Laufmaņi: Mūsu laulība jau iesākās kā viena liela krīze

Šī būs saruna ar Nilu un Ingūnu Laufmaņiem viņu Ventspils namā, kur pēdējos laulības gadus nu audzinot četrus bērnus, paralēli abi plecu pie pleca strādā arī viesmīlības biznesā un uztur “Cozy apartments Magnolia”. Ingūna par abu komunikāciju šodien saka, ka nu tā ir nepārtraukta un fantastiska, lai arī attiecību sākumā abi teju netika galā ar bloķētām emocijām, nespēju runāt un iekšā urdošo milzīgo nemieru. Kāpēc laulības sākumā bija bailes? Vai tā bija zīme, ka viņš nav īstais? 

Izrādās, ka māksla dalīties iekšējās emocijās var būt arī solis, kā uzveikt azartspēļu atkarību, pirms tā ir izbojājusi laulību. Savukārt, ikdienas atšķirīgos viedokļus pārvērst smalkos kompromisos, kur neviens beigās nav īsti zaudētājos  -arī par to nu jau 11 gadus laulībā esošais Laufmaņu pāris mums atklātā sarunā dala. Jo abi ir pārliecināti, ka laulība ir dzīves otrais svarīgākais lēmums. Kurš ir pirmais?

Ar Laufmaņu pāri sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi.

Rihards: Jums ir četri bērni un teju 11 gadi laulībā.  Mūsu sarunas tematikā ir uzsvars uz šo ne tik labo vārdu “krīze” un tam blakus tas labais – “iziešana no tās”, tāpēc ieskicējiet jau pašā sākumā savu stāstu, kas bija tā ieleja, kurai nācās iziet cauri jau laulības sākumā?

Ingūna: Mūsu laulība jau iesākās kā vien liela krīze. Tu vispār nevari stādīties priekšā, ka tu apprecies un tu būsi tādā krīzē, filmās taču rāda un arī apkārt redzam pārus, kas ir tik laimīgi, ar rozā brillēm, kur viss ir tik forši, bet te – es apprecos un domāju – kas notiek? Tas bija dažādās lietās. Pirmā krīze jau bija draudzības laikā. Tas mums bija ļoti sarežģīts. Pirms mēs sākām draudzēties, atceros, ka teicu – “ar šito es nekad neprecēšos”! Tomēr, kad tā draudzība attīstījās, bija lielais jautājums, kā tad es tā eju pret sevi un turpinu ko veidot? Tajā laikā sajutu Nilu kā lielu pretpolu, jo man vīriešu pasaule nebija saprotama. Manā dzīvē mani nav audzinājis tētis un man nav bijis piemērs tam, ko nozīmē tēvs un vīrietis. Visur man bija kā piemēri tikai sievietes un tādēļ es nekad nejutos brīva ar puišiem. Tāpēc bija liela barjera, kas man bija jāpārvar, lai es spētu atvērties Nilam. Tāpēc viena no pirmajām lielajām krīzēm manī pašā bija iekšā esošais lielais nemiers. Man bija bail kļūdīties.

Viktorija: Bet tas bija pirms kāzām?

Ingūna: Jā, bet pat apprecoties man bija nemiers un lielas bailes, ka tikai tas nav nepareizais lēmums. Mums arī draudzē vienmēr ir mācīts, ka laulība ir otrais svarīgākais lēmums aiz Jēzus Kristus pieņemšanas. Likās, ka, ja manī ir tāds nemiers, tad visdrīzākais tas nav no Dieva. Tomēr tad jāsāk analizēt, vai tas ir nemiers, kur Dievs tevi brīdina vai arī ka tev ir milzum daudz kompleksi un ir vienkārši bail no laulībām. Bija ļoti grūti būt attiecībās ar otru ar šādu nemieru par to, uz kurieni mēs ejam un ko darām.

Viktorija: Interesanti, vai Tu Nil arī juti šīs Ingūnas bailes?

Nils: Bailes bija vienpusējas. Man pašam viss bija skaidrs un es šo lēmumu biju jau pieņēmis savlaicīgi un sapratis, ka es gribu būt ar Ingūnu kopā un esmu gatavs iet līdz galam. Es esmu pēc dzīves uztveres gargabalnieks, man patīk skriet garus gabalus un dzīvē arī lēmumus pieņemt ilgtermiņā skatoties. Tāpēc centos skatīties pāri tai konkrētai situācijai un redzēt, kurp ejam.

Laulība tiešām ir otrs svarīgākais lēmums dzīvē un to pieņemot, es skatījos, uz ko tad eju. Apzinājos, ka nebūs viegli, man nebija rozā brilles un viltus ilūzijas. Zināju, ka būs pārbaudījumi un ka tie būs, visticamāk, no paša sākuma. Tomēr es turēju savu kursu un centos Ingūnu tajā atbalstīt, iedrošinot un sakot, ka, ja Dievs mūs ir savedis kopā, tad kaut kāds mērķis tam visam ir.

Ingūna: Par Nilu runājot, jā, viņš ir cilvēks, kurš nevadās pēc emocijām. Viņš pieņem lēmumu un rīkojas. Tas mani arī laikam noturēja, redzēt viņu tik pastāvīgu un kā cietu klinti, kas nemainās un nesvārstās. Es gan to darīju, vienu dienu man bija – jā, otru dienu – nē. Nākamā krīze bija par mūsu komunikāciju. Tā mums laulības sākumā bija lielais klupšanas akmens, turpretī šobrīd tā ir vienkārši fantastiska. Man komunikācija bija ļoti svarīga, biju pieradusi visu vienmēr izrunāt. Atceros, vīrs atbrauca no darba pirmajā laulības mēnesī. Es viņam prasīju, nu, kā gāja darbā? Labi. Un es tā – tas ir viss?! Likās, ar ko esmu apprecējusies?! Man gribējās parunāt, papļāpāt. Ar laiku Nils apjauta, cik man tas ir svarīgi. Bet es, šķiet, pirmo laulības gadu, katru dienu lūdzu Dievu par to, lai mēs saprotamies. Vīram sākumā bija bloķētas emocijas. Bet tad vienā brīdī viņš sāka runāt un nu jau būs 11 gadi laulībā, un šobrīd mēs patiešām runājam un darām to daudz!

Viktorija: Šajā brīdī sievas, kas skatās šo sarunu sastingst un prasa, kas notika, kā vīrs sāka runāt? Jo tā ir problēma, kad sievas tieši ir neziņā, kā lai vīrs sāk runāt?

Nils: Nav jau tā, ka es nerunāju, es runāju. Darīju tikai to, kā vīrietis un par to, kas notiek apkārt, par mašīnām…

Ingūna: …un par zivīm.. (smejas)

Nils: Jā, manā skatījumā par interesantām lietām, bet izrādījās, ka sievietēm sajūtas un emocijas vajag. Vīrieši vienkārši nav raduši par to daudz runāt. Tomēr tur bija arī kas tāds manā dzīvē, kas daudz ko mainīja. Te nonākam pie vienas no pamatkrīzēm, kas bija viena no grūtākajām un tā bija saistīta ar atkarībām. Man savā laikā bija nopietnas problēmas ar azartspēlēm. Kad es to apzinājos, ka tā ir jau jārisina, es nonācu līdz Minesotas programmai. Tajā kursā mācīja mūs runāt par savām sajūtām. Ļoti bieži atkarības ir saistītas ar bloķētās sajūtām un emocijām. Man tādas bija un līdz brīdim, kad es to apzinājos, es tās slāpēju. Kad es uzzināju par risinājumu un veidu, kā mainīt savu dzīvi, tad sāku to pielietot savā laulībā. Līdz laulībai es to it kā zināju, bet nelietoju to praksē. Tas, protams, nāk komplektā ar uzticēšanos sievai.

Vīrieši nav gatavi katram izstāstīt par to, kā viņi jūtās, kādas ir emocijas. Viņi to ir gatavi darīt tam, kam uzticas līdz galam. Jo vairāk es uzticējos savai sievai, jo vairāk sapratu, ka varu stāstīt viņai par savām emocijām. Tā arī nāca atbilde Ingūnai.

Ingūna: Mums tā komunikācija aizgāja tik labi, ka atceros, mums bija viens brauciens ar autobusu uz Vāciju un Šveici. Mēs visu ceļu nepārtraukti runājāmies par visu kaut ko. Tikai runājām un runājām… Mums tagad ir tik interesanti savā starpā. Man neveidojas tā sajūta, ka es dzīvotu ar svešinieku un ka nesaprotu, kas viņa pasaulē notiek. Tagad ir tik viegli! Vēl tas nozīmē, ka nekas nesāk krāties iekšā. Tiklīdz ir kāda lieta, mēs to izrunājam. Ne vienmēr tā izrunāšanās notiek rožaini, mēdz būt arī itāļu varianti komunicējot (smejas).

Nils: Man savā ziņā tā reakcija konflikta gadījumā būtu vēlme nolīst sevī, paburkšķēt, pacepties un iet gulēt, bet paldies Dievam, Ingūnai ir šis veselīgais traucēklis, ka viņa nevar konfliktsituācijā aiziet gulēt, kamēr nav izrunāts un atrisināts tajā pašā dienā.

Viktorija: Jūs pārējo dzīvi tajā brīdī apstādināt un risināt konkrēto jautājumu?

Ingūna: Jā, tas tiek risināts uzreiz. Es nepanesu konfliktus. Un mums tie nav bijuši tādi dziļie, mums ir daudz emocionālās diskusijas un situāciju risināšanas.

Nils: Jā, ir kādreiz kāds skaļāks vārds, ne vienmēr divi konstruktīvi apsēžas un visu atrisina. Ir emocijas gan vienam, gan otram. Bet paliek fakts – mēs runājam! Padoms, kā iziet no jebkuras krīzes ir – atrasts kompromiss kaut kādā lietā. Tam nav gatavas receptes, kā to atrast. Katrā reizē es apsēžos un domāju, kas man būtu vismazāk sāpīgais tajā, kas mani apmierinās, lai izietu no problēmas. To rāda attiecību pieredze, ka bieži pat beigās tas nav kompromiss, es neesmu zaudētājs un man patīk risinājums.

Rihards: Vai nav tā, ka tu vienkārši piekāpies?

Ingūna: Tad, kad ir kompromiss, tad jau abi divi kaut kam piekāpjas. Mēs atrodam trešo, kas abiem der.

Nils: Ir bijis ļoti reti, kad kāds pilnībā ļaujas otra cilvēka risinājumam vai piedāvājumam. Kopīgi runājot, atrodam kopīgu risinājumu.

Rihards: Ir tāds joks par kompromisiem un to, kā vienoties, kad pirms saviesīgā pasākuma vīram pie uzvalka gribas vilkt melnās kurpes, bet sieva saka, nē – brūnās. Rezultātā – vienā kājā ir melna un otrā – brūnā… Jūsu gadījums izklausās, ka vienojaties un ņemsiet…

Nils: ..zilās! (smejas)

Viktorija: Visur šeit ir tā spēja sadzirdēt otru un spēja pateikt caur komunikāciju. Viens no laulības fundamentāliem mācību priekšmetiem, ja tā varam teikt, ir spēja sarunāties un sarunu māksla.

Nils: Jā, lai tevi sadzirdētu, tev pašam no sākuma ir biškuc arī jāpaklausās otru. Ne vienmēr tas ir viegli. Ja gribu labu rezultātu, man tajā otrā pusē ir jāieklausās.

Rihards: Jūs esat ienākuši laulībā, kā saka, visai nezinoši par komunikāciju, un tieši laulība ir mudinājusi šo iemaņu apgūt. Pie jums ir redzams, ka šo iemaņu patiešām var apgūt.

Ingūna: Jā, noteikti. Vēl viena lieta, kas ir apgūstama un kas man bija laulības sākumā, ir par šo nemieru, kas attīstīja tālāk manī spēcīgu ieradumu, ka es vairāk neko pozitīvu savā vīrā neredzēju. Man likās, ar ko esmu apprecējusies? Sapratu, ka ar to jāsāk cīnīties un atnāca doma, ka ir jāuzraksta sākumā saraksts ar viņa labajām īpašībām. Es uzrakstīju divas īpašības. Prāts bija aptumšots tik ļoti, ka neredzēju neko citu. Tomēr es turpināju par to domāt, jo apjautu, ka esmu vienkārši saindējusies ar savām negatīvajām domām. Tas gāja kopā ar lūgšanu Dievam, es katru dienu lūdzu par savu laulību.

Tad vienā brīdī atnāca tāda brīvības sajūta un tās Nila labās lietas un pozitīvais, ko saskatīju viņā, sāka ar tādu kā joni gāzties. Es ieraudzīju vēl un vēl. Un šis stāsts nav apstājies vēl aizvien. Es atsakos šodien koncentrēties uz negatīvajām lietām. Es viņam saku labās lietas, es saviem draugiem stāstu un tiešām tā arī domāju, cik man ir brīnišķīgs vīrs. Jebkurš cilvēks var izvēlēties, vai skatīties uz negatīvo pusi vai pozitīvo.

Sieva mierīgi varētu savām draudzenēm stāstīt, ka vīrs tāds un tāds, tā sevi arvien no jauna indējot.

Rihards: Tu stāstīji kaut ko par vīru draudzenēm?

Ingūna: Laulības sākumā jā, tagad tas ir vienkārši slēgts, jo tā ir bīstama lieta. Tas vispirms indē mani, emocijas, bet es gribu pasargāt savu laulību. Es gribu palikt tajā, ka redzu labo.

Rihards: Vai vari pastāstīt, kā tev palīdzēja lūgšana, ko tu pieminēji? Kas notika lūgšanā?

Ingūna: Tās bija katru dienu izmisuma lūgšanas. Atceros, ka mums pirmais bērniņš pieteicās jau medusmēnesī un atceros, ka pirmajā laulības gadā staigāju ar ratiņiem jau un raudot lūdzu Dievu. Man toreiz tik ļoti vajadzēja pie kā tverties.

Viktorija: Vai Tev bija lūgšana: “Dievs, maini manu vīru!”?

Ingūna: Šito es neatceros, bet es zinu, ka man bija vēlēšanās izmainīt savu vīru kā absolūti, manuprāt, visām sievām. Man arī tāda vēlme bija. Citas varbūt to mēģina visu savu laulību, mums tas nostrādāja citā virzienā. Es pilināju Nilam ko es gribētu, ko viņam vajadzētu citādāk, līdz reizei, kad bija konflikts. Cik tad vīrietis var panest, ka viņam sieva baksta un arvien slimīgāk visu norāda.

Tad, kad izvērtās tas lielais konflikts, man vīrs pēkšņi teica tā – ja tu kaut ko gribi, lai es daru, tad sāc tu pirmā! Mana pirmā reakcija bija – kādā sakarā?! Es viņam, piemēram, teicu, es gribu, lai tu mani biežāk samīļo. Viņš atbildēja, ja tu gribi, lai es tevi biežāk samīļoju, nāc tu mani mīļo…

Caur to sapratu, ka man patiesībā vajadzēja to brīvību dabūt tajās lietās. Cik tad es varu gaidīt, un es sāku darīt to, kas man bija vajadzīgs vai ko gribējās. Es sāku pirmā pamazām. Tad es ieraudzīju, cik ļoti mans vīrs patiešām nebija panesis pilināšanu. Varbūt citi vīri to laiž gar ausīm… Nils to nepanes un es vairāk tā nedaru!

Viktorija: Tātad – runā skaidru valodu un parādi, ko tu gribi, tā, Nil?

Nils: Ja Ingūna sāk pilināt kādreiz par kādām atsevišķām niansēm, par kaut ko, kas ir jāizdara, man tas ļoti ātri sāk apnikt. Ja man palūdz to gleznu pieskrūvēt pie tās sienas, tad es vai nu otrā dienā pieskrūvēšu vai atradīsim kompromisu, kādēļ tā glezna tur nebūs.

Rihards: Vēl mazliet par šo azartspēļu atkarību, vai tu jau ienāci laulībā ar kaut kādiem atkarības iedīgļiem vai arī šī pilināšana un attiecību komunikācija pielēja eļļu ugunij?

Nils: Tā problēma bija jau stipri pirms laulības. Tā ir ilgāka bijusi, nekā mūsu laulība. Ar azartspēlēm iepazinos kādos 16 gados, kad beidzu profesionālās sporta gaitas. Tas pavilka azartspēļu virzienā, jo spēlējot hokeju tu ikdienā regulāri saskaries ar uzvarām, sacensībām, tiekšanos uz mēŗki un rezultātu. Tas azarts bija tas, kas man pietrūka brīdī, kad beidzās profesionālās gaitas sportā. Tad arī  sākās mans azartspēļu sāpīgais maratons. Kāpinājās intensitāte, tomēr saprotu, ka bez tā visa es nebūtu saticis Dievu un nebūtu saticis arī Ingūnu. Bet, jā, pirms laulības es nebiju ar to problēmu ticis galā, lai arī biju uzzinājis ceļu, kā to risināt. Tā cīņa man bija jāizcīna jau esot laulībā. Biju dzirdējis, kā Dievs kādreiz atbrīvo vienas dienas laikā no kādām atkarībām, manā gadījumā tā nenotika, man tas bija garāks ceļš ejams un daļa no tā bija laulībā. Bija vairāki smagi kritieni, un es patiešām novērtēju, ka man blakus bija mana brīnišķīgā sieva, kas tajā laikā mani atbalstīja un sadzirdēja, mēģināja iedziļināties, nevis uzgrieza muguru vai aizejot prom. Tā ir tā īpašība, ko es viņā visvairāk novērtēju, ka viņa spēj mani pieņemt un sadzirdēt. Vienam ir grūti ar to tikt galā.

Viktorija: Vai tu juti kādā brīdī, ka tas ir tas brīdis, kad nu patiešām ir jātiek galā, jo citādi uz spēles tiek likta laulība?

Nils: Jā, es sapratu, ka ja es tā turpināšu, tad labs iznākums nebūs. Lai arī es kādā brīdī kaut ko sakārtoju, bet bija tā, ka pazuda arī dzīves jēga, līdz sapratu, ka ir jāatrod kādas iekšējās atbildes. Ja iedziļināmies atkarības problēmā, tad tā var būt vai nu laba vai slikta. Cilvēkiem ir atkarības no daudzām, arī pozitīvām lietām, piemēram, no ceļojumiem, kafijas. Bet tās atšķirībā no azartspēlēm, kas bojā dzīvi, nav destruktīvas.

Azartspēles ir destruktīva atkarība, kas bojā dzīvi. Man bija jāatrod lietas, kas paņem mani tikpat spēcīgi, bet pozitīvā ziņā un dod piepildījumu ar virzienu dzīvē, kas ved uz labu iznākumu.

Viktorija: Vai tajā laikā tu varēji ar kādu brīvi par to visu runāt? Nesen dzirdēju divus jauniešus, kuri tik brīvi runāja viens ar otru par azartspēlēm un alkoholu, tur nebija nekādas nožēlas, drīzāk uzvaras nots tajā, ka viss atkal nospēlēts. Varbūt šodien tā ir modes lieta, par ko var runāt tā brīvi? Kā tev bija?

Nils: Laikam brīvi par to runāt var tikai līdz brīdim, kamēr tu neapzinies , ka tā ir problēma. Kad es to apzinājos, tad palika arvien grūtāk atrast cilvēku, ar kuru runāt.

Rihards: Kas tev lika apzināties, ka tā ir problēma?

Nils: tas bija laikā, kad es atstāju vienu algu, otru algu, bija iesākts melot un zaudētas attiecības ar draugiem. Redzēju, ka dzīvē nekas nemainās un ka ir tāda spirāle lejup, tad arī sāku apzināties. Vislabāk apzināties, ka tas cēlonis ir šī te atkarība. Es savlaicīgi to sapratu, ir svarīgi, ka ir līdzcilvēki, kas to palīdz saprast un uzreiz nenosoda.

Viktorija: Ingūn, ko tev nozīmēja kā sievai atbalstīt savu vīru?

Ingūna: Jau pirms kāzām es zināju par šo atkarību, bet es nebiju nekad saskārusies ar to, es nezināju, ko tas nozīmē. Es biju naiva un man likās, ka nekas tas briesmīgi nav. Pirmajā laulības gadā bija diezgan daudzas reizes, kad Nils gāja spēlēt. Azartspēles ir arī garīgas un dēmoniskas lietas, tu jūti, ka tajā atmosfērā kaut kas nav labi, pat ja vīrs man uzreiz to nestāsta. Tad ir saruna, tad nāk trieciens, tu uzzini, ka jau ir kredīti paņemti. Tajā brīdī vienmēr bija liela nožēla un vienmēr cerība, ka tas beigsies. Man Nilam palīdzēja dot to žēlastību tas, ka es pati gadiem biju cīnījusies ar kaut kādām veģetatīvajām bailēm, kad sapratu, ka tas ir kaut kas spēcīgāks par mani. Pati zināju, ka cīnos un nav viegli un tad nepalīdz, ja tev kāds pasaka – “nu nebaidies, pasaki taču nē tai lietai.”

Viktorija: Bet jūs esat tas pāris, kas ir piedzīvojis to brīnumu un esat atrisinājuši. Durvis ir aizvērtas uz šiem atkarības gadiem. Ir tik mazi procenti, kas spēj izkļūt no šīm atkarībām, nemaz nerunājot par laulībām, kas izjukušas to dēļ.

Ingūna: Slava Dievam, tie ir jau daudzi gadi, kad esam piedzīvojuši pilnīgu brīvību. Zinām, ka tagad varam celt savu dzīvi tālāk un ka mūsu laulība ir tiešām brīnums. Ja nebūtu Dieva, es nezinu, kur mēs būtu šobrīd. Jo, jā, bija domas, ka ja tas vēl turpināsies, man ir jāiet prom.

Paldies par sarunu Laufmaņu pārim!

Video aplāde “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par video aplādes “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” saturu atbild Biedrība “Asociācija Ģimene”.

#ĢimeneiDraudzīgi #SIFAtbalstaĢimenes #LaulībaLaimigiLīdzMūžaGalam #PārvariKrīzi