“Mūsu fundamentālā un pašsaprotamā runas un ticības brīvība ir tā, kas, lai arī to deklarē visas Eiropas Parlamenta septiņas partiju grupas, tomēr saņem vislielāko triecienu,” norāda Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja Elīna Treija. Tiekamies ar viņu, lai vairāk uzzinātu gūtajām atziņām pēc dalības Ģimeņu kongresā, kas norisinājās septembra vidū Horvātijā.

Kongresu organizēja Horvātijas Eiroparlamenta deputāts L.Ilčičs un Eiropas Konservatīvo un reformistu partija, kas ir viena no septiņām Eiroparlamenta partiju grupām, un tās sastāvā ir turpat 150 deputāti no dažādām Eiropas valstīm. Nemainīgs palicis viens no šīs partijas politiskajiem uzstādījumiem – tradicionālā jeb dabiskā ģimene (natural family)  ir sabiedrības stūrakmens un tās vērtības ir jāaizstāv un jānes Eiropā. Līdzās daudziem Eiroparlamenta deputātiem, zinātniekiem, mākslas jomu pārstāvjiem, kā arī uzņēmējiem un pārstāvjiem no ASV, E.Treija pārstāvēja Latviju un bija viena no demogrāfijas diskusiju paneļa lektorēm.

Konservatīvie laimīgi klusē

Biedrības valdes priekšsēdētāja piekrīt, ka mēs Latvijā mediju telpā daudz nedzirdam par konservatīvo ideju aizstāvību ne pašmāju, ne ārvalstu kontekstā. Piemēram, vai kādi Latvijas mediji atspoguļoja to, ka nupat septembra vidū Kanādā jaunizveidotā vecāku kustība “One million for children” izgāja ielās, lai protestētu pret izkropļoto izglītības saturu? E.Treija to nosauc par patiešām aktualitāti, jo “parasti konservatīvais cilvēks neiet ielās un nebļaustās.”

“Viņam ir ģimene, pienākumi un viņš ir aizņemts. Patiesībā konservativs cilvēks ir laimīgs un pašpietiekams, bet tie, kas tādi nav, meklē apmierinājumu, izaicinot morāles un ētiskās robežas, pieprasot pārējās sabiedrības atzinību tam, turklāt meklējot vainu citos, ka nespēj pašrealizēties.

Konservatīvais ilgi klusē un ir ļoti pacietīgs, bet, manuprāt, mēs, šādi klusējot, Latvijā varam arī daudz pazaudēt,” brīdina E.Treija.

Latvija citiem kā piemērs

Kongresā Latvijas pārstāvei bija iespēja dalīties par demogrāfijas atbalsta instrumentiem, kādi darbojas jau gadiem Latvijā. E.Treija secina – “mēs Latvijā esam pat ļoti gājuši uz priekšu ar šiem atbalsta instrumentiem, Eiropa ir daudz iepalikusi.”

“Ja runājam par demogrāfiju un dzimstību, tad tāda atbalsta pakete, kāda ir mums, nav nekur. Daudzi apbrīno mūsu 19 mēnešu vecāku kopšanas pabalstu pēc bērna piedzimšanas, kas ir atkarīgs no taviem iepriekšējiem ienākumiem, apmaksāto darbnespējas lapu no bērna slimošanas pirmās dienas, kas balstīta uz vidējo izpeļņu, bērnudārzu pieejamību no pusotra gada. Latvijā esam aizgājuši daudz pa priekšu un patiesībā varam būt par paraugu un piemēru citām valstīm. Es iepazinos ar Lielbritānijas parlamenta pārstāvi, kas bija ļoti ieinteresēta mūsu tautas ataudzes stratēģijā un konceptuālajos 10 soļos, kas jāveic, lai pilnā ciklā radītu atbalstu bērna radīšanai un audzināšanai. Pie tiem nonācām jau 2018. gadā, izstrādājot programmu “Māras solis”, kurā visi nepieciešamie pasākumi tika uzskaitīti. Tostarp soļi, kas jāīsteno vēl pirms grūtniecības, tālāk grūtniecībā, pirmskolas gadi, tai skaitā ģimenēm draudzīgās pašvaldības un darba vietas un citi faktori,” klāsta apvienības vadītāja.

Ģimene tika aplūkota dažādās platformās

Horvātijas kongresā visi diskusiju paneļi fokusējās uz ģimenes vērtību dzīvotspēju un redzamību sabiedrībā. Piemēram, panelī “Ģimene un kultūra” tika spriests par to, kā mūsdienīgā kultūra nes vai nenes ģimeniskās vērtības un kā mākslas un kultūras vidē ienāk strauji “transkultūra”, kura izslēdz visu tradicionālo un dabisko.

“Daudzos līmeņos tika diskutēts par seksuālo izglītību, kas reāli jāfiltrē un domapmaiņā viedokļi sadalījās – vieni ir par to, ka tā ir jāignorē un jāveicina alternatīvā izglītība, piemēram, mājmācība, otri aizstāv to, ka valstī ir jābūt vienotiem seksuālās izglītības un veselības pratības standartiem un par to jācīnās. Problēma ar pārprastu skolas lomu bērnu seksuālajā izglītošanā pastāv visās valstīs! Amerikāņi un briti kā anglosakšu zemju pieejas pārstāvji izvēlas skriet prom uz mājmācību, jo viņu publiskās skolas nav apmierinošā kvalitātē un vecākiem ir visai augsts līdzfinansējums, tāpēc viņi atrod iespēju privātskolās vai mācībām mājās,” skaidro E.Treija, salīdzinot, ka mēs Eiropā “izvēlamies cīnīties par vecāku uzskatiem atbilstošu pamatsaturu, ko jānodrošina valstij.”

Augstskolas kļūst arvien kreisākas

Diskusiju panelī “Ģimene un izglītība” viens no galvenajiem secinājumiem – ir ievērojami mainījušies mācību spēki, ne tikai programmas. Latvijas pārstāve uzskata, ka viskritiskākais ir tas, ka mācību spēki ir mainījušies augstskolu līmenī.

“Visas Eiropas augstākās izglītības iestādes, kas ražo pedagogus un profesorus, kļūst arvien kreisākas un sociālistiskākas. Tur jāskatās, vai neesam iedevuši pārāk lielas autonomijas valsts apmaksātai izglītībai, tai skaitā augstākās izglītības iestādēm. Atceros, ka laikā, kad es biju parlamentā no 2011.-2014. gadam, bija milzīgs spiediens no augstskolu puses ar prasībām dot tām neierobežotu autonomiju. Lai arī virspusēji liekas, ka esam palaiduši vaļā tikai kontroli pār administratīvajiem procesiem un līdzekļu pārvaldi (piem., diskutablo augstskolu padomju lomu un izmaksām pret rūkošo studentu skaitu), daudz nopietnāk jāvērtē izglītības programmu saturs, lai nešķiežam valsts budžeta naudu pseido-zinātnē, un tas, cik objektīvi pasniedzam zināšanas studentiem, minimizējot pašu pasniedzēju subjektīvā viedokļa uzspiešanu.

Līdzīgi jāvērtē arī procesi sabiedriskajos medijos, cik efektīvi tajos ir nodrošināta žurnālistu, redaktoru konkurence, rotācija, viedokļu un notikumu daudzveidības sabalansēta atspoguļošana. Objektīvs sabiedriskais medijs ir demokrātijas garants,” uzsver E.Treija.

Par ģimeni jārunā vēl plašāk

“Baznīca nedrīkst būt vienīgā, kas nes mums visiem tik svarīgās ģimeniskās vērtības,” viens no Ģimeņu kongresā iegūtajiem secinājumiem.

E.Treija pārliecināta –  arī politikā jāatrod jauni piemēri, kas var šīs vērtības nest un paralēli baznīcai iestāties. Nevienam nav noslēpums, cik Eiropa šodien kļuvusi sekulāra. “Liela sabiedrības daļa deklarē, ka ir ateistiska un nepieder nevienai reliģijai. Latvijā oficiāli 35% ir ateisti, bet 65% pieder kādām reliģijām, tomēr zinām, ka ne visi no tiem ir reliģijas praktizētāji savā ikdienā. Ja mēs atstāsim ģimenes vērtību aizstāvību tikai baznīcai, mēs rezultātā daudzus cilvēkus pazaudēsim,” uzskata E.Treija. Tas esot liels izaicinājums politiķiem, jo, lai arī ir daļa, kas grib šīs vērtības nest, politikā svarīgs ir arī elektorāta uzticība. Diemžēl visā Eiropā, ne tikai Latvijā, pastāv problēma, ka tos, kas iestājas par ģimeni, “sasien kopā” ar putinistiem, prokrievisko vērtību vai radikālās kristietības paudējiem.

“Mums tātad ir jāmeklē citi paraugi, kas arī ir gatavi iet iekšā politikā, es tos sauktu par ideju vēstniekiem. Vēl bez baznīcas ir jābūt citiem ģimenes vērtību vēstītājiem. Kā piemēru varu minēt šo EP deputātu no Horvātijas – L.Ilčiču, kas pēc profesijas bija vēstures skolotājs un profesionāls vijolnieks. Būdams kristietis, viņš saprata, ka viņam sev būtiskās vērtības ir jānes Eiropas Parlamentā. Viņš arī tika pie šīs iespējas.”

Gatavojoties EP vēlēšanām

E.Treija velta arī kritiku to politiķu virzienā, kuri sākotnēji  uzsvēruši, ka savā darbībā aizstāvēs ģimenes vērtības. “Vēlāk, kā redzam, vairāki politiķi patiesībā pat pieviļ, jo savā darbībā īsti nav cīnījušies par to, lai arī apgalvoja, ka iestāsies. Kad mēs meklējam, kur tad vēlāk ir partijas iniciatīvas vai kādas realizētas kampaņas, redzam, ka to nav, vien teikums mājaslapās, ka atbalsta tradicionālas ģimenes. Pietrūkst reālas darbības.”

Šobrīd Eiroparlamentā konservatīvo vērtību un ideju nesēji zaudē, jo skaitliski arī šai Eiropas Konservatīvo un reformistu partijai ir tikai 150 deputāti iepretim 705 deputātiem visā Eiroparlamentā. “Ir pa atsevišķiem ģimenes atbalstītājiem citās partiju grupās, bet lielākais vairums partiju iestājas par kreisām un pat ļoti kreisi liberālām idejām. Sabiedroto mums ir maz.

Tāpēc mans aicinājums, tuvojoties Eiroparlamenta vēlēšanām, kas būs jau nākošgad, brīdī, kad vērtējam politiķus, noteikti prasām, pie kuras lielo partiju grupas viņi piederēs. (E.Treija)

Tas ir ļoti būtiski, jo runāt katrs var daudz ko, bet svarīga ir viņa aizmugure un sabiedrotie, ar ko kopā nest idejas Eiropas līmenī. Mums Latvijā ir reāli jāgatavojas Eiroparlamenta vēlēšanām. Tas nozīmē – sagatavot augsni un kritērijus, kā vērtēt šos cilvēkus un to, kādu ideju vārdā šis eiroparlamentārietis strādās.