“Angļu valodā vārdam “draft” ir divas nozīmes – “melnraksts” un “atlase sporta komandai”. Nometnes un mentoringa programma ir kā dzīves melnraksts tajā nozīmē, ka nometnēs vīrieši mācās, izdzīvo to, kādiem vīriešiem viņiem vajadzētu būt jau tagad un nākotnē,” tā stāsta Aleksandrs Kēningsvalds, kas ir viens no tiem Latvijas vīriem, kas iesaistās jaunu puišu un nākamo vīru stiprināšanas nometņu “BPI drafta” rīkošanā. Mūsu saruna būs par šīm BPI drafta nometnēm un pārmaiņām, ko dalībnieki tajās piedzīvo, runāsim par to, ar ko šīs nometnes ir īpašas un kādi ir šo nometņu augļi? Aleksandram ir arī atbilde uz jautājumu – ko darīt, kad pēc šīm nometnēm vīri uzlādēti un enerģijas pilni atgriežas mājās vecajā ikdienas rutīnā? Sarunājas Latvijas Vīru biedrības vadītājs un raidījuma “”Vīri runā” veidotājs Andars Ignacs.

– Kādu ietekmi uz tevi atstāja pirmais drafts?

– Tas bija pirms 10 gadiem, 2013. gadā, kad es aizbraucu uz draftu ar domu parādīt tiem kristīgajiem puišiem, kā mierīgi tikt galā ar šīs nometnes izaicinājumiem. Puiši, kas mani uzaicināja uz šo nometni, jau kādu laiku iepriekš bija mani paaicinājuši arī trenēties ar viņiem sporta zālē. Es sāku ar viņiem kopā arī piedalīties spēka trīscīņas sacensībās, un man izveidojās augsta pašpārliecinātība – jau bija pirmās medaļas un kausi no sacensībām. Šie puiši bija kristieši un viņa man nedaudz pastāstīja par šo nometni. Viņi teica: tev arī vajadzētu uz turieni aizbraukt. Un es nodomāju: labi, aizbraukšu, parādīšu, kā tas ir jādara. Jau nometnes otrajā dienā es sapratu, ka neesmu nemaz tik jaudīgs. Ar šīsdienas acīm skatoties, šķiet, ka toreiz Dievs ļāva man salūzt. Vienā brīdī es sāku domāt, kāpēc es šeit īsti esmu? Ko ar šo visu man vēlas iedot? Kāpēc mēs veicam šīs aktivitātes? No tā brīža es sāku ieklausīties.

Toreiz es arī ieraudzīju to, ka mani stereotipi par ticīgajiem bija pavisam nepamatoti. Ticīgie tolaik man krita uz nerviem. Varbūt vide, kur es atrados bērnībā, radīja tādu priekšstatu par ticīgiem cilvēkiem. Varbūt – mans tēvs, jo viņš nebaidījās izrādīt savu nepatiku pret ticīgiem cilvēkiem. Bet nometnē es ieraudzīju to, ka patiesībā sekošana Kristum prasa drosmi. Kristiešu, Jēzus Kristus sekotāju, dzīves patiesībā ir izaicinājumu pilnas. Un šis atklājums, ka patiesībā kristietība ir ļoti vīrišķīga, mani uzrunāja. Un tā gada oktobrī es tiku kristīts. Puiši, kas mani uzaicināja uz nometni, turpināja manī ieguldīt. Un tā es iesaistījos gan jaundibināmā draudzē, mājas grupiņā, pēc tam sekoja mācības Baltijas pastorālajā institūtā. Tāpēc, ka pats piedzīvoju šīs pārmaiņas sevī, redzu, ka ir svarīgi šodien šo kalpojumu turpināt. Un es ticu, ka tas ir kā Dieva instruments, caur ko Viņš darbojās. Par to esmu ļoti pateicīgs.

– BPI drafts – kas tas ir? Un kāda ir ticības loma tajā?

– Mūsu etalons draftā ir Jēzus Kristus. Tas ir mūsu vīrišķības etalons, no kura mēs mācāmies un kam mēs vēlamies līdzināties. Pirmā drafta nometne notika 2009. gadā, ko vadīja Kaspars Šterns un Pēteris Sproģis, un tad tā bija vairāk koncentrēta uz puišiem no draudzēm ar mērķi iedvesmot šos puišus uzņemties atbildību par savu dzīvi, par kalpošanu, ļaujot viņiem ieraudzīt Kristu no cita skatpunkta. Ar laiku nometnēs sāka piedalīties puiši arī no citām konfesijām un arvien vairāk puišu, kuri nav saistīta ar draudzi, kas ir nekristieši, netic Dievam. Šobrīd mums ir programma, kas sevī ietver pirmā, otrā, trešā līmeņa nometni, ziemas nometni un pa vidu ir vēl mentorings, kur mēs tiekamies reizi vai divreiz mēnesī ar šiem puišiem.

– Kāda vecuma puišiem ir domātas šīs nometnes?

– Puišu nometnē vecuma ierobežojums ir no 14 līdz 19 gadiem. Ir atsevišķi gadījumi, kad mēs paņemam arī kādus trīspadsmitgadīgus puišus. Bet tur ir atsevišķa saruna ar vecākiem. Mēs nevēlamies, lai šie puiši tā vienkārši izskrien cauri nometnei. Mēs vēlamies, lai viņi arī kaut ko saprot. Un reizēm ir tā, kad kāds trīspadsmitgadīgais ir daudz nobriedušāks nekā sešpadsmitgadīgais, kas draftu uztver kā tikai fizisku pārbaudījumu. Būsim reāli – ir puiši, kas saprot to vēstījumu, ieklausās, bet citiem tas ir tikai tāds fizisks piedzīvojums, pārbaudījums.

– Kā ir ar trīsdesmitgadīgajiem?

– Trīsdesmitgadīgs vīrietis šogad var piedalīties vīru draftā. Iepriekšējā gadā mums bija pirmā pieredze ar nedēļas nogali vīriem vecumā no 21 līdz 55 gadiem. Saņēmām ļoti labas atsauksmes pēc tās nometnes, tādēļ arī šogad būs nometne vīriem. Mūsu mājaslapā ir publicēti gan datumi, gan iespēja pieteikties nometnei. Ikviens ir aicināts.

– Vai ir kādi puiši, kam šīs nometnes tomēr neder un kurus jūs neesat gatavi uzņemt?

– Mēs esam ļoti atvērti. Bet pārsvarā ir tā, ka nometnes sākumā lielākā daļa puišu nemaz negrib tur atrasties. Aptuveni 10 procentos gadījumu mammas ir viņus pieteikušas un atsūtījušas. Un tad nu viņi tur ir, lai gan sākumā ļoti negrib. Bet jau pēc pirmās dienas, īpaši pēc otrās dienas puiši atveras, un viņi saprot – nē, man šeit ir jābūt. Tāpēc es nevaru teikt, ka tie, kas šeit (jau sākumā) nevēlas būt, nav aicināti. Bieži vien viņi vēlāk saprot, cik tas ir vērtīgi. Līdz šim mums nav bijušas problēmas ar to, ka kāds būtu atbraucis uz nometni, lai tur visu noniecinātu. Vienīgais pagājušogad mums nācās vienu puisi aizsūtīt mājās, bet tas bija pirmais gadījums pa šiem 13 nometnes rīkošanas gadiem.

– Skatoties caur BPI drafta prizmu, kāda ir tava vīzija Latvijai?

– Es gribētu redzēt, ka ģimenēs ir vairāk mīlošu tēvu, uzticīgu vīru. Tad arī es gribētu redzēt, ka draudzēs ir spēcīgi vīri, kas iesaistās draudzes dzīvē, kas redz šo vajadzību ne tikai būt draudzē, bet izdzīvot savu kristīgo ticību un to nest uz āru; kas ir ar stingru mugurkaulu. Un gribētu redzēt tādus vīrus un puišus, kam acis deg par vīrišķību, par Kristu, par draudzi; kam acis deg par kristīgajām vērtībām, tostarp ietver vadīt sevi, vadīt ģimeni, vadīt tās lietas, ko Dievs ir uzticējis.

– Kāpēc tāds nosaukums BPI drafts?

Angļu valodā vārdam “draft” ir divas nozīmes – “melnraksts” un “atlase sporta komandai”. Nometnes un mentoringa programma ir kā dzīves melnraksts tajā nozīmē, ka nometnēs vīrieši mācās, izdzīvo to, kādiem vīriešiem viņiem vajadzētu būt jau tagad un nākotnē. Mēs radām vidi ar iespējām puišiem uzņemties vadību, kļūdīties, mēģināt, pārbaudīt sevi. BPI drafts ir arī atlase Baltijas pastorālajam institūtam. Tas nav NBA vai FIFA drafts, tas ir BPI drafts. Sākotnējā doma bija pamanīt puišus, kam ir Dieva dots potenciāls vadīt, uzņemties ko lielāku, vadību konkrētā draudzē, un tad šos puišus arī aicināt tālāk uz mācībām Baltijas pastorālajā institūtā. Mums ir vairāki mācītāji šobrīd baptistu draudzēs ir bijuši drafta nometnē, pēc tam tikuši iesaistīti Baltijas Pastorālajā institūtā, un tagad aktīvi vada savas kalpošanas draudzē.

Vai jums ir apkopoti dati, kā veidojas tālāk jauniešu dzīve pēc BPI drafta pieredzes?

Tādu apkopotu datu mums nav. Ir puiši, kas piedalās pirmā līmeņa nometnē, un tad viņi aiziet un pazūd no redzesloka. Bet puiši, kas sper soli tālāk un piedalās mentoringā un pēc tam arī otrā līmeņa nometnē. Šos puišus tad mēs labāk arī iepazīstam. Mēs viņus nekur nepierakstam, bet vairāk no personīgām attiecībām aptuveni apzināmies, kur viņi šobrīd atrodas. Lielākā daļa puišu neaiziet uz Baltijas pastorālo institūtu un tas ir pieņemami, jo tas nav pašmērķis. Mēs tāpat redzam, ka šie puiši iesaistās aktīvi draudzē, vada jauniešu kalpošanas draudzē, ģitāru spēlē vai citādos veidos stiprina to vidi, kurā viņi atrodas. Ļoti labs piemērs šobrīd ir Jelgavas draudzē, kur ir mācītājs Mārcis Zīverts. Viņš aktīvi mums kalpo draftā, un viņš arī šos puišus pēc nometnes tālāk apmāca. Un šobrīd tie puiši, kas viņam kalpo draudzē, patiešām aktīvi jaunieši, viņi visi ir bijuši drafta nometnēs, un par to tāds liels prieks.

– Kādas ir lielākās problēmas, ar kurām mūsdienās saskaras puiši?

– Mūsdienās puišu lielākais izaicinājums ir tas, ka viņiem nav pieejama vide, kurā viņi var attīstīt savas Dieva doto potenciālu, līderības prasmes. Mēs draftā cenšamies veidot vidi, kurā viņi varētu attīstīt šīs prasmes. Un šo vidi veido būšana pie dabas ar fiziskiem izaicinājumiem, kas pārbauda raksturu un varbūt pat tevi tā kā lauž un parāda to, ka tu neesi visa centrā. Tāpat puišiem trūkst piemēru, no kā viņi var mācīties un iedvesmoties. Par šādiem piemēriem visupirms ir jābūt puišu tēviem. Bet diemžēl ļoti daudziem puišiem mājās nav tēva – vai nu tēva nav vispār, vai arī tēvs nav tāds piemērs, kam viņi vēlētos līdzināties. Tāpēc mēs draftā radām šādu vidi ar vīrišķīgiem piemēriem. Mēs pieaicinām gan vīrus no militārām aprindām, gan mācītājus, gan uzņēmējus, gan mūziķus un māksliniekus. Tādējādi puiši redz, ka vīrišķību nedefinē tas, cik daudz (kilogramus) es varu pacelt vai cik ātri varu skriet, vai cik skaisti izteikties, bet gan gatavība uzņemties atbildību par savu dzīvi, par lietām, ko Dievs ir uzticējis.

– Kā noturēt nometnē gūto iedvesmu un apņemšanos pēc atgriešanās atpakaļ ikdienas steigā  un informācijas troksnī?

– Man viennozīmīgi palīdz vecākie brāļi. Tie ir vīri, kuri dzīvē ir vēl nobriedušāki par mani. Tāpat palīdz attiecības ar Dievu. Es ikdienā pie tā piedomāju, lai veltītu laiku sarunai ar Dievu. Tas man ir svarīgi. Un ik pa laikam vajadzīgs atkal kaut kur izrauties, būt šajā piedzīvojumā – varbūt uz diennakti, divām diennaktīm būt atkal pie dabas, mežā, padarīt kaut ko izaicinošu ārpus komforta zonas. Un tas atkal saliek tevi pa vietām. Tās lietas, kas man patiešām palīdz būt par labāku vīru savai sievai, par tēvu saviem bērniem, par vadītāju, jo Dievs mūs katru patiesībā ir aicinājis uzņemties vadību par savu dzīvi. Un tas man reāli palīdz: Dieva vārds, laiks ar Dievu, laiks ar citiem vīriem un ik pa laikam arī izrauties.

– Tu esi precējies vīrs, arī tēvs. Kā tu uzturi sevī šo līderību par ģimeni?

– Es apzinos, ka pie laulības ir jāstrādā; ka būt par tēvu ir ļoti atbildīgs uzdevums. Un man ļoti palīdz, ka man ir pāris uzticami vīri, ar kuriem es varu sazvanīties, satikties, un kuriem es varu izstāstīt savus izaicinājumus, prasīt padomu. Ir labi, ka ir vīri, kas var pajautāt: “Vecīt, vai tu aizgāja randiņā ar savu sievu šai mēnesī, šai nedēļā?”, un tevi turēt pie vārda. Citādāk paiet pusgads, gads, … pieci gadi, un cilvēks nav bijis ar sievu ne uz vienu randiņu, bet viņš saka, ka ir visu sapratis par laulību. Viņš zinot, kā ir pareizi.

– Kāds ir tavs novēlējums Latvijas vīriem?

– Būt atvērtiem uz Dieva pamudinājumiem. Katram vīram tas var būt kas nedaudz cits. Varbūt kādu Dievs šobrīd aicina sākt vairāk viņu iepazīt, sākt apmeklēt draudzi, iesaistīties tajā, varbūt Dievs uz kādu konkrētu lietu norāda, kas viņam būtu jāmaina, jāsāk vai tieši otrādi – jābeidz darīt. Mēs kā vīri reizēm gribam nocietināties, apbruņoties, dūres savilkt, spriežot, – es jau pats visu zinu! –, nemaz nedodot vietu Dieva balsij. Uz šo es aicinu arī tos, kam vispār nav nekāda sakara ar kristietību, ar ticību. Arī viņus aicinu būt atvērtiem. Tas neko nemaksā, tas jums neko pāri nenodarīs, un, ja jūs būsiet atvērti, es ticu, ka Dievs runās.