Šonedēļ ARC “Alliance for Responsible Citizens” rīkotā konference Lielbritānijā pulcēja vairāk nekā 4000 domātājus, līderus un pilsoņus, kuri tic nepieciešamībai atgriezties pie patiesām, pārbaudītām vērtībām, kas veido stabilu sabiedrību. Politiķei un juristei Ingai Bitei, piedaloties konferencē, bija iespēja uzklausīt pasaules līmeņa runātājus, redzēt drosmīgu ideju apmaiņu un sajust, cik liela ir vēlme pēc pārmaiņām, kas balstītas atbildībā, cieņā un patiesībā.

 

Kas Jūs iedvesmoja piedalīties ARC konferencē un kādi ir Jūsu kopējie iespaidi par konferenci?

Vispirms jāpaskaidro, ka vārdam “ARC” ir divējāda nozīme. Viena – tas ir saīsinājums kustības pilnajam nosaukumam “Alliance for Responsible Citizens” jeb latviski – Atbildīgo Pilsoņu Alianse. Otra – tā ir atsauce uz Noas šķirstu (Noa’s Arc). Raugoties Bībelē, Noa vispirms saņēma Vārdu no Dieva un uzdevumu gatavoties plūdiem un būvēt šķirstu. Noa noticēja un rīkojās, lai gan nekas apkārt neliecināja, ka tuvojas neapturamas lietusgāzes. Vairums līdzcilvēku izsmēja Noa, tomēr viņš palika pie savas ticības, ieguldīja neizsakāmi daudz laika un spēka, uzcēla šķirstu un izglāba tajā ne tikai sevi, bet visu cilvēci. Smējējiem plūdi nesa nāvi. Taču Noa un viņa ģimenei tie deva iespēju sākt dzīvi no jauna, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi un mācoties no iepriekš pieļautajām cilvēces kļūdām. Līdzīgi arī ARC mērķis ir “sākt dzīvi no jauna”, atgriežoties pie sen aizmirstajiem pamatiem un vērtībām.

ARC konference šogad pulcēja vairāk nekā 4000 dalībniekus klātienē un vēl man nezināmu daudzumu cilvēku attālināti, kurus vieno atziņa, ka cilvēces pašreizējā attīstības trajektorija ved uz sabrukumu – demogrāfisku, ekonomisku un cilvēcisku – tādēļ ir pēdējais laiks pārstāt izlikties un runāt skaidru valodu, atjaunojot ticību sabiedrības vēsturiskajām pamatvērtībām: patiesai brīvībai, labklājībai un izaugsmei, kas balstīta atbildīgā un cieņpilnā attieksmē pret sevi, savu ģimeni, savu valsti un līdzcilvēkiem.

Piedalīties ARC konferencē mani personīgi uzaicināja Austrijas parlamenta deputāte un ģimenes vērtību aktīva aizstāve Gudrune Kruglere (Gudrun Krugler). Šādu ielūgumu saņēmu jau otro reizi, un šogad nolēmu to izmantot. Konference mani pārsteidza ar lielo dalībnieku skaitu gan klausītāju, gan runātāju rindās. Konferences runātāju sarakstā iekļautas 147 izcilas personības, to skaitā arī Latvijā pazīstamais psihologs, domātājs un vairāku populāru grāmatu autors Džordans Pītersons (Jordan Peterson), kurš ar savu lekciju ir viesojies Rīgā. Zinot, ka viņš ir viens no ARC konferences organizētājiem, biju pārliecināta, ka konference būs vērtīga, un tā arī bija. Trīs dienu laikā klausītājiem bija iespēja pārdomāt gandrīz visas dzīvē būtiskās jomas, sākot ar ģimeni un bērniem, turpinot ar mākslu un mūziku, beidzot ar ekonomiku un enerģētiku. Turklāt konferences lektori īpaši izcēlās ar spēju un drosmi neslēpties aiz politkorektuma, bet saukt lietas īstajos vārdos.

Kādas ir jūsu domas par galvenajiem konferences uzsvariem – vai tie vairāk fokusējās uz esošās institūcijas analīzi vai jaunu pieeju meklēšanu?

Konferences pamata vēstījums ir tāds, ka Eiropas civilizācija ir nonākusi krustcelēs un, ņemot vērā vēsturisko civilizāciju pieredzi, tai iespējams viens no trīs risinājumiem – atjaunošanās, aizstāšana ar citu civilizāciju, vai noriets. Konferences un ar to saistītās kustības mērķis ir Eiropas civilizācijas atjaunošanās, kas iespējams, vienlaikus gan atgriežoties pie Eiropas kristīgajām pamatvērtībām, gan atsakoties no mākslīgi veidotajiem un utopiskajiem politkorektuma ierobežojumiem, kuros, latviskām alegorijām runājot, visi zina, ka “karalis ir kails”, tomēr neviens neuzdrošinās to pateikt skaļi.

Viens no daudzajiem konferencē izskanējušajiem trāpīgajiem piemēriem šajā kontekstā bija par veģetārieti, kurš “dažādības” vārdā tieši sava veģetārā dzīvesveida dēļ jāpieņem darbā gaļas pārstrādes rūpnīcā. Nav šaubu, ka tādējādi tiks palielināta rūpnīcā strādājošo cilvēku “dažādība” un  uzņēmums kļūs “iekļaujošāks”. Tomēr šāds darbinieks mocīsies pats un kavēs uzņēmuma attīstību un mērķu sasniegšanu. Uzspiesta dažādība un iekļaušana nevienam nav vajadzīga un nepalīdz ne cilvēkiem, ne attīstībai.

Kādi risinājumi tika apspriesti konferencē, kas palīdzētu Eiropai un pasaulei kopumā izkļūt no vērtību krīzes?

Konferences mērķis bija veicināt skaidru valodu, rosināt domāšanu un skaļi pateikt to, par ko mēs daudzi pie sevis domājam jau sen. Sākot, piemēram, ar secinājumu, ka nav iespējamas izveidot tādas valsts pārvaldes iekārtas, sistēmas vai mehānismu, kur nebūtu nozīmes tam, vai cilvēks ir labs. Attīstība un izaugsme nav iespējama bez smaga darba. Imigrācija nozīmē kultūras bojāeju. Par klimata mērķiem un to sasniegšanu var runāt tikai kolektīvi. Cenšoties klimata mērķus sasniegt ātrāk par citiem, valsts sev paraksta recesijas spriedumu, jo būtiski palielināsies energoresursu cenas. Šīs ir tikai dažas konferencē izskanējušās tēzes.

Demogrāfijas jomā konferences runātāji, balstoties datos, pierādīja, ka pasaules pārapdzīvotība jau sen ir mīts. Pat Indijā demogrāfijas rādītāji būtiski pazeminās un retas ir tās valstis, kurās šis rādītājs pārsniedz 2 punktus jeb minimāli nepieciešamo, lai sabiedrība atražotu sevi (Latvijā šis rādītājs 2022. gadā bija 1,47). Līdz ar to imigrācija, par kuru politiķi nereti runā kā par alternatīvu risinājumu demogrāfijas problēmai, ir iedomāts, nevis reāls risinājums. Pasaulē ir ievērojami palielinājies to cilvēku skaits, kuriem vispār nav bērnu. Turklāt, kā izrādās, pētījumi liecina – ja sievietei nav bērnu līdz 30 gadu vecumam, ir 50% varbūtība, ka viņai bērnu nekad arī nebūs. Jo nekad nebūs “īstais laiks”, līdz izrādīsies, ka ir jau par vēlu.

Zinātniski ir pierādīts, ka cilvēka dzīves veiksmes pamatā ir trīs lietas, kas īstenojamas tieši šādā secībā: pirmā – iegūt izglītību; otrā – stāties laulībā; un trešā – radīt bērnus. Un lai gan valsts loma šajos procesos nav noliedzama, tomēr jo tā ir mazāka, jo lielāku atbildību par savu dzīvi cilvēks uzņemsies pats. Atbildība, savukārt, ir viens no veiksmīgas sabiedrības stūrakmeņiem.

Klīniskais psihologs Džordans Pītersons (Jordan Peterson) bieži runā par individuālo atbildību un ģimenes nozīmi stabilā sabiedrībā. Kā Jūs redzat šo principu pielietojumu Latvijā? Vai mūsu sabiedrībā pietiekami tiek akcentēta ģimenes nozīme?

Latvijā (un ne tikai) fiziski un materiāli cilvēkam vieglāk ir būt vienam nekā būt ģimenē. Jo bērnu audzināšana prasa laiku, naudu, spēku un uzmanību, ko citkārt varētu veltīt sevis un savas karjeras attīstīšanai. Turklāt merkantilais ieguvums no bērnu radīšanas ir minimāls. 21. gadsimtā bērni vairs nav vajadzīgi kā darbaspēks un arī pensiju sistēma neprasa, lai cilvēkiem būtu bērni – vecākiem, kuri izaudzinājuši bērnus, statistiski sagaidāmā pensija ir pat mazāka nekā cilvēkiem bez bērniem, kuri varējuši vairāk iekrāt savām vecumdienām.

Taču ņemot vērā esošos demogrāfiskos rādītājus, pensiju sistēma acīmredzami šobrīd ar lielu ātrumu “drāžas tieši sienā”. Eiropas Savienībā 2000. gadā trīs strādājošajiem bija jāuztur viens pensionārs, bet 2050. gadā vienam strādājošajam būs jāuztur viens pensionārs, jo aptuveni puse no iedzīvotāju skaita būs darbspējīgā vecumā, bet otra puse būs pensionēšanās vecumā. Tādēļ es uzskatu, ka ir nopietni apsverama iespēja pensijas apmēru vai vismaz daļu no pensijas piesaistīt bērnu skaitam. Ja cilvēks nav radījis bērnus, tad nav, kas viņam varētu maksāt pensiju.

Tieši ģimene ir tā vieta, kurā bērni vispirms apgūst spēju komunicēt, sarunāties, spēju uzņemties atbildību un rīkoties, disciplīnu. Katra no šīm īpašībām, vispirms apgūta ģimenē, ir ļoti nozīmīga arī sabiedrībai, darbam un valstij.

Britu konservatīvs politiskais komentētājs, kultūras kritiķis un žurnālists Duglass Marejs (Douglas Murray) bieži kritizē Rietumu sabiedrību par vērtību zaudēšanu. Vai Jūs konferences laikā dzirdējāt piemērus, kas varētu palīdzēt Latvijai ilgtermiņā saglabāt savu kultūras identitāti un nacionālās vērtības?

Konferencē jau ļoti atklāti tika runāts par to, ka imigrācija ir kultūras nāve un ka ir iespējams sadzīvot vienā valstī dažādu tautību cilvēkiem, tomēr dažādu kultūru cilvēkiem tas ilgtermiņā nav iespējams.

Šajā aspektā jāsaka, ka “vecās Eiropas” valstis kā Anglija, Vācija un Francija tiešām zina, ko runā. Jo tajās kultūru dažādība un sajaukums, jāatzīst, ir lielāks kā Latvijā. Tādēļ tas, ko vajadzētu darīt Latvijai ir – mācīties no “vecās Eiropas” kļūdām. Nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem un nekrist tajos pašos grāvjos. Ir laiks “spiest bremzes” un “slēgt atpakaļgaitu” gan imigrācijas jautājumos, gan vairākos citos, kamēr vēl nav par vēlu!

Amerikāņu investors un finansists Ēriks Vainšteins (Eric Weinstein) runā par nepieciešamību veidot jaunu intelektuālo eliti, kas spētu risināt sabiedrības izaicinājumus. Kā Latvija varētu attīstīt spēcīgu intelektuālo un biznesa vidi, lai veicinātu ilgtspējīgu izaugsmi?

Konferences runātāji bieži izaicināja klausītājus, uzdodot jautājumus un izsakot viedokļus, kas neatbilst ierasti “pareizajai” un “tolerantajai” domāšanai. Eric Weinstein savā runā spilgti atklāja, ka sabiedrības noslāņošanās, lai kā mēs necenstos to izskaust, notiek, un tā ir neizbēgama. Mēs esam sadalīti šķirās vai kastās, tikai mēģinām izlikties, ka to neredzam.

Viena no politkorektajām, šķietami pareizajām, bet vienlaikus arī utopiskajām domām ir tāda, ka visi cilvēki ir vienādi. Visi cilvēki nav un nevar būt vienādi, jo katram ir savi talanti un spējas. Kāds spēj ģenerēt idejas, kāds – tās īstenot. Samainot šos cilvēkus vietām, rezultātu sasniegt nevar. Un problēma nav tajā, ka šīs spējas un varēšana ir dažādas. Problēma rodas tad, ja viens cilvēks sevi uzskata par gudrāku vai kā citādi labāku par otru. Tādēļ labākus rezultātus mēs kā sabiedrība sasniegtu tad, ja vienādības vietā liktu atbildību, savstarpēju cieņu un pieņemšanu.

Turklāt būtiska nozīme ir arī cilvēka izvēlēm un spējai sevi disciplinēt. Izaugsme gan Latvijā, gan citur iespējama, atgriežoties pie darba tikuma, atkal iemācoties disciplinēt sevi un fokusēties uz mērķi, neļaujot novērst savu uzmanību ne ekrāniem, ne citu cilvēku viedokļiem, ne citiem apkārtējiem “trokšņiem”.

Kā Jūs vērtējat ARC konferences ilgtermiņa ietekmi uz politisko un sabiedrisko domu konservatīvo vērtību kontekstā? Vai Jūs redzat iespēju šādas idejas popularizēt arī Latvijā, piemēram, organizējot līdzīgus pasākumus vai veidojot jaunas politikas iniciatīvas?

 

Konference pārsteidza ne tikai ar lielo cilvēku skaitu, bet arī ar dažādību. Konferencē piedalījās pārstāvji no vairāk nekā 100 pasaules valstīm, turklāt bija pārstāvēti gan politiķi, gan uzņēmēji, gan pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, draudzes un mācītāji, mākslinieki un mūziķi, un daudzi citi. Konferences dalībnieku vidū bija arī “vienkāršie cilvēki”, piemēram, māmiņa, kura mājās audzina 7 bērnus. Un, iespējams, tieši viņa būs tā, kura caur saviem 7 bērniem ietekmēs nākamās paaudzes spēcīgāk nekā virkne politiķu.

Domāju, ka konference ir viens no soļiem konservatīvās sabiedrības un domas attīstībai. Konferencei būs jūtama ietekme Eiropā un pasaulē, un noteikti arī Latvijā. Tā stiprinās konservatīvās balsis un ļaus apzināties, ka izpratne par vērtībās balstītu pieeju dzīvei un politikai nav tikai atsevišķu dīvaiņu vai “folija cepurīšu” izdomājums. Patiesās vērtības balstīta pieeja ir attīstības un izaugsmes pamats. Ir laiks atvadīties no tādas tolerances, kas dažādību aizstāv tikai vārdos, bet darbos teju totalitārām metodēm nepieļauj atšķirīgus viedokļus. Tā vietā ir svarīgi veidot cieņpilnu dialogu, diskusijās izmantojot patiesus un vērtībās balstītus argumentus, nevis emocijas. Ja katrs cilvēks tikai pats ir savas taisnības mērs, tad pie vienotības nonākt nav iespējams. Ja taisnība ir balstīta kopējās vērtībās, tad diskusiju rezultātā ir iespējama vienošanās. Ļaut cilvēkam pašam lemt, kas labs un kas ļauns – tas ir tiešākais ceļš uz civilizācijas iznīcību. Tikai tad, ja labais un ļaunais atrodas ārpus cilvēka sajūtām vai individuāliem lēmumiem, ir iespējama vienota un saliedēta sabiedrība.