Valstij būtu jāaizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību. Arī par šo iestājas ierosinātā vēlētāju iniciatīva par grozījumiem Satversmes 110. pantā, lai nostiprinātu ģimenes jēdzienu. Nav noslēpums, ka skolu izglītības programma un vadlīnijas ir mainīgas, tiek nemitīgi papildinātas un uzlabotas, kā arī līdzās valsts noteiktajam mācību saturam, bērni sastopas ar NVO sniegtajām lekcijām un citām izglītojoša rakstura nodarbībām, par kurām bieži vien vecāki uzzina pēc to norises. Ģimenes attīstības un kultūras centra ‘’Alise’’ vadītāja, sociālais pedagogs un nu jau trīs izaugušu bērnu mamma Vineta Preisa sarunā skaidros, cik daudz vecākiem ir tiesības un pienākums sekot līdzi bērnu apgūtajam izglītības programmas saturam.

Klausies šo sarunu arī mūsu Spotify kanālā!

Kas šobrīd ir jūsu profesionālo rūpju lokā?

Šobrīd vecākus vairāk nākas iedrošināt sekot līdz tam, ko viņu bērniem māca skolā un stiprināt gan pašu vecāku, gan arī pedagogu pašapziņu, jo daudzi ir apjukuši. Apjukums rodas ne tikai mācību satura dēļ, bet daudzi ir no darba aizgājuši un domā, kā savu profesionālo darbību realizēt tālāk, tāpēc risināmo jautājumu ir daudz.

Vai ir kāda zelta atslēga, kā stiprināt pašapziņu cilvēkam, kuram ir zudusi ticība tam, ko viņš dara?

Pašapziņu var stiprināt tad, kad mēs noskaidrojam jēdzienus un saprotam, kas ir kas. Līdzīgi kā stiprinot ticību mēs pastāvīgi lasām un atkārtojam Rakstu vietas. Būtībā labs instruments, lai stiprinātu pārliecību gan vecākiem, gan pedagogiem ir reizēm ieskatīties likumos un saprast, ko par to, ko drīkstam vai nedrīkstam un kas mums jādara vai nav jādara, saka likums. Šajā gadījumā tieši Izglītības likums un tas attiecas uz visiem – gan skolu vadītājiem, direktoriem, skolu administratīvo sastāvu, skolotājiem un pašiem vecākiem. Man ar nožēlu jāsaka, ka daudzi vecāki un pat skolu direktori nezina, kas ir viņu tiešie darba pienākumi, lai arī likuma nezināšanas un neievērošanas rezultātā viņiem ir nopietna atbildība un būtu jāatstāj pat savas darba vietas.

Kādu jūs sevi atceraties kā mammu laikā, kad jūsu bērni gāja skolā?

Sevi atceros kā mammu, kas sekoja līdzi gan tam, ko bērnam skolā māca, gan ieskatījos pašās mācību grāmatās. Man pat atzīmes nebija prioritāte. Atceros, ka mani bērni man uzdeva jautājumus par to, kas tiek mācīts un mēs analizējām. Tad, kad es ieskatījos mācību grāmatās, diemžēl saskāros ar lietām, kuras bija skumji redzēt, ka ir ietvertas mācību programmās. Tas vairāk attiecās uz latviešu valodu. Bija redzams, ka grāmatas ir veidojuši cilvēki bez nopietnas izglītības un didaktiskām zināšanām. Grāmatās toreiz bija daudz valodas kļūdas.

Kā redzat šodien, vai izglītības saturs mainās strauji un kas to ietekmē?

Ļoti skumji ir tas, ka mācību saturs un materiāli šobrīd ir pakļauti komercijai. Tas sākās jau sen, kad mācību materiāli, grāmatas kļuva kādam par izdevīgu biznesu. Katrs, kam nebija slinkums, bez nopietnas izglītības un zināšanām varēja rakstīt, veidot un reklamēt grāmatas, kādas grib. Mēs atceramies bēdīgi slavenās darba burtnīcas, kuras tika radītas kaudzēm un bērni būtībā aizmirsa, ko nozīmē pašiem domāt un rakstīt sakarīgus teikumus. Tas ir bijis ilgstošs process, kas būtībā ir degradējis izglītības kvalitāti.

Vai šobrīd ienākošās caurviju prasmes nav mēģinājums lietas sakārtot? Dzirdam bieži pieminam šo salikumu “Skola 2030”. Redzu, ka šo dzirdot jūs smaidāt, kādēļ?

Es smaidu tādēļ, ka atceros, kad tika ieviests šis lielais projekts un šī reforma  “Skola 2030”, jo ļoti aktīvi sekoju tam līdz. Gan Saeimas komisijās, gan Ministru kabinetā par to notika diskusijas. Runāju ar skolu vadītājiem, kuri bija iesaistījušies šo jauninājumu aprobācijā. Tomēr aprobācija nenotika. Tad, kad Catlaka kungam (Guntars Catlaks – bijušais Valsts izglītības satura centra vadītājs, tagad ierēdnis Starptautiskās pasaules izglītības un zinātnes darbinieku federācijā (Education International) Briselē) pajautāja, kas tad tiek aprobēts, jo nav jau ne jaunu materiālu, ne programmu, tad Catlaka kungs nekautrējās ministru kabineta sēdē atklāti pateikt, ka tiek aprobēta pieeja.

Ko tas nozīmē?

Toreiz pat Kučinska kungs tā arī nesaprata, kas tad ir ‘’pieeja’’, kas tiek aprobēta. Pieiet var, piedodiet, zirgam un jautāt, no kuras puses ir pareizāk, bet pieiet mācību programmai un saturam – tas ir absurds. Es atceros, kā skolu vadītāji toreiz teica, ka viņi vienkārši nesaprot, jo tas viss nestrādā un tam nav nekāda saprātīga seguma. Vecāki dzīvo šodienā, ģimenes dzīvo šodienā, bērni mācās to, ko viņiem piedāvā.

Kā jūs domājat, tam būs sekas?

Protams! Tam jau ir sekas un būs vēl sekas. Tas nav sācies ne šodien, ne vakar. Tas ir process, kas turpinās ar aizsākumu krietni agrāk.

Mēs vecāki gribam, lai bērns māk ne tikai salikt komatus, iemācās formulas, bet arī sastop mācību procesā un apzinās vērtības. Kā jums liekas, vai vecāki var paļauties, ka bērniem tiks attīstīta spriestspēja un vērtību apzināšanās?

Es domāju, ka vecākiem ir jāuzņemas galvenā atbildības daļa un ļoti jāuzmanās ar to, par kādām vērtībām bērnam stāsta citur. Arī par kristīgajām vērtībām, par kurām, varētu šķist, mēs visi domājam vienādi. Iedziļinoties – diskusijas pastāv arī starp kristiešiem. Tāpēc es domāju, ka vecāku atbildība nemazinās nevienā brīdī. Tas ir pilnīgi bezatbildīgi iedomāties, ka skolā vai kādā citā vietā bērnam piedāvātās vērtības atbildīs ģimenes vērtībām. No vecākiem atbildība nekādā gadījumā netiek noņemta, jo sabiedrību veido dažādi cilvēki. Tai skaitā arī skolotāji skolā ir dažādi.  Ne jau gribēdami bērnam ļaunu, bet viņu vērtību sistēma ir formējusies citos apstākļos. Viss, kas iziet ārpus tiem rāmjiem, kas saistās ar tiešo zinību nodošanu, tas viss ir pakļauts niansēm. Pedagogs strādā caur savu personību.

Raksts turpinās pēc raidījuma “Balso par ģimeni” reklāmas.

Mēs pēdējā laikā bieži par to runājam, bieži to redzam, ka notiek sadursme starp konservatīvo un liberālo pārliecību, pasaules redzējumu. Vai tas notiek arī izglītībā?

Jā, bērns ir tam pakļauts. Esmu redzējusi metodiskos materiālus pedagogiem, kuros ir skaidri un nepārprotami norādīts, ka pedagogam ir jāstāsta par sociālajiem dzimumiem un tā tālāk. Tas ir jau kā uzdevums. Te mēs saskaramies ar pedagoga pašapziņu un to, kā viņš to vērtē.

Viena lieta, kas ir uzrakstīts, bet otra – kā tas saskan ar pedagoga pārliecību un to, kā tas definēts likumā, jo šobrīd spēkā esošajā Satversmē  un Izglītības likumā, kurš ar Satversmi ir tieši sasaistīts, noteikts, ka pedagogam savā darbā  ir pienākums ievērot spēkā esošo likumdošanu. Bieži skolotāji neizanalizē, vai nenonāk konfliktā ar likumdošanu tas, kas ir kursos kādos dzirdēts, viņi vienkārši atreferē visu tālāk klasē. (V.Preisa)

Tieši tādēļ, ka bērnam nav instrumentu izanalizēt un izvērtēt visu, viņš ir apdraudēts tā iemesla dēļ, ka viņam pat nav iespējams jebkādā veidā atteikties no informācijas. Bērns sēž klasē un visu klausās.

Vienīgais informācijas filtrs ir tas, kas bērnam mājās iedots…

Jā, viņš dzirdēto var pārrunāt ģimenē vai ģimene viņu jau sagatavo, ka tā būs. Būtu naivi domāt, ka mēs spēsim dzīvot izolētā sabiedrībā, kur dzīvos tikai cilvēki, kuru vērtību sistēma saskan ar mūsu. Bērni tāpat izies sabiedrībā, kur ir dažādi cilvēki. Bērniem ir jāspēj saglabāt savu pārliecību. Viņiem nav obligāti jāpārliecina citi. Mēs katrs dzīvojam ar savu pārliecību un atbildam par savu rīcību.

Jūs teicāt, ka jums ļoti patīk likums.

Jā, pat ļoti! Man ir gadījies atkārtot skolotājiem Izglītības likuma 51. panta 2. daļu. Man nākas pie šī panta otrās daļas atgriezties daudzos gadījumos arī tad, kad skolotāji sūdzas par to, ka bērni ir nesekmīgi, ka nav sasniedzami vēlamie rezultāti. Es atļaušos nolasīt aktuālo šī panta daļas redakciju: ‘’Izglītības iestāžu pedagogi ir atbildīgi par savu darbu, tā metodēm, paņēmieniem un rezultātiem.’’ Nu lūk! Sāksim ar vienkāršāko. Ja bērns galīgi nesaprot mācību vielu, viņam ir izveidojusies nepatika pret kādu mācību priekšmetu, tad mēs nevaram viennozīmīgi vainot bērnu, ka viņš ir kaut kāds ne tāds, jo pedagogs ir atbildīgs ne tikai par metodēm, bet arī par rezultātu. Ja rezultāts ir ļoti slikts, tad izdarām attiecīgus secinājumus. To pašu mēs varam attiecināt uz tikumības jēdzieniem. Likums nosaka atbildību. Ne tikai pedagogs, bet visa  ‘’Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst LR Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene.’’ Es citēju Izglītības likuma 10.1 pantu, par kuru  lauza daudz šķēpus, kad tika apspriesti un pieņemti Izglītības likuma grozījumi. Šie saucamie ‘’tikumības grozījumi’’, par kuriem bija ļoti skaļas diskusijas. Es tiešām neredzu, kas šajā teikumā ir tāds, pret ko varētu iebilst. Satversmē ir ietverts laulības jēdziens, Satversme aizsargā laulību – savienību starp vīrieti un sievieti. Tātad jebkura pedagoga pienākums ir atbilstoši Satversmei mācīt, nevis runāt par kaut kādām citādām lietām. Tas jau ir likuma pārkāpums. Būtu labi, ja izglītības iestādēs ievērotu arī Izglītības likuma 10.1 panta 2. daļu – ‘’Izglītības iestāde, izņemot augstskolas, aizsargā izglītojamo no tādas informācijas un metodēm izglītības un audzināšanas procesā, kas neatbilst šā likuma mērķī ietvertajai izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai.’’

Faktiski likumā jau ir paredzēts, ka skolā, klasē nevar ienākt jebkurš un stāstīt kaut ko apšaubāmu. Problēma ir tā, ka likumu neievēro. Arī skolu direktoriem ir ļoti nopietns pienākums sekot līdz, lai šo te pedagogi ievērotu. Ir teikts, ka par izglītības iestādes vadītāju ir tiesīga strādāt tikai persona, kurai ir nevainojama reputācija, kura ir lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei. To nosaka Izglītības likuma 30. pants. Likumā jau ir noņemtas jebkādas diskusijas par vērtībām. Vērtības faktiski ir atrunātas. Līdz ar to ir muļķīgi, ka par šīm lietām ir tik daudz jārunā. (V.Preisa)

Izglītības iestāžu vadītājiem ir jāseko, lai pedagogi ievērotu likumā noteikto. Pretējā gadījumā viņam ir pienākums pedagogu atstādināt no darba. Nevis tiesības, bet pienākums.

Vai ir kādas biedrības vai organizācijas, kas mērķtiecīgi nāk un lobē liberālo vērtību un dzīvesveida popularizēšanu un cenšas to iepludināt mācību saturā?

Bija ļoti dīvaini vērot, kā tad, kad tika pieņemti šie tikumības grozījumi, tad organizācijas, kuras ļoti skaļi iebilda, bija tieši ‘’Papardes zieds’’, resursu centrs sievietēm MARTA un  vēl vairākas. Koalīcija ‘’Cenzūrai Nē!’’ ļoti skaļi par to runāja. Tad man bija tāds jautājums – kāpēc un vai tad jūs ejat un stāstat kaut ko netikumisku? Ja organizācija zina, ka viņu sniegtā informācija atbilst tikumības un morāles normām, tad par ko ir uztraukums? Jā, protams, ir organizācijas un arī ārsti ginekologi, kuri vienkārši iet pa skolām un stāsta. Es reiz pajautāju vienai ārstei, kāpēc viņa to dara, jo tāpat jau labam ārstam ir pietiekoši intensīvs tiešais darbs. Pieraksts ir tik blīvs, ka viņam nevarētu būt iespējams divas dienas nedēļā  veltīt staigāšanai pa skolām. Es saņēmu godīgu, bet pārsteidzošu atbildi – es eju vienkārši tāpēc, ka tādejādi man ir vairāk klientu un lielāks noiets receptūrai. Bija runa par kontracepcijas tabletēm.

Skolās?

Jā, skolās! Viņa gāja pa skolām un stāstīja meitenēm par kontracepcijas tablešu pozitīvo iedarbību. Es uzsveru – POZITĪVO iedarbību, un pilnīgi noklusējot par blaknēm un tā tālāk. Runājot ar skolotājiem, kuri atver klases durvis dažādiem nācējiem, staigātājiem, es jautāju, kāpēc jūs tā darāt? Bieži vien viņi nevar atbildēt, viņi samulst. Jau ir ieviesusies tāda tradīcija. Tikko sākas mācību gads, tā pirmo divu nedēļu laikā jau ir sastādīts grafiks. Pie ārpusklases darba organizatora vēršas dažādas organizācijas. Un visi, kam nav slinkums, kas grib caur izglītības sistēmu īstenot savas intereses, var nākt uz skolu un stāstīt visu ko.

Ko likums par to saka un kas mums, vecākiem, būtu jāzina? Vai mēs drīkstam iebilst un reaģēt, ja kaut kas neapmierina?

Nevis drīkstam, bet tas ir mūsu pienākums. Izglītības likumā ir atrunāts, ka katrā skolā ir obligāta vecāku padome, kura izvērtē mācību saturu un kurai ir diezgan liela teikšana mācību darba organizācijā. Parasti šajās padomēs aktīvi iesaistās tieši vecāki,  jau minēto liberālo organizāciju atbalstītāji.  Viņi  momentā uztaisa tādu ‘’presingu’’, iesaistās vecāku padomēs un ļoti aktīvi lobē savu organizāciju intereses. Arī tā notiek. Tomēr es gribu teikt vienkāršu lietu, par ko vajadzētu aizdomāties arī skolotājiem un izglītības iestāžu vadītājiem. Man nav skaidrs, kāpēc vispār kādam ir jāstaigā pa skolām? Kādām organizācijām, kādiem speciālistiem. Kāpēc? Ja es esmu skolotāja, esmu ieguvusi attiecīgu izglītību, kura nav iegūta viena gada vai īsu kursu  laikā. Normāls pedagogs, nu viņš tomēr augstskolu ir beidzis.  Ieguvis maģistra grādu, tātad tie ir kādi 5-6  studiju gadi. Viņš ir arī gatavojies stundai un ciena sevi kā profesionāli. Tad sakiet lūdzu kāpēc kāds, kuru es pat nepazīstu, pavērs klases durvis un teiks: ‘’Paej malā! Es tagad tavā vietā kaut ko pastāstīšu.’’ Tie paši bioloģijas skolotāji arī ir studējuši un viņiem vajadzētu būt zināšanām. Tad kāpēc kādas organizācijas jaunieši drīkst ienākt stundas laikā un kaut ko stāstīt? Bieži pat nav pārbaudīts saturs, ko viņi stāstīs. Kurš atbild par tās stundas  saturu? Un par rezultātu, atgriežoties pie likuma 51. panta? Un ja šajā stundā bērniem tiek piedāvāts kaut kas, pēc kā bērni jūtas slikti?

Ir daudzi gadījumi, kad pēc ‘’Papardes zieda’’ vai MARTAS nodarbībām bērniem ir bijis ļoti slikti. Pēc darbībām stundā ir sekojušas iepriekš neparedzētas reakcijas. Standarts, ko visi zina jau gadu garumā, ka ‘’Papardes zieda’’ nodarbību laikā tiek vilkti prezervatīvi uz augļiem vai kaut kādām mulāžām. Vai mēs varam būt pārliecināti, ka klasē nav kāds bērns, kurš ir cietis no seksuālas vardarbības? Varbūt, ka skolotāja to zina, bet vai tie jaunieši, kuri ir atnākuši, to zina? Kāda būs reakcija? Varbūt kāds no bērniem ģimenē piedzīvo smagas lietas. Nedrīkst tā nākt, nezinot, un darīt, kas ienāk prātā! Bērni ir ļoti jūtīga auditorija. Ir jādomā par sekām! Bērnam varbūt ir jautājumi un ir labi, ja viņš tos var uzdot cilvēkam, kuru vēl pēc tam var satikt. Var vēl turpināt risināt problēmas, kas bērnam ir izraisījušas pārdomas. Pie kā viņš aizies pēc tādas ieinteresēto invāzijas? Tās ir lietas, par ko pedagogi neaizdomājas, arī par to, ka viņš ir atbildīgs. (V.Preisa)

Ja viņš ir bioloģijas skolotājs, tad kāpēc viņš pats nevarētu pastāstīt par tiem pašiem jautājumiem?! Es gribētu jautāt direktoriem – vai tiešām pa visu skolu, kur ir liels skaits pedagogu, nevar atrast kompetentu skolotāju ar pozitīvu ģimenes pieredzi, zinošu, kurš varētu, ja ir tāda nepieciešamība, runāt par ģimenes jautājumiem? Tas ir ļoti skumji. Patiesībā, tas ir ļoti aizskaroši, ka tiek aicināti cilvēki no malas. Būtībā tas nozīmē to, ka skolotājam vai audzinātājam  tiek pateikts – tu esi muļķis, tu neko nesaproti! Tagad atnāks tie jaunieši, viņi būs gudrāki par tevi un viņi pastāstīs. Bet tavas augstskolā iegūtās zināšanas un ģimenes pieredze vispār nav vērtīgas. Jo atnāks te no kaut kādas organizācijas   pāris jaunieši, kuri atklās bērniem dzīves patiesību. Ir kvalifikācijas paaugstināšanas kursi, caur kuriem tiek ielobētas šīs idejas. Manai meitai tā bija. Es tagad kā mamma runāju. Bērniem bija pateikts, ka uz nākošās dienas bioloģijas stundu   vajag atnest attiecīgas formas augļus- gurķus, banānus. Man bija skaidrs, kādam nolūkam. Sagadīšanās dēļ mums mājās arī nekas tāds nebija. Es sazinājos ar šo skolotāju un pajautāju, ko viņa vēlas tajā stundā darīt. Protams, viņa pilnīgi mierīgi izstāstīja. Es jautāju, kāpēc viņa to grib darīt? Atbildēja – Nu kā, mums kursos… Teicu, labi, bet jūs pati, kā domājat, ja bērni tagad ņems tos gumijas izstrādājumus, kā viņi jutīsies? Jo tas viss notiek caur kustību un caur maņām. Vai tas mērķis, kas būs sasniegts, būs līdzekļu vērts? Skolotāja man toreiz atbildēja – cik labi, ka jūs piezvanījāt, es pati par to nebiju padomājusi. Tā stunda notika, bet skolotāja vispār nepajautāja, vai bērniem ir līdz gurķi un banāni…

Kā jums šķiet, vai jautājumi, par kuriem mēs šobrīd runājam, ir pietiekami būtiski, lai tiem pievērstu papildus uzmanību, iestrādājot Satversmē šo vecāku tiesību nostiprinājumu? Mēs zinām, ka viens no šiem punktiem ir, ka vecākiem ir tiesības audzināt savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.

Būtībā jau šobrīd Satversmē ir ietverta šī norma, bet visas problēmas ir tajā, vai zina un ievēro Satversmi jau esošajā redakcijā sākot jau ar mūsu augstākstāvošajiem no Saeimas. Ja Satversmi neievēro, ne tikai šo 110. pantu, bet jebkuru, tad ir pilnīgi vienalga, kas tajā Satversmē ir rakstīts. Un mēs šobrīd ar to saskaramies. Ar pilnīgu Satversmes ignoranci. Man liekas, ka tā ir lielākā problēma, kāpēc parakstu vākšana norit tik gausi. Cilvēki ir zaudējuši ticību tam, ka viņu paraksts kaut ko varētu mainīt. Ja netiek ievērota Satversme esošajā redakcijā, tad nav pārliecības, ka tiks ievērota jaunā Satversmes redakcija. Ja neievērojam, tad ir pilnīgi vienalga, kas tur rakstīts!

Šobrīd caur parakstīšanos, parakstu vākšanu, vairāk  vajadzētu paust savu nostāju, lai pēc tam nav pamata teikt, ka neviens ierosinātos grozījumus, aizstāvamās, nostiprināmās vērtības neatbalsta. Es domāju, ka ir svarīgi paust savu nostāju, iestāties par vērtībām, kas ir būtiskas. (V.Preisa)

Tomēr liekas, ka lielākā problēma ir, ka valstī Satversme netiek ievērota un ir daudz šādu precedentu. Tie grauj ticību Satversmei kā vērā ņemamam dokumentam. Valsts uzdevums būtu ne tikai ievērot, bet arī radīt instrumentu, kas nodrošinātu  ievērošanu. Lai tas, kas Satversmē rakstīts, būtu arī dzīvs un pielietots.

Ko jūs personīgi domājat par ierosinātajiem grozījumiem?

Ja mēs sakām, ka vēlamies pasargāt, tad man ir jautājums – no kā pasargāt? Ir šī otra puse, citu vērtību piekritēji, kuri arī vēlas kaut ko pasargāt. Ir ļoti skaidri jādefinē, no kā mēs gribam pasargāt un kas ir tas, kas konkrēti mums nav vēlams. Sabiedrība nav viendabīga. Es uzskatu, ka šie grozījumi ir labi domāti un es aicinu cilvēkus parakstīties. Kāds būs to tālākais liktenis, tas šobrīd nav mūsu kompetencē, jo vēl nevaram to izvērtēt. Tie ceļi tiešām ir neizdibināmi. Tomēr ir jāsaprot, ka mēs dzīvojam neviendabīgā sabiedrībā ar dažādām vērtībām un šobrīd jābūt īpaši gudriem. Galvenokārt, sirds gudriem, lai neaizietu līdz kaut kādām kārtējām histērijām un kam tādam, kas sabiedrību šķeļ, sanaido vai veicina augstprātību pret citādi domājošiem. Ja mēs pret citiem izturēsimies ar necieņu, tad savu redzējumu nekad nepadarīsim viņiem saprotamu. Saule pār visiem spīd vienādi. Tomēr sava pārliecība ir jāsaglabā, arī kristiešiem, jo neviens nedrīkstam nodot savas vērtības.

Zinot šīs vēsmas, to, kā veidojas mācību saturs un zinot likumu, ko jūs ieteiktu vecākiem, kam šobrīd bērni mācās?

Vecākiem es gribu teikt, ka viņi ir paši atbildīgi par saviem bērniem. Sākot no ieņemšanas brīža. Nav neviens brīdis tāds, ka varētu teikt – es 100% uzticos kādam citam, vienalga, ārstam, skolotājam vai mācītājam. Jūs esat paši atbildīgi visās situācijās. Protams, saprāta robežās, jo mēs jau nevaram izstāvēt bērnam blakus un tas arī nav jādara. Nav jāstaigā ar bērnu pie rokas un jāuztraucas, lai viņam lietus pile neuzpil, bet fundamentālās lietās vecāki ir atbildīgi un ar savu piemēru. Manai jaunākajai meitai tikko palika divdesmit gadi. Es jūtos labi pastrādājusi (smejas), jo bērni ir redzējuši vērtības. Mēs varam būt visi kopā vienotā izpratnē. Viņi griežas pie manis ar jautājumiem – mamma, ko tu domā par lietām, kur ir jāsaprot, jāatrod orientieris.

Es aicinu, lai vecāki būtu autoritātes saviem bērniem, bet autoritāte neveidojas tikai runājot. Autoritāte veidojas tad, kad bērni redz, kā vecāki izdzīvo savu pārliecību ikdienā. Nevis vienkārši kritizējot un sakot, ka tas ir labs vai slikts, bet argumentējot. Ļaujot domāt un analizējot, kā arī nebaidoties no pretrunām.  Mēs nevaram bērnu ieslēgt. Es zinu, ka ir vecāki, kas saka – es negribu, ka viņš tiekas ar to un to. Nu lai tiekas! Nekas nenotiks, ja tiksies. Mani bērni ir izauguši tiekoties ar dažādiem cilvēkiem. Ir bijušas asas diskusijas, bet viss beigās ir kārtībā. Vecākiem vajadzētu būt ar pašapziņu. Nedomāt, ka tas, ko kaut kur reklamē, ka tas ir kaut kas labāks. (V.Preisa)

Tas bērniņš caur jums ir nācis šai pasaulē, tātad Jūs esat atbildīgi. Ir jāsaprot, ka bērns nav vecāku īpašums. To ir ļoti nozīmīgi zināt. Apzināties to robežu. Atbildīgi ir vecāki. Arī par vērtībām, ko dod skolā. Varbūt tas bērns ir jāņem ārā no skolas? Kāpēc viņam obligāti ir jāiet tajā  skolā? Ir taču citas iespējas. Var būt gan mājmācība, gan tālmācība. Lūdzu!

Gatavojoties šai sarunai, es pajautāju dažām mammām, vai viņas ir saskārušās ar situāciju, kad viņas ir dzirdējušas vai uzzinājušas, ka viņu bērnu skolas programmā ir kaut kas tāds, kas neatbilst viņu pārliecībai un pamatam, kas ir mājās. Un atbilde bija –jā! Uz jautājumu, vai viņas kādam par to ir devušas ziņu, atbilde bija – nē! Man ļoti patika tas, ka caur šo sarunu jūs likāt mums domāt un atgādinājāt, iespējams, kādam tas bija pat atklājums, ka vecākiem ir PIENĀKUMS reaģēt. Mēs to drīkstam – komunicēt ar bērna izglītības iestādi, ar pedagogu un mēs drīkstam pateikt – šis nav labi un es kā vecāks tam nepiekrītu un negribu, ka mans bērns tajā piedalās.

Tas ir jādara. Vecāki, vispār cilvēki baidās, ko par viņiem padomās. Nu un ko tad tādu padomās? Es tā pie sevis kādreiz spriedu – nu padomās, ka es esmu muļķe! Nu un tad! Tā jau ir mazākā nelaime, kas var notikt. Man tas pats bija audzinot bērnus. Es ļoti agri atteicos no televizora mājās. Vienkārši izmetu ārā.  Es atceros, kad bērni bija mazi, tikās ar vienaudžiem, tad, protams, es dzirdēju pārmetumus – mamm, tu neko nesaproti! Nu labi, viņi tā teica, bet man bija mana pārliecība, kāpēc es tā daru. Kad viņi izauga, viņi teica – mamm, paldies Tev! Es devu viņiem grāmatas lasīt. Viņi jau nedzīvoja informācijas badā. Es uzņēmos atbildību par to, ka tas, ko tajā laikā piedāvāja televizors, nebija tas, ko es vēlos, kam es piekrītu. Par mani varēja teikt, ka neesmu mūsdienīga vai vēl kaut kāda. Tas nav jādara ar augstprātību vai necieņu pret pedagogiem. Ir jāatrod veids, kā runāt ar pedagogu, lai ar viņu nenonāktu konfliktā. Ir ļoti daudz konfliktējošu vecāku, kuri iet uz skolu un vienkārši traucē mācību procesu. Bērniem tas ir slikti. Ir jāatrod veids, kā sarunāties ar pedagogu, vai vienkārši to bērnu nelaist uz skolu. Man ir bijis arī tā. Es zināju, ka būs nodarbība, ka nāks no organizācijas. Es piezvanīju skolotājai un teicu- atvainojos, bet mana meita tajā dienā uz skolu neies. Vienkārši neies, tāpēc, ka es nevēlos, es nepiekrītu. Un skolotāja to respektēja. Es nevēlējos nostādīt savu bērnu konfrontējošā situācijā.  Viņa tajā dienā nebija skolā un miers! Ja viņa demonstratīvi nebūtu piedalījusies tajā vienā nodarbībā – nu viņai taču ir jāuzturas tajā klasē. Bērni ir dažādi. Ir jādomā, kā gudri to izdarīt, neradot bērnam papildus traumu.

Vērtības mūs virza, vērtības nosaka uzvedību, vērtības nosaka standartus sabiedrībā. Paldies par sarunu!

Materiāls tapis sadarbībā ar Latvijas Kristīgo radio un raidījumu “Balso par ģimeni”. Paldies materiāla tapšanā arī Ilgai Bēmei!

Ja vēlies parakstīties par šajā sarunā minētajiem Satversmes grozījumiem par ģimenes jēdziena nostiprināšanu, dodies uz latvija.lv/pv

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT

Klausies arī šo sarunu –