Tieši tikpat atbildīgi, cik savulaik Artūrs Irbe hokejā sargāja savas komandas vārtus, viņš šodien kā mīlošs tēvs un vīrs sargā savu ģimeni. Latviešu hokeja vārtsargu, kurš lielāko daļu savas spēlētāja karjeras pavadījis NHL, sarunāt intervijai nav viegli, jo laiks ar ģimeni ir viņa prioritāte. Piedāvājam jums brīnišķīgu sarunu ar hokejistu, kura spējai un nākotnei noticēja pirmais treneris. Treneris ieraudzīja nevis to, cik daudzas reizes Artūrs krita uz ledus, bet gan to, cik reizes viņš piecēlās. Un piecēlās visas reizes. Šodien viņš palīdz jaunajiem sportistiem kā treneris, tomēr nevienu profesionālo izaicinājumu vai iespēju neliek augstāk par savu ģimeni.
Kuri, tavuprāt, ir lielākie izaicinājumi tēva lomā?
Mums ir ļoti harmoniska ģimene. Mums ir vienādi pamatprincipi, kā gribam bērnus audzināt un kā saredzam viņus kā personības. Mani tēva izaicinājumi ir kā jebkuram citam vecākam. Ir arī smagās dienas un bēdas, ir dienas, kad ir jāpasargā kāds. Tai pašā laikā nevari otram zem kritieniem visu laiku spilvenu grūst. Jāmācās, lai tie kritieni pēc tam nebūtu vēl sāpīgāki. Tās ir šīs vecāku būšanas nianses. Man ir pieredze ar vecākajiem bērniem. Savu vecāko dēlu es principā deviņus gadus viens pats audzināju. Māte palika Amerikā. Toreiz mēģināju būt gan tēvs, gan māte, tomēr sapratu, ka tas nestrādā. Tas ir sarežģīti, jo abiem vecākiem ir sava loma. Lai ko arī mums šodien nestāstītu speciālisti, labā toņa noteicēji vai politiski korektie cilvēki, katram bērnam, lai viņš izveidotos par pilnvērtīgu personību, ir vajadzīgs gan tēvs, gan māte. Vienam vecākam ir ļoti sarežģīti audzināt bērnus.
Kas ir tas, ko katrs no vecākiem īpaši atstāj savos bērnos?
Jau mazs būdams, es redzēju, ka tēvs ir drošība. Tas ir normāli, ja bērns ar tēvu lepojas un ir pilnīgi pārliecināts, ka viņš viņu pasargās. Tēvs ir galvenais, kas viņam iedod drošību. Māte dod siltumu un mierinājumu. To, protams, arī tētis var iedot, bet mammai tā ir galvenā sūtība. Mamma ir tā, kas samīļos un pie kā vienmēr var pieglausties. Tas nav aizstājami. Šīs, protams, ir pamatlietas un par tām varētu vēl daudz runāt. Katram cilvēkam un bērnam būtu savs stāsts, par to, kas viņam bijis būtiskākais. Vecāki var iedot drošību un arī mīlestību bērnam dažādos veidos. Nezinu, kāda ir jaunā tendence, bet atceros, ka Padomju laikos vismaz mūsu ģimenē nebija pierasts savā starpā teikt, cik ļoti viens otru mīlam. To mēs nepiedzīvojām, jo skaļi nerunājām, ka mīlam savus bērnus un ka tētis mīl mammu.
Kad es daudzus gadus biju aizbraucis prom uz Ameriku, sākumā bija pat drusku dīvaini, kad vieni ļoti labi draugi, kas gadu ziņā bija kā mani vecāki, vienreiz, atvadoties no manis, teica, ka mīl mani. To teica gan vecākā kundze, gan viņas vīrs. Tā bija neparasta, bet forša sajūta. Tik, cik neizmērojama ir Dieva mīlestība, tādu pašu cilvēkmīlestību mēs varam dalīt cits ar citu. Manuprāt, mūsdienu pasaule ir samaitājusi un korumpējusi mīlestības jēdzienu. Dažkārt cilvēki nejūtas droši, vai var to teikt un vai to nepārpratīs. Mums tas ir daudz vairāk jāsaka bērniem, lai viņi galvenais to izjūt, jo tad pasaule būs labāka.
Tev ir interesanti stāsti par saviem vectēviem, ar kuriem neesi ticies, bet esi daudz par viņiem dzirdējis.
Jā, ar tēti un mammu esmu daudz runājis par saviem vectēviem. Viņi abi bija leģionāri. Tēta tēvs krita, šķiet, vai nu Volhovas purvos vai citā vietā kara laikā. Otrs vectēvs Latvijas laikā strādāja spirta brūzī. Pats gan pilnībā nelietoja alkoholu, bet tieši tādiem cilvēkiem tur lika strādāt, jo tas bija droši. Vectēvs mācēja vadīt un tad leģionā viņu arī paņēma saimniecības daļā, un viņš aktīvi nekaroja. Pēc kara 50. gados viņš atrada savu dzīves vietu Anglijā, kur viņa rakstītās vēstules diemžēl nekad neatnāca līdz Padomju Savienībai. Tā vectēvs mammas mammu, manu vecomāti vairāk nekad nesatika un beigās Anglijā nodibināja jaunu ģimeni. 70. gadu sākumā, kad man bija tikai pāris gadiņi, viņš nomira. Tā arī viņu nekad nesatiku. Tā nu sanāk, ka man mamma un arī tētis uzauga ģimenē bez tēva un tas atstāj iespaidu.
Manuprāt, tie bērni, kuri izaug bez abiem vecākiem, nespēj izbaudīt pilnvērtīgi ģimeni, lai arī ko viņiem mācītu vai rādītu filmās. Mēs cilvēki vairāk mācāmies no savu vecāku darbības, nevis no vārdiem vai stāstītā un atkārtojam biežāk tieši savu vecāku kļūdas vai rīcību. Tas notiek pat neapzināti. Tā ir pieredze, kura, lai arī nav piedzīvota, tomēr liekas kā drošāka rīcība. (A.Irbe)
Rezultāts tam visam, manuprāt, ir šis augstais šķiršanās līmenis un bērni bez ģimenes vērtībām. To ļoti labi šobrīd prot noķert un izmantot sociālajā vidē cilvēki, kuri mēģina iemācīt un uzspiest citas vērtības.
Kā tu domā, kur tavs tētis dabūja šo dzirksteli, ka viņam var būt citādāk un ka viņš var veltīt laiku saviem bērniem, lai arī pats nepiedzīvoja intensīvo laiku ar vecākiem?
Tētis atceras savu vectēvu. Toreiz Latvijā bija patriarhija, bija saime un bija ģimenes galva. Tētis, dzīvojot laukos, redzēja, ka vectēvs vienmēr sēž galda galā un tikai tad, kad viņš bija sev uzlicis ēdienu, to varēja izdarīt arī pārējie. Vectēvs sēdēja ar savu lielo karoti pie bļodas un, ja kāds nemācēja uzvesties un ķiķināja pie galda, tad viņš ar to karoti tā blieza pa pieri, ka dzirksteles leca. To man tētis vēl pavisam nesen stāstīja. Bija kārtība, bet tētis viņu neatceras kā slikto vectēvu. Jā, viņš bija stingrs, bet kādas viņam esot bijušas darba rokas! Viņš rukāja, strādāja un vadīja visu saimniecību. Kas tur bija par spēku un stingrību! Tētis daudz ko tajā laikā iemācījās no vectēva. Vēlāk to ieguldīja mūsos ar brāli. Viņam pašam bija savi līdz galam nepiepildītie sporta sapņi. Lai arī tētis gatavoja nākamos vieglatlētus un pasaules līmeņa sportistus, viņš neapzinājās, ka sagatavo savu dēlu, ieliekot pamatus sportā. Viņš sākumā par to izteicās tā – “Kādā gan hokejā? Tur taču lauzīsi kājas, būs pārsista seja un deguns, kam tev to vajag?” Es teicu, ka ļoti gribu. Tētis cerēja, ka man ātri apniks, ka es atdauzīšos un ar to arī viss beigsies.
Tomēr viņš ļāva izmēģināt.
Jā, ļāva, un mans pirmais treniņš notika Sporta pilī, kur pārbaude uzņemšanā beidzās ar to pašu, ar ko tā sākās. Es cēlos kājās un kritu atkal zemē. Cēlos un kritu. Es nevarēju nostāvēt, man kājas ļodzījās un nebija gatavas slidām. Mamma raudāja un domāja, kā mani paslēpt tagad no tās salauztās sirds, jo mani Sporta skolā noteikti neuzņems. Es taču biju visvairāk no visiem nokritis. Tomēr kamēr mamma redzēja to, kā es kritu, treneris redzēja, ka es visvairāk par visiem piecēlos kājās. Beigās no šīs uzņemšanas grupas un gada gājuma es vienīgais izsitos līdz NHL, lai gan sākumā biju visšvakākais slidotājs. Dzīvē bieži vien dūša un vēlēšanās ir svarīgāka par spēšanu. Raksturs droši vien man ir Dieva dota dāvana un vēl to fiziski man sagatavoja brālis, jo man bija visu laiku ar viņu jācīnās par vietu zem saules. Man bija jāturas pretim divarpus gadus vecākam brālim, un tas rūdījums vēlāk ļoti palīdzēja. Tāpēc esmu pateicīgs gan tētim, gan brālim. Arī mammai esmu pateicīgs par atbalstu un to, ka viņa nevarēja man tos spilvenus likt uz ledus, kad es kritu.
Sporta un tēva karjera – kā tu šīs divas līnijas redzi līdzās viena otrai?
Tas ir foršs jautājums, ko līdz šim neviens man tā nav nostatījis vienu pret otru vai blakus. Man jau bērnība arī nebija tik vienkārša. Man vecāki trīspadsmit gadu vecumā izšķīrās. Līdz ar to es redzēju, kā lūzt ģimenes un kāds tam ir rezultāts. Esmu ļoti pateicīgs vecākiem, ka nedzirdēju skandālus un ka man nebija jāklausās, kurš ir labais un kurš sliktais. Abi vecāki mūs no tā ļoti sargāja. Tomēr, tas bija trieciens. Es ap to laiku arī aizgāju dzīvot sporta internātā. Tā mammai bija vienkāršāk. Man ir arī astoņus gadus jaunāka māsiņa, un tajā laikā mammas mamma p[ēc insulta bija palikusi kā guļošs cilvēks un mamma viņu kopa. Mammai nebija vienkārši. Sporta internātā bija iespēja gan kārtīgi izgulēties, gan trīs reizes dienā labas maltītes. Divas reizes dienā bija iespēja slidot. Mans gada gājums bija pirmais Latvijas vēsturē, kur šādā veidā tika audzināti valsts sportisti, kuri varēja uzturēties internātā. Man noteikti tas palīdzēja. Biju vidē, kur vēlējos būt un kopā ar saviem puišiem. Varēju vakaros dauzīties un sportot sporta zālē. Mums bija arī jāmācās, mājasdarbus mums pārbaudīja, bet man patika mācīties. Man tā nebija problēma.
Mums bija treneris, kas uzņēmās tēva lomu. Viņš pārzināja katru audzēkni un viņa situāciju mājās. Līdz ar to katram pievērsa uzmanību atsevišķi, kā vajadzēja. Tā arī es tīri neapzinoties, sapratu trenera lomu. Sportista karjeras laikā es par to nedomāju, bet, kad kļuvu pats par treneri, sapratu, ka treneris zināmā mērā kļūst par tēvu. Karavīriem tas ir virsnieks, sportistiem – treneris. Trenējot citus, esmu ieraudzījis, ka arī man jāpilda drusku šī tēva loma. (A.Irbe)
Ir bijušas daudzas asaras. Es pats esmu raudājis gan pēc uzvarētām, gan zaudētām spēlēm. Jo vecāks paliec, jo vairāk tomēr raudi pēc tām uzvarētajām spēlēm. Esam redzējuši te futbola turnīros, kur puiši raud pēc zaudējumiem, jo viņiem tā tālākā cīņa daudz būtu nozīmējusi. Līdz ar to trenera loma ir prast, tāpat kā tētim būt par atbalstu un sakārtot to, kas darās galvā. Var uzreiz redzēt, kuri paši grib sportot un kuriem vecāki to vēlas. Tas, protams, var mainīties, bet ir jābūt lielai ietekmei vai nu no trenera puses vai komandas biedru puses.
Man liekas, ka nekas labāks nevar būt par komandas sportu. Tas nav domāts visiem, bet tas ir neliels dzīves modelis sarežģītās situācijās, kur cits citu pabalsta un iemācās saskatīt ne tikai savas, bet arī citu vajadzības. Sportistiem visiem ir liels ego. Tāpēc sporta spēles ir labas, ka to ego ieliek rāmjos un tas varbūt sāk pat strādāt uz visiem. Kad mēs paskatāmies šodien uz maziem bērniem, redzam, ka viņiem taču visiem ir šis lielais ego. Es gribu šo mantu un tāpēc raušu to ārā citam no rokām. Viņi nezin, kā ir savādāk. Sportisti arī brīžam ir tādi bērniņi, kuri grib visu sev. Tad ir jābūt tētim trenerim, kurš prot salikt un paskaidrot, kā tas izskatās attiecībās uz tevi un uz otru. Svarīgi ir ieraudzīt samainīto lomu puses.
Esmu ārkārtīgi pateicīgs par savu pieredzi un iespēju būt tētis. Protams, ne viss ir tik vienkārši,. Jo lielāka ir pieredze, jo vairāk ir opciju, kā rīkoties. Tomēr ticu, ka mēs cilvēki esam radīti, lai zinātu, kas ir pareizi. Tomēr par visiem lēmumiem ir jāmaksā. Šobrīd man negribētos savā tēva karjerā veikt kādus muļķīgus lēmumus vai izvēles iepretim kādām profesionālām iespējām. Es to vienreiz dzīvē jau esmu veicis. Mīlestība pret bērniem, protams, nemainās, bet viss jau sākas no mūsu pašu attieksmes un piemēra. (A.Irbe)
Mums regulāri ir jāsaņemas un jāatceras, ka esam, kā piemērs. No sava arsenāla ir jāizslēdz tas, ko negribam, lai bērns iemācās. Tad, kad vecāki to atceras un paši seko sev līdzi, bērniem ir vienkāršāk dzīvot.
Bet kā praktiski tavā ģimenē notiek vērtību ielikšana bērnos?
Es domāju, ka tas ir pavadītais laiks kopā. Maziem bērniem tie ir pieskārieni, drošības iedošana, iedrošināšana un, kad vajag, tā ir smiešanās kopā un sarunas. Viss ir komunikācijā. Ja tās nav, tad attiecības izirst. Komunikācija ir emocionāla, verbāla un arī fiziska. Tik, cik tajā trauciņā ieliksim, tik dabūsim arī ārā. Jo vairāk mēs vecāki vai tie cilvēki, kam ir uzticēts skolot un trenēt, bērnā ieliksim, tik viņš to tālāk savā dzīvē varēs izmantot. Tā ir mūsu sūtība, ka mēs dzīvojam saviem bērniem un bērni dzīvos bērnu bērniem.
Vai arī tu sevi redzi kā galda galā sēdošu vectēvu?
Līdz tam es vēl neesmu nonācis, jo man tagad ir četrgadīgs un pusotrgadīgs dēls. Viņi man vēl ilgi piespiedīs būt jaunam. Tā ir vēl viena dāvana manā dzīvē.
Tavs novēlējums Latvijas tētiem?
Pirmkārt, es Latvijas tēviem novēlētu, lai viņi dara to, kas ir pareizi un neuztraucas, ko citi domā. Lai viņi pieņem tos lēmumus, kas ir vislabākie viņu bērniem un viņiem pašiem. Pasaule mums mācās virsū šobrīd un iespiež mūs rāmjos, bet tēti beigās ir tie, kas nes atbildību par saviem bērniem. Jābūt atbildīgiem, jārūpējas un jāgādā drošība. Un vēl jāatceras, ka mīlestība ir spēks. Tā nav vājuma izpausme, kā to šodien daudzkur pasaulē, arī sportā, mēdz pagriezt un teikt, ka tā ir vājuma izpausme.
Mīlestība ir milzīgs spēks. Tas nozīmē, ka tu ar mīlestību pieej jebkurai lietai, ko ar bērnu dari. Tu iedziļinies un tev rūp ikkatra lieta, ko tu dari. Cilvēka daba ir tāda, ka nevari spēlēt paslēpes ar sevi un nevari mūžīgi izlikties. Melos tu sapīsies. (A.Irbe)
Es savā ģimenē zinu, ka man ir jābūt labam tētim, labam vīram, jo mani bērni to redzēs. Nebūs laimīgi tie bērni, kuri būs redzējuši dubultstandartus un paši vēlāk tos pārņems.
Paraksties arī Tu par dabisku ģimeni un par to, lai Latvijā bērniem būtu iespēja uzaugt ar mammu un tēti! Ienāc – PARAKSTIES ŠEIT
Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt rakstīt: ZIEDOT
