Varētu vaicāt, vai tiešām šodien vēl kāds nezin, kas atšķir sievieti no vīrieša? Un ko vēl jaunu un pārsteidzošu šajā tēmā varētu atklāt zinātne? Šī būs saruna ar ārstu epidemiologu Renē Ecochard (Ekošārs) no Francijas, kurš bieži no rītiem pie brokastīm savai sievai pārstāsta savus jaunākos atklājumus un zinātnisko pētījumu kopsavilkumus. Zinātne ir viņa dzīve, lai arī lielākā bagātība ir viņa četri bērni un nu jau 15 mazbērni. Emeritētais profesors Kloda Bernāra Universitātē Lionā savus pēdējos gadus ir veltījis antropoloģijas neirozinātnei, par ko viņš gatavs ir pastāstīt arī mums, līdzās nelielam ieskatam savā jaunākajā izdotajā grāmatā, kas satricinājusi ne vienu vien prātu, jo dod atbildi uz jautājumu – ko jaunu par vīrieti un sievieti mums atklāj neirozinātne? Pētnieks drīzumā jau sastopams būs Latvijā, kur starptautiskajā konferencē vadīs lekciju “Vīrišķība un sievišķība – ko par to saka neirozinātne?”

Vai varat mums tā vienkāršiem vārdiem pastāstīt, kas ir antropoloģijas neirozinātne?

Antropoloģija ir zinātne, kas pēta cilvēkus, izmantojot socioloģiju, psiholoģiju, filozofiju un teoloģiju. Iegūtās zināšanas lieliski papildina arī bioloģija, un kopā viss atklāj mums to, kas ir cilvēks. Jo īpaši tas attiecas uz smadzeņu bioloģijas (neirozinātnes) izpēti, kas atklāj, kā tās darbojas. Smadzeņu izpēte bagātina mūsu zināšanas par to, kā cilvēki brīnās vai negatīvi reaģē, kā mammas un tēti nostiprina attiecības ar saviem jaundzimušajiem, kā mēs reaģējam uz neaizsargātiem cilvēkiem un daudz ko citu. Smadzeņu attēlveidošana (piemēram, funkcionālā MRI) ir paātrinājusi šī zinātniskā procesa attīstību. Tagad tā ir spējīga veidot dialogu ar filozofiju, psiholoģiju un teoloģiju.

Kāpēc tas jūs tā aizrauj?

Kā saka Aristotelis, izbrīns ir viena no cilvēkam piemītošām īpašībām. Brīnums ir arī aicinājums no jauna atklāt mūsos mītošo bērnišķīgo garu. Es katru rītu ļoti agri ceļos uz darbu un brokastīs stāstu sievai par jaunākajiem dienas atklājumiem. Es parasti iesāku: “Zini, šorīt es atradu zinātnisku pētījumu, kas atklāj…”, un viņa pacietīgi klausās. Kādas dienas es ieraugu arī, ka viņa pati ir pārsteigta no dzirdētajiem brīnumiem. Piemēram, pirms vēl dažām nedēļām izlasīju ko pārsteidzošu.

Nesen kāds veiktais zinātniskais pētījums atklāj, kāpēc veselus sešdesmit gadus biologi nav spējuši radīt jaunu būtni no divām viena dzimuma gametām, diviem spermatozoīdiem vai divām olšūnām. (R. Ecochard)

Tas ir tāpēc, ka, tāpat kā gēni, vīrieši un sievietes veicina epiģenētiskas zīmes, kas ir būtiskas pareizai bērna attīstībai iekš dzemdes. Piemēram, un diezgan pārsteidzoši, spermatozoīdi sniedz epiģenētisku informāciju, kas grūtniecības laikā ietekmēs placentu. Tas izraisa hormonālas sekrēcijas, kas iedarbojas uz mātes smadzenēm, palīdzot viņai sagatavoties rūpēm par jaundzimušo pēc piedzimšanas. Šis ir lielisks vīriešu un sieviešu epiģenētiskās komplementaritātes jeb papildināmības piemērs. Un man tas liekas tik aizraujoši!

Vai varat sniegt mums pārskatu par savu jaunāko grāmatu (2022), par ko tā ir un par problēmām, kas tajā risinātas?

Grāmatas nosaukums ir “Homme, femme, ce que nous disent les neurosciences” (tulkojumā – “Vīrietis, sieviete, ko mums stāsta neirozinātne”). Tā aptver cilvēka dzīvi no tā ieņemšanas brīža līdz mūža beigām un izskaidro, kas bioloģiski atšķir vīriešus un sievietes, īpaši attiecībā uz smadzeņu darbību, grāmatā daudz izskaidrots par veidiem, kā tās attīstās un funkcionē abiem dzimumiem.

Jaundzimušam bērnam jau ir smadzenes, kas raksturīgas tieši zēnam vai meitenei. Tas arī parāda, cik svarīgs ir pirmais gads smadzeņu attīstībā, ko var dēvēt par minipubertāti. Tad nāk bērnība, un tā nav vēl par dzimumhormonu iedarbošanās sākumu, bet gan par to, ka nostiprinās dzemdībās vai minipubertātes laikā iegūtā vīrišķā vai sievišķā temperamenta pielietošana. (R. Ecochard)

Nozīmīgs periods sākas ap 12 gadu vecuma sasniegšanas, un tas noslēdzas ap 22-24 gadu vecumā. Līdz tam laikam smadzenes beidzot ir saņēmušas visu, ko bioloģija ir “ieplānojusi” dot, lai piešķirtu tām vīrieša vai sievietes smadzeņu konkrētās īpašības. Tālāk grāmata aplūko un apraksta cilvēku jaunā pieaugušā vecumā, mīlestības sajūtu, mātes un tēva lomas, menopauzes posmu un vēl citus faktorus cilvēka attīstībā. Šajā visā skaidri redzams vīriešu un sieviešu savstarpēji papildinošais raksturs, kas kalpo vienlīdz kā ģimenei, tā arī cilvēku sabiedrībai.

Un tomēr, šodien arvien vairāk dzirdam uzdoto jautājumu – kas tad ir sieviete un kas – vīrietis?

Tieši piedzimšanas brīdī ārējie dzimumorgāni identificē meiteni un zēnu. Dzimums bērnam netiek piešķirts, tas ir jau noteikts. Ārējo dzimumorgānu atšķirība ir dzimuma hromosomu darbības rezultāts, kas ar dzimumhormonu starpniecību iedarbojas uz dzimumorgānu attīstību.

Vairāk nekā 99% gadījumu smadzenes un pārējais ķermenis ir pilnīgā harmonijā ar ārējiem dzimumorgāniem. Lai sniegtu pēc iespējas atbilstošāku atbalstu cilvēkiem, kuri atrodas citā situācijā, zinātnieku aprindās nesen pieņemts lēmums lietot terminu “dzimuma attīstības atšķirības (DSD)”. lai aptvertu tos gadījumus, kas atbilst “atšķirīgai” dzimuma attīstībai salīdzinājumā ar vispārējo gadījumu. Parasti šie cilvēki kopš dzimšanas, bez vilcināšanās, ir identificēti kā meitene vai zēns pēc ārējo dzimumorgānu izskata. Taču viņu attīstība kaut kādā mērā “atšķiras” no citu cilvēku attīstības, ar iekšējiem dzimumorgāniem, hromosomām vai dzimumhormoniem, kas neatbilst viņu dzimumam. Precīzāk, tie ir tie gadījumi, kas bieži izraisa nopietnas veselības problēmas, un tām nepieciešama medicīnisks atbalsts un palīdzība.

Vai var apgalvot, ka dzimums piedzimst smadzenēs?

Dzimums nepiedzimst vienā noteiktā vietā. Dzimuma hromosomas, XY vīriešiem un XX sievietēm atrodas un ir aktīvas gandrīz katrā smadzeņu šūnā un pārējā ķermenī. Piemēram, to klātbūtne ķermeņa šūnās veicina vīriešu un sieviešu auguma atšķirību. Smadzenēs dzimuma hromosomām ir nozīme temperamenta atšķirību izveidei. Turklāt dzimumhormoni, kas iedarbojas uz dzimumorgāniem, iedarbojas arī uz smadzenēm, papildinot vai pielāgojot hromosomu iedarbību. Tāpēc dzimums ir tikpat klātesošs smadzenēs, kā pārējās ķermeņa daļās, un viens no tiem nav pārāks par otru. Hromosomas un hormoni veicina prāta un ķermeņa vienotību.

Vai vēsturiski zinātni vairāk interesējušas vīriešu un sieviešu līdzības vai atšķirības?

Līdz 2000. gadam bija ierasta prakse publicēt zinātniskus rakstus, nenošķirot to, kas attiecas uz sievietēm un vīriešiem; tajā laikā mēs zinājām vairāk par to, kas ir kopīgs, nevis atšķirīgais abiem dzimumiem. Daudzus tomēr šokēja šāda prakse, kurā atšķirības starp vīriešiem un sievietēm netika ņemtas vērā. Sākot ar 2005. gadu, lielākajos zinātniskajos žurnālos tika prasīts, lai rezultāti, kas iegūti par sievietēm un vīriešiem, tiktu uzrādīti atsevišķi. Tā rezultātā tieši pēdējo divdesmit gadu laikā ir atklātas daudzas atšķirības.

Protams, vīriešiem un sievietēm ir kopīga cilvēcība, viņiem ir daudz kopīgu tieksmju un spēju. Zināt atšķirīgo ir ļoti noderīgi. Nesenā pētījumā, kas publicēts “Cambridge Biological Review”, Džons Larčers uzskaitīja 123 psiholoģiskas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, ko apstiprina zinātniskie pētījumi. Viņš tos klasificēja pēc to lieluma. Tomēr gribu uzsvērt, ka vīrieši un sievietes ne tikai atšķiras, bet arī papildina viens otru. Mūsu ķermenis un temperaments papildina viens otru dzīvības nodošanā un ģimenes uzturēšanā.

Tātad mēs tiešām joprojām varam atklāt kaut ko jaunu un pārsteidzošu par cilvēku?

Jā, katra zinātne sniedz papildinošu skatījumu uz cilvēka dabu. Tas attiecas arī uz neirozinātni. Bet galvenokārt zinātne paver dialogu starp cilvēkiem, kuri filozofiski nepiekrīt viens otram. Zinātne sniedz faktus, kas var būt par pamatu diskusijām un interpretācijām, bet tie ir fakti. Kāds piemērs. Mēdz teikt, ka skaistums ir pilnīgi subjektīvs. Citi norāda, ka pastāv kādi noteikti “skaistuma kanoni”, t.i., proporciju noteikumi un ekstremitāšu izmēri, kas ļauj sasniegt ideālu skaistumu, piemēram, tēlniecībā un glezniecībā. Tātad, kur ir šie kanoni?

Smadzeņu attēlveidošana sniedz faktus, kas bagātina mūsu domāšanu šajā tēmā. Kad cilvēks saka, ka ainava vai mūzika ir skaista, vai kāda darbība ir cēla un dāsna, tiek aktivizētas dažādas smadzeņu zonas. Jomas, kas veltītas redzei, jomas, kas saistītas ar emocijām un citas, bet visās šajās dažādajās skaistuma apbrīnošanas situācijās tiek aktivizēta kāda kopīga zona, kuras dēļ arī zinātnieki piedāvā skaistuma objektīvo daļu. Tādā veidā tiek atklāti arvien jauni fakti, kas bagātina cilvēka zināšanas.

Kādi būtiski dzimumu stereotipi, jūsuprāt, samazinās pētījumu un atklājumu rezultātā?

Mēs esam vēstures pagrieziena punktā. Tūkstošiem gadu vīriešu fiziskais spēks deva viņiem uzdevumus gan ārpus mājas, gan saimniecībā, gan sabiedrībā. Tikmēr sievietes pieskatīja māju un bērnus. Šodien vīrieša pienesums vairs nav tikai viņa fiziskais spēks un sievietes pienesums vairs nav tikai veļas un trauku mazgāšanā pavadītās stundas. Mēs varam un mums patiešām ir jāatklāj vīrieša un sievietes temperamenta īpašās bagātības, lai attīstītu ģimenes un kopienas dzīvi. Katra no mums, vīriešu un sieviešu, īpašās dāvanas ir bagātības, ja mēs tās atklājam un pieņemam kā dāvanu no otra.

Vīriešiem un sievietēm piemīt abpusēji papildinošas tieksmes un spējas. Piemēram, sievietes jautājumiem pieiet ar lielāku intuīciju, bet vīrieši turpretī tos vairāk analizē. Sievietes empātija bieži ir emocionālāka, savukārt vīrieša empātija bieži vien ir vairāk kognitīva: viņš bieži vispirms uzdod jautājumu “ko es varu darīt, lai atrisinātu problēmu?”. Sievietes vēlas, lai vīrieši ieklausītos viņas vajadzībās. (R. Ecochard)

Šīs atšķirības nav sistemātiskas, tās nav stereotipi, bet gan papildinošas abām pusēm. Patiesībā tās ir dāvanas, kas ierakstītas cilvēku sugas genomā.

Un kurš ir vissarežģītākais izpētes objekts – sieviete vai vīrietis?

Šis jautājums ir ar nelielu humora pieskaņu. Skaidrs, ka tas ir par sievieti, kura ir veikusi visvairāk atklājumu. Viņa ir sieviete, taču viņa ir arī potenciāla māte. Daudzi pētnieki ir pētījuši attiecības starp māti un mazuli, un tas ir novedis pie daudziem atklājumiem par pieķeršanos, neaizsargātību un vēlmi rūpēties. Daži pētnieki ar saviem atklājumiem ir iegājuši vēsturē. Šis ir Rutas Feldmenes gadījums, kura strādā un māca Izraēlā un ASV. Viņa ir pierādījusi, ka pastāv pozitīvs loks starp darbību un bioloģiju, ko viņa sauc par bio-uzvedības sinhroniju. Sākotnējais piemērs ir mātes un jaundzimušā saiknē: zīšanas procesā, bērns provocē māti izdalīt divus hormonus – oksitocīnu un prolaktīnu. Oksitocīns palīdz mātei pieķerties savam mazulim. Prolaktīns palīdz viņai rūpēties par savu bērnu. Māte sniedz mazulim lielisku labsajūtu. Pēc tam mazulis smadzenēs izdala oksitocīnu un dopamīnu, un tas viņā ieraksta un nostiprina, ka māte ir viņa labsajūtas avots. Viņš smaida un parāda savu labsajūtu. Tas savukārt iepriecina un iedrošina jauno māmiņu, un viņa vēl dziļāk pieķeras savam mazulim. Mātes un mazuļa bioloģija un žesti rezonē viens ar otru, tā ir šī biouzvedības sinhronija.

Atklājumi par vīriešiem šajā jomā ir nesenāki, taču ne mazāk interesanti. Kad tēvs rūpējas par savu bērnu, smadzeņu apgabali, kas saistīti ar aprūpi, attīstās un kļūst efektīvāki. Tas ir tas, ko mēs saucam par smadzeņu plastiskumu – mūs veido mūsu darbības. Jaunākie un svaigākie atklājumi par vīriešiem paver mums lielisku nākotni, kurā vīrieši un sievietes var labāk iepazīt un novērtēt viens otru kā vērtību.

Savā jaunākajā grāmatā jūs sakāt, ka dzimumu teorijām trūkst zinātniska pamatojuma. Kā jūs definētu pašreizējo sociālo momentu un šo dzimumu teoriju sekas?

Tūkstošiem gadu atšķirības starp vīriešiem un sievietēm bija balstīta uz fizisko atšķirību pamata – vīriešu fiziskais spēks un sievietes maternitāte veidoja pamatu darba dalīšanai sabiedrībā. Šis modelis vairs nav adekvāts pasaulē, kurā mēs vairs nepaļaujamies uz vīriešu fizisko spēku. Jaunajā laikmetā, kurā ieejam, ir reizē gan jāsaglabā mātes statuss, gan jāattīsta tēvišķīgums.

Dzimumu teorija ierosina divas lietas, kuras zinātne neapstiprina. Pirmā ir par to, ka prioritāte tiek piešķirta prātam, kas nosaka mūsu identitāti, un ķermenim, kam nav ietekmes uz uzvedības atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm, ir jābūt iespējai pārveidoties, lai apmierinātu prātu. Otrā ir par to, ka no sievietes ķermeņa ir iespējams “uzbūvēt” vīrieša ķermeni un otrādi.

Zinātne apstiprina filozofa Merlo-Ponty apgalvojumu, ka “nav izslēgts, ka ķermeni var uzskatīt par objektu atsevišķai apziņai vai kā bezformīgu matēriju”. Dzimuma maiņas operācijas rezultāti neatbilst to personu cerībām, kuras tās veic. Operācija var piešķirt tikai otra dzimuma ārējo izskatu, uz sterilitātes, lielu ciešanu un sakropļošanas rēķina.

Kā uztvert transseksualitāti?

Šķiet būtiski nesajaukt pusaudža lūgumu ar dzimuma disforiju, kas vienmēr ir pastāvējusi pieaugušajiem. Jaunieši savas ciešanas pauž, sakot, ka nav “piedzimuši pareizajā ķermenī”, bet viņu ciešanas lielākoties ir šī laikmeta un katras paaudzes pieredzēto eksistenciālo grūtību dēļ.

Pieaugušo dzimuma disforija liek dažiem cilvēkiem pieprasīt dzimuma maiņu, ko sauc par transseksualitāti. Tomēr reti ir gadījumi, kad persona, kura veic šo operāciju, kas ietver hormonu lietošanu, beigās saka, ka ir apmierināta. Tas ir ļoti drūms un sāpīgs process. (R. Ecochard)

Būtu aplami šo rekomendēt jauniešiem kā iespēju, kamēr viņu dzimumidentitātes attīstība hormonu ietekmē vēl nav noslēgusies.

Kuriem no jūsu publicētajiem zinātniskajiem rakstiem ir bijusi vērojama vislielākā ietekme?

Atbildēšu piesardzīgi, jo pētnieki vispār viegli lepojas ar savu darbu. Patiesība ir tāda, ka, jā, daži zinātniskie raksti tiek citēti biežāk par citiem, tomēr reizēm, manuprāt, noderīgāki ir tieši tie, kas tik bieži nepiedzīvo citēšanu un atsaukšanos. Man vieglāk ir nosaukt, kurš raksts ir bijis to vērts, lai to publicē. Piemēram tieši tā notika ar rakstu, kas, manuprāt, sniedza patiesi noderīgu īzpratni – “Menstruālā cikla fāzes ir kā “ķermeņa gadalaiki”. Tas tika publicēts 2019. gadā žurnālā “Insights of Anthropology”. Pēc publicēšanas to lejupielādēja 1005 reizes, kas tomēr ir pietiekami labs rādītājs. Šis raksts parāda, ka sievietes cikls ir sievietes psiholoģijas pamatā. Trīs cikla fāzes palīdz sievietēm izjust un attīstīt savas psiholoģijas bagātību. Bez sava cikla sieviete tik un tā paliek sieviete, bet viņai ir mazāka palīdzība attīstīt savas iekšējās bagātības, tās, kuras attiecas uz viņas attiecībām ar vīrieti un arī ar sabiedrību. Kā vienmēr hormoni ir mūsu palīgs, tāpat kā saule un ūdens pavasarī palīdz augt augiem.  Šis raksts ir piemērs tam, kā zinātne var dot ieguldījumu antropoloģiskajās pārdomās.

Vai jūs domājat, ka mūsdienu sabiedrībā pētnieku iegūtie fakti tiešām ir spēcīgāki par emocijām un to ideoloģisko spiedienu, kas, piemēram, apšauba fundamentālās patiesības?

Katrs laikmets rada jaunus izaicinājumus. Pasaules pārvēršanās par milzīgu ciematu, ko radījis internets, ir devusi lielu nozīmi emocijām un tiem, kam ir tiesības pārpludināt plašsaziņas līdzekļus ar savu pārliecību. Un te nav nozīmes, vai tā ir labvēlīga vai kaitīga pārliecība.

Šodien, tāpat kā agrāk, ar dialoga un izglītības palīdzību mēs varam turpināt pārdomu procesu un radīt mierīgu un labvēlīgu atmosfēru tur, kur esam. (R. Ecochard)

Tas ir cilvēka ekoloģijas darbs. Tāpat kā mūsu laiks lietderīgi reaģē uz piesārņojumu, izmantojot vides ekoloģiju, tas var reaģēt uz ideoloģiju, izplatot labvēlīgu cilvēka ekoloģiju. Neirozinātnēs iegūtās zināšanas var ievērojami atvieglot šo pieeju miera ienešanai ģimenēs un sabiedrībā. Es domāju par to mieru, kas ir bagātināts ar tām dāvanām, ko mūsu ģenētiskais mantojums ir devis vīriešiem un sievietēm.

Ārsts epidemiologs, emeritētais profesors Kloda Bernāra Universitātē Lionā Rene Ecochard būs sastopams kā vieslektors starptautiskajā konferencē “Cilvēka un ģimenes identitāte šodien un mūžīgi”. Lai dzirdētu šī eksperta lekciju “Vīrišķība un sievišķība – ko par to saka neirozinātne?” reģistrējaties šeit.