Kad dzīve meta traģiskus līkločus, Viktorija Medvedeva palika viena ar vecāko dēlu, kuram jau bija konstatēts autisms un zem sirds – ar otru dēlu. Šī būs saruna par dzīves reālo pusi un par to, ka, neskatoties uz dzīves grūtībām šobrīd, ir jāatrod spēks, lai domātu par sabiedrību, kurā augs mūsu bērni. Tas ir tikai viens no Viktorijas argumentiem, kādēļ viņa bija viena no pirmajām, kas parakstījās par Satversmes 110. panta ierosinātajiem grozījumiem par ģimenes jēdziena nostiprināšanu. Šobrīd viņa ir arī viens no kampaņas atbalsta komandas biedriem un palīdz ikvienam, kuram ir neskaidrības, kā parakstīties savā pašvaldībā par šiem ierosinātajiem grozījumiem.

Klausies šo sarunu arī mūsu Spotify kanālā!

Pirms mūsu sarunas tu pārliecinoši teici, ka – jā, esi parakstījusies par “Latvijas Vīru biedrības” iesniegto iniciatīvu tiklīdz tā bija atvērta, tas ir, jau pagājušajā vasarā. Kāda bija tava motivācija?

Jā, es tiešām parakstījos pašā sākumā. Man vispār nebija nekādu šaubu, ka varētu neparakstīties, jo, manuprāt, tad tas nozīmē, ka ar savu vienaldzību esi nostājies otrā pusē un tad, kādas ir izredzes, ka mēs varam izcīnīt kaut ko saviem bērniem un vispār nākotnei? Atceros, ka toreiz man gadījās noskatīties bērniem domātu filmu “Dūpijs” un es biju ļoti lielā šokā par to, cik patiesībā tuvu apkārt notiek šīs lietas, kas var ietekmēt mūsu bērnu apziņu. Manuprāt, saturs par to, kā puisītis pārģērbjas par meiteni, vispār nebūtu jāfilmē un jārāda bērniem.

Tu redzēji to slaveno sēriju par kuru pēc tam bērnu tiesību aizstāvji sacēla pretenzijas un pat rakstīja televīzijai vēstules…

Jā, es atceros, tas pat bija dienas laikā, kad vecāki ir savos darbos, bet bērni brīvi var skatīties televizoru un nebūt izkontrolēti vispār. Es sapratu to, ka es nezinu, ko viņi skatās. Protams, tu nevari izkontrolēt, ja nesēdi blakus. Te jārunā ne tikai par to, ko rāda televīzijā, bet arī visu pārējo, ko viņi var ieraudzīt Facebookā vai Youtube kanālā. Man ir tomēr jābūt tur iekšā tiktāl, lai es zinātu, kas tiek rādīts bērniem. Ja es nebūtu ieraudzījusi to “Dūpija” sēriju, viņi tā arī varētu skatīties tālāk… Es tā domāju, ka katram sižetam, filmai, multfilmai noteikti ir kaut kāds mērķis, kāpēc tas tiek rādīts. Kā arī jādomā par to, kādēļ to rāda laikā, kad visdrīzāk vecāki taisa pusdienas un nav klāt, kad bērni to skatās.

Zinu, ka pat “Lego” kompānija ir izlaidusi kaut kādu sēriju ar bezdzimuma vai jaukta dzimuma rotaļlietām. Man tas patiešām liekas nepieņemami, tāpat kā tas, ka “Disney” arī ražo seriālu par puisi, kurš pusaudžu vecumā saprotot, ka viņam ir cita orientācija. (V.Medvedeva)

Līdz ar to, ja mēs neko nedarīsim, ignorēsim un ļausim šīm lietām notikt, tad nopietns ir jautājums, kas būs nākotnē? Kāda būs sabiedrība, kurā būs jādzīvo mūsu bērniem?

Kā, tavuprāt, vecākiem skaidrot saviem bērniem redzēto?

Es vienkārši vairāk neļāvu viņiem turpināt skatīties šo filmu. Man bērni vēl ir tajā vecumā, kad viņi varēja arī nesaprast. Tomēr, jā, es skaidroju saviem bērniem, kas ir puišu lietas, kas – meiteņu. Kaut kādām robežām tomēr ir jābūt! Piemēram, ja puiši savā starpā kaut ko nesadala un izkaujas puiciski dēļ tā, manuprāt, tas ir pieļaujami. Tajā pat laikā meitenēm ir normāli skaidrot, ka viņas savā starpā varbūt nerisina tādā veidā lietas. Puišiem arī jāmāca, ka viņiem ir uzdevums, piemēram, meitenes aizstāvēt. Šī izpratne ir jāveido vecākiem, jo redzam, cik ļoti to stipri izpludina televīzijā. Esmu pamanījusi arī, piemēram, Instagramm vidē, ka, lai uzņēmumi reklamētu skropstu tušas, izmantoti tiek jau puiši, kas krāsojas. Un Instagramm un Tik-tok, kā zinām, ir pieejams jau maziem bērniem, un, ja viņi to redz, viņiem var rasties vēlme pamēģināt, jo redz, tā dara tas puisis, kas reklamē slavenu zīmolu. Tas var pamudināt bērnus uz domu, ka to darot, viņi var kļūt pamanāmāki.

Tomēr zinām, ka pastāv pretjautājums par to, kas tad tur tajā tik slikts, jo dzīvojam taču jaunā brīvības un cieņas laikā, kur veidojam iekļaujošo vidi. Ko tu par to domā?

Te arī mēs nonākam pie jautājuma par ģimenēm, tradīcijām tajās un audzināšanas metodēm. Kā tas var būt, ka bērnus radīt var divi dzimumi saejot kopā, tomēr tajā pašā laikā sabiedrībā izpratne par dzimumiem var kļūt tik izplūdusi? Protams, katrs indivīds var uzvesties un darīt pēc savas brīvās izvēles. Katram drīkst būt brīvais viedoklis un vārda brīvība, tomēr grūti iedomāties var tā uzvesties un darīt, ko viņi grib- brīva izvēle, brīvs viedoklis un vārda brīvība! Tomēr ir tik grūti iztēloties, ja pašā ģimenē nav robežu starp vīrišķo un sievišķo. Bērns taču identificē sevi caur pieaugušajiem un caur to, ko viņš redz. Protams, arī mēs esam auguši dažādās ģimenēs, arī tādās, kur nav tēva vai mātes, tomēr satraucošs ir šis laiks, kad arvien vairāk parādās jaunieši, kas vēlas iejusties citā tēlā un pretējā dzimumā.

Tavuprāt, tas mainīs sabiedrību?

Es domāju, ka tas noteikti mainīs sabiedrību, lai arī varbūt tas uzreiz šajā mirklī nav tā ieraugāms. Mēs redzam tikai to, ka, piemēram, kādam jaunietim ir savs konts, kurā viņš sevi reklamē un jūtas forši, jo viņam ir sekotāji. Taču, kas notiks pēc desmit vai divdesmit gadiem? Kas notiks ar ģimeni tad? Noteikti vēl nekas nemainīsies rīt, tomēr mums ir jāpaskatās mazliet garākā laika periodā. Tas, ko mēs šodien sējam kā sēklu, tas uzdīgs un raža būs pēc tam.

Tā kā tu pati esi iesaistījusies šajā kampaņā un to atbalsti, ar kādu attieksmi tu esi saskārusies brīžos, kad esi kādus cilvēkus uzrunājusi un aicinājusi parakstīties?

Jā, esmu uzrunājusi paziņas gan mutiski, gan caur sociālajiem tīkliem. Tāpat mēģinu uzrunāt tos cilvēkus, ar kuriem ikdienā tik bieži nekomunicēju, tomēr liekas, ka viņi varētu atbalstīt. Pārsteidzošas ir bijušas tās reizes, kad man tiek vaicāts, kādēļ man to vajag? Tas mani patiešām pārsteidza, jo man tas liekas tik pašsaprotami! Tad arī es esmu stāstījusi, ka mēs to darām nākotnes sabiedrības labā. Tas cilvēkus bieži uzrunā un viņi parakstās. Stāstu, ka, jā, mani personīgi šīs sabiedrības izmaiņas varbūt neietekmēs uzreiz, jo esmu jau savā pārliecībā nobriedusi, tomēr tās ietekmēs nākamās paaudzes. Skaidroju, kādu es gribu veidot sabiedrību, kurā dzīvos mani bērni, kad viņi izaugs.

Tu tici, ka mēs varam ietekmēt procesus?

Es domāju, ka mēs noteikti varam ietekmēt, ja vien neignorējam. Ja mēs būsim par šo iniciatīvu, tad tas var ieviest pārmaiņas. Tāpēc es aicinu parakstīties ikvienu, jo tas nav sarežģīti. Ja kaut kas nesanāk, var vienmēr palūgt palīdzību un atrast informāciju, kā to izdarīt.

Vai tu lūdzu vari ar mums padalīties savā stāstā? Tu esi mamma, kas viena audzina divus bērnus, no kuriem viens ir bērns ar īpašām vajadzībām.

Es teiktu – bērns ar funkcionāliem traucējumiem, tā pēdējā laikā šis jēdziens ir mainīts, jo vajadzības viņam ir tieši tādas pašas, kā visiem citiem. Manam bērnam ir autisms. Mūsu stāsts ir garš un smags. Tagad es to varu stāstīt ar smaidu uz lūpām, jo ir pagājis laiks. Ir pagājuši pieci gadi, kopš nomira mans vīrs. Es tajā laikā biju stāvoklī ar mūsu otro dēlu. Viņam vajadzēja dzimt pēc pāris mēnešiem. Aptuveni tajā pašā laikā mēs konstatējām to, ka ir kaut kādas attīstības problēmas vecākajam dēlam. Pāris mēnešus pirms vīra nāves viņam tika uzstādīta diagnoze. Dēlam toreiz bija trīs gadi. Tas bija pirmais trieciens, ar ko man vajadzēja cīnīties un to pieņemt. Tas paņēma vairākus mēnešus smaga darba ar sevi. Mans vīrs toreiz teica, ka mūsu dēls ir pats, pats labākais. Es sajutu to atbalstu, jutu, ka es neesmu viena, ka mēs esam ģimene un, ka mēs tiksim galā, viss būs labi. Bija pieteicies arī mūsu otrais dēls. Diemžēl dēļ nelaimes gadījuma viņi viens otru nesagaidīja.

Kā izpaužas traucējumi vecākajam dēlam?  Ko nozīmē autisms?

Autisms pamatā ir komunikācijas grūtības. Tas nozīmē, ka ir grūti saprasties ar citiem cilvēkiem un ir traucēta verbālā uztvere. Viņam ir grūtības saprast valodu, tāpēc viņš labāk uztver vizuāli, ar bildītēm. Arī izteikties viņam ir grūtāk, līdz ar to, mums šī valodas spēja ir ne tik augstā līmenī, kā gribētos. Tas nes līdzi sev arī citas sekas. Autisms ir ļoti plaša spektra jēdziens, jo tam ir dažādas traucējumu pakāpes. Ir cilvēki ar autismu, kuriem ir grūti paciest spilgtu gaismu un skaļu troksni. Šajā ziņā mums ir paveicies, lai gan sākumā ceļš bija grūts, kamēr mēs sapratām diagnozes būtību un sākām strādāt ar viņu tādā veidā, kā vajadzētu strādāt. Uzskatu, ka šobrīd mēs diezgan labi tiekam galā.

No traģiskā brīža līdz šim punktam, kurā tu esi jau tik daudz sapratusi par savu dēlu, tu esi gājusi šo ceļu viena.

Jā. Es vēl joprojām atceros, kā es, būdama stāvoklī, braucu pie psihiatra kārtot papīrus, dokumentāciju, jo tas process ir diezgan birokrātisks un tajā var ļoti apjukt. Īpaši, ja tu ar to pirmo reizi saskaries un neko nezini, kur atrast speciālistus, kā pie viņiem tikt, kā tikt galā ar dažādu papīru kārtošanu uz dažādām komisijām. Tas bija diezgan grūts ceļš, kur man viss bija pilnīgi jauns. Es nekad nebiju domājusi, ka man būs darīšana ar psihiatru un tas patiešām bija emocionāli grūti.

Un tomēr, kur tu tajā brīdī varēji meklēt kādu atbalstu?

Tas šobrīd ir tādā kā miglā, jo laiks bija emocionāli ļoti grūts. Es piedzīvoju arī atmiņas zudumus, tā notiek, jo tā ir tāda organisma pašaizsardzība – aizmirst lietas, kuras tev kaitē. Tomēr atceros arī to, ka saņēmos un darīju to, kas nepieciešams. Es pirms tam nebiju strādājusi, jo biju mājsaimniece un man nebija nekāda materiālā atbalsta.

Es devos uz sociālo dienestu, kur caur asarām acīs mēģināju pateikt to, ka es esmu vientuļā mamma un noskaidrot, vai ir kaut kāda palīdzība pieejama? Uz to man toreiz atbildēja, ka mūsu valstī nav tāda jēdziena – “vientuļā mamma”. Turklāt, es toreiz biju pārdevusi dzīvokli, lai atrisinātu parādu problēmas, kas mums bija. Man pateica, ka tā kā esmu pārdevusi dzīvokli, man nauda esot un es no tās arī varu dzīvot. (V.Medvedeva)

Man skaidri norādīja, ka pēc aprēķiniem, man nekas no atbalsta nepienākas, jo es uz tik un tik ilgu laiku varu iztikt no pārdotā dzīvokļa naudas…

Tas nozīmē, ka tās personas kompetencē bija izvērtēt, kādus darījumus tu esi veikusi un izvērtēt tavu maka biezumu?

Jā, tāpēc teorētiski tajā brīdī sanāca tā, ka man viss ir kārtībā un man nepienākas pabalsts. Un es aizgāju. Tad es sagaidīju bērna piedzimšanu, pēc tam es mēģināju saprast, kāds atbalsts ir pieejams manā Gulbenes novadā, kur dzīvoju, vecākiem, kuri audzina bērnus ar funkcionāliem traucējumiem. Toreiz es sapratu, ka praktiski tāda nav. Tāpēc es ar sociālā dienesta palīdzību, nodibināju atbalsta grupu vecākiem, kas audzina bērnus ar funkcionāliem traucējumiem.

Vai daudz bija šādu vecāku?

Jā, mēs bijām diezgan daudz, cik atceros, toreiz kopā bijām kādi desmit vecāki. Šī atbalsta grupa darbojās kādu laiku un pie mums brauca arī psiholoģe no ‘’Velku biedrības’’. Tā ir biedrība, kas atbalsta vecākus, kas audzina bērnus ar funkcionāliem traucējumiem. Psihologa pavadībā mēs tikāmies reizi mēnesī. Šī atbalsta grupa toreiz bija no manas puses mēģinājums palīdzēt gan sev, gan citiem. Grupiņa ar laiku pajuka, jo dažas mammas pārvācās dzīvot citur, kur bērniem ar funkcionāliem traucējumiem ir lielākas iespējas. Citām mammām bija diezgan problemātiski izbrīvēt laiku, jo arī viņas audzināja savus bērnus vienas pašas. Ir diezgan problemātiski atrast kādu, kas varētu pieskatīt bērnu kaut vai uz pāris stundām, jo ne kurš katrs to var. Šiem bērniem mēdz būt ļoti specifiskas lietas, ar ko ir jārēķinās, un tas nav tik vienkārši. Ir bērni, kurus pat astoņpadsmit gadu vecumā nevar atstāt vienus bez uzraudzības.

Kad tu pēkšņi pirms daudziem gadiem nonāci šajā situācijā, vai bija kāda konkrēta vietne, kurā būtu apkopota visa tev kā vecākam nepieciešamā informācija par atbalstiem, ko vari saņemt?

Nē, es nevarēju atrast informāciju par pieejamo atbalstu, jo vienā vietnē tādi apkopojumi noteikti nebija. Lielāko atbalstu informācijas ziņā es saņēmu atbalsta grupās, kur vecāki jau bija ar pieredzi. Pieredzējušākie vecāki prata jau pārtvert informāciju, ja tāda parādījās. Tiem, kuriem pieredzes nav, ir ļoti grūti, jo nezini, kur ko meklēt. Ir dažādas iestādes, ir vietējie sociālie dienesti, ir Labklājības ministrija. Visi kaut ko publicē, bet vecāki nezina, kas tieši uz viņiem var attiekties un kurā brīdī kuru informāciju notvert. Patiesībā, atbalsts ir diezgan daudz, bet mēs par to nevaram uzzināt, ja mums kāds to nepasaka. Piemēram, kamēr man nepateica, es nezināju par atbalstu elektrības maksājumiem. Es arī nezināju par šo Goda ģimenes karti, kamēr nejauši neuzdūros informācijai internetā. Par projektu, kurā tiek atlīdzināta maksa par nodarbībām un apmaksāts noteikts stundu skaits, es, starpcitu, uzzināju ātrāk, kā mana pašvaldība. Es biju pirmā, kas pie viņiem vērsās ar iesniegumu. Jā, tieši informācijas aprite ir klupšanas akmens. Tomēr šķiet, ka situācija uzlabojas, mēs vecāki sākam vairāk saņemt zvanus no sociālā dienesta. Varbūt visa šī situācija par atbalstiem liekas sarežģīta, jo esmu viena. Nezinu, kā būtu, ja būtu savādāk.

Ko tu labprāt sagaidītu no pašvaldības, lai atvieglotu tavu un citu līdzīgu vecāku ikdienu?

Es tieši nesen saņēmu aptauju par atbalsta centru mūsu pusē, tur bija jautājumi, kādus pakalpojumus mēs gribētu izmantot un kas mūs motivētu tos izmantot? Tas man bija liels pārsteigums, ka kaut kas tomēr tiek darīts. Šajos aptuveni deviņos gados, kad saskaros ar sava bērna autismu, braucu uz citiem novadiem pēc atbalsta. Atbalsta pieejamība vietā, kurā dzīvo, manuprāt, ir vislielākā problēma. Protams, izvadāšana arī prasa gan laiku, gan tēriņus. Es strādāju pilna laika darbu, lai pilnā apmērā varētu nodrošināt savu ģimeni. Tādēļ atbalsta iespējas uz vietas ļoti atvieglotu ikdienu. Mēs regulāri braucam, lai citur piedalītos kanisterapijās un Montessori nodarbībās. Labprāt brauktu arī ar dēlu uz ABA terapiju, kas vispār ir numur viens autisma jomā, tomēr tā pieejama ir tikai 50 kilometru attālumā un viena nodarbība arī nav no lētajām. Par nodarbībām maksāju es pati. Ir arī viens projekts, kurā mēs piedalāmies un kurā mums ir piešķirts stundu skaits nodarbībām. Nezinu, kas būs tālāk, kad šis skaits būs beidzies, jo nodarbības ir dārgas un arī ceļš nav lēts.

Kādu atbalstu tu kā vecāks esi sajutusi no valsts?

Valsts atbalsta ar pabalstiem un arī ar šādiem projektiem, ko minēju. Mums ir piešķirts noteikts stundu skaits pie speciālistiem. Valsts piedāvā arī apmaksāt asistenta pakalpojumus. Asistents, tas ir cilvēks, kurš pavada bērnu vai nu mācību iestādē vai medicīniskos apmeklējumos.

Protams, ja paklausās no malas, tad var likties, ka atbalsts ir pietiekams. Tomēr gan šie pabalsti, gan asistenta pakalpojums praksē tik veiksmīgi nestrādā. Piemēram, lai atrastu cilvēku, kurš ir gatavs pēc izsaukuma ar savu transportu braukt, vest un tērēt savu laiku un tai pašā laikā rēķināties ar to, ka bērns var saslimt un brauciens tad atceļas. Tad par tām atceltajām stundām netiek, protams, maksāts. Tādu cilvēku palīgu ir ļoti grūti šiem vecākiem atrast. (V.Medvedeva)

Tāpēc, cik es zinu, mammas pašas pārsvarā saviem bērniem ir asistenti. Citreiz palīdz arī ļoti tuvi ģimenes locekļi, kuriem nav vajadzīga peļņa. Mūsu gadījumā, arī es pati esmu gan mamma, gan asistents. Tās ir stundas, ko mēs pavadām ceļā uz šīm nodarbībām un kas tiek iesniegtas atskaitēs.

Katrs solis tev kā mammai-asistentam ir jāpierāda?

Iepriekš bija pavisam nopietni. Tad vajadzēja parakstus no tās konkrētās iestādes un speciālista, ka tu tur esi bijis. Tagad jau kādu laiku šīs lietas vairs nav jāpierāda ar parakstiem. Tā arī mūsu ikdiena paiet – no rīta līdz vakaram ir darbs, vakarā un brīvdienās nodarbības.

Vai tu atpūties arī kādreiz?

Es šobrīd atpūšos, kad mēs šādi runājamies. Par laimi man ir mamma, kas mani šad tad palaiž kaut kur. Smejos, bet reizēm jūtos tiešām kā padsmitgadniece, kad man mammai jāprasa, vai viņa var mani palaist. Bet šādi stāsti ir pārsvarā. It īpaši ģimenēs, kurās ir kopjami un guloši bērni vai arī tādi, kuriem neskatoties uz to, ka ir jau 25 gadi, bet tos nedrīkst ne uz mirkli atstāt vienus. Šādām mammām problēma numur viens ir izdegšana, jo tas ir darbs 24 stundas diennaktī. Katra mamma meklē savu veidu, kā atjaunoties. Kādai tā ir grāmatu lasīšana, kādai – skriešana.

Vai tu esi pētījusi, kādas atbalsta sistēmas pastāv citās valstīs?

Caur citām pazīstamām mammām man ir iespaids par to, kādi atbalsti, piemēram, pastāv Zviedrijā. Jā, ir dzirdēts par mammām, kuras mērķtiecīgi aizbrauc no Latvijas uz citu valsti, jo tur ir lielāki pabalsti un lielākas iespējas. Man zināmā mamma, kas dzīvo Zviedrijā, reizēm padalās ar saviem panākumiem, ko viņi tur dara. Ļoti interesanti likās, ka viņiem pašvaldība, piemēram, piešķir speciālu velosipēdu, kur var iesēdināt bērnu. Viņu vienu pašu ir bīstami palaist braukt, bet šādi aprīkots velosipēds maksā 3000- 4000 euro. Viņiem tur par to nav jāmaksā. Mums šāda atbalsta nav. Krievijā, tā vietā, lai vecākiem skaitītu naudu kontā pabalstu veidā, izsniedz kuponus. Viņi tos var atprečot konkrētos veikalos. Līdz ar to viņi nodrošina, lai nauda netiek iztērēta kaut kādām vajadzībām, kas nav saistītas ar bērna vajadzībām. Mums pagaidām tāds nav.

Mums Latvijā pastāv šī daudzbērnu ģimeņu Goda karte. Vai arī tavā gadījumā ir kaut kāda līdzīga atbalsta karte, kuru izmantojot, vari dabūt atlaides?

Jā, arī mēs esam šīs kartes cienīgi. Turklāt, uzrādot invalīda apliecību, var dabūt kādas atlaides, piemēram, sabiedriskajā transportā. Šī karte ir pieejama visām ģimenēm, kurās aug bērni ar invaliditāti. Manā praksē šī karte tikpat kā nedarbojas, jo mūsu pilsētā aktuālākā varētu būt atlaide degvielai. Taču, ja es izmantoju parasto degvielas karti, tad man sanāk tas pats.

Tu teici, ka esi strādājoša mamma. Vai tu varētu arī nestrādāt?

Teorētiski varbūt es varētu nestrādāt, bet tad mana ģimene būtu uz tādas robežas, ka mums būtu jārēķina, ko varam un ko nevaram atļauties. Ļoti sāp sirds, ja bērns kaut ko grib nopirkt vai kaut kur aizbraukt, bet tev ir jārēķina, vai vari to atļauties un kā būs tālāk. Man vienmēr jāuztur kārtībā mašīna, ja tā salūzt, tad mēs nekur netiekam. Man ir jābūt kaut kādai rezervei, ja ar mašīnu kaut kas notiek. Nestrādāšana nozīmētu lielāku stresu par izdzīvošanu. Protams, ka mēs kā ģimene gribam ne tikai izdzīvot, bet arī kaut kur aizbraukt un ko pabaudīt kopā. Tāpēc es pieņēmu lēmumu, ka es mēģinu strādāt.

Šajos izsludinātajos grozījumos ir punkts – panākt valsts jūtamāku atbalstu vecākiem, kuri vieni audzina savus bērnus un vecākiem, kuri audzina bērnus ar īpašām vajadzībām, ar funkcionāliem traucējumiem. Kas vēl ir tas, ko Tu kā mamma sagaidītu?

Esmu daudz domājusi par to, ko es gribētu un vai tas reāli dzīvē būtu iespējams. Jo, ja mēs prasām lielākus pabalstus, kaut vai, lai es varētu nestrādāt, tad nākošais jautājums, vai to kāds neizmantos ļaunprātīgi. Cilvēki ir dažādi. Protams, manā lokā ir tikai vecāki, kas tiešām no tīras sirds rūpējas par saviem bērniem un dara visu iespējamo. Savukārt, ir arī tādi gadījumi, kad ģimenē no bērnunamiem  tiek ņemti bērni gan ar īpašām vajadzībām, gan ar funkcionāliem traucējumiem, lai saņemtu šos pabalstus. Manā ikdienā laikam būtu svarīgs atbalsta cilvēks. Es nerunāju par tēvu saviem bērniem, bet asistentu, kurš ir gana motivēts palīdzēt, iesaistīties, bērnu kaut kur aizvest, ja es esmu darbā. Ikdienā vienkārši pietrūkst roku, jo ir jāpaveic ļoti daudz.

Varbūt šo asistentu lietu valstī varētu mazliet citādāk veidot, lai tiem cilvēkiem ir lielāka motivācija palīdzēt un atbalstīt šādus bērnus. Kā jau minēju, ja bērns slimo un asistents ar viņu nekur nedodas, tad viņš nesaņem atlīdzību. Protams, asistentam ir jābūt arī savam auto un stāžam, lai es varētu bērnu viņam droši uzticēt. Tam cilvēkam ir jābūt arī zinošam par konkrēto diagnozi. Tā kā no malas prasības izklausās visai nereālas iepretim mazajai samaksai. (V.Medvedeva)

Speciālisti ar visām iepriekš minētajām kvalitātēm jau sen atraduši savu vietu un nodarbi, par ko atbilstoši saņem. Starpcitu, asistents saņem minimālās stundas likmi un arī stundas ir ierobežotas. Katru mēnesi tās ir – 80, ko varam izmantot. Nesen dzirdēju, ka pašvaldība ir izsludinājusi apmācību asistentiem, vēl nezinu, cik tālu ir šis projekts, bet ir labi, ja kaut kas notiek.

Paldies tev par tavu stāstu! Kur tu ņem spēkus?

Man spēku viennozīmīgi dod mani bērni. Tie ir brīži, kad redzu viņu izaugsmi un mūsu priecīgos brīžus, kad varam priecāties, neskatoties ne uz ko. Spēku dod arī tas, ja vairāk skaties uz pozitīvo, nekā negatīvo. Vēl es nekautrējos paprasīt palīdzību, jo zinu, ka spēki ir jāatgūst. Tomēr visvairāk spēku laikam dod tā sajūta, ka saprotu, ka es esmu viņiem vienīgā un tāpēc man ir jābūt stiprai.

Kāds būtu tavs novēlējums lasītājiem?

Mans novēlējums ģimenēm, kurās arī viens vecāks audzina bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, ir – nebaidieties prasīt atbalstu un palīdzību. Protams, pirmais ir mīlestība un apziņa, ka jūsu bērni ir paši labākie. Neskatoties uz to, kāds viņš ir, jūsu bērns ir Dieva dāvana, kas jums var iemācīt lietas, ko nekad neapgūtu, ja jūsu bērns būtu parasts. Savukārt, pilnajām ģimenēm, kurās ir mammas un tēti, es novēlu mammām novērtēt tētus, lai kādi viņi dažreiz būtu! (smejas) Tomēr viņi ir jums un jūsu bērniem. Galvenais, novērtējiet, ka esat viens otram blakus!

Materiāls tapis sadarbībā ar Latvijas Kristīgo radio un raidījumu “Balso par ģimeni”. Paldies materiāla tapšanā arī Ilgai Bēmei!

Ja vēlies parakstīties par šajā sarunā minētajiem Satversmes grozījumiem par ģimenes jēdziena nostiprināšanu, dodies uz latvija.lv/pv

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT