Rīgas Domes deputāts, mācītājs Ainars Baštiks, kurš ir pirmais un arī vienīgais bērnu un ģimenes lietu ministrs, kāds Latvijā bijis, uzsver, ka tieši tāpat kā gravitācijas likums nav izmaināms, tāpat arī dabiskā cilvēces attīstība nav aizstājama ar iedomu surogātmodeļiem. Ģimene ir labākā vieta bērna izaugsmei. Sagaidot savu 35 kalpošanas jubilejas gadu, Ainars Baštiks atzīst, ka īpaši interesantas sajūtas bija brīdī, kad pie viņa atnāca pāris, kurš vēlas tikt salaulāts un līgava pastāstījusi, ka tieši viņš kā mācītājs reiz salaulājis viņas vecākus. Gan kalpošanas gadi draudzē ir bijuši bagāti, gan darbošanās politikā ir nesusi daudz pozitīvu pārmaiņu sabiedrībai. Par tām arī šajā sarunā vairāk runāsim un arī noskaidrosim, kāds bija laiks un apstākļi, kad Satversmē tika nostiprināts laulības jēdziens.

Klausies šo sarunu arī mūsu Spotify kanālā!

Daudzi jūsu vārdu saista ar šo kādreiz ieņemto ministra amatu Bērnu un ģimenes lietu ministrijā. Ar ko šodien piepildīta jūsu darba diena un kas ir jūsu rūpju lokā?

Parasti jau saka, kad cilvēks būs pensijā, tad viņam būs vairāk laika. Par sevi gan tā nevaru teikt, jo, lai gan esmu pensijā, joprojām kalpoju Mateja baptistu draudzē kā viens no mācītājiem. Esmu tur jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Esmu arī Rīgas Domes deputāts. Tur darbojos divās komisijās – Sociālajā un Mājokļu un vides komisijā, kā arī daudz dažādās apakškomitejās. Tas aizņem noteiktu laiku katru dienu. Šogad Lieldienās apritēja vienpadsmit gadi, kopš Rīgas rātsnamā izveidojām kapelu, un visus šos gadus esmu bijis atbildīgs par to. Tas nozīmē, ka es katrreiz sarunāju mācītāju, kas kalpos, izrakstu caurlaides, ja kāds no malas grib apmeklēt dievkalpojumu.

Kas var apmeklēt šos dievkalpojumus Rātsnamā?

Jebkurš interesents var nākt. Mums katru otrdienu pusdeviņos ir svētbrīdis. Interesanti, ka Covid laikā, kad visas domes un komiteju sēdes notika attālināti, mēs, ievērojot baznīcām noteiktos ierobežojumus, varējām noturēt tur svētbrīžus. Vienīgais, kas Rīgas Domes sēžu zālē tajā laikā notika, bija svētbrīži. Uz šiem svētbrīžiem no malas parasti nāk kādi trīs, četri cilvēki. Protams, arī paši deputāti un darbinieki.  Kapela ir atvērta katru dienu brīvi jebkuram cilvēkam. Rīgas Domes centrālajā mājaslapā ir arī informācija par šo Rātsnama kapelu un to, kas sludinās nākošajā otrdienā. Rīgā ir apmēram simts dažādu konfesiju draudzes, un mēs cenšamies, lai katra konfesija vairāk vai mazāk tiktu pārstāvēta. Neesmu dzirdējis, ka, piemēram Saeimā, būtu kāds pareizticīgais garīdznieks, bet uz kapelu nāk pareizticīgais garīdznieks.

Bērnu un ģimenes lietu ministriju likvidēja 2009. gadā.  Trīspadsmit gadus mums Latvijā tās vairs nav. Kas toreiz notika?

2008.gadā sākās lielā ekonomiskā krīze, kurā visu sašaurināja, optimizēja un apvienoja. Toreiz ministriju skaitu samazināja un ierēdņus atlaida, un, kā jau tas vienmēr notiek – ja valstī vajag taupīt naudu un resursus, tad to vienmēr dara uz vienkāršo cilvēku rēķina. Kas gan var būt vienkāršāk? Lai cilvēki tiek galā paši. Šo ministriju iekļāva Labklājības, Tieslietu un vēl kādu ministriju sastāvos.

Ieskatījos toreizējā Bērnu un ģimenes lietu ministrijas nolikumā. Pirmais punkts liecināja, ka šī ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde bērnu tiesību aizsardzības, jaunatnes, bērnu un ģimenes tiesību un sabiedrības integrācijas jomā. Patiesībā tik fundamentālas lietas sabiedrības attīstībai, vai ne?

Iepazīstoties ar citu valstu pieredzi, redzam, ka vairāk vai mazāk bērnu tiesību, ģimeņu, jauniešu lietas citās Eiropas valstīs ir atsevišķu  institūciju pārziņā. Neapšaubāmi, nākotni nosaka bērnu, jauniešu, ģimeņu politika. Mums vairāk ir tā, ka Labklājības ministrija rūpējas par pensionāriem,  bezdarbniekiem, nodarbinātību, bet par ģimenēm un bērniem tā nosacīti. Ir pabalsti, tomēr nevaram visi teikt, ka jūtam atbalsta plecu ģimenēm ar bērniem. Es kādā konferencē Vācijā, runājot par Eiropas nākotni un demogrāfisko situāciju, teicu, ja vecākiem parlamenta vēlēšanās dotu tik balsu, cik viņiem ir bērnu, tad valsts un pašvaldību politika radikāli mainītos par labu ģimenēm ar bērniem. Pašreiz visi vairāk vai mazāk orientējas uz pensionāriem, jo viņi ir aktīvākie vēlētāji, bet vecākiem ir atbildība par saviem bērniem vismaz līdz astoņpadsmit gadiem un dažkārt pat ilgāk. Ja vecākiem ir atbildība par bērniem, tad kāpēc nepiešķirt tiem tiesības balsot par katru bērnu. Tad mēs redzētu, kā politiķi rēķinātos ar ģimenēm.

Jūs teicāt, ka oficiālais iemesls ministrijas likvidācijai bija 2008. gada krīze. Krīze beidzās, mēs to visi pārdzīvojām, tomēr šādu ministriju neatjaunoja. Vien Labklājības ministrijā ir Bērnu un ģimenes politikas  departaments. Kā jūs šodien vērtējat, kas bija tā laika būtiskākais, kas tika paveikts un par ko iestājāties kā ministrs?

Par to domājot ir divejādas sajūtas. Parasti saka, ka cilvēki, ja nezin, ko darīt nākotnē, runā par pagātni. To var ievērot, jo kad cilvēks kļūst vecāks, viņš vairāk runā par pagātni. No otras puses, es tiešām nekautrējos par to, ko izdevās panākt, jo daudzas no tām lietām, ko mēs sākām, joprojām turpinās. Tad, kad 2002. gada beigās šo ministriju sāka izveidot, protams, bija arī ļoti lieli skeptiķi un pretinieki, tomēr ar gadiem viņi sāka respektēt un pat cienīt un aizstāvēt to darbu, ko mēs darījām. Mans pirmais priekšlikums, ar ko nācu, bija – preses kioskos un preses izplatīšanas vietās aizklāt pornogrāfiskos vai seksuāla satura izdevumus. Tas izsauca zināmu rezonansi. Mūs sāka saukāt par melnsvārčiem, bet to likumu mēs pieņēmām un no tā laika atklāta pornogrāfija vai izlaidība nekur vairs nebija.

Mans princips bija tāds, ka es katru nedēļu tikos ar ļoti daudziem nevalstisko organizāciju pārstāvjiem un profesionāļiem, lai saprastu, kādas ir galvenās problēmas ģimeņu, bērnu jomā. Ļoti drīz izkristalizējās pamatproblēmas, kuras mēs soli pa solim sākām risināt. Daudz kas iespējams izdevās tāpēc, ka ministrija bija jauna un ierēdņi bija jauni ar dedzību un vēlēšanos kaut ko izdarīt, nevis tikai pavadīt laiku un saņemt algu. (A.Baštiks)

Viena lieta, kas joprojām strādā, ir alimentu jeb uzturlīdzekļu garantiju fonds. Bija ārkārtīgi liela problēma, ka šķirtajās ģimenēs pārsvarā šķirtie vīri nemaksāja alimentus – uzturlīdzekļus. Sievietes palika vienas ar bērniem ļoti smagās situācijās. Mēs papētījām citu valstu pieredzi un iespējamo īstenojām. Joprojām uzturlīdzekļu nemaksātāji ir miljoniem eiro parādā valstij, bet valsts viņu vietā maksā. Tas ļoti palīdz mammām, šķirtajām sievām kaut kā tos galus savilkt kopā. Tas negāja viegli, bet tas izdevās. Problēma arī bija, ka karš jau vairāk kā piecdesmit sešdesmit gadus bija beidzies, bet mums vēl arvien bija bērnu nami. Pastāvēja uzskats, ka bērnam bez vecākiem  nevar būt nekas labāks par dzīvi bērnunamā, jo viņš tur ir apgādāts. Pamazām izdevās cilvēkus pārliecināt par to, ka bērnam vislabākā vide ir ģimenē. Ja tā nevar būt bioloģiskā ģimene, tad tā var būt audžuģimene vai aizbildņu ģimene, vai kāda cita forma, kas ir pietuvināta ģimenei. Tad mēs sākām šo pārveidošanu no bērnunamiem uz ģimenisku aprūpi. Mums negāja viegli, bet mēs radikāli palielinājām atbalstu audžuģimenēm un vietējai adopcijai. Ja vietējā ģimene adoptēja bērniņu, mēs piešķīrām vienreizēju  1000 latu pabalstu, lai var nopirkt nepieciešamās lietas un uzsākt dzīvi ģimenē. Tas deva rezultātus. Ja sākumā bija septiņas audžuģimenes, tad pēc gadiem bija jau četri simti un vairāk.  Mēs veidojām atbalsta sistēmu ar dažādiem semināriem, kursiem pa reģioniem, lai tās ģimenes nepaliek vienas. Arī tā sistēma joprojām darbojas, tik ir jāpilnveido un jāuzlabo.

Vēl viena dramatiska problēma bija demogrāfija un dzimstība. Ja 1987.- 1988. gadā  Latvijā dzima pāri par 42000 bērni gadā, tad deviņdesmito gadu mijā šis rādītājs bija 18000. Kritums bija dramatisks. Tad mēs izveidojām tā saucamo ‘’māmiņu algu’’.  Igaunijā šis pabalsts jau bija ieviests. Es uzaicināju Igaunijas ministru uz Rīgu un sarunā ar viņu sapratu, ka mums Latvijā taču naudas ir pat vairāk, nekā viņiem Igaunijā, tomēr tā aiziet daudz kur, tikai ne palīdzībai ģimenēm un bērniem.

Toreiz minimālā alga bija 80 lati mēnesī. Tad, kad mēs sākām šo lietu kustināt, man likās, ka ideāli būtu, ja līdz bērna gada vai pusotra gada vecumam mātei varētu maksāt šo minimālo algu. Parādīju toreiz premjerministram Einaram Repšem visus ciparus, cik cilvēku Latvijā ir dzimuši, cik miruši kopš kara laika un to milzīgo starpību, kā mēs esam iekrituši. Mēs sākām par šo lietu runāt, arī politiķis Ainars Šlesers šo ļoti atbalstīja. No 2005. gada 1. janvāra, bet faktiski nedaudz agrāk, sāka maksāt 70% no algas pēc bērniņa piedzimšanas, kas bija revolucionāri. (A.Baštiks)

Ja mēs skatītos no 2004., 2005.-2006. gada dzimstību, tad katru gadu par kādiem 7%, varbūt pat vairāk, tā pieauga. Tad, kad sākās 2008. gada krīze un pabalstus ‘’apgrieza’’, tad trakākais jau nebija pabalsta samazinājums naudas izteiksmē, bet uzticības zaudējums valstij. Valsts rīkojās pretēji ģimenes interesēm. Atceros, ka mēs vēl pieņēmām apmaksātas brīvpusdienas pirmajai klasei, pieņēmām arī Jaunatnes likumu, izveidojām fondu, atbalsta sistēmu rotaļu laukumu izveidei visā Latvijā. Tur varēja piedalīties konkursā un bija interesanti, ka mēs izveidojām rotaļu vai sporta laukumu un pašvaldība pēc tam jautāja, kā tas tā var būt, ka var uzvarēt konkursā, nebūdami konkrētā partijā. Es atbildēju ar pretjautājumu, vai bērni Latvijā tiek dalīti pēc partijas piederības? Bija lietas, kas izdevās un kas joprojām turpinās.

Tas būtu utopiski cerēt, ka kādā jaukā dienā šāda ministrija tiek reanimēta?

Tā var nebūt pat ministrija, bet ir svarīgi, lai tiek risināti jautājumi. Es zinu, ka šobrīd par šiem jautājumiem visvairāk iestājas premjerministra padomnieks Imants Parādnieks. Viņš cīnās, ir panācis, ka ar šo gadu ģimenes valsts pabalsti ir pieauguši. Skaidrs, ka viss ir atkarīgs no tā, kas ir valdības un parlamenta prioritāte. Ja mēs skatītos valsts pastāvēšanas mērķi ilgtermiņā, tad redzētu, ka, ja nav ģimenes un bērnu, tad valsts nākotne ir apdraudēta.

Nelaime ir, ka politiķi parlamentā domā īstermiņā – pirms vēlēšanām indeksēt pensijas, palielināt kaut kādus pabalstus, lai atkal tiktu ievēlēti, bet viņi ļoti reti kaut ko dara ar skaidru nākotnes vīziju, kas nostiprinātu valsts skaitlisko sastāvu, nostiprinātu drošību un pārliecību, ka šī ir vislabākā vieta ģimenēm un ka nav jābrauc un jāemigrē tik milzīgā skaitā. Tādi jautājumi maz tiek uzstādīti  un risināti. (A.Baštiks)

Es domāju, viss ir atkarīgs no mērķiem, ko gribam sasniegt, jo līdzekļus, kā to izdarīt, mēs atrastu.

Šobrīd, runājot par nepieciešamību nostiprināt ģimenes jēdzienu Satversmē, mēs nereti atsaucam atmiņā laiku – 2005. gadu, kad Satversmē tika nostiprināts laulības jēdziens. Tika grozīts Satversmes 110. pants, definējot laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti. Kā toreiz viss notika?

Īstenībā jau nebija tik vienkārši, tomēr tas bija apliecinājums, ka, ja tev ir skaidra pārliecība, vīzija un Dieva palīdzība, tad var daudzas lietas izdarīt. Mēs toreiz parlamentā no “Latvijas pirmās partijas” bijām tikai desmit! Lai panāktu grozījumus Satversmē, vajadzēja, lai par tiem nobalso divas trešdaļas, tas nozīmēja, ka no simts deputātiem vajadzēja ap septiņdesmit deputātu atbalstu likuma pieņemšanai. Mēs bijām desmit. Tas parāda, ka, ja tev ir skaidra ideja vai mērķis, par kuru tu gribētu iestāties, lai tas īstenotos, nav cita ceļa, kā piedalīties vēlēšanās kādā partijā un savu ideju mēģināt realizēt.

Protams, nevajag rīkoties tā, kā Bordāna ‘’konservatīvie’’ šobrīd, kas ir vislielākie liekuļi, kādi vispār ir redzēti. Kas ieraksta programmā vienu, bet reāli dara pilnīgi pretējo. 2005. gadā, kad izvirzījām šo jautājumu, lai nostiprinātu laulību starp vīrieti un sievieti, arī toreiz visās partijās bija gan atbalstītāji, gan pretinieki. Tomēr izdevās toreiz tos pārliecināt. Balsojumā dabūjām divas trešdaļas balsu. (A.Baštiks)

Es atceros, tajā dienā prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai vajadzēja parakstīt šo likumu. Notika sazināšanās ar prezidentes biroju un tas jautājums faktiski par mata tiesu bija no neveiksmes, jo uz prezidenti tika izdarīts milzu spiediens, lai  šo likumu neizsludinātu. Tikai pašā vakarā, kad mūsu partija piedraudēja ar referendumu, un atceramies, ka toreiz vēl nebija uzlikta šī nedemokrātiskā norma – 150 000 parakstu referenduma ierosināšanai, beigās prezidente parakstīja un grozījumi Satversmē stājās spēkā. Vēlāk, kad dažādās starptautiskās konferencēs stāstīju, ka mums Satversmē ir tāda norma, man teica, ka tas nevar būt. Bet mums bija un tas tikai parādīja to, ka arī tad, ja tev nav vairākums, parlamentā, bet ja tomēr tu tur esi, tad tu vari runāt ar cilvēkiem, pārliecināt, pamatot šo vajadzību, tad beigās tas rezultāts ir brīnumains un laicīgā ziņā nerealizējams.

Kāpēc vispār ķērāties toreiz klāt laulības jēdzienam, kas bija galvenā ierosme?

Tas, ko šobrīd atrodam šajā Civilās savienības likumprojektā, jau nekad nekur nav pazudis, kopš mēs iestājāmies Eiropas Savienībā. Es atceros, kādā 2007. vai 2008. gadā, kad strādāju Saeimas sociālo lietu komisijā, atnesa tādu ierosinājumu, ka dzimuma maiņai nav nepieciešama fiziska iejaukšanās, bet, ja  cilvēks, būdams sieviete, iedomājas, ka ir vīrietis, tad pietiek ar viņa iedomām. Mēs, deputāti, toreiz lasījām šo ierosinājumu un nesapratām, vai tas nav kāds 1. aprīļa joks. Kā tas vispār ir iespējams? Pagāja gadi, un mēs redzam, kas tagad notiek.  Vīrietis ieiet sieviešu tualetē un saka – es esmu sieviete, ko jūs uztraucaties! Ik pa brīdim jau toreiz šādi  liberāli likumdošanas ierosinājumi, pretēji dabiskai ģimenei, parādījās. Es domāju, ka tā bija Dieva providence vai pamudinājums, jau laicīgi nostiprināt Satversmē laulības jēdzienu. Šodien tas būtu nereāli!

Jūs bijāt desmit un panācāt septiņdesmit deputātu balsojumu par. Kas bija galvenais uzstādījums un vēstījums, kas pārliecināja parlamentā?

Viens no tiem bija, ka arī tas, ka mēs kā tauta izmirstam un ka mums jādara viss, lai nostiprinātu mūsu nācijas eksistenci. Lai mēs galu galā nepazustu, nav cita ceļa, kā bērnu dzimšana laulībā starp diviem cilvēkiem – vīrieti un sievieti, kurus atbalsta valsts, kamēr bērni izaug. Ir skaidrs, ka katrs bērns Latvijā ir vislielākā vērtība. Ja mēs to nesaprotam vai neatbalstām, tad tā ir īstermiņa politika. Atbalstot dažādas citas savienības vai pseidolaulības,  mēs jau tās varam nosaukt dažādi, realitātē tās ir imitācija. Mēs nemēdzam dāvināt plastmasas ziedus, bet gribam legalizēt it kā šādu laulību. Kā var diviem viena dzimuma cilvēkiem dzimt bērni vai kā viena dzimuma cilvēki var nodrošināt pilnvērtīgu bērna attīstību?

Amerikāņu zinātnieks Hroms ir atzinis, ka bērna pilnvērtīgai attīstībai vajadzīgs gan tēvs, gan māte. Māte dod bērnam beznosacījuma jeb agapes mīlestību. Viņa mīl bērnu neatkarīgi no tā, kā viņš uzvedas un ko viņš dara. Tēvs savu bērnu mīl  vairāk ar tādu pragmatisku mīlestību. Citiem vārdiem sakot, ar disciplinējošu mīlestību – ja tu to paveiksi vai izpildīsi, atbildīgi rīkosies, tad saņemsi uzslavu vai tamlīdzīgi.  Zinātne to ir pierādījusi. (A.Baštiks)

Salīdzinot  bērnus bāreņus un ģimenē augušos, ir redzamas ļoti dramatiskas atšķirības.  Domāt, ka mēs varam aizstāt tēvu un māti ar kaut ko citu, ir mākslīga un nedabiska rīcība. Var jau mēģināt, bet rezultāts nebūs īsts, patiess. Materiālajā pasaulē ir likumi, kas pastāv neatkarīgi no cilvēka vēlmēm. Mēs jau varam pateikt, ka mēs negribam atzīt gravitācijas likumu, ka tam neticam un ka tas nav vajadzīgs. Tomēr tāpēc vien gaisā uzsviests akmens tur nepaliks, bet kritīs lejup, neatkarīgi no manas teorijas. Ir arī garīgie un Dieva likumi, un pat ja apgalvojam, ka tas šodien nav aktuāli un mēs darīsim citādi, tomēr cita ceļa cilvēces attīstībai nav, tikai tas, ko Dievs ir nolicis.

Jūs toreiz saņēmāt lielu kritiku no kādām Eiropas Savienības valstīm?

Agri vai vēlu jau ir skaidrs, kas ir kas. Bija organizācijas vai vēstnieki, kas vairs nesadarbojās vai attieksme bija rezervēta. Bet oficiālā līmenī ar rakstiskiem pārmetumiem – nē, vien kādi epiteti kā ‘’postsovjetiski’’ vai ‘’atpalikuši’’ jau šur tur parādījās.  Es dažreiz konferencēs esmu strīdējies ar Eiropas politiķiem liberāļiem, vai viņi apzinās, ka,  atbalstot pieaugušo dažādību, mēs ierobežojam bērnu tiesības un labākās  intereses? Viņi tad sāk izraut no konteksta domas un vārdus par vardarbību ģimenē, sāk to saasināt, lai parādītu, cik traki ir ģimenē, kādas lietas notiek laulībā un cik mīloši ir viendzimuma partneri… Mums ir jāsaprot, ka ne tik daudz ir atkarīgs no kaut kādas viendzimuma pāru kustības. Būtībā liberālā politika ir daudz dziļāka. Uzstādījums, ka ģimenēm ir jānodrošina bērnu pieskatīšana jeb aprūpe ārpus ģimenes,  no trīs, tad no pusotra gada vecuma, lai sieviete ātrāk varētu atgriezties darbā, sākumā var likties labs, bet beigās jau redzam, ka tiek darīts viss, lai mūsu bērnus audzinātu visi, tikai ne vecāki! Aiz it kā labajiem nodomiem paslēpts tas, ka tu kā vecāks arvien mazāk spēj atbildēt un audzināt savus bērnus.

Nākotnē ir izšķiršanās par to, vai vecākiem ir tiesības audzināt savus bērnus pēc savas pārliecības. Jau tiek rīkotas konferences, kurās runā par to, ka, ja vecāki  būs pret bērnu potēšanu, izvēlēsies mājmācību, jo viņiem ir  nepieņemama esošā izglītības sistēma, tad ‘’bērnu labākajās interesēs’’ valsts uzņemsies vecāku atbildību, pieļaujot iespēju  bērnus izņemt  no ģimenes. Cīņa faktiski notiek par to, vai tu vari audzināt savus bērnus vai arī to darīs kāds cits, lai izveidotu šodienas ideologiem vēlamo cilvēku. (A.Baštiks)

Tomēr visgrūtāk ir strādāt ar cilvēkiem, kas ir liekulīgi, piemēram, tādi kā Bordāns un ‘’Konservatīvie’’.  Viņi tik skaisti ieraksta savā partijas programmā, ka viņi kā vienīgo ģimenes modeli atzīst vīrieti un sievieti laulībā, bet rīkojas pilnīgi pretēji. Tad kā šādiem cilvēkiem var ticēt?! Ir skaidrs, ka viņi savu politiku balstīs uz meliem.  Ja mēs tādus politiķus ievēlam, uz tādiem liekam cerības, tad ir skaidrs, ka valstij nav nākotnes.

Ko jūs personīgi sakāt par šo iniciatīvu ģimenes jēdziena nostiprināšanai Satvesmē?

Jūs esat malači! Ja sabiedriska organizācija var tik īsā un saspringtā laikā izveidot informēšanas, skaidrošanas, atbalsta sistēmu, es domāju, ka tas ir svētīgi. Protams, mūsu valstī ļoti nedemokrātisks ir šis ierobežojums par referendumiem. Mēs sevi afišējam kā demokrātisku sabiedrību, tai pašā laikā neļaujam sabiedrībai savas tiesības īstenot, nosakot tik lielu nepieciešamo atbalstu referenduma ierosināšanai.

Arī tas parakstu daudzums, kas ir savākts uz šodienu, liecina, ka liela tautas daļa atbalsta veselīgu, kristīgajā vērtību sistēmā balstītu ģimenes jēdzienu. (A.Baštiks)

Gan Asociācija “Ģimene”, gan draudzes mudina runāt un aktualizēt, lai stiprinātu ģimeni. Attīstība ir tur, kur ir īsts, kur ir zaļš, kur ir dzīvs!

Materiāls tapis sadarbībā ar Latvijas Kristīgo radio un raidījumu “Balso par ģimeni”. Paldies materiāla tapšanā arī Ilgai Bēmei!

Ja vēlies parakstīties par šajā sarunā minētajiem Satversmes grozījumiem par ģimenes jēdziena nostiprināšanu, dodies uz latvija.lv/pv

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT