Saruna ar mācītāju Kristu Kalniņu – par grūtību pārvarēšanu, virsotnēm tuvām un tālām. Par izglābšanos, pacietību un paļāvību. Kā saglabāt vērtīgāko un no jauna atklāt būtisko. Sarunu vada Gita un Andars Ignaci.

Kā nokļuvi līdz šim svarīgajam amatam – būt par mācītāju?

Tas ir Dieva brīnums. Mana dvīņu māsa ir aktrise, un arī es pēc vidusskolas domāju, ka būšu aktieris, lai arī man vairāk interesēja režisora profesija. Tomēr es devos Padomju armijā. Vienmēr esmu teicis, ka mana mamma ir devusi man divas dzīvības. Viņa ir mana mamma, un viņa atsūtīja uz armiju evaņģēliju. Tā bija maza grāmatiņa. Kad 1991. gadā visas baznīcas vērās vaļā, mamma bija sākusi aktīvi iet uz Torņkalna baznīcu. Es šo evaņģēliju izlasīju un, lai arī daudz ko nesapratu, tomēr saņēmu tādu kā pieskārienu un impulsu. Kad pēc dienēšanas Baltkrievijā atbraucu atpakaļ uz Latviju, mamma mani aizveda pie mācītāja. Teicu, ka gribu kristīties, lai arī no tā neko nezināju. Viņš mani nokristīja un teica, ka tad, kad atgriezīšos no armijas mājās, iešu uz iesvētes mācību. Atgriezos un sāku tur iet. Tieši tur es no vienas sievietes saņēmu tādu kā uzaicinājumu. Viņa toreiz stāstīja mums, ka būt par mācītāju ir aicinājums, ko Dievs ir devis vīrietim, bet šajā laikā vīrieši diemžēl izvēloties citas profesijas, piemēram, ārsta, advokāta, jurista. Viņa teica, ka sievietes tāpēc aizpilda tās vietas, ko vīrieši neuzņemas. Man toreiz bija 21 gads un tas mani kaut kā aizķēra. Vienā rītā pamodos, saule spīdēja, un es domāju, ja jau es esmu vīrietis, tad Dievs mani ir aicinājis būt par mācītāju. Man gan tobrīd pilnīgi nebija nekāda izpratne par to. Tagad redzu, ka Dieva Svētais Gars tur bija klātesošs. Es vairāk sāku domāt par tām dāvanām, ko Dievs man ir devis, ka es varu brīvi komunicēt ar cilvēkiem, un man ir muzikalitāte. Šobrīd, atskatoties uz to, ka es pieņēmu šo aicinājumu, man liekas, ka tas tiešām bija tāds Dieva brīnums, jo man pat nebija nojausmas, ko mācītāji dara. Biju viņus redzējis vadām dievkalpojumus. Tā sākās dzīves līkloči, mācības un par mācītāju es kļuvu 29 gados. Pa ceļam es vēl izmācījos Policijas akadēmijā par izmeklētāju. Kad man cilvēki prasa, kā mācītāja amats iet kopā ar policista, es atbildu, ka policists sargā cilvēku fiziski, bet mācītājs – garīgi. Tas ir ļoti tuvu.

Armija, mācības, kļūšana par mācītāju – kurš no šiem posmiem formēja tavus galvenos vērtību pamatus?

Es domāju, ka dažādos posmos ir formējušās dažādas vērtības. Es, piemēram, esmu pateicīgs savai mammai par ielikto vērtību, kas ir cieņa pret sievieti. Tam sākumu es atceros bērnībā. Man ir dvīņu māsa Rēzija. Kad mums bija kādi četri gadi, mēs riktīgi saplēsāmies. Vēl līdz šai dienai atceros, kā mamma mani audzināja, ka es esmu zēns un nedrīkstu darīt pāri savai māsai, jo viņa ir meitene. Lai arī tas bija agrs vecums, mamma manī ielika dziļu cieņu pret sievieti, un man tā liekas pati par sevi saprotama lieta. Protams, arī cieņa pret vecākiem cilvēkiem un skolotājiem, kas ir mūsu laika paaudzes vērtība.

Es savā garīgajā ceļā esmu bijis ar dziļu sajūtu, ka pret vecākiem cilvēkiem, mācītājiem, arhibīskapu ir jāizrāda cieņa, ka nevari runāt virsū vai pāri un nevari izturēties necienīgi. Tas dziļākā veidā iekšā radās un mainīja manu raksturu īpaši tad, kad es sāku kļūt par dziļi kristīgu cilvēku. Tās vērtības, ko kristīgā ticība piedāvā, sākumā cilvēkam var likties ļoti augstas un nesasniedzamas, bet palēnām tās tomēr kļūst nozīmīgas tavā dzīvē. (K.Kalniņš)

Manā dzīvē palēnām ir izaugusi uzticība, mīlestība, mācīšanās pieņemt citus cilvēkus, neaprunāt tos, būt dāsnam un nest caur sevi Kristus piemēru pasaulē. Laikam ejot satricinājumus, protams, piedzīvo arī attiecības ar sievu un bērniem, jo tas viss ir process. Sākumā likās, ka kristīgā ticība piedāvā vērtības, un tev ir tikai jātic, ka tās tev ir. Tomēr ir jānotiek dziļām izmaiņām, lai tās kļūtu ne tikai virspusējas, bet ieietu dziļi pamatos, un tu varētu ar tām savienoties. Manuprāt, mūsu laikos, piemēram, ir pazaudēta bijības attieksme pret Dievu. Mēs vairs ne no kā nebīstamies – ne vecākiem, ne skolotājiem.

Vai tu vari pastāstīt kaut ko vairāk par savu tēvu?

Attiecībās ar tēvu mums ir divi posmi. Pirmais bija mans bērnības un jaunības posms, kad tēva manā dzīvē faktiski nebija. Tēvs no mammas aizgāja, kad man bija pieci gadi. Viņa trūkumu bērnībā un ilgas es atceros. Vasarās mēs varējām vienu mēnesi pie viņa Vecpiebalgā dzīvot, bet viņam nebija nekāda lielā interese par mani. Tas manī un daudzos, kuri ir piedzīvojuši tādu attieksmi no vecākiem, atstāja dziļu ievainojumu un atraidījumu. Savā ticībā caur attiecībām ar Dievu esmu gājis ilgstošu dziedināšanas procesu. Manas attiecības ar tēvu izmainīja viens notikums, kuram bija vairākas daļas. Vienmēr, kad es jau kā pieaudzis vīrietis ciemojos pie tēva, prom dodoties, izjutu tādas neciešamas sāpes. Atceros, vienā reizē bija tā – ciemojoties sēdējām pie galda un tur bija vēl citi cilvēki, un es atkal izjutu sevī šo sāpi. Es prasīju, Dievs, kas tā ir par sāpi, un Dievs man atbildēja, ka tas ir tāpēc, ka es gaidu, kad tēvs būs mans tēvs un viņš mani mīlēs, pieņems, un es to gribu sajust. Es Dievam iekšēji atbildēju, ka, jā, es pēc tā patiešām ilgojos. Tajā dialogā ar Dievu es pēkšņi dzirdu, ka man tiek teikts – “iespējams viņš ir tāds cilvēks, kas vienkārši nespēj dot šādu mīlestību, neatkarīgi no tā, ka viņš ir ģeniāls mūzikā un citā ģimenē citās attiecībās to var dot”. Pēc šīs iekšējās sarunas, kas manī notika, es pēkšņi pieņēmu, ka esmu brīvs un, ka man nebūs šī miesīgā tēva mīlestība. Kad es gāju prom, sapratu, ka sāpe ir pilnībā aizgājusi no manas sirds, un esmu atdevis Dievam visas ilgas. Tad pagāja kāds mēnesis, un tēvs man pēkšņi zvana. Es nobrīnījos, jo bieži viņš man nezvanīja. Tad viņš prasīja, vai var atbraukt ciemos. Es atkal nobrīnījos, jo arī tā bieži nebija noticis. Viņš atbrauca un lūdza man piedošanu, ka nav mani audzinājis un nav interesējies, un nav licies zinis. Tas bija tik pārsteidzoši! Cik apbrīnojams ir Dievs, jo iznāk, ka vajadzēja vispirms no manis sagaidīt, ka es pilnībā atsakos no tā, lai atdotu man atpakaļ. Tikai vēlāk es sapratu, ka Dievam bija vajadzīga šī mana piedošana un atsacīšanās, citādi, ja viņa piedošana ienāktu manā aizvainojumā un tajā sāpīgajā vietā, es nespētu to pieņemt kā dāvanu. Tajā brīdī tur bija tā vieta – pilnīgi brīva un es biju gatavs no jauna pieņemt šo mīlestību. Mēs lēnām kā pieaugušie ļāvām šai mīlestībai atgriezties. Ir pagājuši jau vairāk nekā 20 gadi un esam pilnīgi citā vietā, kur šī tēva un dēla mīlestības vieta ir Dieva dziedināta.

Vai tas tevī ko mainīja pašā kā tēvā pret saviem bērniem?

Dievs man ir dāvājis tēva piemēru, kas nav mans tēvs, bet ir mans sievas tēvs – Aivars. Mēs ar Lindu jau 26 gadus esam laulāti un man ir ilgstoši attiecības arī ar viņas vecākiem. Viņš man ir bijis apbrīnojams piemērs ar savu izpratni, mieru, absolūtu spēju palīdzēt un pieslēgties mūsu ģimenes vajadzībām, nekad neko neprasot atpakaļ. Tas ir fenomenāli! Pirms kādiem pāris gadiem es viņu kristīju, bet lielāko savas dzīves daļu viņš nav bijis kristīgs cilvēks. Es vienmēr citiem esmu stāstījis, ja Dievs man ir nolicis blakus cilvēku, kas netic, bet ir ar tādām kvalitātēm un īpašībām, tad kādam man ir jābūt kā kristīgam cilvēkam? Vienā cilvēka dzīvē tu ieraugi īpašības, kuras, kā es ticu, patiešām ir Dieva dotas. Manu tapšanu kā tēvam arī var skatīt posmos. Kad es salaulājos un mums dzima bērni, man nebija pilnīgi nekāda priekšstata, kas ir tēvs.

Protams, es domāju, ka paralēli ļoti ir palīdzējis mans ticības stāsts, kurā arī Dievs ir bijis kā tēvs. Tomēr arī tajā ir bijusi sajūta, ka Dievs mani mīl tikai tad, kad es daru labas lietas, kad es Viņam paklausu un, kad man iznāk, bet tikko man kaut kas nesanāk, tad atnāca sajūta, ka Viņš mani nemīl. Pagrieziena punkts bija saruna ar Dievu, kur Viņš man teica – “bet, Krist, tu taču mīli savus bērnus, kad viņi dara labas lietas un arī kad viņi dara blēņas?” Es teicu – “protams, ka viņus mīlu!” Dievs man atbildēja – kāpēc es baidoties pazaudēt Viņa mīlestību tad, kad man lietas nesanāk. Tajā brīdī es piedzīvoju milzīgu mīlestību. (K.Kalniņš)

Soli pa solim esmu mainījis kaut ko savā tēva koncepcijā. Esmu sapratis, ka mums ir šī varas autoritāte, ar ko esam kā vecāki apveltīti, bet pastāv arī mīlestības autoritāte. Īpaša tā ir ar pusaudžiem un tīņiem, jo, kad tu viņiem parādi tikai varas autoritāti, tu viņus atstum. Nesen man bija saruna ar manu dēlu Dāvidu, kuram ir 14 gadi. Viņš ir spurains un grib darīt to, ko pats vēlas. Vienā brīdī man likās, ka nu viss, nespēju izturēt un beidzot kā tētim jācērt dūre galdā. Lūgšanā Dievs man atklāja, ka, jā, es to varu darīt, bet tad es viņu atstumšu. Visur, kur parādām varu, autoritāti un spēku, tas attiecībās atstumj, nevis tuvina. Es vēl joprojām mācos runāt ar šo mīlestības autoritāti un sapratni, kā arī prasīt, lai jaunietis izpilda tās lietas, par kurām viņš ir atbildīgs. Tomēr tas nenotiek no spēka pozīcijas. Mana tēva izpratne par tēva lomu ir ļoti augusi caur katru bērnu un to, kam esmu gājis cauri savās attiecībās ar Dievu. Mēs neviens nepiedzimstam par ideālu tēvu vai māti, jo visi mācāmies.

Ko bērnā izraisa tēva trūkums?

Veidojas atraidījuma ievainojums, kurā tu jūties nepārliecināts un nevērtīgs. Tad tu mēģini pierādīt savu vērtību. Cilvēki kādreiz ļoti daudz strādā nevis tāpēc, ka viņiem patīk, bet gan tāpēc, ka viņi grib pierādīt savu vērtību. Viņi grib pierādīt, ka spēj to izdarīt, lai pienāktos kāds statuss un viņus caur to novērtētu un mīlētu. Pirms kādiem desmit gadiem piepeši secināju, ka ejot iekšā kādās sapulcēs, kur bija daudz cilvēki, mana pirmā sajūta vienmēr bija, ka es tur neiederos un, ka man tur nav jābūt, jo mani tur neviens negaida. Tad, kad tev ir šis ievainojums, tu visu redzi un iztulko caur to. Tu iztulko to, kā cilvēki uz tevi paskatās vai ejot garām nesasveicinās. Tad ir tā sajūta, ka gribas bēgt, jo negribas piedzīvot atraidījumu. Ticīgam cilvēkam ļoti svarīga ir garīgā dzīve, jo tā iemāca reflektēt to, kas ar tevi notiek. Ar laiku pamata sajūtas tu sāc pētīt, un centies saprast, kāpēc ir tā un vai tam tā ir jābūt. Sapratu, ka slikti justies nav tas stāvoklis, kā Dievs grib, lai mēs jūtamies. Dievs negrib, lai cilvēks jūtas slikti, nomākti vai depresīvi. Ja ķermenim kas sāp, mēs meklējam palīdzību. Tas ir ļāvis caurskatīt lēnām sajūtas un strādāt ar viņām. Atraidījuma sajūtai man palīdzēja tas, ka sāku izprast, ka mana vērtība nav atkarīga no tā, kā cilvēki mani vērtē. Sapratu, ka man tā ir iedota, jo esmu piedzimis un Dievs ir gribējis, lai esmu šajā pasaulē. Dieva acīs vienmēr tu esi nozīmīgs un Viņa mīlēts. Mēs kā kristieši to zinām, bet bieži ir tā, ka tas ir tikai galvā, bet paši tā nejūtamies. Henrijs Noens vienā savā grāmatā raksta par to, ka tev no šīs patiesības, ka esi Dieva mīlēts ir jāaiziet līdz tai patiesībai, ka tu dzīvo kā Dieva mīlēts. Tā ir milzīga patiesība! Es daudz strādāju ar šiem ievainojumiem, kas nāk no ģimenes, kad cilvēkiem nav bijis tētis, mamma vai abi vecāki. Labākais ir tajā, ka šie ievainojumi tiek dziedināti. Pašam ir jādzīvo garīga dzīve, ir jābūt šīm attiecībām ar Dievu, ir jābūt draudzei, kur vislabāk parādās komunikācija ar cilvēkiem, tad ar to var strādāt.

Vai tas ir iespējams, ja cilvēks nav kristietis?

Ir iespējams, jo ir arī psihologi un psihoterapeiti, kas ir pārņēmuši šo funkciju, ko agrāk sevī ietvēra baznīca. Mēs to saucam par garīgu padomdošanu. Runājam ar cilvēkiem, kur tad ir tā atšķirība, kad viņi iet pie psihologa vai nāk pie manis. Atšķirība ir tajā, ka kādreiz palīdz, kad tu tikai atklāj problēmu, kāda viņa ir. Jēzus arī saka, ka patiesība darīs brīvu. Kādreiz ar to tomēr nepietiek. Tad ir nepieciešama šī dziedināšana. Ar to atšķiras mācītājs no psihoterapeita. Viņiem ir savi instrumenti un mums ir savi. Mācītājam tā ir Dieva klātbūtne, lūgšana par to, lai Dieva Gars pieskaras un dziedina dziļāk. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir ticīgs vai nē, ir svarīgi, lai viņš strādā ar šo spriedzi un negatīvo sajūtu.

Ko tev tagad nozīmē tēva mūzika?

Tas ir tik dziļi manī un mans, ka es nezinu, vai tāpēc, ka tā ir mana tēva mūzika vai tāpēc, ka viņam ir tieši tāda mūzika, kāda tā ir. Es ļoti personiski izdzīvoju tēta mūziku. Tā mūzika ir izcila dēļ tā veida, kā tēvs caur to runā. Man liekas, ka muzikalitāte ir viena no skaistākajām dāvanām, kas pa viņa līniju mums visiem nāk līdzi. Man bērni arī ir muzikāli, un mūzika visu laiku ir mūsu mājā. Tā ir ļoti svarīga pamatdaļa man personiski.

Tu savā dzīvē esi gājis cauri arī tumšam depresijas periodam, kāpēc tā notika?

Man nav bijusi tāda klasiska depresija. Ar tādu depresijas sākumu iezīmējās mana pusmūža krīze. Es piepeši pamanīju, ka man zūd interese pilnīgi par visu, ko es daru. Šī mana pusmūža krīze bija viena no dziļākajām, kādā esmu bijis. Tas ir interesanti, ka pasaule tev apgriežas ar kājām gaisā, tu sāc apšaubīt visu savu iepriekšējo dzīvi, to, ko esi darījis, pat savas attiecības un tev sāk likties, ka tu esi izgāzies arī kā tēvs. Visas pamata lietas tu redzi ar mīnuss zīmi, sāc apšaubīt pat savu ticību, pieredzes, kādas tajā ir bijušas. Tā pilnīgi ir melna vieta. Man ļoti palīdzēja mana vecākā māsa Dana, kas ilgstoši slimnīcā strādā kā kapelāns. Viņa bija pirmā, kas identificēja manī šo, jo es dzīvoju un sapratu, ka kaut kas nav labi, bet nesapratu, kas ar mani notiek. Dana pateica, ka man ir pusmūža krīzes periods. Tajā brīdī es nodomāju, ko viņa gan tur runā, jo man jau sen bija 45 gadi un, gan jau, ka es kādas piecas reizes esmu jau tam izgājis cauri. Viņa atsūtīja man kaut kādu materiālu, es to palasīju un sapratu, ka viss ir viens pret viens. Es uz visiem punktiem, kas to identificē, varēju atbildēt ar “jā”. Tas krīzi nebeidza, bet iedeva skaidrību.

Tā ir problēma mūsu valstī, ka tu nevari piespiest pauzi, jo dzīve neapstājas. Es taču nevarēju visiem pateikt, ka man ir krīze. Mēs nedzīvojam valstī, kur mums būtu milzīgi uzkrājumi un, kur varētu gadu paņemt, lai saprastu, kas notiek un kādu palīdzību vajag. Dzīve tad turpina notikt virspusē, bet tu pats esi savā krīzē, cīnies un nezini, vai tiksi no tās ārā. Atceros, ka Dievs man dāvāja lietas, kas man palīdzēja. (K.Kalniņš)

Vienreiz es gulēju, bija vēl tumšs, pavērās durvis un ienāca mans trīsgadīgais dēls. Viņš pienāca pie gultas, aplika roku, pastāvēja un aizgāja atpakaļ un pēc tam no rīta pat neatcerējās to. Viņš līdz tam tā nekad nebija darījis un arī pēc tam tā nedarīja. Tas izdrebina visu tavu dzīvi. Pēc tam, kad es gāju no krīzes ārā, es sapratu, ko citi vīri, ir piedzīvojuši, kad viņi ir bijuši šādā pusmūža krīzē. Sapratu, cik spēcīgas ir šīs melu sajūtas, ka dzīvei un attiecībām nav jēgas. Bieži vīrieši tieši pusmūžā maina gan to, ko dara, gan savas laulāto attiecības. Virspusēji tas izskatās pēc otrās jaunības, bet patiesībā tā ir baigi tumšā vieta, kur esi zaudējis visus orientierus, kas bijuši dzīvē. Tagad jau arī visi profesionāļi saka, ka tajā laikā nedrīkst izdarīt lielus dzīvi izmainošus lēmumus. Vērtību visam tu ieraugi tikai tad, kad iznāc ārā no tās krīzes. Ieraugi arī visas plaisas mājas sienā, kas bijušas. Tas ir ļoti sarežģīts laiks. Man ir prieks, ka pēc kādas intervijas, kas bija kādā žurnālā, man ir daudz vīrieši prasījuši kādus padomus, kā iet tam cauri.

Ja tev būtu otra iespēja atgriezties laikā un sevi kaut kā sagatavot šai krīzei, ko tu darītu?

Es pilnīgi noteikti domāju, ka noteikti par maz runā tādā izglītojošā veidā ne tikai ar vīriešiem, bet arī sievietēm. Es gāju pie vienas ļoti labas psihoterapeites, kas man stāstīja, kā sievietes izdzīvo cauri savu pusmūža krīzi. Tur ir atšķirības. Par to būtu vairāk jārunā pozitīvā veidā, ka tā ir daļa no tavas dzīves, ka neviens no krīzēm nav izbēdzis. Vienam ir vieglāk, citam var būt smagāk, bet, ja Tu saproti, ka ar tevi notiek tas, kas pārsvarā notiek arī ar citiem un ir soļi, kā tu vari palīdzēt sev, tas būtu daudz palīdzējis. Daudzās lietās, ja esi labāk sagatavojies, tu labāk izej cauri. Nenoliedzami, cilvēka garīgā dzīve un refleksijas spēja par to runāt man arī palīdzēja un izgaismoja kādas lietas, kas ar mani notiek.

Kāda loma visā šajā periodā bija tavai sievai?

Es domāju, ka lielākā loma bija tā, ka viņa izturēja, jo es taču nevarēju viņai pateikt, ka man tagad ir pusmūža krīze un man kādu laiku būs tā un pēc tam būs tā. Es pats nezināju, kā man būs. Ir smagi otram cilvēkam to redzēt, ka laulātais izmainās, neko negrib un neko nevēlas. Atceros, kā viens vīrs pie manis atnāca un stāstīja par savām sajūtām, bet sieva viņam sakot, lai saņemas. Tomēr tu nevari saņemties, tas nav tas brīdis un tas nav par saņemšanos. Tam procesam ir vienkārši jāiziet vienam cauri. Tas ir stāsts arī par sievas izglītības līmeni un to, cik viņa ļoti izprot to, kas notiek. Tas arī, protams, ir par vīra sapratni vēlāk, kas, piemēram, notiek ar viņa sievu menopauzē. Tas ir sievietei atkal dziļš satricinājums un pārmaiņas. Piekrītu tam, ka, jo esam labāk sagatavoti, jo labāk tas palīdz. Mums ar Lindu tas nebija viegls periods, jo tas ļoti pārbaudīja mūsu attiecības. Tajā brīdī es visu redzēju ar mīnuss zīmi, tur nebija neviena plusa. Izgājām cauri, nepadevāmies, tas ļāva pēc tam iet tālāk.

Daudzi pāri tieši šajā posmā izšķiras, kur bija tavs spēks, lai to neizdarītu?

Tur patiešām bija absolūta Dieva redzība un palīdzība. Vienā brīdī Linda teica, ka man varbūt ir jāaiziet un jāpadzīvo citur, bet es sapratu, ja tas tā notiks, tad mūsu attiecības tādā veidā beigsies. Ļoti man palīdzēja bērni. Dievs mūsos šo bērnu mīlestības vietu ir ielicis tik spēcīgi un arī, kad esi tajā tumsā, tā bērnu mīlestība parāda, ka viņi tevi mīl tādu, kāds tu esi. Tad, kad to visu sasien kopā, tas neļauj pacelt cepuri un aiziet. Pamatā 90% gadījumā vīrieši, kas aiziet, viņi kļūdās, lai arī tā sajūta, kas tajā brīdī ir, ir tik spēcīga. Tad liekas, ka tajās attiecībās nekas nav bijis priekš tevis un tu neko neredzi. Tas nav tikai par šīm attiecībām, tas ir par tavu darbu, aicinājumu, par jebko. Tur ir jābūt lielai izpratnei no otra cilvēka puses. Viņam ir jāpalīdz un jājautā, ko var darīt. Ja neko nevar, tad vienkārši būt blakus un pieņemt otru.

Vai tev ir kāds praktisks padoms laulātajiem, ko darīt, ja dzīvesdraugs ir kaut kādā krīzē?

Es iesaku noteikti meklēt speciālistu palīdzību. Tas var būt arī mācītājs, psihologs vai psihoterapeits. Katram ir savas dāvanas, viens kaut ko var, viens nevar. Es saviem draudzes locekļiem saku, ka nobriedis cilvēks ir tas, kas spēj paprasīt palīdzību. Bieži cilvēki savā krīzē gaida, kad mācītājs vai laulātais draugs ieraudzīs, bet nav mums visiem šī dāvana nolasīt. Tu vari apvainoties uz otru, ka tas neredz, cik tev ir grūti, bet tu vari arī komunicēt un pateikt, ka tev ir grūti. Ir jāmāk arī paprasīt un atrast palīdzību. Visbiežāk grūtība ir tiem, kas ir stipri. Latvijā vīriešiem bieži ir izteikta šī sajūta, ka viņiem jābūt stipriem un jātiek galā. Tomēr bieži tu netiec galā. Tad tu ievaino sevi ar kādām lietām vai atkarībām. Kādreiz kristieši jautā, vai lietot vai nelietot zāles. Es saku, ja tas jums palīdz, tad lūdzu dariet to. Dariet to, kas palīdz jums pārdzīvot krīzi.

Kas vēl ir palīdzējis jums abiem ar sievu nodzīvot 26 gadus laulībā?

Tas tiešām ir Dieva brīnums! Mēs arī esam piedzīvojuši kādas četras pamatīgas krīzes mūsu attiecībās. Mēs 20 gadus esam gājuši tādā bērnu dzimšanas un audzināšanas ciklā, protams, situācija Latvijā ģimenēm ir ļoti smaga. Mēs īsu brīdi dzīvojām Amerikā, kur es varēju nopelnīt, lai Lindai nevajadzētu strādāt. Latvijā pārsvarā tu strādā divos vai trīs darbos, lai varētu nodrošināt to, kas lielai ģimenei ir nepieciešams. Tad ir tā – tev ir bērni, tu visu laiku esi pārstrādājies, naudas vienmēr ir tik, lai tu izdzīvotu, ir milzīgs spiediens un nav laika attiecībām. Mēs vadām jau desmit gadus Ģertrūdē Laulāto kursus un dodam šo padomu, ka ir obligāti vajadzīgs pārim šis romantiskais laiks. Kad tu pēdējo reizi esi bijis romantiskā izbraucienā, kur nerunājāt par darbu un ģimeni? Reiz, kad šo jautājumu uzdevām, pilnā zālē pacēlās viena vai divas rokas, jo, ja mums ir bērni, tad viss ir par viņiem, bet ne par mums. Bieži, kad pie manis nāk laulātie, kam divi bērniņi pēc kārtas dzimuši, redzu, ka viņi ir tik pārguruši gan no tā, ka bērni neguļ, gan no darba un es viņiem saku, lai atrod iespēju kaut kur aizbraukt un kaut vai izgulēties. Par mums runājot, es noteikti saku, ka tas nav mūsu nopelns, bet tas tiešām ir Dieva brīnums. Dievs palīdz iet cauri. Laulības solījumā ir šis – “kamēr mūs nāve šķirs”. Man ir teikts, lai paskatos apkārt, kāda ir realitāte un ka šis solījums ir arhaisms. Tā gudrība ir, ja esi teicis, ka būsi kopā ar to cilvēku līdz pat viena vai otra nāvei, tas nozīmē, ka esi apņēmies strādāt ar savām attiecībām. Ja būšu ko pazaudējis tajās, es atradīšu, ja būšu aizgājis nepareizi, es atgriezīšos. Protams, man kādreiz saka, ka viss ir galīgi šķērsām un neko vairāk nejūt, tomēr es saku, ka var strādāt. Kamēr cilvēki nav padevušies un nolaiduši rokas, ir iespēja atgriezties savās attiecībās. Mēs kā cilvēki nemitīgi maināmies un nobriestam. Mēs esam uzsākuši attiecības vienā posmā, bet tur mēs neesam zinājuši par tiem ievainojumiem, kas ir mūsos. Mums nav nekāda attiecību pieredze un otrā posmā ieraugām, kas mums traucē un kas ievaino. Iedomājies, tu dzīvo kādus 15 gadus un piepeši otrs saka, ka tas, ko dari, viņam nepatīk. Vai ka tu esi radījis priekšstatu, ka otrs ir ideāls, bet pēkšņi viņam saki, ka tā nav. Tie ir apbrīnojami izņēmumi, kad Dievs mums atļauj redzēt pārus, kas ir nodzīvojuši kopā tik ilgus gadus un dzīvē nogājuši mierīgi bez lieliem satricinājumiem. Dievs to iedod, lai mūs iedrošinātu. Pārsvarā mums attiecībās visiem ir jāstrādā un jābūt godīgiem sakot otram, kā jūtamies. Strādājot ar laulātajiem, ieraugu, ka lielākā cīņa ir tajā, ka gribam, lai otrs ir tāds, kāds es esmu vai lai dara kā es gribu. Es saku tad tā – bet jūs taču esat pieauguši cilvēki un otrs nav tavs bērns, tu nevari viņam teikt darīt tā vai citādi. Ir jāiemācās meklēt kompromiss.

Katra krīze, kam jūs gājāt cauri jūs stiprināja vai tomēr arī sāpināja?

Protams, krīzes sāp! Krīze nozīme, ka kaut kas nedarbojas un nestrādā. Jautājums ir par to, no kurienes tā nāk. Es Lindai pirmos trīs gadus neteicu par lietām, kas man nepatīk. Pēc trīs gadiem notika liels sprādziens mūsu virtuvē pie galda, un es pateicu Lindai visu, kas man bija sakrājies un pēc mana emocionālā monologa viņa man uzdeva vienkāršu jautājumu, kāpēc es agrāk viņai to neteicu? Tad es sāku domāt, kāpēc es to neteicu. Nonācu pie tā, ka manā bērnībā mamma bija vienīgais pieaugušais cilvēks, kam konflikti bija ļoti emocionāli. Bērnībā tās bija zemestrīces. Es kā pieaugušais turpināju nest šos ievainojumus bērnišķīgās bailēs, ka, ja es tagad sacīšu, ka man tas nepatīk, tad radīsies konflikts un rezultātā tas var beigties ar pasaules sabrukšanu. Tomēr ir jāsaprot, ka pieaugušajā pasaulē vari savādākā veidā lietas kārtot.

Tu esi slavenību bērns un pats arī Latvijā esi slavens. Ko tu gribi atstāt pasaulē kā nospiedumu?

Jā, es zinu, ko nozīmē būt mana tēva bērnam. Man ir jau 50 gadi, bet vēl joprojām ik pa laikam, kad raksta par mani vai manām māsām Rēziiu vai Danu, tad saka, ka esam Imanta Kalniņa un Helgas Dancbergas bērni. Mēs vienmēr esam bijuši savu vecāku spožumā. Ir brīži, kad tas ir palīdzējis un arī kad tas ir bijis grūti. Jautājums par to, ko es gribu atstāt, ir liels, jo vispirms es domāju par to, kas rakstīts psalmos. Tur teikts, ka cilvēks ir kā zāle vai zieds, kas uzplaukst un tad vairāk nav. Mēs nezinām, kas ar mums būs rīt. Mums ir šī diena, un varam to izdzīvot. Liekas, ka skaistākais dzīves ieguvums ir šī ticības un mīlestības vieta attiecībās ar Dievu un tā apziņa, ka es piedalos kaut kādā veidā Viņa darbā. Es, protams, kā mēs visi kristieši, gribētu būt līdzīgāks Kristum, es apzinos, cik es tajā esmu nabadzīgs.

Atceros, ka kādreiz skatījos uz ticības tēviem un mātēm kā uz milzu kalniem un virsotnēm, kuros biju gatavs kāpt. Jo vairāk dzīve gājusi uz priekšu, jo tālāki tie kalni paliek. Tie ir citi kalni un man pašam ir savs kalns, kurā jāuzkāpj un jāpaliek uzticamam Dievam mīlestībā. Arī tas ir pietiekoši izaicinoši un sarežģīti. (K.Kalniņš)

Galvenā mana misija ir palikt uzticamam Dieva mīlestībai tādai, kāda viņa ir. Bieži gribam uzņemties atbildību par citiem cilvēkiem un teikt, ka gribētu palīdzēt citiem redzēt šo Dieva mīlestības skaistumu un dziļumu. Es šobrīd esmu tajā, ka svarīgākais ir katru dienu atrast vietu savām attiecībām ar Dievu, savai lūgšanas dzīvei, Svēto Rakstu lasīšanai. Dievišķā gaisma nāk no tavām attiecībām ar Dievu, un tu vari ko atstāt tikai tad, ja tev tas ir. Ja tev tā nav, tad tas nospiedums būs vairāk tavās ilūzijās. Ir kādi ticības vīri, kas dzīves noslēgumā aiziet dzīvot tādā kā vientulībā un pilnībā pievēršas tikai attiecībām ar Dievu. Arī es arvien dziļāk izjūtu šo vilkmi brīdī, kad bērni būs izauguši, doties prom no laicīgās pasaules un pievērsties tikai dzīvajam Dievam. Ja agrāk man bija bail par šo jautājumu, ko es atstāšu, tad tagad man vairāk nav bailes par to. Esmu gatavs arī neko neatstāt, ja tikai Dievs mani atzīs par cienīgu dzīvot mūžībā. Tā ir vienīgā lieta, pēc kuras es ilgojos. Protams, es priecājos par bērniem un Dievs mums uzdāvina tik skaistu dāvanu – būt vecākiem, bet viņu dzīve un izvēles būs viņu. Protams, ja es ar kaut kādu savu ticības lietu varu iedot piemēru tam, pēc kā viņi var tiekties, tad būs labi. Es kā tēvs esmu sapratis, ka ir lēmumi, kas būs viņiem pašiem jāpieņem viņu dzīvē. Es par viņiem lūdzu.

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt radīt: ZIEDOT