Saruna ar juristu, četru bērnu tēvu Kasparu Herbstu – par jauniešu alkām pēc patiesības, par atklātību, uzticību un ģimeni. Uzzināsim, cik viegli vai grūti stāvēt PAR vērtībām. Kā atšķirt ļaunu no laba un nosargāt dārgāko. Sarunu vada Gita un Andars Ignaci.

Mēs zinām stāstu, kā tu pirms gadiem pārstāvēji biedrību “Asociācija Ģimene” tiesā. Tu to darīji bez atlīdzības, kāds bija tavs motīvs?

Saskanēja mana iekšējā pārliecība, uzskati un redzējums ar to, ko dara “Asociācija Ģimene”. Tā, manuprāt, ir dzirdamākā ģimenes institūcijas aizstāve Latvijā, kuras vārds ir atpazīstams, un tā spēj veidot sabiedrisko domu. Arī līdz šai tiesvedībai man bija pārliecība, ka Asociācija dara svētu darbu, aizstāvot ģimeni un vērtības. Šajā lietā, kur bija vēršanās pret Asociāciju, saskatīju lielu netaisnību. Nevarēju atteikt, kad saņēmu lūgumu pēc palīdzības. Sapratu, ka Asociācija Ģimene nav pelnošs uzņēmums, bet pastāv un darbojas uz ziedotāju līdzekļiem. Minētajā lietā jautājums tieši skāra naudas līdzekļus, ko viņi bija saņēmuši projekta ietvaros, bet ko gribēja viņiem pieprasīt atpakaļ. Runa bija par vārda brīvību. Līdzekļus gribēja pieprasīt atpakaļ par viņu viedokli, kas nesaskanēja ar viedokli, kas pastāvēja norvēģu fondam, kas piešķīris līdzekļus projekta ietvaros. Tas likās prātam neaptverami. Viss iekšā sacēlās pret šo netaisnību. Konkrētās iestādes pārstāvis ar aukstasinīgu sejas izteiksmi stāstīja, ka Asociācija izdarījusi ārkārtīgu pārkāpumu, bet viņi tikai pauduši savu viedokli, kas nekādā mērā nevienu neaizskāra, nepazemoja un neaicināja uz vardarbību. Tas bija, šķiet, 2015. gads. Tagad esam jau 2021. gadā un redzam, ka šī attīstība vārda brīvības jomā negatīvajā virzienā notiek ļoti strauji. Jau toreiz, kad likās, ka esam kā drošā saliņa, valsts ar salīdzinoši konservatīvām vērtībām, mēs saskārāmies ar šādu klaju vēlmi cenzēt NVO viedokli. Tādēļ mana lielākā motivācija bija dot kādu savu pienesumu kopīgajā lietā, apzinoties šo klajo netaisnību.

Vārda brīvība, taisnīguma sajūta, konservatīvās vērtības. No kurienes tev šīs vērtības atnākušas?

Katram cilvēkam viņa uzskati veidojas kādā noteiktā veidā. Tie ir pārmantoti vai no audzināšanas ģimenē. Es, kā dzimtas turpinātājs, skatos uz šīm vērtībām, izvērtēju un pieņemu tās kā savas. Man daudz kas notika personiskās izaugsmes un attīstības ceļā, tostarp arī piedzīvojot ticības dāvanu. Tā man, kā kristietim, nāk kopā ar manu ticību. Domāju, ja man vērtības būtu balstītas tikai subjektīvā uzskatā un pieredzē, tās varētu būt arī pretējas. Ir jābūt atskaites punktam un mērauklai par to, kas ir labs un, kas nav. Ir ļoti viegli pieņemt par nosacītu vērtību arī to, kas tā nav. Atceros sevi jaunības gados, kad subjektīvas pieredzes ceļā par vērtību biju pieņēmis pat to, kas ir atklāts ļaunums. Esot apzinātam kristietim un izvērtējot racionāli lietas, nonācu pie tā, ka ģimene, laulība, konservatīvās vērtības, ko pārstāv arī Asociācija Ģimene, ir arī manas vērtības.

Tu minēji, ka subjektīvi balstīties priekšstatos ir bīstami. Kā tu tomēr nonāci līdz tam, ka ārējās vērtības pārtapa par iekšējām vērtībām?

Viens no subjektīviem atskaites punktiem var būt mūsu izjūtas. Šodien tas ir moderni – pamatot savas izvēles ar “es tā jūtu”, “es jūtu, ka jādara tā”. Jā, katram ir iekšējā intuīcija un, ieklausoties šajās izjūtās, spējam uzticēties sirdsbalsij, bet, ja nav skaidri orientieri, tad viegli ir arī kļūdīties. Sajūtas var pievilt. To saku, skatoties uz savu līdzšinējo dzīves pieredzi un vērtējot atziņas, kas nākušas no dzīvē gūtiem novērojumiem. Kādreiz šo var dzirdēt tiesā. Tad, kad sāk pietrūkt argumenti, bieži advokāti un arī tiesneši izmanto frāzi “no dzīvē gūtiem novērojumiem, es secinu, ka…”. Caur to, ko māca arī kristīgā baznīcā, manā gadījumā tā ir katoliskā, nonācu pie pārliecības, ka Dieva likums un atziņa par to, kas ir labs un ļauns, ir ierakstīts katra cilvēka sirdī. Mums atliek tikai to atklāt. Tas nav ārpus mums. To neuzspiež arī neviena reliģija, bet tas ir mūsu katra sirdī. Cilvēkam ir dota spēja atpazīt patiesību no meliem, bet ir jābūt atskaites punktiem, ar ko salīdzināt. Slidens ceļš, ja balsties tikai savās izjūtās.

Tu minēji, ka tas ir katram ierakstīts sirdī. Kas notiek ar tiem, kuri to vairs nedzird? Vai viņi neitralizē savu sirds balsi?

Ja tu neieklausies savā sirdsbalsī un rīkojies pretēji, kāpjot sev pāri un ignorējot, sirdsapziņa ar laiku notrulinās. Tu kļūsti nejūtīgs un nespējīgs sadzirdēt tās balsi. Tas ir lielākais ļaunums, ja sliktā rīcība kļūst par ieradumu un vairs nespēj sadzirdēt, kā rīkojies.

No kurienes tev ir veidojusies izpratne par ģimeni?

Pirmkārt, no savas pieredzes ģimenē. Tad no sabiedrības pieredzes. Mēs nedzīvojam kā vientuļas salas. Vispirms tā ir paša ģimene, dzimta, tad apkārējās, kas rada pirmo izpratni. Tālāk dzīvē satiec draugus un esi dažādās vidēs, kur redzi dažādas pieredzes. Tas arī veido priekštatu. 1996. gadā mana mamma aizgāja mūžībā. Tētis dzīvo viens pats. Viņi laulību Padomju laikā bija oficiāli sareģistrējuši un, lai cik grūti gāja, neizšķīrās. Es pats šobrīd esmu jau desmit gadus laulībā. Tas laiks ir paskrējis tik ātri. Mums bērni piedzima ar nelielu atstarpi. Jūtos šobrīd vēl aizvien, kā ceļa sākumā.

Vai tēva piemērs tev palīdz pašam būt par tēvu un vīru?

Tas mani ir veidojis kā personību. Protams, ir bijušas arī negatīvās lietas. Tieši tās varbūt arī ir veidojušas, jo esmu sapratis, kā negribētu rīkoties vai, ko negribētu savā ģimenē. Kad biju jaunāks un dzirdēju kādus par ievainojumiem, arī man bija pretenzijas, ka neesmu saņēmis to, ko esmu varbūt gribējis. Atskatoties ar laika distanci, saprotu, ka vecāki viņu konkrētajā situācijā centušies vienmēr dot labāko saviem bērniem. Mēs nevaram iejusties savu vecāku situācijā un teikt, ka viņiem vajadzēja rīkoties savādāk. Mēs nevaram iekāpt viņu kurpēs. Esmu pateicīgs, ka man ir tētis, ar kuru kopā nupat biju aizgājis uz boksa turnīru. Mans tētis ir pietiekamā vecumā, kad tiešām varu vien pateikties par katru brīdi, ko varam pavadīt kopā un pateikties par dzīvību, ko viņš man devis.

Psihologu viedokļi dažkārt dalās jautājumā, vai strīdi ietekmē vai neietekmē bērnus. Vieni saka, ka nav jādzīvo strīdos, otri, ka tieši tas izveido bērnus un dzīve ir dzīve, un galvenais, ja vecāki paliek kopā. Kuru viedokli tu atbalsti?

Tās situācijas ir ļoti dažādas. Viena lieta ir strīdi, bet cita, ja ir konkrēta vardarbība, un apstākļi, kas iznīcina un grauj cilvēku. Tur es neņemos apgalvot, ka ir labāk palikt kopā, bet attiecībā uz šķiršanos esmu dzirdējis psihologu viedokli, ka bērnam ir vieglāk pieņemt vecāku nāvi, nekā šķiršanos. Viens ir, ja vecāka vairs nav, jo tāda ir dzīve. Sēras var izdzīvot un dzīvot tālāk. Šķiršanās gadījumā ievainojums bērna dvēselē ir smags. Man darbā sanāk daudz strādāt ar ģimenes un šķiršanās lietām. Es redzu, kā tās ietekmē bērna dzīvi un izvēles. Psihologi iespējams varētu apstiprināt, ka bērns, kuram bijusi ģimenē šķiršanās, būs pakļauts lielākam kārdinājumam šķirties un iet vecāku ceļu. Viņam būs jāiegulda dubultas pūles, lai paliktu kopā ar ģimeni.

Ar ko tu lepojies, būdams daudzbērnu tētis?

Protams, man ir gandarījums un prieks, ka Dievs man īsā laikā ir devis tik brīnišķīgus bērnus. Man tas ir nācis kā nepelnīta dāvana. Esmu par to pateicīgs un redzu, ka tas dod lielu piepildījumu. Dzīve ir tik intensīva!

Man agrāk kādā krīzes brīdī bija visvairāk bail no tā, ja man ir jāaiziet no šīs pasaules, tad visvairāk bail no izniekotā laika un sajūtas, ka neko šajā dzīvē neesi izdarījis. Ja būtu šī tukšuma sajūta, ka neesi neko nozīmīgu paveicis un neesi izdzīvojis laiku. Par to nav bažas, ja ir ģimene ar bērniem. Tu pēc būtības dzīvo un lielu daļu no sevis dod bērniem. Tas dod piepildījumu, ka dzīve nav izniekota, jo ieguldi cilvēkā, ne tikai sevī. (K.Herbsts)

Protams, ka ir arī cilvēciskais lepnums, ka esmu tētis. Arī sabiedrībā šodien to jau uztver kā pozitīvu trendu. Atceros, ka padomju laikos uz tiem, kam bija divi bērni jau skatījās šķībi, ja bija vairāk, tad tas jau bija ar nelabvēlīgās ģimenes statusu. Es ļoti ceru, ka šodien tas vairāk tā nav.

Tomēr šodien mums ir demogrāfiskā krīze…

Jā, tā ir. Domāju, ka tā būs, kamēr to mērķtiecīgi nerisinās. Labi strādā atbalsts ģimenēm. Tīri objektīvi, kuras ir tās ģimenes, kas ir pakļautas nabadzības riskam? Tās ir ģimenes, kuras izvēlas pasaulē laist bērnus, jo viņu izdevumi vismaz uz astoņpadsmit gadiem tikai pieaugs. Ģimene uzņemas lielu finansiālu atbildību. Tiem jaunajiem, kam ir labas izglītības un darbi, ir liels vilinājums dzīvot sev, ceļot un baudīt. Daudziem būtu grūti pārkāpt tam pāri, ja pēkšņi vienā brīdī no tā ir jāatsakās, lai kļūtu par vecāku. Tomēr tiem, kas iet šajā virzienā, mērķtiecīgi ir jādod atbalsts. Es, kā tēvs saku, ka izjūtam atbalstu no valsts puses. Redzu, ka ir politisks spēks, kas mērķtiecīgi un konsekventi šo atbalstu virza un ir daudz panācis tā sniegšanā. Tam gan vajadzētu palikt lielākam. Ja būs konsekvents atbalsta pieaugums ar katru nākamo bērnu, tas nesīs augļus ilgtermiņā. Ja šobrīd uzsāksim mērķtiecīgu politiku, tad pēc desmit gadiem redzēsim augļus.

Kas tev radīja to pārliecību, ka finansiāli tu iztiksi, radot ģimeni?

Skatoties caur savu dzīves pieredzi, saprotu, ka tā ir mana cilvēciska izvēle un reizē arī aicinājums. Tas ir arī veids, kā es sevi īstenoju caur laulības sakramentu kā kristietis. Mani pamudināja dabiskais, kas bija šīs ilgas iekšā pēc attiecībām un pēc otra cilvēka. Tas ir tas iemesls, kādēļ puiši un meitenes draudzējas. Tu jūti, ka vienam pašam tev kaut kā pietrūkst un vajag šo otro pusi, kas papildina. Tad beidzot attiecībās tu jūties pilnīgs.

Tomēr nabadzība var nobiedēt cilvēkus veidot ģimeni.

Protams, cilvēciski skatoties, ir biedējoši, kamēr man nav noteikts turības līmenis vai noteikts algas lielums. Tomēr, ja tu skaties uz to, kā uz Dieva dotu aicinājumu, ir jāieslēdz paļāvība. Dievs aicina un dod tam līdzekļus. Kad ar sievu nolēmām dibināt ģimeni, man nebija ļoti ienesīgs darbs. Pirms tam gan bija iegūta laba izglītība un iegūta darba pieredze, bet tieši tobrīd manā profesionālajā karjerā bija pārrāvums. Laulībā es nedevos ar noteiktu sasniegto līmeni kontā. Sperot šo soli, tās lietas atrisinājās un sakārtojās ļoti pozitīvā veidā. Piedzīvojām dažādas pat, ja tā var teikt, sakritības. Piemēram, sastapu kursa biedru uz ielas, kuram pēc tam uzrakstīju e-pastu. Burtiski tajā sarakstē viņš piedāvāja man kopā strādāt. Kopš tā laika esam kolēģi un sadarbojamies. Pateicoties tam, es varu nopelnīt iztiku, un arī darbs sniedz gandarījumu.

Vai nākas kādreiz aizstāvēt cilvēkus, ar kuriem tev nesakrīt vērtības?

Es nestrādāju ar krimināllietām, nav jāaizstāv cilvēks, kas izdarījis smagu noziegumu, un tādēļ nav morālo dilemmu. Man ir civillietas. Protams, lietās, kur es pārstāvu klientus, ne vienmēr sakrīt domas par risinājumu. Cenšos neiziet uz kompromisiem ar sirdsapziņu. Līdz šim nav bijis, ka klients prasītu ko prettiesisku. Tomēr domāju, ka ar morālām dilemmām jebkurā darbā nākas saskarties agri vai vēlu. Arī veikalā, tirgojot ledenes, var nonākt līdz morālai dilemmai.

Kāds būtu tavs kā tēvam un vīrietim novēlējums šodienas jauniešiem, kas meklē un šaubās?

Jautājums ir par vidi, kurā jaunietis ir audzis un vērtībām, kas viņam ir. Atceros sevi vidusskolnieku vecumā, kad arī sāc interesēties par eksistenciālām lietām un apzināties sevi kā personību. Ticu, ka jaunieši ir izslāpuši pēc patiesības. Tā ir mūsu pieaugušo atbildība, lai viņi to sadzirdētu, nevis, lai skolās nāktu un rādītu, kā uz banāna uzvilkt prezervatīvu. Viņiem vairāk būtu jāstāsta par attiecībām, atbildību tās veidot, neizceļot tikai vienu attiecību sfēru. Īpaši pusaudžiem būtu svarīgi stāstīt par attiecībām, ne tikai sakairināt viņu ziņkāri, jo viņi jau tāpat fizioloģiski aktīvi par to vien domā.

Domāju, ka vidusmēra vidusskolas klasē, ja kāds atnāktu un stāstītu par atturību pirms laulības, vispirms būtu ķiķināšana, ierēkšana, kur liela daļa uzskatītu, ka tas, ko stāsta, nesaskan ar realitāti, bet būtu arī jaunieši, kas sadzirdētu. Vispirms to, ka tas dabiskais likums, kas ir viņu sirdīs un nav vēl notrulināts, nesīs augļus. Ja vien viņiem kāds pateiktu, ka ir vērts pagaidīt, neatdot sevi pirmajam garāmgājējam, ka ir vērts būt uzticīgam attiecībās. Es domāju, ka jaunieši ir izslāpuši pēc tā, jo tas, ko viņiem dod masu kultūra, viņus iztukšo, dezorientē un nedod piepildījumu. (K.Herbsts)

Dzīvē jau nekad nebūs tā, ka visi izvēlēsies iet labo ceļu. Kad Jēzus nāca sludināt, puse aizgāja, saujiņa palika. Nebija tā, ka visi sadzirdēja. Tomēr nevajag baidīties atšķirties no pamatstraumes. Viens no maniem ieteikumiem noteikti būtu jauniešiem ieklausīties sevī, kritiski vērtēt to, ko piedāvā apkārt sabiedrība un masu mediji, kā arī nebaidīties meklēt patiesību. Mana pārliecība ir tāda, ka tas, kurš meklē, tas atrod.

Latvijā ir liels laulību šķiršanās skaits, un tu darbojies arī ar ģimenēm. Kas, tavuprāt, ir galvenie iemesli, kāpēc ģimenes nonāk līdz šim lēmumam?

Tie ir ļoti dažādi. Pieņemu, ka lielai daļai cilvēku, kas stājas laulībā, nav bijis uzstādījums vai mērķis apprecēties ar domu, ka tas ir mans vīrs un sieva līdz mūža galam. Tie, kas laulājas baznīcā, vismaz to skaļi izsaka. Tālāk tas paliek uz katra paša sirdsapziņas, cik šie vārdi izteikti no sirds. Uzsākot šo ceļu, jau pamatos ir jābūt ar apziņu, ka es to daru, lai uzvarētu. Es taču esmu tam veltījis savu laiku, visus savus resursus. Vai es tiešām gribu būt zaudētājs un ļauties mirkļa vilinājumam un krīzei? Vai tiešām man būs laiks to uztaisīt vēlreiz ar kādu citu? Tas ir diezgan naivi. Problēma rodas, ja ir nepareizi motīvi un nav apziņas, kas laulība ir. Nepareiza ir doma par to, ja man būs grūti, iešu prom. Mūsdienu cilvēks ir tāds, ka viņu nedrīkst nekā sasaistīt. Patērētāja domāšana ienāk visās jomās. Arī laulība nav izņēmums. Ja es varu nomainīt operatoru mobilajam telefonam un varu pārkreditēties citā bankā, kādēļ gan es nevaru paņemt sev citu sievu? Paņemšu labāku un dzīvošu, cepuri kuldams. Šādi domājot, pie pirmās nopietnās krīzes sakām otram “atā” un to, ka neiesim ciest vai piepūlēties.

Kā tu raksturotu vīrieša lomu ģimenē?

Vīrietim tīri bioloģiski ir noteikts, ka hormonālā uzbūve atšķiras no sievietes hormonālās uzbūves. Mēs pirms laulībām gājām auglības atpazīšanas kursos, lai iemācītos dabiskās auglības atpazīšanas metodi. Tur stāstīja šīs lietas, kuras es pirms tam nezināju. Piemēram, par sievietes hormonālo ciklu, kuri ir kā amerikāņu kalniņi. Tīri bioloģiski, hormonāli sieviete ir pakļauta šīm te nemitīgajām cikla svārstībām. Tās ietekmē gan to, kā viņa jūtas, gan kā uzvedas. Savukārt, vīrietim viss ir vienkāršāk – gandrīz vienā līknē. Mēs nevaram noliegt savu dabu. Dabiski vīrietim ir jābūt tam stabilitātes garantam. Viņam ir jābūt enkuram, lai sieva savos amerikāņu kalniņos neaizlido.

Vai vari iedomāties, ja dzīvotu kā vīrietis citā gadsimtā?

Tur droši vien dominētu materiālais, lai arī, protams, tam ir nozīme arī tagad. Tomēr tajos laikos tu nevarēji ņemt saimnieka meitu, ja nav pietiekams ganāmpulks kūtī. Materiālais un ekonomiskais moments daudz ko ietekmēja. Tomēr arī šodien laulība ir arī ekonomiska savienība, jo apprecoties mēs apvienojam visas jomas. Tas nav arī slikti, ja sieviete pirms kāzām domā, vai precēt to vīrieti, kāda viņam ir izglītība un, vai viņš spēs nodrošināt. Normāls vidusmēra cilvēks arī šodien vērtēs, vai vīrietis spēs ģimeni uzturēt.

Kāds, tavuprāt, varētu būt vīrietis nākotnē 2050. gadā?

Mainīsies fasāde un dekorācijas, bet būtība nemainīsies. Es domāju, ka būs citi rādītāji, kas liecinās par tavu veiksmi, neveiksmi un statusu sabiedrībā, bet būs daudz vairāk virtuālās attiecības. Viens dzīvos Amerikā, otrs Latvijā un tad 3D telpā satiksies. Protams, varam fantazēt, bet loma jau būs tā pati. Protams, visi iesim caur sociālajiem eksperimentiem, ko tagad piedzīvojam. Tajā mēģina šīs dzimuma lomas pilnībā nostumt malā, pasakot, ka tās ir otršķirīgas un nav atšķirība starp vīrieti un sievieti. Mēs redzam, ka šīs izmaiņas notiek arī likumos. Tas ar lielu vilni nāk no Eiropas. Projektā ir direktīva, lai veicinātu tēvam šo bērna kopšanas atvaļinājuma ņemšanu. Līdz šim pierasts bija, ka to lielākoties ņem mammas. Tagad ir plānots, ka vismaz divi mēneši būs nenododamā kvota, un arī tēvam vajadzēs šo atvaļinājumu ņemt. No vienas puses, doma ir pozitīva, lai veicinātu vīrieša iesaistīšanos bērna dzīvē. Tomēr tā mēs nonākam līdz mehāniskam lomu sadalījumam. Dzirdēts, ka tiesu praksē tas, lai bērns zīdāmā vecumā paliktu ar mammu, vairs netiek uzskatīts kā prioritāte. Viņam ar mammu ir svarīgi palikt tīri objektīvi. Tagad ir tā, ka gribam sadalīt, ka tētim pienākas tikpat. Ģimenē, kur vecāki ir tikko šķīrušies, varam šo zīdāmo bērniņu atraut mātei un atdot tēvam dēļ uzskata, ka tēvs var nodrošināt to pašu. Objektīvi jau tā nav.

Nevar noliegt arī otro medaļas pusi, ka Latvijā tēvi sistemātiski un ilgstoši ir diskriminēti ģimenes lietās. Tāpēc kaut kur no profesionālā viedokļa liekas labi, ja saskarsmes jautājumos parādās šī tendence, ka vecākam, kurš nedzīvo ar bērnu, tomēr pienāktos tikpat daudz laika, ko pavadīt kopā ar viņu. Tiesu praksē, ko man ir nācies lasīt, nerakstītais likums tomēr ir, ka tēvs savā ziņā ir otrās šķiras vecāks. Ja bērns dzīvo ar tēvu un saskarsmi lūdz māte, tad tiesa šo saskarsmes laiku viņai iedos parasti lielāku. (K.Herbsts)

Tas nenotiek apgrieztā situācijā, kad bērns dzīvo ar māti un šo saskarsmes laiku prasa tēvs. Lai arī šī nevienlīdzība pastāv, noliegt objektīvi dzimuma atšķirības tomēr nebūtu pareizi. Tā mēs varam nonākt līdz absurdam.

Kas ir Top trīs īpašības vīrietim, lai mēs 2050. gadā varētu dzīvot dabiskajā ģimenē?

Pirmā prātā nāk atbildība par sevi, dzīvi, izdarītajām izvēlēm, ģimeni, bērniem un sievu. Tīri subjektīvi gribētu, lai vīrietis būtu arī ticīgs un ticētu, ka ir Dievs un augstāks spēks, kas vada mūsu dzīvi un ir ielicis šeit kādus objektīvus, nemainīgus likumus, kuriem ir vērts sekot. Trešā ir spēja piedot, īpaši, ja tā ir abpusēja. Visi esam cilvēki, un tādēļ būs šie savstarpējie pāri nodarījumi, bet ir jāspēj iet tālāk un piedot, neturot sevī nepiedošanu. Domāju, ka laulība to prasa.

Kā lai vīrietis attīsta atbildību?

Pirmkārt, tā veidojas ģimenē. Tas, kā mēs audzinām savus bērnus, ir mūsu pieaugušo atbildība. Dzīve jau mums parāda un iemāca, ka katrai rīcībai ir noteiktas sekas. Tu vari to ignorēt un doties pa ceļu A, zinot, ka nonāksi punktā B, bet cerēt tomēr, ka nonāksi punktā C. Tā ir tava izvēle, vai mācīsies no kļūdām. Tas pats notiek darbā, ka jebkura izvēle izraisa sekas, par kurām mums ir jābūt atbildīgiem. Mums katram ir sirdsapziņa. Kurš gan var darīt sliktu un justies labi? Jebkurš cilvēks, kas pieņem nepareizās izvēles, arī jūtas slikti. Viņš gan var atrast mehānismus, kā to noslāpēt, bet tas to nemaina. Vīrietim nav jābūt muļķim, ir jāieklausās savā sirdsapziņā un jāsaprot, ka varbūt ir jāpamaina ceļš, lai nokļūtu savā mērķī.

Kas tev dod drosmi šajā laikā?

Pirmkārt, ticība un paļāvība, ka ne jau es ar savu skriešanu ko paveikšu. Jā, man ir jāizdara sava daļa, bet redzu, ka pāri visam ir Dieva redzība, kas visu kārto. Zinu, ka Dievs izdarīs to, ko Viņš ir apsolījis izdarīt. Līdz šim Dievs nav mani pievīlis. Vienīgi es viņu varu pievilt.

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt radīt: ZIEDOT