Pēdējās desmitgades dzimstības līkne attīstītākajās valstīs liek meklēt atbildes, kāpēc vecāki izvēlas par labu mazam bērnu skaitam. Pēc likumdošanas, daudzbērnu ģimene Latvijā ir tad, ja tajā ir trīs vismaz viena vecāka bērni. Ja gadās mums dzirdēt par kādu ģimeni, kurā aug septiņi, astoņi un vairāk bērni, tad kāds neviltoti to apbrīno, bet citi ir neizpratnē – kamdēļ gan tik daudz bērnus… Senākos laikos lielās ģimenes bija ierasts modelis sabiedrībā. Šodien Latvijā viens no pamatotākajiem uztraukumiem ir tās graujoši zemā demogrāfija. Kas būtu vajadzīgs no valsts un sabiedrības puses, lai starp mums būtu vairāk daudzbērnu ģimenes? Vai mūs vada arī kādi stereotipi? Piedāvājam jums “Spēka grāmatas” autora, trenera un divu meitu tēva Kaspara Zlidņa sarunu ar Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienības pārstāvi Elīnu Treiju.

Kaspars: Vispirms jāsaka paldies jūsu ģimeņu apvienībai par sasniegto līdzšinējā atbalsta programmās, piemēram, par izcīnītajiem bonusiem, ko sniedz Latvijas Goda ģimenes apliecība “3 + ģimenes karte”. Kāds ir šis atbalsta meklējumu ceļš?

Elīna: Mēs katru gadu pārdzīvojam par to, cik drastiski sarūk iedzīvotāju skaits. Tas liekas tik pašsaprotami, ka valsts vīriem ir jādomā, kā palielināt cilvēku skaitu ar dažādām atbalsta programmām. Ģimene ir valsts pamats. Latvijas daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienības vadītājs ir Leonīds Mucenieks, kas šo kustību aizsāka pirms vairāk nekā 30 gadiem. Viņš izveidoja pirmo daudzbērnu ģimeņu biedrību un vēlāk pulcēja kopā citas šādas biedrības. Šobrīd apvienībā ir apvienojušās sešas patstāvīgas daudzbērnu ģimeņu organizācijas. Mēs ļoti priecātos, ja mums piepulcētos vēl citas daudzbērnu ģimeņu biedrības, jo tad visiem ir lielāka aizmugure.

Regulāri cenšamies būt sarunas partneri ar ģimenes politikas veidotājiem Latvijā. Un, jo esam lielāki, jo mums ir lielāks spēks. Pēdējais gads mums ir bijis īpaši aktīvs sadarbībās, esam strādājuši pie daudziem likumprojektiem un iniciatīvām.

Es personīgi ar Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienību un Leonīdu Mucenieku vairāk iepazinos laikā no 2011.-2014. gadam, kad biju Saeimas deputāte un kopā ar Imantu Parādnieku strādājām Demogrāfisko lietu apakškomisijā. Jau toreiz ieraudzīju, cik liela atdeve it visā ir Imantam Parādniekam, viņš burtiski dzīvoja ar visiem šiem ģimeņu atbalstošajiem jautājumiem. Daudz kas toreiz likās tik nereāli un nesasniedzami no tā, ko viņš gribēja iestrādāt valsts sistēmā kā atbalstu. Tieši viņa lielās darba spējas un ticība mūs visus uzrunāja, lai arī bijām no dažādām partijām. Viena no iniciatīvām, kas toreiz likās īpaši neticama, bija šī Latvijas Goda ģimenes apliecība “3 + Ģimenes karte”. Viņš šo ideju bija noskatījis kādā citā Eiropas valstī. Ātri sapratām, ka tai ir jākļūst valstiski uzturētai sistēmai. Pirmie, kas iesaistījās atbalstā bija privātā sektora uzņēmumi. Palēnām atbalsts palielinājās, piemēram, nozīmīgas ir šīs nekustamā īpašuma nodokļu atlaides.

Vai tiek pietiekami domāts par to, ko tu mini?

Patiesībā es šo taktiku nesaprotu. Īpaši to, kas notiek vadošajā “Vienotības” partijā. Ministru prezidents K. Kariņš ir Demogrāfisko lietu padomes vadītājs, un viņam, saskaņā ar Ministru kabineta (MK) noteikumiem, katru ceturksni būtu jāsasauc demogrāfisko lietu padome, kur piedalās vairākas ministrijas, sabiedrībā spēcīgas institūcijas. Visiem kopā tajā būtu jārunā, kā risināt šo katastrofālo demogrāfisko krīzi. Kopš Kariņš bija pirmos divus gadus savā amatā, viņš nevienu reizi šo Demogrāfisko lietu padomi nesasauca. Mēs kā daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienība, kas esam viens no šīs padomes locekļiem, vairākkārt rakstījām Kariņam, lai viņš beidzot sāk pildīt MK noteikumus un sasauc šo sapulci. Mēs visu laiku tikām ignorēti, līdz beidzot paši to izdarījām, balstoties uz nolikumu un MK noteikumiem par tiesībām sasaukt ārkārtas sapulci, ja to pieprasa vismaz pieci padomes locekļi. Šī gada janvārī izsūtījām vēstuli visiem padomes locekļiem un saņēmām lielu atbalstu, arī no ministrijas puses. Mēs piespiedām sasaukt šo sapulci, uz kuru Kariņš pat neieradās! Tāda ir attieksme. Esam gājuši arī uz Prezidenta pili runāt par problēmām un tur mums aizkadrā pateica, ka prezidents neķersies pie šiem jautājumiem, jo viņš nevar piedāvāt uzreiz nekādu iniciatīvu vai risinājumu, kas būtu sasniedzams īstermiņā. Mēs visi apzināmies, ka īslaicīgi šīs samilzušās problēmas mēs nevaram atrisināt, jo demogrāfijai inerce veidojas vismaz 30 gadu ieskrējienā. Tā iedzīvotāju skaita samazinājuma krīze, ko piedzīvojam šodien, lielā mērā ir 90. gados sākusies problēma. Toreiz, kad tika atgūta neatkarība, bija juku laiki un dzimstība kritās gandrīz divas reizes. Šobrīd 90. gadu laikā dzimušās sievietes ir reproduktīvajā vecumā un viņu ir divas reizes mazāk, nekā desmit gadus iepriekš. Jāņem vērā, ka daudzas ir arī aizbraukušas no Latvijas. Protams, uzreiz mēs nevaram neko panākt, bet tikai ar pastiprinātu pieaugošu atbalstu varam ietekmēt to, ka sievietes gribētu laist pasaulē vairāk bērnus. Pētījumi rāda, ka Latvijā gan sievietes, gan vīrieši grib vairāk nekā divus bērnus ģimenē. Ir jābūt atbalstam, lai cilvēki varētu atļauties tik bērnus, cik grib. Tā ir galvenā formula!

Vai tiešām ģimenei pirms bērnu plānošanas ir svarīgi, ko valsts par to domā un, kāds būs atbalsts? Vai tas dotu šo papildus motivāciju?

Protams, ka divi cilvēki satiekoties un nolemjot par labu bērniņam iepriekš neizpēta, vai valsts viņus atbalstīs. Tomēr pēc tam šim atbalstam ir milzīga nozīme. Kad mēs virzām kādu atbalsta iniciatīvu, kas Saeimā lēnām iet uz priekšu, uzreiz oponenti brūk virsū un saka – naudas pabalsts jau nerisina problēmu. Protams, ka nerisina, jo tas ir komplekss kopums. Šobrīd mēs strādājam pie šī viena, pēc tam risināsim citus jautājumus. Ir vismaz 30 nosacījumi, ar kuriem ir jāstrādā un ir sistēmiski jāstiprina, lai būtu pozitīvs rezultāts. Piemēram, manuprāt, numur viens ir šis mājokļa atbalsts. Tas patiešām ir smags jautājums. Mēs februārī rīkojām divu dienu forumu “Mājoklis – ģimenei ar bērniem”. Tajā uztaisījām nelielu pētījumu, kurā piedalījās 1000 ģimenes. Ieguvām secinājumu, ka divas trešdaļas no daudzbērnu ģimenēm, kas piedalījās pētījumā, dzīvo sev nepiederošā mājoklī.

Drošība ģimenei ir viens no galvenajiem apsvērumiem. Mans minētais fakts par dzimstības samazināšanos 90. gados norāda uz to, ka cilvēkiem ir svarīga drošība un stabilitāte. Kad viss toreiz norima, ģimenēs sāka atkal dzimt bērni, savukārt, tagad atkal mums ir jādomā par to, cik cilvēki droši jūtas.

Jā, varam jau teikt, ka bērnu skaits atkarīgs vairāk no Dieva, nevis valdības vīru pirksta, bet tomēr tas savā starpā ir saistīts. Mēs pieskārāmies jautājumam, cik svarīgi, lai valstij būtu turpinājums un, lai tajā dzimtu bērni, bet cik svarīgi, tavuprāt, ir pašam cilvēkam iespēja turpināt savu dzimtu?

Katram tā ir individuāla sajūta, bet lielākoties mums ir šī vēlme atstāt aiz sevis labos darbus, tostarp, dzimtas un sevis turpinājumu. Man liekas, ka tā sajūta par sevis turpinājumu pienāk katram agrāk vai vēlāk.

Parunāsim mazliet par stereotipiem. Varu atklāt, ka man viens no stereotipiem, kurā dzīvoju, bija par to, ka man nevajag precēties. Bija labi mums dzīvt vienkārši kā draugiem. Tomēr pienāca brīdis, kad sapratām, ka gribas nostiprināt to kopību un, kad piedzimst bērni, lai nav tā, ka skaties uz otru cilvēku kā svešinieku. Tagad es uzskatu, ka drosmīgs ir vīrieša solis paņemt aiz rokas savu sievieti un viņai pateikt – es gribu, lai esi man blakus visu mūžu, lai esam kā komanda, kas gatava iziet cauri pat ugunij un krīzēm, jo mums ir šis solījums vienam pret otru. Es personīgi izgāju cauri šādai pieredzei. Pēc tam biju izbrīnīts, cik ļoti man agrāk tas nebija svarīgi.

Es arī esmu spilgts piemērs tam, ko minēji par laulībām. Mēs apprecējāmies tikai pirms četriem gadiem brīdī, kad mums jau bija divdesmit gadus attiecību stāžs un četri bērni. Šis bija mūsu stāsts par to, ka es gribēju apprecēties, bet manam vīrietim bija līdz tam jānonāk, lai to izdarītu mierā un saskaņā ar sevi. Tas patiesībā bija fantastisks moments, kad saproti, ka esi jau pieaudzis un tavās kāzās piedalās tavi bērni un visi, kas ir bijuši kopā un tuvi šajos gados. Tagad par to mums nav vairāk pat jautājumu, mums viss ir kārtībā un jūtam, cik organiski tas viss ir noticis.

Jā, man līdzīga pieredze, kad kāzu dienā varēju atskatīties uz daudzajiem kopdzīves gadiem un tam, kam ir iziets cauri. To aptverot, es kā vīrietis, godīgi sakot, pirmais kāzās apraudājos. Sapratu, ka nu mums būs šis ģimenes turpinājums.

Jā, ar valsts nodrošināto materiālā pakalpojumu atbalstu var stiprināt jau esošās savienības, kas grib būt kopā kā ģimene, kā laulība ar bērniem. Nebūs tā, ka cilvēks teiks, ja šāds atbalsts būs no valsts, tad es sev meklēšu partneri. Ir skaidrs, lai būtu veiksmīgas savienības starp vīrieti un sievieti un būtu stabilas ģimenes, ir vairāk pašiem jāstrādā ar sevi un otru. Viens no sabiedrības stereotipiem noteikti ir par to, kā mēs veidojamies un kā, piemēram, veidojas mūsu dēli un vīrieši. Tas ir par to, kā viņi uzdrīkstas domāt. Ir ļoti daudz burbuļu, kur puiši un vīrieši atrodas zem spiedieniem. Kaut vai – es taču nekad negribu būt “zem tupeles”, ja salaulāšos, tad zem tās es noteikti nonākšu. Kādreiz tas ir tāds ārējais apkārtesošo draugu spiediens. Otra nozīme ir ģimeniskajai audzināšanai un ģimenei kā piemēram. Tajā var būt spiediens vienā vai otrā virzienā.

Tieši ģimenē veidojas bērnu priekšstati par atbildību. Pie šī man pat gribas teikt, ka savās meitās esam pārstimulējuši atbildības sajūtu un to, ka viņām vienmēr par visu ir jārūpējas. Tas nav pareizi, ja meitenes uzņemas visu atbildību, bet puiši paliek kā lupatas. Sievietei ir jāļauj savam vīrietim būt par pelnītāju. Tad, kad viņa to atļauj, viņam tas kļūst par nepieciešamo izaicinājumu, bet, kad sieviete uz saviem smalkajiem pleciem uzliek par daudz pienākumu, viņa staigā pa dzīvi beigās tik sagurusi.

Arī es kā mamma redzu, ka ar savu vecāko meitu esmu šo kļūdu pieļāvusi, viņa ir ar hipertrofētu atbildību pret visu. Tam līdzās es atviegloti uzelpoju, kad man abas meitas apstiprināja, ka savā dzīvē vēlas ģimeni.

Vecāki var būt laimīgi, ja bērni grib turpināt veidot šīs ģimeniskās vērtības un nepalikt viens kā brīvais radikālis, kurš tāpat vienā brīdī sajutīsies ļoti vientuļš.

Jā, bērnības pieredze var pavirzīt visādos virzienos. Mēs, piemēram, dzīvojam četru bērnu ģimenē un reizēm šķiet, ka pie mums ir kā kolhozā. Visu laiku pie kāda nāk un ciemojas viņa draugi. Nemitīgi esam apritē kādi desmit cilvēki. Un var būt tā, ka kādam bērnam, kurš piedzimis ar savu raksturu, tas viss var vienā mirklī šķist nogurdinoši. Tad viņš var nonākt pie domas, ka tad, kad izaugs, noteikti kādu laiku dzīvos viens. Mēs vecāki to paredzēt nevaram. Man, piemēram, trīspadsmitgadīgais dēls ir ļoti intraverts un es pieļauju domu, ka viņš varētu meklēt iespēju kādu laiku pabūt viens. Tomēr es ceru, ka daudzbērnu ģimenēs bērnos aizķeras tā sajūta, ka ir forši būt tādā bariņā. Daudzbērnu ģimenē uzaugot zini, ka tev ir aizmugure!

Saruna izskanēja tiešsaistes Sarunu forumā “T-elpa” 2021. gada 6. augustā.

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT