, kā mums ērtāk.

Kurā brīdī tu pieņēmi lēmumu vairāk neveikt abortus?

Principā, kad kļuvu par kristieti, jo līdz tam šīs jautājums man bija aizvērts. Es sāku ticēt Dievam, un sirdī atnāca šī saprašana, ka tas nav nekas labs. Sākotnēji vēl meklēju šos argumentus, kāpēc to darīt. Gars sirdī cīnās reizēm ar to, kas ir prātā. Man prātā bija tas, ka ir taču Latvijas likumdošanā likums, kas to atļauj, un citās valstīs arī tas tiek atļauts. Pasaulē aborts taču ir legāls, kas tur var būt slikts. Tajā brīdī man atnāca atklāsme sirdī, ka tie taču ir cilvēku likumi. Tie nav Dieva likumi. Ne vienmēr cilvēka likumi var sakrist ar Dieva likumiem. Tas, ka tas ir legāls, likumīgs un atļauts, ir mūsu interpretācija par to, kurš var dzīvot un, kurš nevar.

Tu ikdienā satiec daudzas sievietes un zini arī, ka Latvijā mums brūk kopā daudzas ģimenes. Kas, tavuprāt, sievietei pietrūkst, lai viņa justos labi laulībā?

Es domāju, ka sievietei pietrūkst drošības sajūtas. Tai ir jānāk no vīrieša. Numur viens ir atbalsts viņai kā sievietei ar visu viņas būtību un auglību. Bieži redzu, ka sieviete izvēlas kontracepcijas metodi, kas pat kaitē viņas veselībai, tāpēc ka nevar atrast dialogu ar vīru vai pat nevēlas par to runāt. Tas norāda uz iekšējo nedrošību, un tad rodas arguments, ka tad jau nevarēs seksu brīdī, kad manam vīram visvairāk to gribēsies. Tātad, tajās attiecībās viss ir pakārtots tam, kā vīrietis gribēs vai negribēs. Nav šī dialoga un drošības, ka sieviete varētu tikt pieņemta. Šī iemesla dēļ sievietes arī baidās kādreiz dzemdēt vairāk bērniņus, jo nezina, vai ar to tiks galā.

Atceros, kad mums pieteicās ceturtais vai piektais bērniņš, arī es biju nedaudz apjukusi. Es vīram paziņoju, ka esmu stāvoklī, un viņš pateica vārdus – “Nu, tas ir ļoti labi, tātad Dievs zina, ko Viņš dara”! Jūs nevarat iedomāties, cik šie vienkāršie vārdi tobrīd bija vietā. Vīrietis taču varēja saķert galvu un teikt, kā gan tiksim galā, un te taču būs mums par šauru. Tādā gadījumā sievietei kļūst vēl smagāk. No mana vīra staroja tāds miers un prieks. Toreiz es aizdomājos, cik sievietei ir svarīga drošības sajūta un vīra atbildības uzņemšanās par savu ģimeni un laulību. Garīgā nostāja ir jāuzņemas vīrietim. Tā nāk no ģimenes.

Mūsu vecākajiem dēliem ir 22 un 15 gadi, un mēs jau tagad ar viņiem bieži runājam par to, ko nozīmē, kad sievu manto no Tā Kunga. Puišiem no bērnības jau var mācīt, ka viņiem būs viena sieva, ar kuru dzīvos kopā un, ka nav labs variants, kurā tu pamēģini ar vienu un tad ar otru. Svarīgi, lai jau ģimenē šīs laulības pamatvērtības tiek ieliktas, jo viņi jau būs nākamie vīri un tēvi. Vecākais dēls nesen uzzināja par vienu gadījumu, kur mamma atsakās no sava bērniņa un atdod to adopcijai. Pirmo reizi savā dēlā es ieraudzīju šo reakciju, viņā viss novibrēja, un viņš prasīja, kā tā var atteikties no sava bērna? Viņš jau no bērnības ir sapratis, cik svarīga ir ģimene. Tu neatteiksies no sava bērna, ja būsi uzaudzis pilnvērtīgā ģimenē, kur vērtības ir cilvēks, bērns, vīrs un sieva un laulība kā vienots veselums.

Vai pie tevis nāk sievietes, kas jūtas nedroši par sava mazuļa dzīvību?

Parasti pie mums sieviete atnāk, lai stātos jau uzskaitē. Esam gan piedzīvojuši savā klīnikā, ka sieviete, kura sāk gaidīt, piemēram, ceturto vai piekto bērniņu, mums piezvana un to pasaka, pretī no mums saņemot lielu prieku un sajūsmu. Sieviete tad mēdz atviegloti nopūsties un pateikt, ka ir laikam piezvanījusi uz īsto vietu.

Kad sievietē iezogas kādas šaubas, viņas vīram ir jābūt par atbalstu. Tas ir normāli, ja šaubas ienāk kādreiz, jo apstākļi ir tādi, kādi nu kādreiz tie ir. Bieži sievietes ir teikušas, ka nevar piezvanīt savai mammai un pateikt, ka viņa ir stāvoklī kārtējo reizi. Bet šeit viņas var piezvanīt, un te vienmēr būs prieks un gaviles par viņām.

Te ir kā sagatavots mīlestības ceļš, kur nav nekādu šaubu, ka kaut kas varētu neizdoties. Citreiz varbūt dialogs ar mammu sanāk pēc bērniņa dzemdībām. Situācijas un pašas sievietes ir dažādas. Nav vienotas receptes, kas derētu visām.

Kā tu domā, vai demogrāfiskā krīze Latvijā varētu būt no tā, ka sievietes jūtas nedroši un netiek stiprināta laulība?

Es domāju, ka noteikti tā varētu būt, jo, ja nebūs stipra laulība, par kādiem bērniem mēs varam runāt? Ir grūti, ja jācīnās, lai laulību saturētu un izaudzinātu to vienu bērniņu, kurš ir piedzimis. Protams, ka lielas ģimenes sākas no stipras laulības! Ja mēs stiprināsim laulības vērtības, mums nebūs jāpiestrādā pie tā, lai uzlabotu demogrāfisko situāciju.

Kā tu stiprini savu laulību?

Numur viens ir atdalīts laiks ar vīru. Arī to Dievs ir mācījis dzīves laikā, kad vīram ir jābūt pirmajā vietā un bērni ir pēc tam. Bērni mums ir iedoti uz laiku. Viņi iziet cauri mūsu dzīvei un ir iedoti, lai mēs viņus audzinātu, ieliktu fundamentu un palaistu tālāk savā dzīvē. Tālākā dzīve ar vīru ir kaut kas paliekošs, tā būs līdz nāve šķirs, un tāpēc šajās attiecībās reāli ir jāiegulda. Tas nozīmē, ka ir vajadzīgs nedalīts laiks. Ir jāiet uz randiņiem. Ir jābūt arī momentiem, kad jūs ieslēdzaties savā istabā, un, ja bērni zina, ka mammai un tētim ir savs laiks, tad traucēt viņus nevar. Ja ir kopīgs laiks, būs kopīgas sarunas un kopīgas lietas un rūpes vienam par otru.

Kas ir vīrieša loma tavā dzīvē, ģimenē un sabiedrībā?

Bībele jau runā par to, ka vīriem ir jābūt tēviem. Es redzu, ka mums savi dēli ir jāaudzina kā nākamie topošie tēvi. Tēvs ir tas, kas var uzņemties atbildību gan par savu ģimeni, gan par rīcību. Man patīk, ja vīrs uzņemas atbildību. Atceros, ka tad, kad nebiju kristiete, es daudzās lietās valdīju un noteicu to, kā darīsim. Man pēc tam vajadzēja pārkārtoties un iemācīties pakļauties vīram. Ja man darba kabinetā sanāk sarunas, es parasti šo saku sievietēm, ka viņām ir jāpaklausa saviem vīriem. Pat tad, kad ir konflikts un abi domā atšķirīgi, svarīgi ir paklausīt. Protams, ja vien tas nav kaut kas pretrunā kristīgajām vērtībām. Pat, ja saproti, ka lēmums būs nepareizs, vīrietim ir pašam jāpiedzīvo sava lēmuma kļūdas. Mēs kā sievietes gribam situāciju reizēm izglābt, un vīrietim nav pat iespējas to kļūdu piedzīvot, bet reizēm vīrietim ir svarīgi kļūdīties, lai iemācītos pieņemt vēl svarīgākus lēmumus. To es vienmēr saku, ka, ja ir domstarpības, ir jāklausa vīram. Arī es to mācījos. Man tagad tas ļoti patīk, un gribu, lai reizēm mans vīrs vēl vairāk uzņemas atbildību. Jā, kādreiz viss iekšā brēc, ka vajag to lietu darīt savādāk, arī tad vajag saņemties un vienkārši paklausīt. Sabiedrībā vīrieša lomai jābūt tēva lomai, nevis vīrietim, kurš vienkārši izmanto sievieti un realizē kādas savas vēlmes. Vīrietim ir jāuzņemas atbildība arī par savām vēlmēm un potenciālu, kas viņam ir. Tad arī mums būs attiecīgi valsts vīri, kas nepieņems lēmumus mirkļa vai emociju vadīti, bet tādi, kas spēs atbildību uzņemties, skatoties uz nākamajām paaudzēm. Es esmu domājusi par to, ka, ja lieliem vadītājiem nav pašiem savu bērnu, tad arī ir grūtāk uzņemties atbildību un pieņemt lēmumus, kas nav īstermiņa.

Kā iemācīties būt atbildīgam?

Viss sākas bērnībā. Es bērnus audzinu caur mazajiem pienākumiem, kas ir uzticēti. Tajos ir kādi darbiņi, kas ir jāizdara, jo tas ir viņa pienākums. Vienam bērnam šī atbildības nostāja ir gluži vai iedzimta, bet pie kāda tā ir ļoti jāpiestrādā un jāatgādina. Redzu, kā mans vīrs kādreiz paņem dēlus uz savu ražošanas cehu, un viņiem tad ir iespēja nopelnīt arī kādu naudiņu. Vīrs saka, ka lielākā problēma parasti ir novākt pēc tam savu daba vietu. Tā lielākā cīņa ir iemācīt, ka pēc strādāšanas tev vajag arī aiz sevis savākt. Arī tā ir atbildība – neatstāt kara lauku pēc darba, bet atstāt sakoptu un tīru vietu. Tas nozīmē godīgi izdarīt savu darbu. Ja spēsi atbildēt par mazajiem sīkumiem, tad būsi atbildīgs lielajās lietās. Bībelē arī ir sacīts, ja būsi uzticams mazumā, tev uzticēs lielākas lietas.

Kāda ir tava vīzija par Latvijas nākotni, valodu un robežām?

Apkopojot, ko runājām, vēlos, lai Latvijā ceļas vīri, kuri spēj atbildēt par savām ģimenēm un valsti, un tad arī atbildēs par valsts robežām. Mums sievām ir jābūt par palīgiem un atbalstu vīriem tajā, ko viņi veic. Sievām ir jāpalīdz nest vīriem šo atbildību, nevis noraut to nost un teikt – es pati. Sievietei ir svarīgi ļaut vīram būt par vīru.

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT