Mēs Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču pazīstam kā spēcīgu garīgo līderi, kurš ir ļoti daudzpusīgs un studējis pat augstāko matemātiku un automatizētās vadības sistēmas, kā arī interesējies par mākslīgo intelektu un pat atomfiziku. Sarunā par to, kā garīgais līderis nonāca pie savas vērtību sistēmas, kā viņš ikdienā to kopj un kas dod spēku pastāvēt tik mainīgā pasaulē.
Te varat noskatīties “T-elpas” sarunu pilnā apjomā!
Arhibīskaps metropolīts – tas ir Jūsu amata nosaukums. Kas ietilpst Jūsu pienākumos un kā paiet Jūsu ikdiena?
Ikviena bīskapa galvenais uzdevums ir sludināt evaņģēliju, izplatīt Dieva valstību un lūgties. Protams, tas izpaužas daudz un dažādos veidos. Mans pirmais pienākumu loks attiecas uz Rīgas arhidiecēzi kā baznīcas struktūru un mans pienākums ir pārraudzīt, pārvaldīt, vadīt un kalpot šiem cilvēkiem, kas Rīgas arhidiecēzē. Man diezgan daudz laika aiziet kontaktējoties ar garīdzniekiem, jo katrs garīdznieks, priesteris, prāvests ir atbildīgs par konkrētu draudzi. Es pārraugu šīs draudzes, viņi griežas pie manis tad, kad viņiem ir jautājumi un visādas problēmas. Parasti viņi cenšas tās risināt paši, bet ir jautājumi, kas ir tikai bīskapa kompetencē. Mans pienākums ir arī ir vizitēt visas manā diecēzē atrodošās draudzes. Piecu gadu laikā man visas būtu jānovizitē, es parasti cenšos vismaz gada laikā galvenās draudzes apciemot. Diemžēl, kovida laikā tas ir mazliet piebremzējies.
Tad ir darbs ar baznīcas apakšstruktūrām. Piemēram, “Caritas Latvia”, kas ir diecēzes līmenī. Tā ir katoļu žēlsirdības organizācija, kura palīdz grūtībās nonākušajiem cilvēkiem. Mums ir Betlēmes žēlsirdības māja, kuru izdevās iedarbināt pirms desmit gadiem. Tas ir rehabilitācijas centrs atkarībās nonākušajiem vai arī tiem, kas iznākuši no cietuma, vai tiem, kas dzīvo uz ielas. Mēs viņus uzņemam un sadarbojamies arī ar Rīgas Domi. Mums ir izdevies iedarbināt Radio Marija Latvija, kas ir katoļu radio. Lai arī tā faktiski ir autonoma struktūra, mans pienākums ir tikai deleģēt vienu priesteri, lai viņš vadītu radio. Reizi mēnesī arī es tur esmu, lai kaut ko pateiktu.
Tad ir darbs ar cilvēkiem, kuri pie manis griežas individuāli. Man kā metropolītam ir arī savi pienākumi visas Latvijas mērogā darbā ar citām diecēzēm. Mums ir bīskapu konference, tās vadītājs ir Liepājas bīskaps Viktors Stupins. Mēs ar viņu cieši sadarbojamies un risinām dažādus jautājumus visas Latvijas mērogā. Piemēram, tie ir novecojušas un nesakārtotas likumdošanas jautājumi.
Šobrīd ir diskusija par Satversmes 110. panta grozījumiem. Redzam, ka šis pants ir novecojis. Tad, kad viņš tika ierakstīts, tad nebija nekādu šaubu, kas tajā domāts. Šodien tas tiek apšaubīts. Tajā mēģina ielikt citu saturu kā tajā laikā, kad to pantu rakstīja. Līdz ar to tas ir jāprecizē. (Z.Stankevičs)
Pirms astoņiem gadiem vienu likumu, kurš arī bija novecojis, izdevās sakārtot. Tas attiecās uz manām bīskapa paraksta tiesībām, stājoties amatā. Nācās trīs gadus darboties. Tas bija starpvalstu līguma starp Latvijas valsti un Svēto Krēslu ratifikācijas likums. Tas tika precizēts un domstarpības tika atrisinātas. Šobrīd attiecībā uz draudžu saimniecisko un ziedojumu izmantošanas sadaļu arī ir novecojuši vairāki likumi, nesakārtoti, kas rada pārpratumus reliģisko organizāciju un valsts starpā. Tas ir jāsakārto un kādam tas ir jāiniciē. Es pie tā arī intensīvi strādāju.
Tad ir darbs ar sabiedrību un ar likumdevējiem. Piemēram, kovida laikā mūs mēģināja maksimāli ierobežot un pat pārtraukt dievkalpojumus. Tas arī ir mans lauciņš – dialogs ar valsti, sadarbībā ar citām konfesijām. Mēs runājām vienā balsī, visas galvenās konfesijas un, pateicoties tam, tikām sadzirdēti, un šo aizvadīto divu gadu laikā mums ir radošs dialogs un ieklausīšanās abu pušu viedokļos. Līdz šim esam atraduši kopsaucēju, lai arī par pēdējiem lēmumiem, kas nodalīja vakcinētos no nevakcinētajiem, aizliedzot nevakcinētajiem piedalīties dievkalpojumos, tur mūsu domas stipri dalījās. Mēs, Latvijas katoļu bīskapu konference, aizrakstījām visām valsts augstākajām amatpersonām, tai skaitā, visiem ministriem, paužot savu stingro nostāju, ka šādi attiekties pret ticīgajiem nav pieļaujams. Tas ir mūsu reliģijas brīvības robežās. Mums pašiem tas ir jāregulē, to nedrīkst uzspiest no ārpuses. Šis dialogs prasa daudz laika un enerģijas. Bet tas nes augļus, jo mēs esam viena no ļoti retajām valstīm Eiropas Savienībā, kura nekad neaizslēdza baznīcu durvis pandēmijas laikā. Tas notika tikai pateicoties mūsu aktīvai nostājai un ekumēniski sadarbojoties ar citām konfesijām.
Manu pienākumu lokā ietilpst arī, un varu teikt, ka tā ir mana sirdslieta, – komunikācija ar sabiedrību un tiem, kas nav katoļi. Es sniedzu ļoti daudz intervijas, piedalos raidījumos radio un televīzijā. Esmu Zinātņu akadēmijas goda loceklis un esmu bijis vismaz sešos ekspertu konsīlijos par dažādiem svarīgiem jautājumiem. Analīzes un vairāki raksti ir publicētas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs.
Šobrīd gatavoju savas grāmatas publikāciju. Tā ir mana doktora darba sintēze latviešu valodā. Oriģināls ir itāļu valodā un izdots teoloģisko grāmatu sērijā Itālijā. Kovida laiks šeit man ir palīdzējis, jo mazliet atbrīvojās laika resurss. Cenšos būvēt tiltiņu starp sekulāro pasauli un baznīcu. Vienmēr cenšos parādīt, ka ir tilts starp debesīm un zemi.
Jūs uzņematies lielu atbildību un jums ir vadītāja spējas – noturēt visas šīs minētās kategorijas. Apbrīnojami, ka tai pašā laikā esat Zinātņu akadēmijas goda loceklis un esat studējis eksaktās zinātnes.
Bija divi izvēles varianti – vai nu atomfizika vai automatizētās vadības sistēmas. Izvēlējos otro, jo zināju, ka tur būs kibernētika, mākslīgais intelekts un roboti. Izlēmu, ka tas būs interesantāk. Tur bija ļoti spēcīgā līmenī augstākā matemātika. Es pat piedalījos augstskolas iekšējā olimpiādē.
Kā tas nākas, ka jūs, būdams eksakts cilvēks, kas ir par faktiem, zinātni, esat atnācis vadīt, uzņemties atbildību pār konfesiju?
Tad, kad biju tehnisko studiju kādā ceturtajā kursā toreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā, sāku sev uzdot jautājumu – ko tālāk? Es parasti dzīvē mēģināju izvirzīt mērķus. Man bija mērķis iegūt labu izglītību, jo cerēju, ka tā dos piepildījumu un atbildēs uz man svarīgiem jautājumiem. Tuvojoties studiju beigām, es sapratu, ka man ar to nepietiek. Sāku vairāk interesēties par humanitāro jomu. Piemēram, attiecībā uz nopietno mūziku, ‘’klikšķis’’ notika, kad mani uzaicināja uz Vivaldi ‘’Četriem gadalaikiem’’. Man liekas, ka tas bija koncerts Jūrmalā. Es noklausījos to un man ‘’trāpīja’’ un manī pamodās interese par šo nopietno mūziku. Nonācu līdz tam, ka ņēmu no Nacionālās bibliotēkas fonotēkas skaņuplates un klausījos, piemēram, Baha pasijas, Bēthovena simfonijas, dažādus Mocarta skaņdarbus, tai skaitā operas.
Vēl pirms tam, kad man viens draugs mūziķis dzirdēja, ka es saku – man riebjas opera, teica: ‘’Nu saplāno vienu vakaru un atnāc pie manis. Es tev izstāstīšu.’’ Tā mēs arī izdarījām. Tas bija, varbūt, astoņdesmito gadu vidus. Viņš paņēma Vāgnera ‘’Tanheizeru’’ un visu vakaru tam veltīja, komentēja un atskaņoja fragmentus. Beidzās ar to, ka es, kā jau teicu, ņēmu skaņuplates no fonotēkas un klausījos nu jau operas. Ar vārdu sakot, manī pamodās slāpes pēc humanitārās, garīgās dimensijas, jo es izgāju cauri karate, jogai, interesei par neohinduismu un budismu. (Z.Stankevičs)
Astoņdesmitajā gadā, kad es jau pēc pāris meklējumu gadiem redzēju, ka tas nav tas un tas man nedod piepildījumu, atklāju, ka eksistē gara pasaule. Pusaudža gados es to biju pazaudējis. Manā dzīvē notika lūzums. Aizgāju gulēt kā neticīgais, pamodos ar skaidru atziņu, ar pārliecību, ka Dievs ir! Man radās vēlme iepazīt šo atnākušo ticības atskārsmi. Evaņģēliju es kaut kur meklējumu laikā biju lasījis. Sāku skaitīt tēvreizi. Tad es noformulēju savas dzīves mērķi – tas bija – savienošanās ar Dievu. Mēģināju to īstenot, strādājot par inženieri un vienlaikus esot pagrīdes ekumēniskas kristiešu grupas dalībnieks. Desmit gadus, no 1980.-1990. gadam es biju tajā grupā. Centos dalīties ar to dārgo pērli, kuru biju atradis – ar savu ticību un evaņģēliju un ka Jēzus Kristus ir tas skolotājs, kuru es biju meklējis austrumos. Sapratu, ka Viņš ir tas skolotājs, kurš man palīdz savienoties ar Dievu. Tad sākās atmodas laiks un bija lielāka reliģijas brīvība.
Mana kopiena izgāja cauri vajāšanu periodam, kurā daži, tostarp dibinātājs, tika ieslodzīti cietumos. Dibinātāju aizsūtīja pat uz Blagoveščensku, kur mēģināja viņu salauzt ar piespiedu psihiatrisko ārstēšanu. Tā bija čekas pasūtīta, padomju psihiatru izdomāta diagnoze – apslēptā šizofrēnija. Nedaudz ironizējot – ja tu nedomā kā partija liek, tad esi slims, jo partijai ir vienīgā pareizā domāšana. Es saskatu paralēles ar mūsdienu politkorekto domāšanu. (Z.Stankevičs)
Tad, kad visi tika reabilitēti, mūsu pagrīdes grupa ‘’uzņēma apgriezienus’’. Nāca ļoti daudz cilvēki un nodibinājās vēl viena grupa. Es ieliku ļoti daudz enerģijas daloties ar savu pārliecību, lai evaņģelizētu, jo sapratu, ka tas ir mans patiesais aicinājums. Kamēr bija padomju laiki, es redzēju, ka būdams inženieris, tātad civilais, varu piekļūt visur, bet priesteri ir ieslēgti baznīcas sienās un ir zem lupas. Tas sāka mainīties, durvis sāka atvērties. Tā bija viena dimensija. Otra dimensija bija tā, ka es redzēju, ka ieguldu lielu enerģiju, bet kaut kas nestrādā. Man nebija piepildījuma sajūtas darbā, kurš man nedeva gandarījumu. Un arī evanģēlista darbā ieguldītā enerģija nebija samērīga ar rezultātu.
Tad kāda pareizticīgo māsa pajautāja, kāpēc es nekļūstu par priesteri. Es teicu, ka nevaru izšķirties, ka ir 50 pret 50. Tad viņa ar lielu pārliecību apgalvoja, ka man vajadzīgs starecs (старец). Starecs ir pieredzējis kristietis, kurš māk atpazīt Dieva plānus. Es teicu viņai, ka tas patiešām nav no viņas, bet no augšienes. Pēc pāris mēnešiem aizgāju pie sava ilggadējā garīgā tēva. Trīs minūšu laikā man aizkars pavērās un zvīņas no acīm nokrita. Man kļuva skaidrs, ka Dievs mani aicina kļūt par priesteri.
Es uzreiz pateicu jā. Tai brīdī es piedzīvoju tādu iekšēju mieru, tādu iekšējās brīvības sajūtu, kā nekad agrāk. Es biju gatavs paņemt savu Bībeli padusē un teikt: ‘’Kungs! Uz kurieni?’’ Pēc diviem mēnešiem es jau biju Polijā, Ļubļinas katoļu universitātē, lai uzsāktu teoloģijas studijas. Tā bija vienīgā katoļu universitāte visā sociālisma blokā un tur varēja iegūt vislabāko izglītību teoloģijas jomā. Es pieliku pūles, lai to izdarītu. Visas durvis manā priekšā, tā it kā būtu mani gaidījušas, atvērās. Tas bija pirmais gads, kad varēja bez saskaņošanas ar attiecīgajām iestādēm par sadarbību normāli izbraukt un studēt. Nu tā es kļuvu par priesteri. Tas bija aicinājums, kuram es atbildēju. Tagad beidzot jūtos savā vietā, daru to, kam es esmu radīts.
Kādu lomu jūsu dzīves gājumā spēlē jūsu vecāki?
Viņi bija ļoti ticīgi un iedeva man ticības pamatus. un audzināja mani ticības garā. Iemācīja man atbildību pret dzīvi, pret darbu, pret mācībām. Ieaudzināja morāles principus. Piemēram, mēs bijām tikai divi zēni Eglaines pamatskolā, kuri nelietoja lamuvārdus un tas bija vecāku audzināšanas rezultāts. Pēc tam, pusaudža gados, mana ticība dažādu iemeslu dēļ sašķobījās. Tad, kad es ticību atguvu, tad ļoti ātri, pāris mēnešu laikā, kļuva skaidrs, ka man ir jāatgriežas mājās, tur, kur esmu piedzimis garīgi – katoļu baznīcā. Pāris mēnešus pēc manas ieiešanas pagrīdes ekumēņu grupā, kur mēs katru svētdienu gājām uz dažādu konfesiju dievkalpojumiem, manī radās vēlme un skaidra pārliecība, ka man ir jāaiziet pie grēksūdzes, ko es nebiju darījis desmit gadus. Es to izdarīju un piedzīvoju sirdī mieru, piedzīvoju atvieglojumu. Līdzīgim tam, ja tu esi staigājis netīrs, tu nomazgājies un jūties cits cilvēks.
Kāda bija vecāku reakcija, kad viņi uzzināja, ka apmeklējat šo pagrīdes draudzi un vēlāk pat uzsākat grupas vadīšanu?
Pirmkārt vecākiem bija milzīga sāpe, kad es pazaudēju ticību. Mana mamma visus tos gadus lūdzās par manu atgriešanos. Ar nelielu humora pieskaņu sakot, es biju cietāks rieksts pat par svēto Augustīnu, kura māte Monika lūdzās veselus astoņus, līdz viņš atgriezās. Mana mamma lūdzās un mobilizēja visus, ko vien varēja, lai lūdzas par viņas dēlu, desmit gadus. Viņi, protams, bija priecīgi un laimīgi! Attiecībā par to ekumēnisko pagrīdes grupu, viņi bija diezgan piesardzīgi, jo bija uzauguši pirmskoncila garā, tas nozīmēja, Otrā Vatikāna koncila, kurš atvēra katoļu baznīcu uz ekumēnismu. Viņi īsti to visu nesaprata, bet saprata, ka nu labāk tā, nekā nekā. Protams, kad es kļuvu par priesteri, tad viņi bija priecīgi.
Kāda bija tēva loma jūsu dzīvē?
Tēvs man parādīja vīrieša kā apgādnieka lomu un to, ka vīrietis uzņemas atbildību un rūpējas par ģimeni. Tēvs strādāja valsts darb, un mēs bijām četri bērni. Mamma bija mājsaimniece, un mums laukos vairāk bija naturālā sainiecība. Tēvs, pirmkārt, rādīja ticības piemēru. Viņš, starp citu, bija arī zakristiāns Eglaines draudzē. Pēc tam, kad pārcēlās uz Daugavpili, tad arī tur piekalpoja dievkalpojumos. Otrkārt, viņš rādīja man tēva lomu ģimenē.
Kā jūsu eksaktās zināšanas palīdz šodien jūsu amatā?
Tās man palīdz stāvēt ar kājām pie zemes un sasaistīt ticību ar realitāti, kā arī palīdz strukturēti un konkrēti domāt. Es atceros, pēc kāda no maniem sprediķiem Aglonā, toreizējais premjerministrs, kas šķiet bija Dombrovska kungs, pēc dievkalpojuma sarunā teica, ka fonā jūtams, ka sprediķo inženieris.
Dažkārt uzskata, ka eksaktās zināšanas attālina no Dieva, bet Jums tās saplūda kopā.
Neatceros, kura no autoritātēm ir teikusi, ka niecīgas zināšanas attālina no Dieva, bet dziļas, pamatīgas zināšanas tuvina Viņam.
Tad, ja tu ar vaļējām acīm skaties uz apkārtējo pasauli, procesiem, dzīvības noslēpumu, to pašu evolūciju un uz Visuma rašanos un funkcionēšanu, tad tur patiešām jābūt aklam, lai neredzētu, ka aiz tā visa ir saprāts. Es teiktu – neredzama roka. To var nosaukt par dvesmu. Kristieši saka – gara dvesma, Svētā gara dvesma, kas virza visu to procesu. Tā ka, ja tev ir pamatīgas zināšanas, tad tu viennozīmīgi nonāc pie tās robežas. Protams, ar zināšanām vien tu nevari nokļūt līdz tai, ko mēs saucam par pārdabisko ticību. (Z.Stankevičs)
Mana tēze, kuru es ne vienreiz vien Zinātņu akadēmijā un intervijās esmu teicis, ka, ja prāts vai zinātne nav ideoloģijas vai kaislību aptumšoti, tad tie var atklāt Dieva klātbūtni pasaulē.
Es kaut kur esmu dzirdējis frāzi, ka zinātne gadiem kāpj kalnā, ļoti cenšas, bet sasnieguši virsotni redz, ka tur jau sēž garīdznieki.
…priecīgi diskutējoši teologi, kuri zinātniekus jau sen tur gaida! Galu galā, mūsdienu zinātne radās ap katedrāļu skolām. Pirmās fakultātes universitātēs bija teoloģijas un kanonisko tiesību fakultātes. Ap tām tad veidojās visas pārējās. Reiz, kad bija kandidātu pieteikšanās uz humanitārajām zinātnēm un atnāca pie manis kāds konsultēties, es teicu, mums mūsu akadēmijā jānostiprina humanitāro zinātņu dimensija. Un humanitāro zinātņu pārstāvis toreiz kandidēja un uzvarēja.
Jūs teicāt, ka rakstāt grāmatu, par ko tā būs?
Tā būs par to, kurp dodas Rietumi. Tā balstīta uz mana doktora darba bāzes ar nosaukumu ‘’Laikmeta maiņa un atklāsme’’ un būs ar apakšvirsrakstu “Modernitāte kā teoloģiska problēma Bernarda Veltes darbos”. Bernards Velte ir reliģijas filozofs un fundamentālteologs, kurš bija draugos ar Heidegeru. Tas no vienas puses balstījās Eiropas klasiskajā tradīcijā un ļoti labi pārzināja Akvīnas Tomu. Velte mēģināja salikt kopā klasisko tradīciju ar modernajiem domu strāvojumiem. Es viņu salīdzinu ar biti. Bite savāc nektāru no visiem ziediem un uztaisa medu. Velte izmanto visus domu strāvojumus, kuri, kādam varētu pat likties, ir pilnīgi antikristīgi un pretrunā ar kristietību, no tiem izmanto to, ko var integrēt viņa domā. Viņa mērķis ir evanģelizēt mūsdienu sabiedrību. Padarīt evaņģēlija vēsti saprotamu mūsdienu cilvēkam. Tam viņš izmanto mūsdienu domātājus, viņu izdomātos instrumentus. Tas autors man bija patīkams atklājums. Es ar viņu jūtu gara radniecību.
Katoļu baznīca ļoti stingri iestājas par ģimeni. Ir dažādi pirmslaulību kursi, auglības atpazīšanas metodes un citi pasākumi, lai stiprinātu ģimeni. Kā šodien noturēt šo skaidro skatījumu uz laulību, uz ģimenes vērtību?
Tas ir jāskaidro sabiedrībai. Kristieši nedrīkst klusēt, jo arī mana pārliecība ir, ka rietumu civilizācija ir sākusi ieiet strupceļā un šobrīd piedzīvo ļoti nopietnu krīzi, jo kristieši ir bijuši pārāk pasīvi, klusējoši un viņi nesludināja no jumtiem evaņģēlija patiesību. Šī patiesība nav kaut kas atrauts no dzīves.
Ja tu, piemēram, sludini svētdienas sprediķi, tev tas evaņģēlija fragments, ko baznīca tai dienā paredzējusi, ir jāieliek dzīves centrā. Tev jāparāda, ka šie teksti dod atbildes uz tavas dzīves aktuālākajiem jautājumiem. Kristiešiem ir jāparāda, ka šī vēsts par ģimeni kā vīrieša un sievietes nesaraujamu savienību uz visu dzīvi un kurā dzimst bērni, ir atvērta dzīvībai, kura mākslīgi neierobežo bērnu dzimšanu. Tajā ir ietverta Dieva svētība, un tā ir nācijas un valsts uzplaukuma atslēga. Ja to sāk reinterpretēt un izkropļot, tad mēs zāģējam zaru, uz kura sēžam. Tāda valsts un tauta beigās vienkārši iznīks. Visu izšķir nācijas gara spēks, un tas rodas no uzstādījumiem, kas ir saskaņoti ar Dieva principiem.
Ja mēs runājam par zinātni un par kosmosu, ir zināmas likumsakarības, kuras pēta fizika, astronomija – kā viss funkcionē. Līdzīga saprātīgā struktūra un likumsakarības pastāv arī cilvēku sabiedrībā. Gribu pateikt, ka ir arī morālais likums, kurš ierakstīts cilvēka sirdī. Ja tu neievēro likumības, tad saņem ‘’atsitienu’’. To mēs redzam kaut vai ekoloģijas jomā. Piesārņojam un tad sākas problēmas. Arī garīgais piesārņojums ir grēks, kuru cilvēks pieļauj.
Ja ģimenes jomā mēs sākam ignorēt cilvēka dabā Dieva ierakstītās likumības, sākas sabiedrības krīze, kas beidzas ar sabrukumu. Pamatlikumība ir tāda, ka Dievs radīja cilvēku kā vīrieti un sievieti un pateica – nav labi cilvēkam būt vienam. Vīrietim nav labi būt vienam un sievietei nav labi būt vienai. Viņiem ir labi būt kopā. Bet kopā tā, kā Kristus pateica- ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt. Problēma ir tajā, ka šodien šī patiesība tiek šķīdināta. Tiek apgalvots, ka varam mainīt partnerus katru dienu, varam iemīlēties ik pēc mēneša. (Z.Stankevičs)
Šis ir viens no LGBT ideoloģijas pārstāvju argumentiem, ka šodien šis likums ir novecojis un tas neapraksta sociālo realitāti. Redzam, ka daudzi argumenti ir balstīti īstermiņa emocijās. Kā jūs to sabalansētu un vai vispār tas ir jādara?
Ja sabiedrībā vienā brīdī visi ir zagļi, tad jāpasludina, ka zagšana ir sociālā realitāte un ka tas ir jālegalizē. Dažās valstīs jau ir legalizētas narkotikas. Vācieši hitleriskajā Vācijā pateica, ka ebrejiem nav tiesību dzīvot un tā bija sociālā realitāte, kurā to izlēma un likvidēja ebrejus, pēc tam romus, tad slāvu tautības cilvēkus. Tā mēs varam aiziet ļoti tālu. Par to ne vienreiz vien esmu skaļi runājis.
Ir zināmas robežas, principi, kurus nevar izlemt ar referendumu un Saeimas balsojumu palīdzību. Tā ir iedevis Dievs. Tie, pirmkārt, ir desmit baušļi. Un patiesība par ģimeni kā vīrieti un sievieti. Tas ir skaidri un gaiši ierakstīts katoliskās baznīcas katehismā, baznīcas sociālās mācības kompendijā. Ģimene ir laulībā balstīta institūcija un laulība ir viena vīrieša un vienas sievietes savienība. Tā ir mūsu rietumu civilizācija, latīņu civilizācija ļoti plašā nozīmē. (Z.Stankevičs)
Ja kāds sāk to apstrīdēt, tad tā vairs nebūs latīņu, bet pavisam cita civilizācija. Latīņu civilizācija aizies nebūtībā.
Latvijā baznīca ir šķirta no valsts. Kā tai palikt nešķiramai no sabiedrības?
Pirmkārt, nav iespējams baznīcu nošķirt no sabiedrības, jo baznīcas locekļi ir arī sabiedrības locekļi. Viņi ir iesakņoti sabiedrībā. Tas ir tas tilts.
Tāpēc es runāju par to aktīvo nostāju, kurā, ja katrs baznīcas loceklis apzinās savu misiju, savu līdzatbildību par Dieva valstības izplatīšanu apkārtējā pasaulē, atsaucas Kristus aicinājumam būt par zemes sāli un pasaules gaismu, tad visa sabiedrība ir piepildīta ar lieciniekiem. Mēs ātri varētu pārveidot mūsu sabiedrību. Ja mēs katrs īstenotu to dāvanu, ko esam saņēmuši kristībā un liktu lietā, tad tas uzceltu to, kā raugs mīklu. Tas šobrīd ir kopīgs izaicinājums visām konfesijām. Ja mēs gribam Latviju saglabāt nākotnei, lai tā izdzīvo, mums ir jāpamodina mūsu tā saucamie ierindas ticīgie. Ticīgie ir pirmais tilts. (Z.Stankevičs)
Otrkārt, tās ir baznīcas sociālās vai žēlsirdības aktivitātes. Es jau minēju šo “Caritas Latvija”, kur palīdzam nabagiem. Mums ir gan rehabilitācijas centrs, gan nodibinājām “Caritas” kādās 18 draudzēs. Mans uzstādījums, ka katrā draudzē jābūt tādai labdarības grupiņai, jo tas pieder pie evaņģēlija, tas pieder pie tuvākā mīlestības baušļa īstenošanas. Pabarot izsalkušo, apģērbt trūcīgo ir šis sociālais darbs. Zinu, ka, piemēram, luterāņiem ir diakonijas centrs, pareizticīgajiem ir zupas virtuve. Noteikti arī mūsu brāļiem baptistiem ir kaut kādas aktivitātes. Pestīšanas armija ļoti intensīvi nodarbojas ar šiem jautājumiem. Katra konfesija mēģina darīt, ko var. Šis tiltiņš ir saprotams arī neticīgajiem, jo mēs palīdzam visiem un nešķirojam, vai viņš ir vai nav katolis.
Piecus gadus mani aicināja teikt Ziemassvētku uzrunu Zinātņu akadēmijā. Tā bija brīnišķīga iespēja celt tiltiņu starp zinātni un ticību. Tāpat ar mākslas pasauli. Esmu ticis uzaicināts Mākslas akadēmijā, lasījis guru lekciju Mūzikas akadēmijā. Aula bija pilna, klausījās ar interesi. Tās ir tās iespējas. Esmu par to, ka iespēju robežās nedrīkst laist garām nevienu izdevību. Tā kā svētais Pēteris teica, esiet gatavi vienmēr ikvienam dot norēķinu par to cerību, kas ir jūsos. Tas ir fundamentālteoloģijas teoloģiskais pamats un tas man ir ļoti tuvs.
Jūs kādā intervijā minējāt, ka baznīcai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums izvērtēt, kas notiek politikā. Kāda tad ir baznīcas loma šodien, izvērtējot šo Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedumu, kad tēva atvaļinājums tika piešķirts mātes partnerei?
Baznīcas pienākums ir visu izvērtēt no ticības un morāles viedokļa. Tā nenodarbojas ar politiku, jo tas nav baznīcas pienākums. Ar politiku nodarbojas ticīgie indivīdi, kas ir baznīcas locekļi. Viņi ir aicināti to darīt. Katoļu baznīcā garīdzniekiem, saskaņā ar kanonisko tiesību kodeksu, ir aizliegts kandidēt politisko partiju sarakstos. Mūsu uzdevums ir sludināt evaņģēliju, lūgties un kalpot Dieva tautai. Ja tu ieej politikā, tu momentā nostājies viena grupējuma pusē un kļūsti nosacīti ienaidnieks, labāk teikt – pretinieks pārējiem. Tad tevi vairs neuztver kā garīgu personu, bet kā politisko konkurentu. Tas apgriež spārnus tavai misijai. Vienlaicīgi mūsu pienākums ir skatīties, vai likumi, ko pieņem, ‘’nezāģē zaru, uz kura sēž’’ mūsu valsts un tauta un vai tie ‘’nezāģē’’ morāles pamatus.
Ja kāds likums vai lēmums apstrīd laulības kā Dieva iestādītas institūcijas identitāti, vai ģimenes kā Dieva inspirētas institūcijas identitāti, tad mums ir skaidri un gaiši jāpasaka, ka tas ir pretrunā un neatbilst realitātei, jo tās likumības, ko Dievs ir ielicis pasaulē un cilvēkā, tās ļauj tiem darboties kā labi ieeļļotam mehānismam. Ja Tu pieņem lēmumus, kas ir pretrunā šīm likumībām, tu ber smiltis šai mehānismā vai eļļas vietā ūdeni. Tas nozīmē, ka pēc brīža tas apstāsies. Mūsu pienākums ir brīdināt par sekām, ka kaut kas iet greizi.
Vai es pareizi saprotu, ka pēc jūsu teiktā baznīca nav tā, kas sargā, bet tikai rekomendē?
Baznīca darbojas ar vārda spēku. Baznīca aicina cilvēkus reaģēt un darīt visu iespējamo, lai lietas sakārtotu.
Kā baznīca funkcionē tajās valstīs, kur cīņa par ģimeni ir jau zaudēta?
Par to man ir ļoti žēl. Par to viņi iespēju robežās runā baznīcas iekšienē un mēģina ‘’apsaimniekot atlikušo lauciņu’’ un savējiem iekšienē skaidro, kāda ir patiesā identitāte. Revolūciju mēs jau netaisām un ar ieročiem mēs necīnāmies. Mēs cīnāmies ar vārda, patiesības un pārliecības spēku.
Ņemot vērā citu valstu pieredzi, uz kādiem ‘’grābekļiem’’ Jūs ieteiktu atkal neuzkāpt?
Pirmais grābeklis ir klusēšana un pasivitāte. Mums ir jāmobilizē visas konfesijas, jārunā skaļi un sava nostāja jāpauž skaidri un gaiši. Jāmēģina likumdošanā iestrādāt tos principus, par kuriem mēs esam pārliecināti.
Bieži vien izskan arguments, ka tā ir pašsaprotama lieta. Kā jūs argumentētu un pārliecinātu ‘’vidējo’’ cilvēku Latvijā, ka mums ir jānosargā ģimenes jēdziens?
Ja cilvēks ir ticīgs, viņam var pielietot teoloģiskos, Svēto rakstu argumentus. Ar neticīgajiem ir jārunā “viņu valodā” un viņu līmenī, kas nozīmē darīt to saprotamos jēdzienos. Tiem, kas nav ticīgi, jāmēģina skaidrot no demogrāfijas, psiholoģijas, pāru, bērnu attīstības dinamikas puses. Ja ir viendzimuma pāris ar bērnu – tur dinamika ir sakropļota. Tur nav vajadzīga ideoloģizētā zinātne, kas mūsdienās kalpo ideoloģiskam pasūtījumam.
Tāpēc jau pāvests Francisks pēdējā laikā to atkārto kā refrēnu: “šobrīd Eiropu visvairāk apdraud ideoloģiskā kolonizācija’’. Pret to mums jāvēršas ar visiem mums pieejamajiem līdzekļiem. Tai skaitā, izmantojot zinātniskus pētījumus, kuri parāda, ka tam bērnam, kurš uzaudzis viendzimuma pāra atmosfērā, pēc tam dzīvē ir problēmas. (Z.Stankevičs)
Mēs tagad pēc 20 gadiem, kad atļauta ir adopcija šiem pāriem, redzam, kādas atskaņas un problēmas ir tiem bērniem.
Paldies materiāla tapšanā arī Ilgai Bēmei!
