Pirms 15 gadiem Līga Garkuša, apprecoties ar ukraini, aizbrauca prom no Latvijas. Krievijas uzbrukuma dēļ viņa ar savu ģimeni, kurā aug četras meitas, šobrīd jau vairāk nekā trīs mēnešus atrodas Latvijā un pirmā lieta, ko viņa izdarīja, kad noformēja Latvijā bankas kontu, bija parakstīšanās par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Uzziniet, kādēļ viņai tas bija būtiski! Līdzās saviem novērojumiem Latvijā, Līga norāda, ka piedzīvotā kara priekšā sagruva jebkāda LGBT ideoloģija un Ukrainas vīrieši turpina ar divtik lielu spēku darīt to, ko darījuši vienmēr – rūpēties par savu dzimteni, sievietēm un ģimeni. Arī starp kara dārdiem un postījumiem, vīrieši bildina un apprec savas mīļotās sievietes, solot cīnīties par viņām, ģimeni un valsti! Tieši šo apliecināto vīrišķību šobrīd apbrīno visā pasaulē.
Klausies arī plašāku sarunu mūsu Spotify kanālā –
Līga Garkuša:
“Jā, pirmais, ko izdarīju, kad noformēju bankas kontu šeit Latvijā – es parakstījos par ģimenes jēdziena kā savienību starp vīrieti un sievieti nostiprināšanu Satversmē. LR Satversmē jau par to ir rakstīts, bet interesanti, ka Latvijā ir tādi politiskie grupējumi un virzieni, kuriem visu laiku patstāvīgi ir jāatgādina, kas Latvija ir par valsti un ko cilvēki tajās vēlās. Es nepārstāvu nevienu politisko partiju, lai arī izskatās, ka kādu laiku es būšu Latvijā un noteikti tad piedalīšos vēlēšanās un pieņemšu kādu savu lēmumu. Ir cilvēki, kas ir pārliecināti, ka var dzīvot, kā grib un darīt visu, kas ienāk prātā, jo tam nav nekādas sekas – ja esat starp tiem, es jūs nemēģināšu pārliecināt, bet tā kā esmu satikusi šeit arī ļoti daudz cilvēkus, kas pat nezina, ka tiek vākti šādi paraksti, es varu pastāstīt savus iemeslus, kādēļ esmu parakstījusies un kādēļ aicinu to arī izdarīt citus.
Satversmē jau ir tāds punkts par ģimeni, bet izskatās, ka ir grupējumi, kas gan ir labi finansēti, gan ļoti mērķtiecīgi bīda savu politiku. Esmu satikusi kādus, kas saka, nē, es politikā nelienu. Nezinu, no kurienes mums latviešiem ir tā vēlme būt klusiem, mierīgiem un patikt visiem? Iespējams, ka mani pavadītie gadi Ukrainā ir atvēruši acis par manu mentalitāti un tāpēc es īstenībā nevaru klusēt. Tas ir pašapmāns, ja kāds apgalvo, ka viņš atrodas ārpus politikas un tajā nepiedalās, jo jebkurš no mums dzīvo pēc politiķu pieņemtiem lēmumiem un likumiem. Likumus pieņem enerģiskākā iesaistītā daļa. Pārējie, kuri saka, ka neiesaistās, pēc būtības klusi un mierīgi piekrīt lēmumiem, kas pār viņiem ir izdarīti. Ja tie nav pārāk labi, tad mēs kā superpacietīga tauta turpinām kurnēt un grauzt viens otru, tā vietā, lai izmantotu demokrātijas iespējas.
Demokrātijā mēs ievēlam cilvēkus, kas pārstāv mūsu intereses un mūsu vērtības. Par mūsu nodokļiem viņi sēž valdībā un parlamentā un viņu uzdevums būtu rūpēties par mūsu tautu, ģimenes un biznesa labklājību. Demokrātijas princips ir viņus ļoti vaktēt un uzmanīt un viņiem patstāvīgi atgādināt, kas viņiem jādara. (L.Garkuša)
Mēs kādreiz sakām, ko tad mēs tādi mazi un ko varam izdarīt? Ja tā būtu atbildējusi ukraiņu tauta pirms četriem mēnešiem, tad nezinām, kāda būtu situācija šobrīd arī Latvijā. Mums ir izvēle, vai nu turpinām apgalvot, ka esam mazi un nespēcīgi vai arī darām to, ko varam izdarīt tieši šobrīd. Ja 30 gadus atpakaļ mūsu vecāki būtu teikuši, ka ir mazi un nespēcīgi, diez vai būtu neatkarīgā Latvija. Tas, kas šobrīd tiek prasīts no mums izdarīt – ir iesaistīties, izlasīt, padomāt un –parakstīties par šo ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Tas ir tik ļoti vienkārši, aizņem 3 minūtes un tas ir tas, ko katrs var izdarīt savas tautas nākotnei.
Ir kādi, kas saka, ka nu kā tad tie liberālie ietekmēs notikumus Latvijā, un tas jau tāpat notiek visā pasaulē. Tāpēc ir labi zināt, kas notiek tajās valstīs, kur liberālā politika valda jau desmit vai divdesmit gadus. Man nav vienalga, jo mums ģimenē aug četras meitas un es negribu, lai manam bērnam nāk uz bērnudārzu kādas tantes vai onkuļi un stāsta, ka tu varbūt īstenībā esi meitenīte, nevis puisītis vai otrādi, un obligāti jau nav jābūt vienai mammai un vienam tētim, jo var jau būt arī divas mammas vai divi tēti. Kad esmu parunājusi ar juristiem, tad saprotu, ka jebkurā valstī, kurā tiek pieņemti šādi superliberālie likumi, ar laiku tas aiziet uz viendzimuma laulību ieviešanu, adopciju, izglītības sistēmas ietekmēšanu, jo par to noteikti sāks mācīt mūsu bērniem. Tā vietā, lai latvieši šobrīd celtu stipras ģimenes, dzemdētu bērnus un būvētu stiprus biznesus, mēs apsverot šādu politiku, vienkārši iznīcināsim mūsu valsti. Un iznīcināta tā tiks ļoti ātri.
Tālāk būs arī liels izdarītais spiediens pret citādi domājošajiem, jo, nedod Dievs, ja atvērsi Bībeli un nosauksi grēku par grēku, tevi tad nosauks par arhaisku tanti, kas nedzīvo 21. gadsimtā. Tas nozīmē arī kristiešu vajāšanas. Ja domājat, ka es tagad pārspīlēju, tad paskatieties, cik lielā mērā jau pēdējos 2-3 gadus Latvijā ir pārkāptas cilvēktiesības. Iespējams tāpēc, ka labie un brīnišķīgie cilvēki nav izmantojuši savas īespējas cīnīties par savām tiesībām.
Pēc viendzimuma laulībām noteikti nāks adopcijas, dzimummaiņas un ietekme sportā. Ja jūsu meita nodarbosies ar sportu, bet būs kāds puisis, kas būs švakāks, viņš var izdomāt, ka grib pāriet uz sieviešu sportu, jo jūtas kā meitene. Viņš kaut ko piegriezīs un pieremontēs sev, jo tad būs labāks. Jūs domājat, ka es pārspīlēju? Tas jau notiek visā pasaulē! (L.Garkuša)
Tieši atbraucot ar savām meitām uz Latviju, es tā pa īstam aizdomājos par Latvijas nākotni, iespējams, ka to vajadzēja darīt nedaudz jau ātrāk, bet es sev uzdevu jautājumu, vai man būs mazbērni, kas runās latviski? Tas ir iespējams divos gadījumos – ja viņi apprecēsies ar latviešiem vai ja dzīvos Latvijā. Man negribētos, ka pēc kādām divām paaudzēm, mani atceras, kā vecmāmiņu, kura reiz stāstījusi par Latviju nostāstus kā reiz bijušu mazu valsti Eiropas nomalē, kur ēda garšīgu rupjmaizi, skaisti dziedāja, bet kur tik ļoti gribēja izdabāt visiem saviem kaimiņiem, ka nolēma lēnām pašiznīcināties, piekrītot visiem likumiem un normām, lai tik kādam izpatiktu. Es šādu dialogu nākotnē nevēlētos. Man nav vienalga, kas notiek ar Latviju. Es dzirdēju statistiku, ka 2021. gadā Latvijā ir mīnus 16 vai 17 tūkstoši iedzīvotāju. Tie ir aptuveni 2 vai 3 Limbaži, kuru vairs nebūtu! Tā ir negatīvā demogrāfija, kad mirstība lielā mērā pārsniedz dzimstību un cilvēki aizbrauc no Latvijas. 16 vai 17 tūkstoši – tas ir 1% Latvijas! Iedomājieties, ja tā tas turpināsies katru gadu un, ja jūs sakāt, ka šim nav nekādas saistības ar šo ģimenes likumu, tad padomājiet, kā hiperliberālā politika, kura neuzsver nozīmīgumu ģimenei, kas spēj nodot tālāk vērtības un galu galā fiziski rada bērnu, ietekmēs Latvijas nākotni pēc desmit, divdesmit vai trīsdesmit gadiem?
Mūsu uzdevums ir līdz 29. jūlijam savākt turpat 155 000 parakstus. Tas ir ļoti daudz priekš Latvijas, bet, ja tu to izdarīsi, un pateiksi vēl kādam sev blakus, ir iespējams caur referendumu nostiprināt, ka, jā, mēs atbalstam ģimenes, arī nepilnās ģimenes, mēs atbalstam bērnus, kas ir ar īpašām vajadzībām. (L.Garkuša)
Man bieži jautā, kāpēc ukraiņi ir tik stipri, un tādi viņi patiešām ir. Mana atbilde ir tāpēc, ka Ukrainas viena no pamatvērtībām ir ģimene – starp vīrieti un sievieti. Ir pienācis laiks arī Latvijā apstiprināt, ka lielākais vairums to uzskata par normālu ģimeni, arī tāpēc, ka tīri matemātiski un racionāli tikai tad mums ir nākotne.”
Klausies arī šo sarunu –
Ja vēlies parakstīties par šajā sarunā minētajiem Satversmes grozījumiem par ģimenes jēdziena nostiprināšanu, dodies uz latvija.lv/pv
Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT