Mikroķirurgam Mārtiņam Kapickim patīk runāt par vērtībām, lai arī viņš norāda, ka, kamēr tas, ko tu nosauc par vērtību, nav dzīvē caur rīcību apliecināts, paliks tikai teorija uz papīra vai galvā. Nenoliedzami, trīsdesmit trīs medicīnā pavadītie gadi, viņa skatījumu uz dzīvi un ikdienu veidojuši reālistisku. Dažs teiks, ka skarbu. Žēlot otru, kad tam sāp, bet nepalīdzēt – esot pārprastā mīlestība. Fundamentālais arguments, ka mīlestība ir rīcība, viņu iedrošinājusi arī šogad pievienoties jaunizveidotai “Latvijas Vīru biedrībai”. Viņš ir viens no divpadsmit dažādu profesiju vīriem, kas nostājušies uz kopīgas morālās uzskatu platformas un saka – ir jāaizsargā ģimene, citādi to sabrucinās ceļa rullis un tad nāks katastrofa.

Jūs medicīnā darbojaties jau vairāk nekā trīs gadu desmitus. Vai šodien Jums joprojām ir azarts un motivācija būt savā profesijā?

Es domāju, ka motivācija ir transformējusies. Vairāk vai mazāk, bet visi ārsti iet cauri vienam un tam pašam procesam. Sākumā tu esi jauns un bezbailīgs, tad – jauns un bailīgs, pēc tam esi gudrs un vēlāk esi gudrs, bet nespēj īsti vairs operēt, un tad ir jāmainās paaudzēm. Es teiktu, ka medicīna vēl joprojām mani aizrauj, bet kā jebkurai profesijai vai nozarei, arī tai ir sava garoza. Diemžēl pēdējā laikā šī garoza paliek arvien biezāka. To ietekmē pašreizēja kovid situācija un arī tas, kā mainās pašu pacientu uztvere. Viņi no pacientiem grib kļūt par klientiem, kas medicīnā nav iespējams. Klients pieprasa, un tad ir pienākums dot to, ko viņš pieprasa, tomēr veselība nav prece. Tā ir dāvana. Ārsts var palīdzēt to uzturēt vai palīdzēt risināt veselības problēmas, bet viņš nevar būt pašas veselības avots. Tas ir tik elementārs un fundamentāls jautājums, kas gadu simtiem vai pat tūkstošiem kopš Hipokrāta laika ir bijis pasaulē nemainīgs, bet tagad pēdējos aptuveni 50 gados kopsolī ar neoliberālo virzību ir mainījies.

Tas notiek arī Latvijā?

Jā, pie mums arī ir šīs atbalsis. Tās daudz mazāk ir Āzijā. Vairāk nekā gadu esmu strādājis gan Singapūrā, gan arī gadu Amerikā. Es šajās valstīs noliku sertifikācijas eksāmenu un ieguvu tiesības strādāt. Atceros, ka tieši Amerikā mani pārsteidza tas, ka tur pacients jau 2006. gadā pieprasīja sev klienta statusu. Mani pārsteidza, ka daudz ārstu jau toreiz daļu konsultāciju dokumentēja, veicot audio ierakstu. Pie mums šī prakse veidojās lēnām. Manuprāt, tā ir katastrofa medicīnā. Jūs man jautājat, vai manī vēl ir entuziasms? Jā, man vēl joprojām tas ir, jo man patīk tas, ko es daru, bet tā garoza ir bieza, un viņa erodē pozitīvās emocijas. Droši vien, ka līdz galam uz šo jautājumu varēšu atbildēt tajā dienā, kad beigšu savu medicīnisko praksi. Tāda diena noteikti būs, jo nāk daudz jaunāki un spējīgāki, kuriem man nebūs pa kājām jāmaisās. Tieši tāpat, kā bija, kad es ienācu šajā profesijā. Tie, kas savulaik bija nostrādājuši, man palīdzēja, lai es un mana paaudze varētu ieiet šajā vidē, bet paši pakāpās solīti nost un bija aiz muguras, iedrošināja, palīdzēja risināt jaunībai raksturīgās “ūdens līdz ceļiem” radītās problēmas.

Mēs katru dienu mediju virsrakstos lasām un ieraugām to, kā viss arvien straujāk mainās.

Kultūra seko filozofijai. Brīdī, kad fundamentāli mainās sabiedrībai mācītā filozofija, tai seko arī pasaules uztvere un rīcība. Tas, kas gadu tūkstošiem bija pieņemts kā pats par sevi saprotams un par ko neviens nediskutēja, pēdējos 50 gados piedzīvo kardinālas pārmaiņas. Aizsākoties šai naturālisma un postmodernisma filozofijai, rodas nākamie ideju “bērni”. Šiem savukārt dzimst jauni bērni, kas ir arvien kroplāki. Tā mēs nonākam līdz vietai, kurā šobrīd esam. Jā, pārmaiņas piedzīvo gan medicīna, gan arī politika, gan tas, kā savstarpēji komunicējam un kā katrs uztveram sava viedokļa vērtību. Gudrais Salamans reiz teicis, ka redz netaisnību pasaulē, kur vergs jāj kumeļā, bet ķēniņš iet ar kājām. Šodien netaisnības notiek viena pēc otras, jo zirgā sēdošajam “vergam” jau nedrīkst aizrādīt, tāpēc, ka viņš ir paģērējis upura lomu. To, ko gadu tūkstošiem uztvēra par netaisnību, šobrīd leģitimizē, aizstāv un attaisno.

Runājot par ārstu atbildību pret pacientu, mēdzam kādreiz piesaukt ārsta doto zvērestu.

Es precizēšu par Hipokrata zvērestu. Neviens ārsts vismaz pēdējos 100 gadus nav to devis. Ārsts dod solījumu. Ja viņš nodotu šo zvērestu, tad nedrīkstētu operēt, nerunājot par abortu veikšanu, tāpēc, ka Hipokrats bija ārsts, nevis ķirurgs. Agrāk tās lietas bija ļoti nodalītas. Viduslaikos to varēja redzēt cunftēs. Bija ķirurgu-bārddziņu un ārstu cunftes, kas savā starpā sadarbojās, bet nepārklājās. Hipokrats bija ārsts un deva šo zvērestu, jo ārsti uzskatīja, ka pacienti nav jāoperē un tā esot ķirurgu kompetence. Līdz ar to, ja es kā ķirurgs nododu Hipokrata zvērestu, tad es operēt nedrīkstu. Ārsti nodod svinīgos solījumus, un šie solījumi vienmēr ir pakļauti politiskām tendencēm. Tagad, piemēram, svinīgajā solījumā pirmajā teikumā ir iekļauts “kalpot cilvēcei”. Nekad agrāk tas tā nav bijis. Uzskatu, ka neviens ārsts nekalpo cilvēcei, bet palīdz pacientam. Viņš var izveidot ētiskas attiecības ar konkrētu pacientu, bet ne ar bezpersonisku cilvēci, jo ārsts palīdz pacientam izveseļoties un atbalsta jomās, kas saistītas ar konkrēta cilvēka veselību.

Ārstam ir pienākums cilvēkam palīdzēt, dziedināt, bet ne izārstēt, jo viņš to nevar garantēt. Dakteris nav pavēlnieks pār visu bioloģiju un pasauli, un viņam nav skapis, kurā glabājas veselība. Viņam nav arī tablete “numur 32”, kas atrisina visas problēmas, nelaimes. Šī arī ir uztveres problēma, jo daudziem šķiet, ka ārsti zina visu. Jā, viņi zina vairāk medicīnā, nekā vidējais sabiedrības loceklis, bet nevajag pārvērtēt pasaules realitāti un gaidīt, ka ārsts zinās absolūti visu par visu. (M.Kapickis)

Ja manā praksē pacients uzdod ļoti specifisku jautājumu uz kuru es nezinu atbildi, es tā arī saku, ka nezinu atbildi, ja tajā neesmu pietiekami kompetents. Mūsdienās liela daļa cilvēku no ārsta sagaida viszinību. Viņi iebilst, kā ārsts var nezināt? Kad es biju jauns, es par to uztraucos, ka kaut ko medicīnā nezināju arī ārpus savas profesionālās atbildības. Tagad es neuztraucos un esmu pat priecīgs, ka varu pateikt, ka uz šo jautājumu varu paprasīt atbildi kādam citam kolēģim, kas ir kompetents konkrētā jautājumā. Smagi ir, ja ārsti, kuri nav kompetenti noteiktās jomās, tomēr izsaka savu viedokli it kā būtu kompetenti, jo cilvēki viņiem uzticas, bet pēc tam izrādās, ka tas ir blefs un muļķības. Tas ir noticis tikai tāpēc, ka viņi ir slimīgi ambiciozi vai arī viņiem ir bijis kauns pateikt, ka kaut ko nezina. Tā arī rodas apgalvojumi, kur viens ārsts saka to, bet cits pilnīgi kaut ko citu. Maz ir to, kas atļaujas pateikt – “es nezinu, bet varu papētīt”.

Jūs nebaidāties runāt par savām vērtībām. Sakiet, vai tās jūs nodefinējāt konkrētāk, uzsākot savu profesionālo ceļu, vai arī jau uz tā nonācāt ar savām pamatvērtībām?

Pamatvērtības ir teorija. Vismaz agrāk bērnam pamatvērtības mācīja ģimenē. Tās kļūst dzīvas tad, kad mēs piedzīvojam viņu funkcionalitāti. Tas notiek brīdī, kad cilvēkam ir jāizpauž darbībā kāda elementāra pamatvērtība. Piemēram, mēs zinām jau vairākus gadu tūkstošus tādu vērtību kā – mīlestība vienam pret otru un otra mīlēšanu kā sevi pašu. Tomēr, kā tā izpaužas? Rainim ir dzejolis par bagāto ar mīksto sirdi, kurš “dzird par grūtdienīšu raudām, tūdaļ kabatā bāž roku, izvelk savu – nēzdodziņu…” Tā nav mīlestība, tās ir tukšas emocijas. Līdzjūtība bieži ir šādas pašapliecinošas (ka esmu labs) emocijas, kam nav nekāda sakara ar realitāti. Īsta līdzjūtība un mīlestība ir rīcība, arī tad, ja to negribas darīt. Tajā brīdī, kad es postulēju, ka mīlu to cilvēku, man jāsāk arī rīkoties, bet tas, lūk, ir visgrūtākais. Tikai tajā brīdī es sāku saprast, kā tas funkcionē. Arī medicīnā, ienākot ar “rozā briļļu” uzstādījumu, pat ja tas pats par sevi skan pareizi, tomēr tas nebūs dzīvs. Saskaroties ar cilvēkiem, kuri ļaunprātīgi izmanto tavu palīdzību, kuri ir vardarbīgi pieprasīt tiesības, kuri ir toksiski jebkurā sarunā vai vaino par visu visus, tu lēnā garā sāc atšķirt, kuram vispār ir iespējams palīdzēt. Ir cilvēki, kuriem gribas būt upuriem, slimiem, vainot visus savā nespējā, jo citādāk viņiem zūd dzīves jēga. Kad es tādam pasaku – jūs varat iet – tad tas, kuram ir šīs rozā brilles teiks – jā, bet tā taču nav mīlestība. Tomēr nolikt cilvēku realitātē tieši nozīmē mīlestību. Varbūt cilvēks pirmo reizi dzīvē beidzot sastopas ar īstu realitāti, un tad tā būs īstā mīlestība, kurā cilvēkam tiek iemācīta īsta saskare ar reālām sekām. Ienākot medicīnā, mums ir ļoti daudz teorētisku uzstādījumu, bet tie lēnā garā formējas, saskatoties ar īstenību.

Tas, ko es uzskatīju par līdzjūtību, žēlsirdību un mīlestību tad, kad es biju jauns ārsts, ļoti atšķiras no šodienas uztveres. Šodien esmu daudz lielākā saskarē ar realitāti un daudz mazāk pārdzīvoju par lietām, par ko pārdzīvoju jaunībā. Ir teiciens, ko es bieži saviem rezidentiem minu: “Ja tev ir 18 gadi un tu negribi palīdzēt katram pakritušajam dzērājam, tad tev nav sirds, bet, ja tev ir 50 gadi un tu katru dzērāju turpini vākt uz māju, tad tev nav prāta”, jo tad tu neesi sapratis, kā pasaule kustas un, kuram var vai nevar palīdzēt. (M.Kapickis)

Realitātes pieņemšana noteikti ir tā, kas maina mūsu emocionāli postulēto teoriju uz patiesā mīlestībā balstītu rīcību.

Kā ģimene jums palīdz ieraudzīt un apzināties šīs vērtības?

Ģimene palīdz fundamentāli. Tā ir vieta, kur mēs ar sievu ļoti daudz pārrunājam arī šīs vērtību lietas. Daudz kas rodas sarunas procesā, kad mēs formulējam. Mēs ģimenē mēģinām pārdomas “uzlikt uz papīra”, jo, tā darot, beidzot ieraugām, kas tas pa īstam bija un, kā mums uz to reaģēt. Esmu ieraudzījis, ka bieži cilvēki, kas saka, ka kaut ko dara mīlestībā, izrādās tomēr to dara, lai paaugstinātu sevi, manipulētu vai iegūtu varu. Ir tik daudz variantu. Mēs ģimenē esam sapratuši, ka patiesībā par īstu mīlestību neviens nerunā, to vienkārši dara. Par daudziem patiesi mīlošiem cilvēkiem mēs īstenībā neko nezinām, viņus neceļ saulītē un nereklamē, par viņiem nerunā televīzijā, viņi nav “Gada cilvēki” un viņiem nedod ordeņus. Tas ir tieši tik skarbi.

Tātad, īstā mīlestība ir kaut kas kluss?

Jā, to zina tikai tu un tavs Radītājs. Ja cilvēks ar to sāk manipulēt, viņš iestājas Radītāja lomā. To, vai otrā ir vai nav mīlestība, zināt var tikai Radītājs. Cilvēks mēdz uzņemties Viņa lomu, grib iesēsties mūsu galvās un dēt tur iekšā domas, ko mēs pat neesam domājuši. Tā notiek ļoti bieži. Tas ir laikmeta ideoloģijas kroplais “bērns”. Tiek dētas otra cilvēka galvā domas, kuras viņš nedomā, tad uz tām tiek reaģēts kā īstām. Visbeidzot, vēl esam apvainojušies uz to, kuru esam manipulējuši, un sākam uzvesties kā dusmīgi upuri. Tas ir tas, no kā es savos 49 gados, šķiet, lēnām tieku vaļā.

Jūs šajā gadā esat pievienojies jaunizveidotai Latvijas vīru biedrībai. Kas tā ir un kāpēc jūsu vārds arī tajā ierakstīts?

Runa ir par dabisku ģimenes vērtību uzturēšanu un neļaušanu tām pārbraukt pāri ar ceļa rulli, kas tagad sabiedrībā notiek. Es ļoti labi apzinos, ka, šādi iesaistoties, arī man kāds var braukt pāri ar ceļa rulli. Tas būs likumsakarīgi. Tajā pašā laikā es domāju, ko es teikšu savam Radītājam par to, kad man bija šī iespēja ar savu attieksmi, ideju, interviju, padomu, vārdu piedalīties un es to neesmu darījis? Ko es tad teikšu? Esmu šobrīd gatavs šai vīru biedrībai veltīt savu laiku, cik nu es to varēšu. Šī biedrība pēc būtības ir radīta, lai pasargātu ģimenes vērtības, lai atkal parādītu tēva lomu sabiedrībā. Šobrīd tēva loma apzināti tiek degradēta un iznīcināta, tai tiek piesiets toksisks maskulīnisms, agresivitāte, nemīlestība un pārējās lietas, par kurām sabiedrībā tiek bļauts vairāk, nekā tas pa īstam ir. Nenoliedzami, mēs ar saviem uzskatiem esam daudz mazākā cilvēku kompānijā, nekā tie, kas skrien ar skaļiem saukļiem par “mīlestību un žēlsirdību”. Skriet un saukt nav grūti. Tajā brīdī, kad tev ir jāsāk reāli iestāties par tām pamatvērtībām, uz kurām sabiedrība ir pastāvējusi, tas prasa zināmus izdevumus. Tie nav tikai finansiāli, bet arī emocionālie izdevumi. Es apzinos, ka mūs noteikti kāds gribēs nomelnot, bet viņi to darīs, esot pārliecinātiem, ka viņu rīcība ir pareiza. Tā ir liela nelaime. Mēs kā vīru biedrība esam konservatīvā pasaules uzskata pārstāvētāji un iestājamies konkrēti par ģimeni un bērnu tiesībām izaugt bioloģiski normālā ģimenē. Tas nenozīmē, ka šādās ģimenēs nesanāk cīņas un šķiršanās. Tomēr, tā ir pavisam citas kategorijas problēma, kas pamatā nenoliedz grēka, ļaunuma un sāpju eksistences realitāti.

Vai mēs nevaram tā vienkārši līdzās pastāvēt citiem uzskatiem un izpratnēm par dažādiem ģimenes modeļiem?

Šādai līdzās būšanai būs jāpastāv. Kā jau minēju, runa ir par to, ka jebkura rīcība sākas ar filozofiju un pasaules uzskatu. Apgalvojums, ka dzīvojam, ar ko gribam un kā gribam, ir sekas noteiktam pasaules skatījumam. Es no sirds ticu, ka tas apgalvojums, ka šiem cilvēkiem ir tiesības darīt, ko grib, un nekas viņus nevar ierobežot, novedīs pie katastrofas. Kā es to zinu? Uz to konkrēti norāda Bībele un diemžēl arī vēsture. Tas nemaina faktu, ka ar šādu uzskatu proponētājiem ir jādzīvo līdzās. Tas drīzāk ir realitātē balstīts novērojums.

Jūsuprāt, sekas būs personīgā vai arī sabiedrības mēroga katastrofa?

Personīgas katastrofas veido sabiedrības lielo katastrofu. Tas vienmēr nenozīmē, ka cilvēki, kas sludina šo pasaules skatījumu, to dara ļauna motivēti. Tomēr, man redzot, ka viņi kļūdās, es nevaru par to klusēt! Ja klusēšu, es būšu liekulis, ja es runāšu, tad kādam es arī būšu liekulis. Podiņam būs slikti jebkurā gadījumā. Uz podiņa akmens uzkrīt, viņš saplīst, ja podiņš pats uzkrīt uz akmens, arī saplīst. Tas arguments ir cirkulārs. Vai es otram liekuļošu un teikšu, ka viss ir labi, ja tā nav? Nē, es teikšu, ka tas tomēr ved uz katastrofu un agrāk vai vēlāk tā būs vai nu individuāla, vai sabiedrības katastrofa, īpaši mūsu bērniem. Es tolerēju, ka man nepiekrīt, jo zinu, ka mani formētie uzskati ir veidojušies caur Dieva žēlastību. Es varu tikai lūgt Radītāju par tiem cilvēkiem, kuru uzskati ir savādāki. Es domāju, ka daudzi nav izvēlējušies savus uzskatus, jo, ja tā būtu, tad viņi patiešām būtu ļauni. Mums ir jāsadzīvo blakus, bet, ja kopā nesapratīsim, ka ir lietas, kas ved uz katastrofu, tad tā agrāk vai vēlāk, bet tomēr būs.

Vīru biedrība izveidojās pēc pērnā gada Satversmes skandalozā sprieduma, kur tēva atvaļinājums tika piešķirts bērna mātes dzīves biedrei. Jūs kā biedrība esat iesnieguši Satversmes 110. panta grozījumus. Jūsuprāt, drīkst aiztikt kaut ko tik fundamentālu kā Satversme?

Aiztikt nedrīkst tikai Svētos Rakstus. Pārējo visu drīkst. Problēma ir tā, ka Satversme līdz šim ir bijusi interpretēta vienā veidā un nevienam nav bijuši jautājumi, ko nozīmē ģimene. Pēkšņi 21. gadsimtā vienā dienā neliela grupa cilvēku to, kas saprasts visu laiku veidā, kā to uzrakstīja Satversmes tēvi, pārinterpretēja. Rodas jautājums, vai tiešām līdz šim Satversme nebija korekti uzrakstīta, ja mums tagad jāiesniedz precizējumi? Un, vai cilvēki, kas tos interpretē, neizmanto to ļaunprātīgi? Kā jau es teicu, tie, kas sludina pasaules uzskatu, ka viss ir relatīvs un nav tādu morāles kritēriju, ir viena grupa cilvēku, bet tie, kas to mēģina ielikt likumā, ir pilnīgi cita cilvēku grupa, un tie pēdējie ir ļauni cilvēki, jo apzinās, ko dara. Viņi patiešām nes atbildību par to, kā likums veidosies viņu interpretācijā un kā tas attieksies uz mūsu bērniem un ģimenēm. Tieši tāpēc, ka viņi interpretē Satversmi tā, kā tas nekad nav bijis tur domāts, mūsu biedrība, piesaistot juristu grupu, iesniedza šos Satversmes precizējumus. Tie neko nemainīs, bet tikai precizēs. Tā ir liela atšķirība. Tūkstošiem gadu laikā visiem ir bijis skaidrs, kas ir vīrietis un sieviete, vien pēdējos kādus 50 gadus šo jautājumu sāk apspriest. Jāatzīst, ka pat Kristus apgalvo, ka ir bioloģiski nenoteikti dzimumi, kā hermafrodīti. Viņi ir piedzimuši defektīvi ģenētiski vai somatiski un ir nelaimīgi cilvēki, kuriem man kā ārstam būtu jāpalīdz dažādos iespējamos veidos. Tomēr tad, kad kāds svarcēlāju vīrieti sāk saukt par sievieti un ļauj viņam piedalīties sieviešu sporta spēlēs, iznīcinot visu pārējo sieviešu tiesības konkurēt, tas kļūst par īstu ļaunumu. Tāpēc es uzskatu, ka cilvēki, kas šādus lēmumus pieņem, ir ļauni. Tas nav neitrāli, tāpēc mēs kā biedrība uz to reaģējam.

Šis aicinājums parakstīties par Satversmes 110. panta grozījumiem izskan diezgan saspringtā laikā, kad mums jāpārdzīvo gan kovids, gan iespējams katram savas personīgās krīzes.

Jā, ir ļoti grūti iespringt situācijā, kad kovids aizņem galvu, bet tas beigsies. Tādā formā, kā kovids šobrīd mums ir, tas nebūs mūžīgi, bet tā ideoloģija gan nebeigsies kā kovids. Tā lēnām kārpīsies uz priekšu un kā kariess erodēs mūsu sabiedrību. Tieši tāpat kā kovid pandēmijas laikā cilvēki, kas savus pienākumus pret sabiedrību ir izpildījuši, var aiziet bojā, tāpat šajā ideoloģiskajā cīņā bojā var aiziet mūsu bērni. Es nerunāju pat par fizisku bojāeju, bet par garīgu degradāciju, kas agrāk vai vēlāk beigsies kā Romas impērija, Padomju Savienība vai jebkura cita liela impērija, kas sabrukusi lielas sabiedrības morālas degradācijas rezultātā.

Vai ir kādas vērtības, uz kurām, neatkarīgi no katra individuālajām, pašai sabiedrībai vajadzētu nostāvēt?

Domāju, ka nevarēšu uz šo atbildēt visiem “pa spalvai”, jo esmu kristietis. Tomēr, kristīgās tieši tāpat kā konservatīvās vērtības jau ir nodrillēts vārds, ar ko var daudz ko saprast un cilvēki neo-liberālās ideoloģijas ietekmēti zem tām var ievilkt, ko vien grib. Jautājums par kristīgām vērtībām atduras pret fundamentālām morāles vērtībām. Es kā kristietis uzskatu, ka tās ir tās vērtības, kas ir ierakstītas Bībelē. Ja sabiedrībā nav kāds vienojošs normatīvs dokuments, tad vienmēr varēs tās interpretēt dažādi. Tas, ko es uzskatu par mīlestību, otrs varēs interpretēt pa savam, lai arī Jēzus teica, ka mīlestība ir darbi, nevis emocijas. Ja es zinu un piekrītu, ka mīlestība ir rīcība, nevis emocijas, tad es gan pieņemšu tādus likumus, gan kā ārsts attiecīgi reaģēšu. Ja man atnāks bērns ar augoni, un man patiešām būs žēl, ka viņam sāp, tad es tomēr neskatoties uz to, savu darbu izdarīšu. Ja būšu žēluma ietekmēts, tad pateikšu vien, ak, tu nabaga bērniņš, un nevarēšu pakustināt aiz žēluma rokas. Šajā gadījumā rīcība, kas varētu būt iegriešana ar skalpeli, būs šī augstākā mīlestība.

Šīs lietas definē Bībele, ne jau es. Man būs grūti par to diskutēt, ja otrs cilvēks domā pilnīgi savādāk. Tikai tad, kad mēs abi sakām, ka mīlestība nav emocijas, bet rīcība, tad šis fundamentālais arguments liek mums abiem sanākt kopā, skatīties, ko tad tas pa īstam nozīmē. Ja otrs turpina teikt, ka mīlestība ir emocijas brīdī, kad es saku, ka tā ir rīcība, mums nav kopīga platforma. (M.Kapickis)

Varu pateikt, ka, jā, es gribētu, lai sabiedrībai būtu kopīgi morāles pamatprincipi, bet vai tas ir šodien iespējams? Domāju, ka nē.

Jūsuprāt, problēma daudzām gan ikdienišķām, gan nopietnos līmeņos risinātajām sarunām ir šī vienojošā koncepta iztrūkums?

Protams! Ja mēs diskusijā neesam vienojušies, kas ir fundaments, uz kā mēs tajā stāvam, tad joprojām populāri būs visādi raidījumi, kur viens otru turpinās apmētāt ar mēsliem. Varbūt kādam tas ir interesanti pasēdēt pie ekrāna ar alus glāzi rokās un skatīties, kā politiķi savā starpā plūcas, bet tam nav nekāda sakara ar patiesības meklējumiem. Patiesība nepiedzims tur, kur ir dažādas uzskatu platformas. Tā ir šī neoliberālā ideja, ka patiesība dzimst diskusijās. Nē, patiesība rodas tikai tajās diskusijās, kur abi stāv uz vienas morāles platformas. Viss pārējais ir kompromiss, bet kompromiss ir ļaunums. Uzskatu, ka nav zelta vidusceļa. Nopietnos lēmumos ir tikai, vai nu viens vai otrs variants. Ja netiek definēts tas, uz kā mēs stāvam, īsta sadarbīga diskusija starp mums nav iespējama. Mēs varam tikai smaidīt un izlikties, ka diskutējam, un varam melot, ka otrs viedoklis ir mums pieņemams. Jā, es otra viedokli varu uzklausīt kā cilvēciskas būtnes viedokli, bet es drīkstu to uztvert arī kā fundamentālu kļūdu. Esmu reālists un domāju, ka sabiedrība tuvākā nākotnē neatradīs kopīgu platformu, kā diskutēt, un agrāk vai vēlāk mums tas viss beigsies ar sajukumu. Vai es par to satraucos? Dievs ir teicis, ka katrai tautai un zemei ir nozīmētas robežas un laiki. Mēs pasaules vēsturē redzam tautas un laikus, kas ir nākuši un gājuši, un jaunas tautas ir radušās. Vai man ir žēl par to? Protams, ir, bet es par to neraudāšu, jo es pats personīgi Dieva priekšā cenšos darīt visu to, kas no manis ir atkarīgs, lai tas tā nebūtu.

Ir teiciens, ka tāpat kā dzelzs asina dzelzi, arī vīrs trin vīru. “Latvijas Vīru biedrībā” jūs kopā esat divpadsmit vīri. Es pieļauju domu, ka tomēr ne visos jautājumos jūs esat absolūtie domubiedri. Kas, jūsuprāt, ir vērtīgāk – blakus būt domubiedriem vai arī oponentiem?

Es domāju, ka oponents tevi trenē, bet domubiedrs trin tevi, viņš uzlādē un apmāca. Tās ir dažādas lietas. Kara laukā oponents būs tavs ienaidnieks. Savukārt, tas vīrs-domubiedrs blakus būs tas, kas tevi uztrīs un sagatavos cīņai. Nenoliedzami, viens pats nevar būt gatavs cīņai. Rembo nav realitāte, tie ir psihopāti, kas dzīvē nekad vieni paši neko nesasniegs, lai arī iznīcina sev apkārt ļoti daudz. Tas ir labs piemērs no Salamana pamācībām par to, ka ‘dzelzs kaļ dzelzi, un vīrs trin vīru’. Tas ir ļoti svarīgi. Mēs šajā biedrībā, lai arī visi esam konservatīvās ideoloģijas piekritēji, patiešām esam ļoti dažādi. Mēs neesam visi kristieši, un tas ir izaicinājums ieraudzīt cilvēkus, kas domā sabiedriski konservatīvi, bet nav ar kristīgo pasaules skatījumu. Mums kopīgs ir šis lielais morāles fundaments, kas apvieno vienā biedrībā dažādus Latvijas konservatīvi domājošus vīriešus. Mums ir dažādu tautību pasniedzēji, filozofi, psihologi, uzņēmēji. Mēs gribam uzrunāt Latvijas sabiedrību kopumā, ne tikai citus vīrus, jo neesam kā motociklistu klubs, kas aicina atsaukties tikai citus motociklistus. Esam ļoti dažādi, bet ar vienu mērķi – pasargāt Latvijas sabiedrību no sabrukšanas, bērnus no ideoloģiskas ietekmes, atgādināt un aktualizēt dabiskas ģimenes nozīmi sabiedrības izdzīvošanā.

Meklē, kur parakstīties par “Latvijas Vīru biedrība” iesniegtajiem grozījumiem Satversmē, lai aizsargātu dabisku ģimeni? Ienāc – PARAKSTIES ŠEIT

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT