Ierosinātā iniciatīva un parakstīšanās par ierosinātajiem grozījumiem Satversmē varētu būt visnozīmīgākais brīdis šajā desmitgadē, kuru mums būtu jāizmanto pareizi, uzskata Lutera Akadēmijas pasniedzējs, Luterisma mantojuma fonda valdes loceklis, kā arī rakstu autors laikrakstā ‘’Apriņķis’’, teologs Voldemārs Lauciņš. Ieguvums no katra paraksta ir diskusijas paildzināšana mūsu valstī, jo daudzās valstīs ir spilgti un vērā ņemami piemēri, kur šī diskusija par ģimenes jēdzienu ir zaudēta un vairs nav atgriežama.

Klausies šo sarunu arī mūsu Spotify kanālā –

Ar ko atšķiras teologs no garīdznieka vai mācītāja?

Teoloģija ir akadēmiska mācību disciplīna. Mācītājs ir draudzes kalpotājs. Ir baznīcas, kurās arī mācītājam ir jābūt ar grādu teoloģijā, bet, protams, ne visur prasa tieši akadēmiskas teoloģijas zināšanas.  Galvenais ir zināšanas.

Teologam nākošais pakāpiens būtu kļūšana par mācītāju?

Es teiktu, būt par mācītāju ir teoloģijas praktisks pielietojums. Darbs draudzē nav gluži akadēmisks darbs. Ir labi, ja mācītājam ir teoloģijas zināšanas, bet nedomāju, ka akadēmisks grāds teoloģijā mācītājam ir izšķirošs. Teoloģijai ir jābūt katra kristieša sirdslietai.

Cik tev izšķirošas bija teoloģijas studijas savu fundamentālo vērtību apstiprināšanā un sakārtošanā?

Pārsteidzoši nelielas! Es neticu tam, ka teoloģijas studijas uzlabo cilvēka kristietības līmeni. Teoloģijas studijas var palīdzēt saprast lietas labāk. Teoloģijas studijas ir mācīšanās, proti, intelektuāla sfēra. Kristīgā dzīve ietver sevī intelektuālo sfēru, bet kristīgā dzīve nebalstās uz intelektuālo sfēru. Kristīgā dzīve balstās uz dzīvu līdzdalību kristietībā.

Man reiz bija ļoti interesanta saruna par to, cik liels izaicinājums intelektuāļiem un pat ar vairākām augstākajām izglītībām ir saprasties ar tiem, kas savā ikdienā ir ļoti praktiski un nav šie cilvēki ar augsta līmeņa akadēmisko grādu.

Ja mēs skatāmies uz akadēmisko dzīvi kā tādu – tas ir specifisks domāšanas un fokusēšanās veids. Tas gan nav labāks par citiem specifiskiem domāšanas vai darbības veidiem. Tāpēc akadēmiķis, akadēmiskās darbības darītājs nav labāks par cilvēku, kas ir eksperts savā ļoti praktiskā jomā. Abas sfēras var ļoti daudz ko pamācīties viena no otras.  Tā ir lieta, kas prasa intelektuālu darbību, bet tā nav lieta, kas padara cilvēku par labāku. Tieši tāpēc es arī palieku tajā ieskatā, ka teoloģija kristietim var palīdzēt, bet mācīties teoloģiju, lai kļūtu par labāku kristieti, nav pareizi.

Es vairākas reizes sadzirdēju – labāks cilvēks, labs cilvēks. Ir atbilde uz to – kas ir labs cilvēks?

(Smejas) Katram noteikti sava! Es gribētu iziet no tā punkta, kā Kristus uz mums skatās, jo esmu kristietis. Labāks cilvēks ir nevis cilvēks, kas pats domā, ka viņš ir labs. Labāks cilvēks ir tas, kurš redz, ko Dievs ir darījis par viņu. Tas maina pasaules skatījumu. Tieši tāpēc arī teoloģijas studijas neveido kristieti, lai gan tas var notikt. Nepārproti mani! Tas var notikt.

Bet tas var notikt arī pretējā virzienā…

Jā! Un paldies, tas īstenībā ir ļoti svarīgs punkts. Diemžēl ir bijuši cilvēki, kas ar labiem nolūkiem ir sākuši studēt teoloģiju, bet viņu studiju noslēgums ir bijis ļoti bēdīgs. Tāpēc arī es esmu spiests teikt, ka nav tā, ka teoloģijas studijas veido labāku kristieti.

Mani vienmēr ir interesējis, kas saputro cilvēku, ka viņš, studējot teoloģiju, studiju beigās var kļūt gandrīz par ateistu, kristīgo vērtību noliedzēju?

Mana atbilde uz šo būtu – teologam un kristietim sava dzīve ir jāveido kā staigājot, kad abas kājas tipina pa zemes virsu. Viena kāja ir akadēmiskā puse – ka tu tiešām meklē, dzenies pēc kaut kā tālāka, neaizsniedzama, bet tā otra kāja vienmēr ir dievbērnība. Katru reizi, kad tu tuvojies Bībelei, tu tuvojies tai ar abām kājām. Tu arī ņem Bībeli ar abām rokām. No vienas puses, tu ņem Bībeli kā Dieva bērns, tu lasi to kā mīļā Debestēva vēsti. No otras puses, protams, tu to lasi citādāk kā cilvēks bez teoloģiskās izglītības. Tas, varbūt, jau nedaudz ir tāds profesionālais kretīnisms, bet abām jābūt vienlaicīgi. Ja tu vienu no tām zaudē, tu vairs neesi vai nu akadēmisks teologs, vai neesi vairs kristietis. Es teiktu, ka es vairāk baidos zaudēt savu kristietību nekā akadēmisko teoloģijas pusi. Lai gan tā ir skaista, bet pestījoša ir dievbērnība.

Vai tu vari savas vērtības tā sarindot no svarīgākās, ir tev tāds kā tops?

Tā kā esmu tikai cilvēks, tad tā pirmā un galvenā vērtība, kas man būtu – es gribētu būt paradīzē kopā ar Dievu. (Smejas) Tāpēc mana lielākā vērtība ir pestīšana.  Bet protams, šeit uz zemes, kamēr mēs esam grēcīgajā realitātē, tikmēr ģimene ir viena no lielākajām Dieva dāvanām. Pirmkārt, tā ir ģimene, kurā mēs piedzimstam. Otrkārt – tā ir ģimene, kura mums jāizveido. Jāatrod laulātais draugs – vīrietim sieviete un sievietei – vīrietis. Tās ir saistītas, tai pašā laikā ļoti atšķirīgas vides. Viena, kurā tu esi kā bērns, otra, kurā tu esi vīrs vai sieva. Ģimene, protams, ir daudz plašāka. Ja Dievs dod bērnus, arī viņiem ir ģimenes un ir brāļi un māsas, ir laulātā drauga vecāki. Ģimene sakuplo. Tas nav kaut kas tāds, ko mēs varētu ielikt vienā mazā kastītē. Tomēr jautājums ir par pamatu, kam vajadzētu būt ļoti skaidram. Pamats ir tēvs un māte, tātad vīrs un sieva. Tuvojoties mūsu sarunas lielajai tēmai – šobrīd bīstamākais visā tajā ir, ka cilvēki ir pazaudējuši pašu vienkāršāko lietu. Viņi ir pazaudējuši izpratni. Ja mēs atgriežamies pie mūsu sarunas par teoloģiju – viņi ir iemācījušies to, ka ģimene ir grūti definējama – tas ir taisnība. Tai pašā laikā ģimenei ir viegli definējams pamats. Tas ir ārkārtīgi būtiski.

Viena no manām visbēdīgākajām dzīves atklāsmēm – cilvēks nogurst no labām lietām. Mums tās apnīk. Pavisam vienkāršs piemērs – mēs varam pagatavot vislabāko maltīti savā dzīvē vai mums kāds var pasniegt vislabāko maltīti dzīvē. Cik ilgi mēs to labprāt ēstu? Tā ir cilvēku grēcības visbriesmīgākā lieta. Mums, protams, apnīk arī sliktas lietas!  Tomēr traģiski ir, ja mums apnīk labās lietas! (V.Lauciņš)

Mēs esam nonākuši brīdī, kad mēs kā valsts un tauta, manuprāt, esam apmaldījušies trīs priedēs. No vienas puses mums ir aizbildinājums – visa Rietumu pasaule ir apmaldījusies šais trīs priedēs, un varam teikt – paskatieties apkārt – visi tā dara! No otras puses – šis ir jautājums, kur mēs stāvam katrs pats par sevi. (V.Lauciņš)

Kamēr mēs Latvijā pastāvam paši par sevi patiesībā, tikmēr mēs izdarām pareizo lietu neatkarīgi no tā, kā to novērtē kāds mūsu draugs vai nedraugs.

Tu esi arī rakstu autors laikrakstā ‘’Apriņķis’’.  Tas ir viens no retajiem medijiem, kur var diezgan daudz izlasīt par vērtībām. Tieši pirms gada tev bija brīnišķīga publikācija, kur, rakstot par ģimenes vērtībām, tu teici, ka “mēs kā sabiedrība, līdzīgi mazam, vēl tikai vārdus apgūstošam bērnam, esam aizmirsuši, kas ir ģimene, tētis un mamma”. Kā tas tā ir gadījies, ka esam aizmirsuši? Ar ko tu to skaidro?

Es atkal atgrieztos pie tā, ka cilvēks nogurst no labām lietām. Īstenībā tas ir prātam neaptverams fakts. Mana paša dzīves vērtējumos  tas ir viens no svarīgākajiem secinājumiem, pie kā es esmu nonācis. Tāpēc tad, kad es svētdienā eju uz dievkalpojumu, būšu godīgs, es ne vienmēr eju, kā man vajadzētu iet. Ne vienmēr es eju kā uz vienu no savas dzīves svarīgākajiem brīžiem. Reizēm es eju noguris, reizēm es gribētu ilgāk pagulēt. Tāpēc tas, kas man ir jādara, ir jādara nevis tāpēc, ka man tas patīk vai nepatīk, bet jādara tāpēc, ka tas ir labi. Tas nav atkarīgs no manas sajūtas. Mūsu šīsdienas lielākā problēma ir, ka mēs esam pārgājuši no “labs – slikts” kategorijām uz “man patīk – man nepatīk” kategorijām…

…un “es jūtu – es nejūtu” kategorijām..

Jā! Tā arī ir mana atbilde uz šo ļoti labo jautājumu.

Par kādām tēmām tev patīk rakstīt?

Protams, tie ir teoloģiski jautājumi. Man patīk risināt teoloģiskus jautājumus gan uz papīra, gan sarunās. Atgriežoties pie tā temata, ka cilvēki ir pavirši pret labām lietām, tās aizmirst, es tajā redzu cilvēku grēcību. Cilvēks atkal un atkal sev rada grēku tēlus, elku tēlus. Tā es redzu pirmā baušļa patieso nozīmi. Tas nav konvencionāls reliģijas jautājums. Vienkārši tas,  ko mēs darām, mēs konstanti radām sev kādu elku. Un mēs paši sev esam elki. Lai arī cik sausa reizēm liktos teoloģija, laba bibliska teoloģija ir nepieciešama, pat ja man nav noskaņa vai sajūta.

Bibliska teoloģija. Ir vēl kāda?

Mūsdienās par teoloģiju sauc jebkura cilvēka domu. Teiksim, ir Lutera teoloģija vai kāda cita cilvēka teoloģija. To vārdu lieto ļoti plaši.

Garīguma kontekstā?

Pārsvarā jā! Par reliģiskām  vai garīgām lietām. Manā skatījumā vārds “teoloģija” nāk no diviem vārdiem – Dievs un Theos – logos. Ja es runāju par teoloģiju, es gribu runāt tikai par Dieva mācību. Par citām lietām – tās ir citas mācības.

Kādā citā savā rakstā tu uzsver arī to, ka “ģimene var būt TIKAI dabiska”. Ir nācies diskutēt ar kādiem cilvēkiem, kas saka – nu bet kā dabiska, nu bet kāpēc? Kas veido tavu pārliecību un kāds ir tavs arguments?

Tāpēc, ka es ticu un mana dzīves pieredze liek man atkārtot šo ticību arī racionāli un pamatoti. Dzīvē darbojas tikai lietas, kuras ir jēgpilnas un ir iekšēji pareizi uzkonstruētas, līdzīgi kā nams. Mēs nevaram to uzkonstruēt, neņemot vērā, piemēram, gravitāciju. Ja mēs sāksim celt namu, neņemot vērā gravitāciju, tad ātrāk vai vēlāk tur būs lielas problēmas.

Tieši tāpat arī cilvēku savstarpējās attiecībās ir noteiktas likumsakarības, kuras ir absolūti jāņem vērā, lai vispār kaut kas sanāktu. Nu piemēram, ja mēs katru dienu nāksim iekšā mājā, ar kāju sperot vaļā durvis, tad varētu rasties problēmas. Tas ir primitīvs piemērs, bet parāda, kā cilvēkiem vajadzētu veidot attiecības ar līdzcilvēkiem un ģimenē. Tā problēma ir, ka mēs šodien esam aizmirsuši, kā jāveido attiecības. (V.Lauciņš)

Piemēram, šodien cilvēki kūst, dzirdot vārdu “mīlestība”. Viņi ķer pie sirds, gar acīm sāk skriet rozā bildītes, bet šis vārds nu ir tik ļoti novazāts un gandrīz katrs, kas to lieto, to saprot citādāk. Tad tas cilvēks, kas dzenas pēc mīlestības un meklē to attiecībās, viņš viļas, ja šī mīlestība nav bijusi pareiza. Tā ir tā likumsakarība, par kuru es runāju. Tāpēc arī Dieva iedibinātā ģimene, kas pamatojas vīra un sievas laulībā, ir tā, kas spēj dot vienīgo pareizo, pamatoto ilgtermiņa rezultātu. Visas pārējās ģimenes formas, kā mūsdienās tās mēģina nosaukt, tie ir atvasinājumi. Tajās nav ņemta vērā pamata likumsakarība, kas ātrāk vai vēlāk noved pie milzīgām problēmām. Tāpēc pat tie divi cilvēki, kas iet pret dabiskās jeb Dieva dotās ģimenes  principu, ja viņi ir ļoti cītīgi un investē darbu attiecību veidošanā, viņiem būs kaut kāds rezultāts, īpaši citu cilvēku acu priekšā. Tā ir taisnība. Un tas ir tas, ko uzreiz ņemas rakstīt lielos plakātos un saka – redz, cik skaisti! Bet problēma ir tāda, ka ir neskaitāmi daudz detaļas, kas, neņemot vērā likumsakarības, ātrāk vai vēlāk lien laukā. Tās ātrāk vai vēlāk sagrauj šīs konkrētās attiecības. Un, kas ir vēl bīstamāk mūsdienu situācijā, tās sagrauj civilizācijas, kas neņem šīs likumsakarības vērā. Kad es runāju ar kādu cilvēku par ģimeni, es pat varbūt tik daudz neiestājos par dabisko ģimeni kā kristietis. Paldies Dievam, es esmu apprecējis brīnišķīgu sievieti. Esmu laimīgākais cilvēks virs zemes, jo esmu apprecējis tieši šo sievieti. No vienas puses mani ģimenes jautājums neskar. Daudzi cilvēki to tieši tā arī uztver – es esmu apprecējies, es esmu šo lietu nokārtojis, par ģimenes aizsardzību lai domā kāds cits. Problēma ir tajā, ka ģimene nav tikai privātas attiecības. Tā neizbēgami kopumā veido sabiedrību un valsti. Tāpēc man savas atbildības ietvaros jāiestājas par ģimeni. Tāpēc man jāmudina ņemt vērā likumsakarības tos, kas tās neņem vērā.

Saruna turpināsies pēc reklāmas – 

Vai pats nešaubīgi parakstījies par ierosinātajiem grozījumiem Satversmes 110.pantā tiklīdz bija iniciatīva atvērta?

Protams! Es uzskatu, ka šajā desmitgadē tas varētu būt visnozīmīgākais brīdis, kuru jāizmanto pareizi. Šo desmit mēnešu laikā  mani visvairāk  pārsteidza nevis šīs labās un svētīgās iniciatīvas atklātie pretinieki, par tiem es zināju. Mani nepārsteidza tie, par kuriem es zināju, ka tie būs vienaldzīgi. Mani pārsteidza tie cilvēki, kuri ir labi, labu griboši, bet kuri kaut kādu iemeslu dēļ neparakstās. Nu piemēram – draudžu locekļi. Tas mani tiešām pārsteidz, ka cilvēki, kas saka, ka tā jau laikam ir, ka Dievs ir radījis vīrieti un sievieti laulībai, bet tomēr neparakstās.

Es viņiem prasu – kāpēc? Tad ir tāda neveikla pauze un viņi saka – zini, tas nebūtu tā īsti mīlestībā… Es saku – kādā mīlestībā? Tās sarunas, protams, virzās katra savā gaitā. Bet tā problēma ir tāda, ka cilvēki pamatā ir sajaukuši Dieva žēlastību ar Dieva taisnību. (V.Lauciņš)

Dievs ir žēlastības Dievs. Paldies Jēzum Kristum, ka viņš ir nācis pār mani un pār tevi, pār katru grēcinieku, bet Dievam patīk kārtība. Kā man viens labs draugs kristietis teica –  tad, kad Jēzus satika sievieti grēcinieci (Jāņa eevaņģēlija 8. nodaļa), viņš izveidoja situāciju, kurā sievieti nenomētāja ar akmeņiem. Uz to ļoti daudzi tā sauktās žēlastības pravieši labprāt atsaucas, bet viņi aizmirst, ka tikko kā šī situācija beidzas, Jēzus viņai saka – celies, ej un negrēko vairs!

Jā, ir konkrēts uzdevums un pavēle…

Žēlastības mērķis ir apgriezt otrādi – lai mēs dzīvojam šajā pasaulē kā Dieva bērni. Par to runā gan Pāvils, gan visa Jaunā Derība. Šie cilvēki paņem, izrauj tikai to vienu aspektu un to sauc par mīlestību. Bet tā nav mīlestība un tā nekādā veidā nav kristīga mīlestība.

Tu, es atļaušos teikt, esi lietpratējs arī baznīcas vēsturē. Vai vari novērtēt, kā ir klājies ģimenes un laulības institūtam cauri laikmetiem, cik ģimene ir tikusi sargāta, godināta vai tieši otrāda – pakļauta riskam dažādos baznīcas vēstures ciklos?

Man ir ļoti patīkami atzīt vēstures patiesības, bet šajā gadījumā man ir ļoti bēdīgi to darīt. Tādēļ, ka lai nu kas ir bijis visproblemātiskākais visas vēstures gaitā, tā ir nevis ģimene, bet attieksme pret ģimeni, rūpes par ģimeni. Ne velti ir sestais bauslis. Jo, ja būtu viss kārtībā, nebūtu sestā baušļa. Mēs varam izsekot, arī Bībele ir pilna ar nepareizu laulāto draugu mīlestības, rūpju aprakstu. Tas nenozīmē, ka Dieva uzdevums laulībai būtu mazāks.

Dievs rūpējas par ģimeni tik ļoti, ka viņš to ir ne tikai radījis pirms grēkā krišanas. Viņš tai ir devis speciālu bausli. Mēs varam redzēt, cik Viņam tas ir svarīgi. Tas, ka cilvēki visas vēstures gaitā ir darījuši visādas nepareizības – tāda ir kristiešu dzīve. Katrā vēstures punktā mums kāda lieta, pirmkārt un galvenokārt, ir jāizcīna ar sevi, bet kaut kādas mazās vai lielās nepareizības arī apkārt. Laulība vienmēr ir aktuāls jautājums. Laulība vienmēr ir bijusi sargājama. (V.Lauciņš)

Tāpēc kaut kādā ziņā šī esošā situācija – nu tā jau nav nekas jauns.

Mēs kaut ko aizmirstam un tad atkal atgriežamies? Tas ir kā cikls?

Ar laulību mums te nav pat cikla. Tas ir kā kārtības un tīrības uzturēšana virtuvē. Tā ir darbošanās vienmēr. Tev vienmēr ir jārūpējas par kārtību un tīrību virtuvē. Nav tāda brīža, kad, turpinot vārīt ēst,  tu vari pateikt – nu tagad es mēnesi te neko nedarīšu un te būs tikpat skaisti un tīrs. Nu tā nav!

Nu uz kādu stundu to var pateikt.

(Smejas) Nu starp ēdiena gatavošanas reizēm! Es domāju, ka arī laulībā ir šādi stundas mirkļi. Kas mūs iepriecina, kas mūs nes atkal cauri grūtībām. Laulība vairāk ir uzdevums, ne balva, ko mēs varam nolikt, lai krājas putekļi.

Savā ziņā ģimenes un laulības apdraudējums nav nekas jauns. Tāpēc dabiskās, Dieva dotās ģimenes ienaidnieki saka – jums viņa nav kārtībā. Savā ziņā viņi saka taisnību un problēma nav tā, ka viņi saka šo taisnību, problēma ir viņu nepareizajos secinājumos. Mūsu uzdevums ir atzīt taisnību, ka mums ir pastāvīgi jāstrādā pie laulības. (V.Lauciņš)

Jebkurš cilvēks, kurš ir bijis laulībā vai pat tikai attiecībās, zina, ka ilgtermiņa attiecības un laulība neveidojas pati par sevi. Tur ir nopietni jāinvestē.

Kā pats personīgi esi ieraudzījis to, ar kādu spēku tieši Latvijā ienāk LGBT kustība?

Viņi vislabāk iebrauc uz uzvaras baltā zirga, kas ir grēks. Ja mēs skatāmies ideju attīstībā – ir viena Dieva laulība un ir dažādas novirzes no Dieva laulības. No visām novirzēm nav neviena izceļama, jo tās visas ir problemātiskas. Katra novirze no laba un pareiza mērķa ir problemātiska un tās ir pastāvējušas vienmēr. Kāpēc šobrīd ir tāda vilkme? Tāpēc, ka mums ir bijis vesels gadsimts, ja varētu tā ļoti vispārināti teikt, ar marksistisko domāšanu, kad cilvēki ir mudināti meklēt, kur nu mums te ir kāds upuris. Pirmkārt,  skatāmies uz sevi. Un šim upurim ir jāmēģina salauzt važas, tikt brīvībā. Sākotnēji marksisms vērsās pie darba attiecībām, bet  pēc Otrā Pasaules kara rietumu marksisti un komunisti saprata, ka darba attiecībām vairs nav tā vilkme. Tās nebija populāras, it īpaši pēc zvērībām, ko padomju režīms izdarīja okupētajās teritorijās. Tad viņi mērķi pārstrukturēja un  sāka runāt par citām vajāto un apspiesto grupām. Tā grūtība visā tajā ir, ka ir grupas, uz kurām viņi norādīja pareizi. Nav pareizi, ka cilvēku vērtē zemāk tikai tāpēc, ka viņam ir cita ādas krāsa. Tas nav pareizi. Dievs radījis visus cilvēkus vienādus. Nav pareizi, ka cilvēku pēc kādas invaliditātes vai ierobežotu spēju pazīmes vērtē zemāk. Ir lieliski, ka šajā laikā šīs lietas ceļ uz augšu un izgaismo. Bet paķeras līdz neskaitāmas citas lietas, tai skaitā šī te nepareizā seksualitāte.

Seksualitāte ir Dieva dāvana laulībai. Fantastiska lieta vīram un sievai mūžgarā laulībā. Tiklīdz to pagriež kaut kā savādāk – nu tad sākas problēmas. Reizēm es esmu mēģinājis saprast, cik cilvēkam tomēr ir jābūt attālinātam no pamatlietām, lai pēkšņi viņš sāktu izcelt, es ļoti atvainojos, to, ko viņš dara guļamistabā. (V.Lauciņš)

Mēs par to nerunājam. Mēs par to neplātamies uz ielas,  tas tur ir nevietā. Un galu galā, kas tad tas ir par sasniegumu, ja mēs tā godīgi runājam. Ja tu, cilvēks, esi mācījies, esi uzvarējis olimpiādē, vienalga intelektuālā vai sportā, ja tu esi radījis kādu mākslas darbu, ko retais vai pat neviens cits nevar, tas ir kaut kas tāds, par ko tu saki, ka tas pelna cieņu. Bet tas, ka tu izdari kaut ko tādu, ko nevajadzētu darīt, ar ko nevajadzētu lielīties… Tādi dīvaini laiki!

Jā, bet tie laiki, ko šobrīd Latvijā piedzīvojam… man rodas jautājums – kā Latvija ir tik ilgi noturējusies kā dabisko tiesību paudēja un akceptētāja? Visapkārt viss jūk un brūk jau sen.

Manā ieskatā manis minētais, pēc Otrā Pasaules kara transformētās marksistu, sociālistu ideoloģijas uzvaras gājiens ir bijis tik iespaidīgs, tādēļ, ka viņi nav piedzīvojuši to traģēdiju, kas nāk līdzi marksismam, kad tas bija savā plaukumā šeit. Mēs zinām to, kas notiek, ja utopiju jeb dzīvot nespējīgu, no realitātes atrautu teoriju mēģina ieviest dzīvē. Kaut kādā brīdī sākas vajāšanas. Cilvēki reizēm jautā, kāpēc tā tauta, kas Palmu jeb Pūpolsvētdienā sveica Kristu kā mesiju, kā atbrīvotāju, kā ķēniņu, kāpēc tā tauta pēc četrām dienām bļāva – sit viņu krustā! Visticamāk, tie bija tie paši cilvēki. Grēks īstenībā ir spēcīgāks nekā mēs. Tur jau ir tā lieta, kāpēc mums vajadzīgs Kristus. Mēs esam vājāki par grēku. Cilvēki bieži vien nenovērtē savus spēkus. Ha! Es varu! Paldies Dievam, ka ir Kristus! Bez Kristus to nevar. Ja nevajadzētu Kristu, Dievs nebūtu viņu sūtījis!

Līdz 29.jūlijam ir atlikušas pāris nedēļas, kad var parakstīties par grozījumiem Satversmes 110. pantā  ģimenes jēdziena nostiprināšanai. Kā vērtē, cik liela nozīme ir aicināt parakstīties, nepalikt malā šajā brīdī?

Es domāju, ka šis ir ļoti, ļoti nozīmīgs brīdis. Katru, kurš jau ir parakstījies, es aicinu uzrunāt vēl trīs, četrus cilvēkus, lai parakstās. Jo redziet, kā ir, tas ir tas vecais stāsts – ar ko mēs makšķerējam? Vai mēs makšķerējam ar zemeni vai tārpu?

Ja šo lietu izdodas nokārtot un ja izdodas savākt nepieciešamo parakstu skaitu, tad tālāk varam novērst nepilnības, jo neviena lieta uz pasaules nav ideāla. Tieši tāpat kā tad , kad šo pantu pārformulēja pirmo reizi, pirms sešpadsmit gadiem. Tanī brīdī daudziem likās – nu ko jūs te ņematies? Tas taču ir formāli, visi taču saprot, par ko ir runa. Un tomēr šī lieta, labi vai slikti nokārtota tajā brīdī, mūs pasargāja sešpadsmit gadus. (V.Lauciņš)

Toreiz to izdarīja Saeima, šis ir tas brīdis, kad jārīkojas mums kā tautai!

Vai mūs var iedalīt tādos, ar kuriem ir vērts uzturēt diskusiju un tajos, ar ko vairs nav vērts runāt?

Ja cilvēki jāiedala kategorijās, tad pirmā kategorija ir grēcinieki un es esmu šajā kategorijā. Un esmu grēkojis, cilvēkus iedalot nepareizās kategorijās, bet ir skaidrs, ka ir kaut kādi procenti cilvēku, kas ir absolūti, pilnīgi pret piedāvājumu atbalstīt dabisko ģimeņu likumdošanu. Es baidos, ar tiem nav īsti jēgas runāt. Viņi savā apziņā ir uzbūvējuši tik daudz  mūrus, ka tos pārvarēt ir ārkārtīgi grūti, ja vispār tas ir iespējams. Tāpēc viņiem mierīgi ir jāapliecina patiesība. Patiesība ir jāapliecina. Tad ir cilvēki, kuri šaubās. Ar tiem gan ir vērts runāt. Pilnīgi noteikti. Es domāju, īpaši ir vērts runāt ar kristiešiem, kuri šaubās. Tāpēc, ka bieži vien tā problēma ir daudz dziļāka. Un varbūt tas nav izrunāts līdz galam.  Katrā situācijā tas ir jāskatās individuāli.

Man liekas svarīgi, ka tas ļauj mums katram paskatīties, kurā kategorijā esam mēs. Vai es ļauju ar sevi runāt un esmu atvērts diskusijai vai esmu tik ļoti pārliecināts, ka saku nē? Intervējot dažādus cilvēkus, braucot pa Latviju, esmu sapratusi, ka ļoti liela vērtība ir atvērtība. Cilvēka gatavība mainīt savu nostāju, sadzirdot pamatotus argumentus. Kāds būtu tavs aicinājums, uzsaukums tiem, kas vēl nav parakstījušies iniciatīvas atbalstam?

Godātie Latvijas iedzīvotāji, tie, kas vēl nav parakstījušies, nepaslinkojam un parakstāmies! Balsojot “par”, parakstoties, mēs ļaujam paildzināt diskusiju.

Svarīgākais parakstu vākšanas kontekstā ir – kamēr mēs turamies pie dabiskās, Dieva dotās ģimenes, diskusija turpinās. Tur, kur diskusija ir beigusies, piemēram Somijā, ir sākušās tiesas prāvas par Bībeli. Tas tikai pierāda to, ka problēma ir daudz lielāka, nekā mēs varam iedomāties. (V.Lauciņš)

Nepaslinkojam! Parakstamies paši, kas to vēl nav izdarījuši, un pamudinām vēl kādus divus, trīs cilvēkus. Tas būs labs darbs mūsu visu, mūsu sabiedrības, mūsu valsts nākotnei!

Materiāls tapis sadarbībā ar Latvijas Kristīgo radio un raidījumu “Balso par ģimeni”. Paldies materiāla tapšanā arī Ilgai Bēmei!

Noklausies arī šo sarunu – 

Ja vēlies parakstīties par šajā sarunā minētajiem Satversmes grozījumiem par ģimenes jēdziena nostiprināšanu, dodies uz latvija.lv/pv

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT