Šoreiz saruna par to, ka jebkuru krīzi var pārvarēt, ja attiecību kontā ir gadiem veidots uzkrājums. Blūmu ģimene ir vienisprātis – viņi viens otram ir tik mīļi, ka sapratuši, savas problēmas ir jārisina, lieti viņiem palīdzējušas pāru terapijas. Krista, kas fotografē, skaisti glezno un ir mamma diviem brīnišķīgiem bērniem, jau 12 gadus ir sieva Vilmāram. Kad Vilmārs kādā foto sesijā Kristu satika, viņam uzreiz bija skaidrs – “viņa būs mana sieva”! Tā arī notika. Šodien Blūmu laulātais pāris dzīvo pašu celtā un iekārtotā mājā, kurā atrodas vieta gan lai čubinātos, gan risinātu psiholoģiski dziļas sarunas, lai restaurētu kādā brīdī savā vaļā palaistās attiecības. Vilmārs no grafiskā dizainera savu ampluā nomainījis uz veiksmīgu tetovēšanas meistara amatu, savukārt talantīgā Krista smejas, ka viņai nav iebildumu būt par filantropa sievu. Arī radošie meklējumi un viena otra atbalstīšana ir ienesusi dinamiku laulībā, par kuru abi ir gatavi dalīties. Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi.
Rihards: Es tevi, Vilmār, esmu vienmēr pazinis kā grafisko dizaineri, tagad tavs ampluā ir mainīts, par to arī būs interesanti parunāt, kā tas ietekmējis jūsu attiecību dinamiku, bet kā jūs toreiz (pirms 12 gadiem) izdomājāt vispār precēties?
Vilmārs: Labs jautājums. Bija tā, pirms Kristas es nebiju cilvēks ar vērtībām, biju meitu ģēģeris, kā tautā sauc. Ap 25 gadiem cilvēkam izveidojas prefrontālais korteks un pētījumi saka, ka tas ir tas, kas atbild par ilgtermiņa domāšanu un sekām. Cilvēki tad sāk saprast, ka nevajag ar BMX, piemēram, skriet sienā. Ap to laiku arī man sāka likties, ka nav ok tas dzīves veids, kādu es dzīvoju. Tad es vienā foto sesijā iepazinos ar Kristu. Man viņa uzreiz likās ļoti interesanta persona, bet viņa tajā laikā bija kopā ar citu. Tad man bija tāds posms, kurā mana sieva, nezin kāpēc nav pie manis…jo man bija skaidrs, ka šī ir tā sieviete, ar kuru es precēšos. Bija tikai jāatrisina, kā “aizvākt” esošo šķērsli (smejas).
Krista: Kad es iepazinos ar Vilmāru, mana pirmā sajūta, bija “Oh, my God!” – ir cilvēks, ar kuru ir interesanti parunāties. Interesantās sarunas mani tik ļoti aizrāva, ka bija pat šoks, kā var būt tādas sarunas ar vīrieti, tās bija tik dziļas un interesantas. Vilmārs bija viskautko lasījis un braukājis visur apkārt.
Rihards: Tu viņā sastapi līdz šim neredzētu dziļumu?
Krista: Jā, un vēl es novēroju, ka viņš bija labs ar bērniem. Man tas bija svarīgs moments, lai saprastu, ka es ar šo vīrieti varētu arī precēties.
Vilmārs: Par to, kāpēc precēties, nu droši vien tas bija iemācīts bērnībā. Tajā laikā es to redzēju kā ļoti racionālu attiecību nākamo soli. Arī šodien es tā domāju, bet vairāk izanalizējot. Toreiz es neanalizēju, tas bija tā iemācīts, ka tie, kas pa īstam ir kopā, tie precas, taisa bērnus un ir kopā visu mūžu. Un man tā arī bija, kad es izlēmu ar Kristu precēties.
Es jau kad prasīju, vai viņa būs mana draudzene, zināju, ka ar viņu precēšos un tad – atpakaļ vairs neskatīšos. Zināju, ka lai vai kādas būtu grūtības, es kapāšu uz priekšu. Un grūtības, protams, ir bijušas, bet zināju – jākapā tām cauri. (V.Blūms)
Rihards: Jūs esat laulībā 12 gadus, jums ir meita un dēls. Kā jums ir gājis tālāk ar šo lēmumu kā diviem absolūti radošiem cilvēkiem?
Krista: Man ļoti patīk, kā mūsu psihoterapeite nosauca šo radošo haosu, kurā mēs ikdienā dzīvojam, jo mums tiešām nav nekādas sistēmas, kurā dzīvot. Viņa tā arī teica, ka mums ir sistēma, bet tā ir haosa sistēma, kurā arī abi esam radoši. Tā mēs šos 12 gadus operējam šādā radošajā haosā, bet kopumā mums ir gājis ļoti labi un pat viegli. Jā, mums ir bijuši dažādi smagi sitieni, jo dzīve vienkārši sit gribot tev vai negribot. Bet arī tiem mēs izgājām cauri ļoti veiksmīgi, viens otram palīdzot. Smagākais punkts, kas mums bijis laulībā, pienāca pagājušā gada rudenī. Mēs attapāmies, ka esam nedaudz pagājuši prom viens no otra tādā patiesā intimitātē, kur esam tā patiesi kopā. Jā, mēs domājam, kurš no rīta kuru vedīs, ko ēdīsim, bet bijām pazaudējušies. Bijām blakus, bet es pati pat nenoķēru, kurā brīdī tas bija sācies, līdz tika novests tik tālu, ka bija raudāšana, smaga saruna un domāšana, ko darām tālāk? Mēs pēc tam esam gājuši ģimenes terapijās atkārtoti, sākām tīt notikumus un tikai tad sapratām, kas bija noticis.
Viktorija: Jūs sākot šķetināt, uzreiz sapratāt, kas bija noticis? Reizēm tās lielās problēmas, kas ilgušas nedēļām tiek atrisinātas pat ar vienu sarunu, un tad abi domā – nu sen mums vajadzēja to sarunu.
Vilmārs: Mums bija nevis viena saruna, bet kādas 40!
Krista: Jā, Ziemassvētki bija tas laiks, kad mēs katru reizi kā runājām, tā pa 4-6 stundām. Mums bija pāru individuālā psihoterapija uz vietas…(smejas)
Vilmārs: Mēs malā nolikām pilnīgi visu – bērni dariet savas lietas, sociālie tīkli izslēgti, TV izslēgts, nekādi draugi, nekas. Tikai un vienīgi mēs. Rakām un katru dienu šķetinājām turp atpakaļ. Tajā decembrī mēs meklējām un mēs atradām.
Krista: Tas bija tik interesanti, mums sarunas bija visur. Vienu brīdi es sēžu dušā, kaut ko mazgāju un Vilmārs arī turpat atnāk, sākās saruna, nu labi, lokāciju nemainīsim un tā mēs četras stundas norunājam. Tad tālāk uz citām nestandarta vietām turpinājām runāt.
Viktorija: Bet gribējās runāt abiem?
Vilmārs: Jā, tas bija mums abiem kopīgs, abi sapratām, ka joprojām esam viens otram tik mīļi, ka mēs negribam palaist neko garām …Bija skaidrs, ka ir jārisina.
Krista: Mēs abi esam runātāji un tas ir daudz palīdzējis.
Vilmārs: Es saku tā, ka mums ļoti daudzās lietās ir paveicies. Es nelieku baigi lielo nopelnu uz sevi, sakot, ka esam baigi gudrie. Protams, esam daudz ieguldījušies un mācījušies, bet ļoti daudzās lietās ir paveicies.
Rihards: Tas nozīmē, ka savs starta kapitāls jums ir bijis.
Vilmārs: Jā, mums ir bijis labs starta kapitāls!
Krista: Bet ir arī grūtumi, mums, piemēram, atšķiras mīlestības valodas. Tiem, kam tās sakrīt ir vieglāk, nav jāpiedomā, bet mums tās ir diametrāli pretējas.
Vilmārs: Sievai ir svarīgi dāvanas un darbi. Man atkal vajag vārdus un pieskārienus. Līdz ar to man liekas, ja esmu viņu samīļojis, es esmu visu izdarījis…
Krista: … bet es atkal tajā brīdī neko nejūtu. Man tur, lūk, ir trauki jānomazgā, ārā dārzā vajadzētu to izdarīt, un vēl par bērniem parūpēties, lūk, tad atnāk mana labā sajūta. Bet šo sen apzināmies un pie tā arī strādājam.
Rihards: Kā ģimenes ikdienu ietekmēja Vilmāra pāriešana no grafiskā dizaina uz tetovēšanas mākslu?
Vilmārs: Jā, grafiskajā dizainā jau bija būts kādus 15 gadus un gribējās jau ļoti prom. Nomainoties šai paradigmai, kad es beidzot atradu savu sapņu darbu, es ar visu jaudu, vērienu un enerģiju tajā ieguldījos. Tas pamainīja ģimenes dinamiku, jo tagad daudz resursu aiziet domājot par projektiem, šobrīd nav tā, ka viss laiks automātiski ir ģimenei, man speciāli ir jāpiefiksē, kur tad domās atrodos. Tā atkal ir jauna lieta. Mūsu attiecībās ir bieži bijis tā, kā pamainās kāda dinamika, dzīves vieta, vai ienāk bērns, vienam bērnam operācija, un kad izmainās apstākļi, ir pielāgošanās laiks. Tas var būt pasmags, tad ir adaptēšanās un tad tikai viss sakārtojās.
Krista: Man Dievs ir iedevis ļoti daudz empātiju, un es spēju saprast otru. Es zināju, ka viņš ir meklējumos un kad es ieraudzīju šo lietu, biju pārliecināta, ka viņam tā izdosies un sanāks. Tad arī es arī ar visām četrām metos viņu atbalstīt. Tā es palaidu to mirkli garām, kurā Vilmārs tā bišķuc aizplūst no ģimenes. jo par daudz ieiet darbos. Es pati to arī palaidu garām, jo ļoti gribēju, lai viņam sanāk un izdodas. Tā problēma arī atklājās tikai vēlāk, viņš bija savā darbā, es neko daudz nejautāju, jo arī es pati aizplūdu savos hobijos un tad tas viss sanāca kā viena mirkļa kulminācija.
Vilmārs: Un tad mēs attapāmies līdzīgi, kā Gata Līduma grāmatā rakstīts, ka pēdējo reizi tādā normālā divu dienu randiņā bijām gājuši gadu atpakaļ.
Viktorija: Arī tā bija viena no lietām, kas iznāca ārā tajās decembra 40 sarunās?
Krista: Jā, ka neesam bijuši randiņā. Un tajā grāmatā pirmajā nodaļā, kur stāstīts par to, ka neturiet citus dievus augstāk nozīmē arī ka tu vari savu telefonu, darbu, hobijus turēt augstāk par savu laulību. Es sapratu, ka esam galīgi palaidušies un ka visas lietas ir kļuvušas svarīgākas par pašu laulību.
Viktorija: Kāpēc tā notiek, pat ja zinām, ko vajag un kas palīdz laulībai? Arī jūs esat daudz lasījuši, studējuši.
Vilmārs: Lielā mērā to ietekmē cilvēka bioloģija. Cilvēkam ir vajadzīgas jaunas lietas, jo smadzenes pierod pie esošā un tad gribas nākamo. Tāpēc jau arī mēs skatāmies jaunas filmas un meklējam jauno. Laulība tāpēc ir viltīgi jākopj un jā, citreiz ir grūti apsēsties uz trīs stundu sarunu, jo mēs jau visu esam kaut kad izrunājuši un visu zinām.
Var būt tā, ka pēc ilgiem gadiem laulībā ir grūti atrast par ko vēl dziļi runāt. Tāpēc tur, kur ir pierasts viss, var iestāties atslābums. Tāpēc viens no padomiem, ka tiem, kas ilgi ir laulībā, nepārtraukti ir jāmeklē kopā jaunas lietas, ko darīt – jauni restorāni, ceļojumi, lasīt grāmatas, lai ir jaunie iespaidi un ir ko pārrunāt. (V.Blūms)
Mūsu gadījumā tas ir izteikti, jo esam daudz kopā, mums ir nosliece būt pielipušiem viens otram. Varbūt tiem pāriem, kas ikdienā ir daudz prom darbos, atnākot mājās un ieraugot otru – jau tas ir jaunums (smejas).
Viktorija: Es sadzirdēju, ka jūs abi esat runātāji, bet tomēr, vai vienmēr esat varējuši visu izrunāt?
Krista: Mēs priekš vidējā cilvēka patiešām daudz runājam viens ar otru, un tomēr, nē, nevarējām visu izrunāt. Tā ir lieta, par ko labprāt izstāstīšu. Es esmu tāda impulsīva un ekstraverta, ja man bija ko pateikt, tad es teicu, varēju mest šķīvjus, vienreiz pat lausku dabūju sev kājā no šķīvja, ko pati lidināju. Ir bijis pat tā, ka vīrs iemet mani gultā un saka – nomierinies, jo nākamais tad būtu iPhone, kas lidotu. Bet tas bija tad, kad bijām vēl jauni, skraidījām ar mašīnām viens otram pakaļ un bija citi “holivudas gājieni”. Man likās vienmēr, ka strīdi ir laba lieta un pāriem ir jāstrīdas. Tad es noguru. Es biju kristiete un biju dzirdējusi, ka visi māca, ka sievai nav labi zāģēt vīru. Un es izdomāju vienā dienā, ka es vairāk nezāģēšu, un būšu jauka sieva.
Vilmārs pat atceras to sarunu, kurā stāstīju, ka esmu tādu lēmumu pieņēmusi un viņš pie sevis domāja, kā viņam nu ir paveicies. Kas notika? Nu es vienreiz nezāģēju, otrreiz uzņēmos un izdarīju kaut ko viņa vietā, tad atkal kaut ko nepasaku un pēc gadiem attapos ar sajūtu, ka man ir nevis divi, bet trīs bērni un ka pateikt es nevaru, jo man taču ir jāsaudzē mana vīra jūtas. (K.Blūma)
Finālā tā arī es dzīvoju. Tie bija vairāki gadi! Un lai arī es gāju psihoterapijās, es nepamanīju, ka kaut kas iet šķērsām!
Vilmārs: Tie bija aptuveni kādi astoņi gadi. Pirmie gadi laulībā mums bija laiks, kad notika karstie strīdi un tika bliezts ārā viss, bet patiesībā tad arī attiecības bija labākas nekā pēc tam. Attiecības bija izrisinātākas uz konkrēto brīdi. Tad it kā uz labu gribot, notika šī pielāgošanās, lai būtu mazāk un mierīgāk, tomēr rezultātā radās plaisa.
Viktorija: Un ar to jūs esat unikāls pāris, kas esat izmēģinājuši šīs te divas metodes – pirmā, kad izrunā un bliez ārā visu un vienmēr, un tad otrā – kad tu Krista identificējies ar šo “labo sievu”, kura vairāk nezāģēs. Pie kā tas beigās tad noveda un vai tagad ir līdzsvars atrasts?
Krista: Protams, esam šobrīd daudz nobriedušākas personības un nav vairāk lidojošie šķīvji un mašīnas arī netiek dauzītas.
Mēs sapratām vienā brīdī, kad mums ir katram individuālās traumas, kuras tiek ienestas attiecībās, bet kuras ir jāatrisina. Tāpēc mēs šobrīd strādājam katrs pie savām individuālajām traumām. (K.Blūma)
Vilmārs: Tās traumu lietas pat nevar tā attiecībās izrunāt, ka tagad mēs tās nedarīsim. Ja man, piemēram, ir trauma no kritizēšanas, man vienkārši nepatīk, ka to kāds dara, es taču nevaru teikt sievai, labi, kritizē un es tikšu ar to galā. Divas reizes es izturēšu, bet trešajā reizē man širmis aizies ciet. Vienīgais veids, kā laulībā šo lietu atrisināt, ir strādājot pie sevis.
Krista: Jā, un Vilmāram viena no mīlestības valodām ir vārdi un es redzēju taču, cik ļoti viņam sāp, ja pasaku ko sliktu. Lai arī es pēc dabas esmu tāda, ka visiem saku visu, ko domāju. Tad, kad mēs tajos Ziemasvētkos sākām visu šķetināt, tad tagad ir jau tā, ka Vilmārs ļauj man dusmoties, pateikt, ko gribu. Mums kā liels palīgs bija Gata Līduma grāmata. Kad Ziemassvētkos sākām nodarboties ar šo attiecību analīzi un celšanu, viņa grāmata “Pāru (ne) būšanas” bija kā instruments mums. Mēs katru vakaru lasījām kopā pa nodaļai.
Cik ir tava atbildība, lai strādātu ar sevi un savu traumu un kas ir tas, ko tu sagaidi no savas sievas un kur viņa var būt palīdzoša tajā?
Vilmārs: Cilvēkam pēc būtības tāpat ir jāstrādā ar sevi. Tas būtu darbs ar terapeitu, jo ieraudzīt sevi pašam mājās sēžot un lasot dīvānā grāmatu ir tikpat veiksmīgi kā gurķim ieraudzīt etiķeti, sēžot burciņā. Lai kā man liktos, cik esmu advancēts, es aizeju pie terapeita un saprotu, ok, es tomēr neesmu saredzējis to un to. Tas darbs ir individuāls. Laulātais var šajā vienādojumā ienākt, ja abi viens otram ļoti uzticas un tad var būt individuālā terapija pārī. Tas nozīmē, ka pāris iet uz terapiju kopā, bet speciālists strādā kādās reizēs tikai ar vienu. Otrs sēž malā un redz visu procesu un tad nav mājās jāmēģina otram izstāstīt, kam viens ir gājis cauri. Bonuss šim procesam ir, ka dēļ maniem aizsardzības mehānismiem, es varu nebūt atklāts ar terapeitu, es varu dot nepareizu informāciju terapeitam. To es darīt varu, lai censtos sevi it kā pasargāt neapzināti, tad tur mana sieva var ienākt šajā vienādojumā un teikt, šito viņš saka nepareizi un dzīvē tā nav. Protams, tas var notikt tikai tad, ja cilvēkam, kurš strādā ar terapeitu, netraucē otra klātbūtne. Un ir jābūt ļoti lielai uzticībai pārī.
Viktorija: Tev, Krista, terapiju prakse ir visai sen, atšķirībā no Vilmāra, vai ne?
Krista: Jā, es jau no kādiem piecpadsmit gadiem, kad man bija visādas veselības problēmas, kas kļuva par manu traumu, agri nonācu pie psihologiem. Es toreiz sapratu, ka tā ir baigā lieta, un ka ar terapeita palīdzību forši vari pabīdīties dzīvē uz priekšu. Tad, kad mums bija piedzimusi meita un atkal bija veselības problēmas, es atkal atsāku iet terapijās. Tā arī visus šos gadus esmu gājusi, bet Vilmārs nē. Finālā esmu pat sākusi mācīties tajā virzienā. Un notika, ka es šajā izaugsmē viņam paskrēju garām. Lai arī pirms vairākiem gadiem es viņam teicu, ja sākšu studēt, tev būs vismaz jālasa tās pašas grāmatas, ko es lasīšu.
Ja viens no pāra aiziet strauji psiholoģiskā izaugsmē uz augšu, ir milzīga bīstamība tajā, jo otrs jau ir palicis turpat ar savām traumām. Es beigās jau redzu visas tavas traumas, es tās varu iebāzt tavā sejā un es redzu ko man ar tām darīt un tad aiziet īsts ķīselis. (K.Blūma)
Vilmārs: Tajā brīdī tad arī sākās drāma …
Rihards: Jā, tas ir tas, ko arī esmu dzirdējis kādā stāstā, kurā bija sāpīga šķiršanās viņam un mums bija iespēja uzdot viņam jautājumu, kas ir jādara man, lai man tā nenotiktu? Viņš teica – audziet kopā. Viņš atzina, ka viņš savā laulībā to nebija darījis. Un esmu novērojis, ka tieši vīriešiem te ir lielākā bīstamība…
Vilmārs: Tā atkal ir bioloģija, jo tīri statistiski vīriešiem vairāk interesē lietas, sievietēm – cilvēki. Un jūtas arī ir saistītas ar cilvēkiem un terapeiti ir saistīti ar cilvēkiem, un vīriešiem bieži vienkārši tas neinteresē.
Krista: Vēl cilvēkam, lai viņš uzklausītu par sevi kaut ko, ir jābūt gatavam dzirdēt. Es varu izstiepties, sarauties, nostāties uz galvas, lūgties, raudāt vai piedzerties, ja viņš nebūs gatavs to dzirdēt, viņš nedzirdēs. Jo trauma būs vēl pārāk liela tajā brīdī. Diemžēl citreiz ir jānogrimst tik dziļi, lai varētu uzcelties atpakaļ un lai ieraudzītu, ka otru teju vai ir pazaudējis. Mums noveicās, ka Vilmārs bija gatavs iet pie terapeita, jo pateica, ka grib cīnīties par mums.
Viktorija: Bet Krista varēja pilnībā nozāģēt zaru, uz kura jūs abi sēžat ar savu kritiku un zināšanām…
Vilmārs: Es pieļauju domu, ka slikts rezultāts ir abos gadījumos. Nav zelta izejas stratēģijas, jo, ja sieva visu laiku zāģē – attiecības beidzās, ja nezāģē un attālinās, attiecības atkal beidzas. Agri vai vēlu pāris nonāk krustpunktā, kur jāizšķiras, uz kuru pusi doties. Mūsu gadījumā, es uzskatu, ka mums ļoti paveicās, jo mums bija lieli uzkrājumi attiecību ziņā. Ar to es domāju, ka pārim, kurš, piemēram, ir kopā tikai divus mēnešus, nevajag uzreiz taisīt bērnu. Bērns būs milzīgs izaicinājums un pāris vēl nebūs tik ļoti salipuši, lai būtu uz kā balstīt attiecības.
Mums uzkrājums bija liels, jo bija daudz intimitātes pirms tam un bija notikusi pietiekami stipra saāķēšanās kopā, lai krīzē nepieņemtu lēmumu aiziet. (V.Blūms)
Krista: Man liekas te svarīgu lomu spēlēja vērtības, par ko pirms tam runājām. Mums pamatvērtība ir ģimene. Tātad mēs par to cīnāmies! Būtu jābūt kam ļoti dramatiskam, lai es gribētu aiziet no šī vīrieša, kas ir bijis mana izvēle. Tas ir lielā mērā vērtību jautājums.
Vilmārs: Labs starts ir forši, ja abiem sakrīt pamatvērtības, bet tam bonusā nāk vēlme mācīties. Mēs negājām kopā terapijās, bet pa gadiem tomēr ir lasītas visādas grāmatas, apmeklēti semināri. Svarīgi kaut vai saprast personību tipus sev, laulātajam un bērniem, saprast, ja otrs spēj “ar kāju atspert durvis”, viņš nav slikts, bet vienkārši atšķirīgs. Un man nav jāmēģina arī visur iet spert ar kāju durvis vaļā, ja tā ir viņas stiprā puse. Mums bija piemērs, kur Valters bija iedūris sev acī ar nazi. Kristai bija bail, ka ejot iekšā slimnīcas uzņemšanā, papildus tur var saķert citus vīrusus, jo pie mums jau ir tā, ka uzņem visus vienā telpā – vīrusniekus un tos ar lauztām kājām. Viņa teica, mūs vajag uzņemt, bet nevajag vest iekšā pie citiem slimniekiem. Viņa gāja un ar savu kāju pa priekšu izsita to, ka tika pie acu ārsta bez gaidīšanas tajā koptelpā. Es varbūt arī to varētu izdarīt, bet man tas būtu caur milzīgu lauzienu. Es, savukārt, izdarīju to, kas viņai bija smagi – iegāju ar bērnu pie ārsta, kur visas procedūras. Šajos gadījumos tā zāģēšana ir galīgi garām!
Ja pieņem otra vājās un stiprās puses, tad laulībā var izveidoties komanda, kur aizpilda iztrūkstošo daļu. Tā ir fīča, ko sapratām un iemācījāmies caur daudziem kursiem, grāmatām un studijām par komunikāciju, cilvēku attiecībām. (V.Blūms)
Krista: Un vēl svarīga vieta ir empātijai, tai spējai izprast, kā jūtas otrs. Es esmu pēc dabas empātiska, bet Vilmāram tas nav dabiski. Tomēr mūsu attiecībās viņš pret mani ir ļoti empātisks. Man hroniski ir migrēnas, tomēr nekad nav bijis jādzird teksts, lai savācos un uztaisu ko ēst pusdienās. Man tiek atnestas zāles un es tieku apčubināta. Empātija ir kolosāla lieta attiecībās, tā palīdz izmanevrēt cauri dzīves grūtībām kopā.
Viktorija: Jūs audzināt divus bērnus, kā jums šķiet, cik lielā mērā bērni ir ieguvēji tam, ja vecāki savas attiecības salabo un pilnveido?
Vilmārs: Bērnu dārza audzinātājas un skolotājas, kas var novērot tos bērnus, kuriem vecāki ir šķīrušies un tos, kuriem nav šķīrušies, saka, ka ir fundamentāla atšķirība viņu uzvedībā, traumās, labsajūtā.
Krista: Mums bērniem, piemēram, liekas, ka tas ir normāli, ka mamma ar tēti tā pa rītiem un vakariem čubinās un izskatās kā cukurvatē tas viss, bet pēc 25 gadiem viņiem tas būs tas pamats dzīvei.
Vilmārs: Jā, tas ir tas pamats, ko mēs varam viņiem iedot.
Krista: Redzi, es dzīvoju ar armagedeona domāšanu. Tā kā man ir nācies daudz dzīvē saskarties ar nāvi un ciešanām, es zinu, cik dzīve ir īsa un mirklis ir tagad, jo rīt viņš var arī nebūt. Nevienam tas nav apsolīts. Tā kā es to zinu, tad es dzīvoju atbilstoši savai vērtību sistēmai. Man tajā vērtība ir ģimenei, tāpēc es nenoskriešu savu dzīvi nejēdzīgos darbos ar cilvēkiem, gar kuriem man nav nekāda sakara. Es savu dzīvi nodzīvošu vērtīgi, kad mēs tur gulēsim, tas būs vienīgais, kas būs bijis vērtīgi un nevis naudai. Es zinu, kam dienas beigās ir jēga un kur es gribu atgriezties un kuriem cilvēkiem es gribu sevi veltīt.
