Tiekamies jaunā studijā, jaunā kvalitātē! Iknedēļas raidījumā T-elpa uz sarunu aicinājām pianistu un komponistu Vestardu Šimkus. Uzzināsim, kādēļ Vestardam tik īpaši lauku pļavas ziedi, kur ir labākā vieta, lai dzīvotu un, kādēļ tika nosists krupītis. Sarunu vada Gita un Andars Ignaci.

Kas veidoja tavu vērtību sistēmu un pamatu dzīvē?

Vērtību sistēma manā dzīvē nav veidota apzināti. Vismaz bērnībā nekad nenovēroju, ka mani vecāki skaidri uzstātu uz kādām vērtībām. Vairāk tas droši vien bija kāds piemērs par to, kā viņi paši dzīvoja, par ko iestājās, domāja un diskutēja savā starpā. Es kā mazs bērns bieži vien to klausījos. Mums mājās bija šīs te virtuves sarunas par augstām tēmām – vēsturi, filozofiju, politiku un es to vienkārši dzirdēju, no tā īsti neko nesaprazdams, bet novērtēdams, ka mani vecāki absolūti lielāko savas enerģijas un laika velta vai nu nepieciešamajiem darbiem mājas solī, vai arī tiešām ļoti saturīgām sarunām un pārdomām par ļoti nopietnām tēmām. Man tas gluži vienkārši šķita dabiski. Līdz ar to mani vecāki rādīja tādu kā piemēru, kā reaģēt uz notiekošo pasaulē. Bija tāds gadījums, kad es biju mazs puika un netālu no mājas ierīkoju štābiņu. Stutēju tajā stabus, kad pēkšņi tur ienāca kāds ciemiņš, ko es ļoti nevēlējos. Tas bija krupītis, man bija tā kā drusku bail, un man nepatika, ka viņš tur ir. Tad paņēmu vienu no stabiem un sāku sist. Atnācu mājās un jutu, ka uz sirds kaut kas ir. Vecāku reakcija nebija nosodoša, bet es pats sajutu no viņu puses, ka, viņuprāt, tas patiešām likās kā kaut kas bēdīgs. Viņi bija bēdīgi.

Tas ir kā piemērs tam, ka cilvēki nevis ar kaut kādiem konkrētiem vārdiem vai direktīvām stāstīt, kas ir labi vai slikti, bet paši ar savām bieži vien emocionālām, ne verbāli noformulētām reakcijām var pastāstīt daudz vairāk par to, kas ir labs un kas – ļauns. Tiekšanās uz diezgan skaidru labā un ļaunā izpratni un iedzīvināšanu dzīvē mums mājās bija jūtama. Tā ir jūtama vēl aizvien. Jebkurā gadījumā bērnam izpratne par labo un ļauno veidojas ģimenē. Šai ziņā man ir ļoti paveicies piedzimt ģimenē, kurā cilvēki vēlas saprast, kas ir labs un kas – ļauns.

Tās sarunas biežāk notika vecāku starpā vai draugu lokā?

Vecākiem bija arī draugi, ar kuriem notika visai aktīvas sarunas. Savu bērnību atceros kā laiku, kurā norisinājās iepriekšējā atmoda 80. gadu beigās, vecāki un viņu draugi šajos procesos iesaistījās gana aktīvi un kaismīgi. To visu es vēroju, lai arī kādreiz nesapratu, kas notiek, bet tomēr pašos pamatos jutu, ka tajā brīdī notiek kāda fundamentāla cīņa starp labo un ļauno. Mēs zinām, kā tas izvērtās un par ko tas pārvērtās vēlāk. Šāda nostājas attieksme un drosme paust savu nostāju kritiskos brīžos mūsu sabiedrībā ir tā lieta, ko es noskatījos no savas ģimenes.

Tev šobrīd ir pašam sava ģimene, sieva un divi bērni, taču joprojām tu dzīvo tuvu saviem vecākiem, un tas šodien pasaulē nav populāri. Kā tevi pašu tas ietekmē?

Šis aspekts ir tas, kas mani vistiešāk raksturo kā konservatīvi domājošu cilvēku, jo es ticu, ka ikviens no mums ar visu savu būtību ir piesaistīts kādai konkrētai vietai. Pat, ja kāds no mums visu savu dzīvi apzināti bēg no kādas konkrētas vietas un cenšas veidot savu dzīvi maksimāli kosmopolītisku, tomēr no sevis jau neaizbēgsi. Kaut kas tevi, visticamāk, agrā bērnībā ir veidojis un, visticamāk, ka arī vieta vai cilvēki tev apkārt ir tie, kas atstāj neizdzēšamu nospiedumu. Es to ne tikai apzinos, bet arī pieņemu kā Dieva dotu dāvanu, no sirds novērtēju un izbaudu.

Es jūtos laimīgs tikai savās dzimtajās mājās sasaistē ar iepriekšējām paaudzēm, kuras var nodrošināt kādu vērtību un dzīves pieredzes tālāku nodošanu. Līdz ar to dzīve šajā vietā, kas ir visnotaļ apjomīga privātmāja, kur vairākas paaudzes sadzīvo un palīdz viena otrai, ir dzīve, kādu es iztēlojos īsteni laimīgu, un es ļoti labi apzinos, ka tikai nedaudziem cilvēkiem šajā pasaulē ir privilēģija dzīvot vietā, kur viņi ir dzimuši un auguši, un patiešām jūtas laimīgi.

Es diezgan agri sapratu, ka tā ir vērtība, kuru nedrīkst pazaudēt un mērķtiecīgi pie šīs lietas arī turos.

Kā šo lēmumu sadzīvot uztver sieva Elīna. Vai jums bija kādas konkrētas robežas, ko nospraudāt?

Cilvēks nevar dzīvot divās vietās. Vienā vietā ir mājas. Kā jau teicu, esmu konservatīvs cilvēks, kurš attiecīgi turas pie tradicionālās izpratnes pie tā, kā ģimenes tiek veidotas. Līdz ar to, kad paskatāmies uz Eiropas kultūras vēsturi, tad jau izsenis ir tā, ka sievai dots dzīvot tur, kur ir viņas vīrs.

Protams, mana sieva zināja, ka tas man ir ļoti svarīgi un esmu laimīgs, ka viņai nebija nekādu iebildumu pret to. Viņa ir cilvēks, kurai šī lauku vide arī liekas pietiekami harmoniska un laimīga. Ja tas tā nebūtu, tad mūsu dzīve noteikti izvērstos citādi. Tādēļ esmu laimīgs, ka esmu varējis apprecēt savu sapņu meiteni, ka viņa šajās mājās jūtas kā savās mājās, un, ka tās ir arī mūsu bērnu mājas.

Kas tevī izmainījās pēc bērnu piedzimšanas?

Atskatoties uz laiku, kāds biju pirms mana pirmā bērna nākšanas pasaulē, es secinu, ka par vīrieti kļuvu tikai tad, kad viņš piedzima. Līdz tam es biju puika. Tad, kad mana sieva laida pasaulē mūsu pirmo bērnu, sapratu, ka neesmu vairs svarīgākais savā dzīvē, kaut kas ļoti dārgs un ļoti mīļš ir daudz svarīgāks par mani. Tikai tad es uz šo pasauli sāku skatīties izteikti caur vērtību un kaut kādu labā un ļaunā izpratnes prizmu, cenšoties nosargāt gan savu bērnu no tā, kas patiešām viņam var kaitēt, gan cenšoties nosargāt to lielisko Eiropas kultūras un civilizācijas mantojumu. Es sajutu milzīgu atbildību nākotnes priekšā.

Tieši tāpat es arī izpratu savu atbildību pagātnes, proti, manu vecāku priekšā, jo šī atbildības sajūta ir tā, kas cilvēka dzīvē ienāk tikai līdz ar bērna piedzimšanu. Tā bija atbildības sajūta, ko atpazinu no tiem brīžiem, kad es gatavojos atbildīgiem koncertiem. Jau no bērna kājas, spēlējot klavieres katru dienu, spēlēju mūziku, cenšoties to realizēt pēc iespējas labāk. Uzskatu, ka pat, ja bērns nekļūst par profesionālu mūziķi, viņam tādā veidā var tikt ieaudzināta šī te atbildības sajūta, jo viņš būs sevī izkopis spēju justies par kaut ko atbildīgam, kas ir svarīgs, piemēram, kāds ģeniāls mūzikas skaņdarbs, kuru vajadzētu labi nospēlēt.

Ko tu esi saņēmis mantojumā no sava tēva kā vērtības?

Tās jebkurā gadījumā ir vārdos nedefinētas vērtības, kas drīzāk ir kā piemērs. Mēģinot saviem bērniem iestāstīt, kas ir labi, bet pašam dzīvojot citādi, manuprāt, ir muļķīgi. Esmu mantojumā saņēmis iespēju vērot vecākus un būt viņiem līdzās. Man patiešām ir paveicies, ka viņi manā bērnībā ir bijuši līdzās ļoti daudz. Visā, ko darīja mans tētis, es novēroju atbildības sajūtu. Tā bija pat visparastākajos mājasdarbos. Arī manā mammā bija šī tieksme visu izdarīt pēc iespējas labāk. Mamma, savukārt, ir intelektuāli augsti izglītots cilvēks, ar ļoti nopietnu un skrupulozu pieeju tam, kā mēs formulējam savas domas attiecībā uz šo pasauli. Tā ir drosme izšķirīgos brīžos nostāties savas sirdsapziņas un tā pusē, ko uzskatām par patiesību. Bez šaubām, ļoti noderīga lieta, ko esmu vērojis savos vecākos, ir atbildība Dieva priekšā par to, kas dots, tostarp, par ķermeni un mūsu veselību. Jau no bērnības vēroju, kā vecāki brida ledainā ūdenī ezerā, kā viņi cirta āliņģi, lai varētu to izdarīt. Mēs aizvien visa ģimene peldamies cauru gadu ledainā ūdenī.

Skatoties uz to, cik daudz laba man Dievs ir devis, es jūtos lutināts visu dzīvi. Viņš ir devis skaistu mājvietu pie dabas meža ielokā, brīnišķīgus vecākus un visskaistāko, mīļāko sievu pasaulē un tik jaukus veselus bērnus. Saprotu, ka Dievs mani ir daudz nēsājis uz rokām. Tas ir bijis, acīmredzot, ne par maniem nopelniem, bet gan, lai mani kaut kam gatavotu. Viņš ļauj man uzkrāt spēkus kaut kādiem procesiem, kuri varbūt nākotnē prasīs daudz rezervju. Varbūt jau šie procesi šobrīd ir sākušies.

Vai jums ar Elīnu vienmēr tā gludi iet attiecībās?

Kas ir gludas attiecības, protams, ir subjektīva mēraukla. Mērķis jau nav absolūtais gludums it visā, kā, piemēram, galda virsma. Galds ir pats par sevi nedzīvs. Mēs paši neesam gludi, jo esam dažādi. Gribētos atzīmēt to, ka ļoti svarīgi attiecībās ir saprast būtisku lietu – mums būtu jāpārstāj vēlēties, lai otrs cilvēks būtu tieši tāds pats kā es. Mēs to ļoti gribam un citreiz pat sakām, ka nevaram pilnībā mīlēt otru, jo esam atšķirīgi un mums ir raksturu nesaderība, viņš nav tādās pašās domās kā es, tāpēc mums ir nesaskaņas. To saka ļoti daudzi. Tas ir strupceļš, jo nozīmē, ka cilvēks spēj mīlēt tikai sevi un gaida, kad otrs būs atspulgs, ko viņš beidzot varētu mīlēt.

Es ieteiktu atteikties no šāda ambicioza mērķa pārveidot otru cilvēku pēc savas iegribas, bet tā vietā koncentrēties uz to, kas mūs abus no dažādām ģimenēm un vietām vieno, kas ir tas, kas mums abiem ir svarīgs? Tā ir ģimene, tās ir atmiņas par to, ko esam redzējuši ceļojot vai vienkārši staigājot pa mežu un daloties pārdomās. Šī te kopīgā meklēšana stiprina attiecības.

Bija kāds moments, ko atceros mūsu attiecību pirmajā gadā, kad vēl nebijām precējušies. Izgājām ar Elīnu pastaigā pa mežu pie manas mājas un apmēram pustundas gājienā ieraudzījām ļoti skaistu gravu, gleznainu purvu un piekalnītē auga maijpuķītes. Elīna kaut kā zīmīgi nokomentēja tās vietas skaistumu. Tobrīd un tajā momentā mēs sajutāmies vienoti sajūsmā par Dieva radīto pasauli mums apkārt. Pēc dažām dienām devos uz Rīgu pie Elīnas, jo viņa dzīvoja tobrīd tur kādā mikrorajonā. Pirms došanās, es tajā rītā sapratu, ka man ir tik žēl, ka viņai tur jādzīvo, jo tā ir vieta, kur es nekad negribētu dzīvot. Es sajutu tādu vēlmi atnest viņai kaut ko no tās vietas, kur pirms dažām dienām bijām bijuši. Speciāli uzliku modinātāju, piecēlos agrāk un ar mašīnu aizbraucu un salasīju tās maijpuķītes. Tā bija neliela daļiņa no tā, ko abi pirms dažām dienām bijām novērtējuši kā jauku un skaistu, un, kurā abi bijām jutušies vienoti. Tas ir mazs ikdienišķs piemērs. Svarīgi ir fokusēties uz to, kas jūs vieno caur atmiņām, emocionālu pārdzīvojumu. Tagad, kad esam ģimene ar bērniem, mums ir tik daudz kas, kas ir svarīgs vienlīdz abiem. Vienojošo ar gadiem atrast ir daudz vieglāk.

Daudziem laulība šķiet kā laimes spēle, kurā, ja nepaveicas, var meklēt nākamo. Kāda ir jūsu veiksmīgas laulības formula un, kā kopjat savas attiecības ikdienā?

Esmu lasījis, ka gudri vīri teikuši, ka dzīvojam tā saucamās šķidrās modernitātes laikmetā. Šis laikmets ir raksturīgs ar to, ka viss ātri izšķīst un nolietojas un tiek izmests, sākot no viedtālruņiem, beidzot ar attiecībām. Līdz ar to, dzīvojam laikmetā, kurš nespēj un pat nevēlas radīt neko ilglaicīgu, tāpēc es ļoti lielas cerības lieku uz to, ka viss šis laiks ar savu īslaicīgumu pats izrādīsies īslaicīgs un izšķīdīs vēstures mēslainē. Lai izvairītos no vēlmes izmest otru mēslainē, ir svarīgi saprast, ka agrākos laikos tā taču nebija, vai ne? Pirms 100 gadiem un vēl senāk ģimenes bija daudz stiprākas un cilvēki apprecējās uz visu mūžu. Būtu muļķīgi domāt, ka tas bija tāpēc, ka cilvēki vienkārši atrada īsto otro pusīti. Kā jau teicu, vēlmē atrast īsto bieži vien slēpjas vienkārši cilvēka meklējumi pēc sava atspulga. Tajā slēpjas nespēja mīlēt otru. Mīlēt nenozīmē iztapt otram vai baudīt otra klātbūtni tāpēc, ka viņš mani nekaitina. Tā patiesībā ir apzināta nepārvarama vēlme vēlēt otram labu, vienalga, kāds šis cilvēks būtu. Es esmu kristietis un viena no kristiešu pamatnostādnēm ir mīlēt visus – gan savu tuvāko, gan ienaidnieku. Ko tas nozīmē? Ne jau to, ka mums ir jāiztop visiem vai jāpakļaujas saviem ienaidniekiem tāpēc, ka mēs viņus vienkārši it kā mīlam. Nē, tas nozīmē vēlēt visiem labu. Tas ietver bieži vien sevī arī konfliktsituācijas, iebildumus pret otra rīcību, bet iekšējā motivācija paliek mīlestība un vēlēšana otram labu. Ja iekšējā motivācija ir pārveidot otru pēc sava prāta, tad tajā nav nekā no mīlestības. Tā ir citiem naidīga pozīcija. Kristietība palīdz no šīs naidīgās pozīcijas iziet laukā. Kur nu vēl svarīgāk ir vēlēt labu savam tuvākajam cilvēkam, kad tas ir tavs laulātais.

Nenoliedzami, tu esi arī ambiciozs un esi daudz sasniedzis. Šāda tipa cilvēki bieži nepaliek Latvijā. Kas tevi ir noturējis te?

Es savulaik, kamēr studēju, esmu dzīvojis Amerikā, Vācijā un Spānijā. Es neko nevarēju sev darīt, jutos tur gluži vienkārši nelaimīgs. Sauciet to par patoloģiju vai kā gribat, bet laimīgs jūtos tikai savās mājās. Skatoties izcilā krievu kinorežisora Andreja Tarkovska filmas, kur visās septiņās caur caurēm tā vai citādi viņš pārdzīvo to, ka nevar dzīvot savās bērnības mājās. Konkrēti viņa gadījumā, bērnības mājas vairāk nav, jo to appludināja HES. Es lielā mērā saprotu šo viņa sāpi un ilgas pēc savām mājām. Tā nav sliktākā lieta, no kuras iedvesmoties. Tā ir īsteni pamatvērtības izprotoša cilvēka attieksme pret šo pasauli, proti, konkrēto vietu. Es ļoti mīlu vietu, kurā es dzīvoju, jo tā ir mana, tāpat kā mīlu savus bērnus un sievu, jo tie ir mani. Te nav runa par privātīpašnieciskumu vārdā “mans”, bet gan par piederības sajūtu. Ikviens no mums grib kaut kam piederēt. Jautājums, vai mēs piederam tradīcijās balstītā kaut kādā vērtību kopumā, kas atspoguļojas mūsu dzīves pieredzē un saskarsmē ar tuviniekiem, vai sajūtu veidojam, cenšoties atrast domubiedrus ideoloģijā. Ideoloģija bieži vien atsvešina mūs no realitātes, patiesības un no tā, kas mums ir dots. Tāpēc es rūpīgi cenšos sekot pats sev, lai mans skatījums uz šo pasauli nekļūtu ideoloģisks, bet, lai tas vienmēr būtu sakņots ar Dievu saistītajā morālē un tikumos, kurus esmu pieredzējis savu tuvinieku lokā. Cenšos tiešām sakņot savu piederības sajūtu realitātē, kuru Dievs man ir devis un tajā, kas ir, jo mūsu postmodernais laikmets visaktīvāk cīnās pret metafiziku, pret to, kas lietas ir pašas par sevi. Tiek pasludināts, ka jebkas var būt jebkas, ko mēs tā nosaucam. Nav vairs nekādas objektīvās ārpus cilvēkiem esošās patiesības par to, kas ir kas, piemēram, vai laulības šķiršana ir laba vai slikta. Daži teiks, ka kaut kādos gadījumos tā ir laba, daži teiks, ka vienmēr slikta. Būtiskos un fundamentālos sabiedrību veidojošos jautājumos vairs nav vienotas izpratnes par to, vai tas ir labi vai slikti, un tad iestājas metafizikas neesamība mūsu pasaulē. Mēs faktiski esam atstāti bez jebkāda pieturas punkta un centra. Ja esam bez centra, esam bez navigācijas, bez kompasa. Ja nav kompasa, tad šai ļoti bangojošā postmodernitātes jūrā vienkārši noslīkstam.

Kā tu savu ģimeni sargā no šīm ideoloģijām?

Ideoloģija pēc būtības ir pašapmāns. Tā ir realitātes noliegšana. Līdz ar to vislabāk sargāties no dažādu ideoloģiju ietekmes ir nebaidoties no realitātes jeb patiesības. Es kā kristietis varu teikt, ka uzskatu, ka patiesība eksistē, tā ir ārpus cilvēkiem un tā ir objektīva, tāpat kā eksistē objektīva izpratne par to, kas ir labs un skaists. Patiesais, labais un skaistais – šīs te trīs absolūtās pamatvērtības savā starpā ir vienotas. Kaut kas, kas ir patiess, nevar būt ļauns. Tas, kas ir patiess, ir arī labs un skaists. Atliek vien to ieraudzīt sākot ar Dieva radīto skaistumu un beidzot ar to, kas mums katrā līdzcilvēkā ir. Tas var notikt, ja vien vēlamies to ieraudzīt, nevis karot un otru pārveidot pēc sava prāta. Tādejādi mēs varbūt beidzot saskatīsim savu līdzcilvēku patieso vērtību.

Jā, bet mūsdienu pasaulē ļoti cenšas nozagt tās tradicionālās vērtības. Tev aug bērni, viņi drīz ies skolā, vai tu viņus izglītosi kaut kādā alternatīvā veidā?

Lielākā mūsu sabiedrības ievainojamība ir tā, ka publiski pieejamie valsts pakalpojumi, arī izglītības jomā ir kļuvuši caurcaurēm par ideoloģijas ruporu. Un šī ideoloģija ir naidīga daudz kam, tai skaitā arī nacionāli neatkarīgai valstij, tradicionālām, konservatīvām un kristīgām vērtībām. Tas nav nekāds noslēpums. Šī ideoloģija to pati neslēpj un agresīvi karo par savu vietu zem saules un izmanto nodokļu maksātāju naudu. Līdz ar to, kas ir pieejams par brīvu vai tas, kas ir pieejams cilvēkiem, kuriem nav lieli finanšu ienākumi, ir diemžēl ideoloģiski saindēts. Tā ir bīstamība mūsu valstī un sabiedrībā, ka nosargāt savus bērnus no šīs ideoloģijas var tikai cilvēki, kas to var atļauties finansiāli un, ja ir šādas alternatīvās skolas. Tāpēc es uzskatu, ka jebkāda sabiedrības atveseļošanās vērtību jautājumā nevar notikt, ja tikai ļoti nedaudz un priviliģēti cilvēki šajā sabiedrībā var atļauties izglītot savus bērnus no ideoloģijas drošā vidē. Daudz kas, kas ir patiešām labs un vērtīgs mūsu rietumu pasaulē ir tāds, ko var atļauties tikai nedaudzi un tas mūs padara sevišķi ievainojamus, jo sabiedrības morālā vērtību veselība ir atkarīga no tā, kā dzīvo un, kā uz šo pasauli skatās vairums. Tāpēc progresīvā ideoloģija vēlas pārņemt publisko sektoru un publiski pieejamos pakalpojumus, lai tiktu klāt sabiedrības dzīvības avotam, proti, tai sabiedrības daļai, kurai ir mazi ienākumi, pietiekami plašas ģimenes un, kuriem vēl ir kaut kāda vērtību orientācija, kas nav pilnībā saduļķota.

Šobrīd man bērni nav skolas vecumā, tā kā konkrētas rīcības plānus neesam izvērtējuši. Domāju, ka šobrīd plānot nākotni mums ir neiespējami visādā ziņā gan bērnu izglītības, gan profesionālās darbības ziņā. Jūs mani esat noķēruši brīdī, kad es atrodos uz milzīgas jautājuma zīmes.

Vai tu jūti atšķirību šajos jautājumos starp tiem, kas dzīvo urbānā vidē un tiem, kas dzīvo laukos un tuvāk pie dabas?

Es pats dzīvoju laukos un esmu uzaudzis kā lauku puika, kaut gan mani sargāja no daudziem smagiem lauku darbiem, lai es varētu vingrināties klavierspēlē. Kaut kādos lauku darbos tomēr bērnībā esmu piedalījies diezgan daudz. Lauku vide ir tā, ko es pazīstu vaigu vaigā, proti, es redzu lauku vides cilvēkus sev apkārt, es redzu mājas un to, cik tukšāki Latvijas lauki palikuši pēdējo 30 gadu laikā. Es redzu šo bezcerību un apvainošanās sajūtu uz šo valsti, arī to, cik daudzi cilvēki no lauku reģioniem ir valsti pametuši, lai dotos strādāt citās valstīs. Manuprāt, no valsts puses tas ir bijis īstens noziegums attiecībā pret savu tautu, proti, veidot tādu politiku, kas liek cilvēkiem aizbraukt no šīs valsts prom. Kā zinām, lielākā daļa no viņiem nekad arī neatgriezīsies, jo viņi šai valstij nav vajadzīgi.

Valstij šobrīd paliek arvien vairāk nevajadzīgi cilvēki dažādu iemeslu dēļ, un tas patiešām ir dramatiski. Protams, tajā pat laikā vaigu vaigā redzot un iepazīstot manas apkārtnes cilvēkus, redzu, ka viņi ir citādāki, nekā lielpilsētas cilvēki. Daudz kas viņu attieksmē pret dzīvi ir pelnījis cildinājumu un cieņu. Ne viss viņu uzskatos ir pilnībā saduļķots. Lauku reģionos šo te skaidro skatu uz notiekošo un to, kas ir saglabājams, ir bijis vieglāk saglabāt pat par spīti tam, cik grūti tur ir atrast darbu un, cik smaga var būt finansiālā situācija.

Atšķirības, protams, ir, bet no otras puses es redzu, ka daudz kas ticis darīts, lai šo sabiedrības daļu maksimāli pluinītu un, lai tā dotos prom no Latvijas un meklētu darbu citās valstīs. Ja palūkojamies uz Padomju laikiem, tad marksistiskā ideoloģija ļoti daudz koncentrējās tieši uz šīs sabiedrības daļas pārveidi, proti, tajos laikos viņus sadzenot kolhozā un ideoloģiski stingri audzinot un liekot novērsties no daudzām klasiski tradicionālām vērtībām, kā piemēram, ticības Dievam un kristietības. Tas ilgtermiņā var iedragāt sabiedrības vērtību izpratni un morālo stāju, bet par spīti tam visam, tā ir sabiedrības daļa, kurā es vēl aizvien saskatu mazu cerības stariņu.

Kādu vietu starp šīm tevis minētajām vērtībām tavā stāstā ieņem mūzika?

Ir divu veidu mūzika. Ir mūzika ar lielo burtu, kas ir mūzikas ideja, ideāls. Tas ir tas, ko mēs iztēlojamies, kad iedomājamies patiešām izcilu mūziku. Kad es pats mēģinu radīt mūziku vai interpretēt citu komponistu skaņdarbu, es iztēlojos ideālu, līdz kuram es nekad neaizsniegšos. Es nekad neuzrakstīšu tik izcilu skaņdarbu, kā varbūt varētu iztēloties savos sapņos par to, kāda ir patiešām ģeniāla mūzika. Tāpat, es nekad nenospēlēšu nevienu skaņdarbu tā, kā, manuprāt, tam patiešām simtprocentīgi būtu jāskan. Es varbūt tam dažkārt pietuvošos, bet nekad neaizsniegšu šo ideālu. Mūzika ir pati šī debesu sfēra, kurā dažkārt varbūt nedaudz ielūkojos, bet tūlīt pat no tās izkrītu ārā, jo es esmu tikai cilvēks, un daba nav perfekta. Tā vienmēr ir grēkā kritusi. Tad nu mūzika ar mazo burtu, ko es pats cenšos radīt, ir mana tiekšanās uz šo ideālu. Tas ir bezgalīgs process, kas nekad neapstāsies. Līdz ar to mūzika ir kā tāda mūžīga garīga tiekšanās uz Dieva pilnību. Tas ir ceļš, kas nekad nebeigsies, bet ir svarīgi pa to ceļu iet. Mūzika savā būtībā ir vienmēr apliecinoša. Tas, ko tā apliecina, ir atkarīgs no paša mākslinieka motivācijas. Mūzika var apliecināt to, kas ir labs, patiess un skaists, un arī to, kas ir destruktīvs un varbūt melīgs, pat ļauns un neglīts. Bieži vien mākslinieki tomēr cenšas ar savas mākslas un daiļrades palīdzību kaut kādā veidā ārstēt sevi un savas nepelnīti piedzīvotās traumas. Katram no mums tādas ir. Svarīgi ir tas, ko mēs ar šiem pārdzīvojumiem un traumām gribam darīt, vai mēģinām tās attaisnot un padarīt par jauno normālo un ņemt tās par pamatu savai mākslai vai mēģinām tās dziedināt, virzoties uz kaut ko, kas ir labāks par mums pašiem. Ir tikai divi ceļi, nav trešā. Katrs izvēlas un zina savu motivāciju ļoti labi. Arī es savu motivāciju esmu apzinājies ļoti labi, un savu iespēju robežās cenšos to piepildīt tajā, ko es daru.

Kurā brīdī tu saprati, ka mūzika ir daļa no tavas esības?

Daudz kas ir daļa no manas esības un personības. Vieta, kurā es dzīvoju, arī ir daļa no manas esības. Tāpat tie cilvēki, kas ir apkārt man un manas pastaigu takas mežā arī tādas ir. Tajās es dzirdu mūziku. Manas takas ir vienīgā vieta, kur gūstu iedvesmu un jaunas muzikālas idejas. Visas šīs lietas veido manu esību, un svarīgi ir, ka es to kādā brīdī esmu apzinājies. Bez šaubām, būdams bērns es negribēju spēlēt klavieres un sākotnēji klasiskā mūzika man bija pat vienaldzīga. Man patika rokmūzika un astoņdesmito gadu beigās roks par neatkarību man ļoti gāja pie sirds. Mans elks tolaik bija grupa “Jumprava” un Aigars Grāvers. Es dziedāju viņu dziesmas un tēloju, ka spēlēju ģitāru. Biju īsts rokmūziķis, gluži kā mans tētis, kas bija viens no leģendārākajiem rokmūziķiem, tikai tolaik es par to neko nezināju. Šī vilkme pretī asām izjūtām laikam ir iedzimta. Tad es šīs asās izjūtas transformēju uz klasisko mūziku un daru to vēl aizvien.

Brīdī, kad izdzirdēju, kā izcilākos un ģeniālākos klasiskos mūzikas darbus spēlē izcilākie vēstures pianisti, es sapratu, ka tajā ir milzīgs spēks un pārcilvēcīgs brīnums, kuru tomēr veic cilvēki ar miesu un asinīm. Tad es sāku arvien vairāk vingrināties, neskaitot stundas pie klavierēm. Es to darīju no rīta līdz vakaram visus savus tīņa vecuma gadus. Mūzika gluži organiski kļuva par manas esības sastāvdaļu. Kopš tiem laikiem es mūziku savā galvā dzirdu nepārtraukti, arī šobrīd, kad es ar jums runāju, man ausīs skan konkrētas muzikālas taktis no konkrēta skaņdarba. Dažkārt tā ir jauna mūzika, bet tā mani nepamet nekad. Tā ir ar mani pat tad, kad es guļu. Pateicoties tām daudzajām stundām, kuras esmu pavadījis vingrinoties un klausoties mūziku, es to esmu ieaudzējis sevī tik tālu, ka atdalīt sevi no tās nespētu nekad.

Kā tu domā, vai tas bija jau tev paredzēts vai tā tomēr bija tava izvēle?

Izcilais un nu jau aizsaulē aizgājušais konservatīvais angļu domātājs Rodžers Skrūtons ir zīmīgi pateicis, ka ikvienam no mums ir tiesības uz skaistumu. Līdz ar to es domāju, ka ikvienam no mums ir tiesības uz mūzikas brīnuma skaistumu savā dzīvē, un vienalga, vai kā klausītājam, izpildītājam vai kā komponistam. Ikviens no mums ir radīts daudzajām brīnišķīgajām un skaistajām lietām, ko Dievs ir devis šajā pasaulē. Mums tik atliek doties tām pretī un tās pieņemt, vai nu profesionālā vai amatiera līmenī. Es konkrētas Dieva dotās lietas savā dzīvē esmu pieņēmis un ar Dieva palīdzību esmu centies tās izkopt.

Vai tu sevi klasificē kā ģēniju?

Es ikvienu cilvēku klasificēju kā ģēniju tieši šī paša iemesla dēļ, ka ikviens no mums spēj būt patiesi labs un izcils kādā jomā. Kas to lai zina, varbūt pat visās jomās. Nezinu, vai es no dabas esmu radīts mūzikai, jo man gan ir dažas lietas, kas padodas labāk un kas tieši ir nepieciešamas pianistiem, tomēr tajā pat laikā zinu, ka ir lietas, kuras citi pianisti dara labāk par mani. Es zinu savu spēju robežas. Cilvēki, manuprāt, ir daudz talantīgāki un spējīgāki, nekā viņi paši par sevi domā. Saskaroties ar ko patiesi izcilu un skaistu, daudzi no mums parausta plecus, rokas un saka, jā, bet es jau tā nekad nevarēšu. Nekad nedomājiet tā! Es tā nekad neesmu domājis mūzikas jomā. Deviņu gadu vecumā, kad es klavieres spēlēju visnotaļ viduvēji, es klausījos, kā to dara izcili meistari, un gribēju spēlēt tāpat. Sapratu, ka es darīšu visu iespējamo, lai spēlētu, kā šie meistari. Es vēl aizvien nespēlēju, kā viņi, bet es turpinu doties šajā virzienā un turpināšu to līdz pat savas dzīves beigām. Nekad nevajag atteikties no tā skaistuma, ko Dievs jums ir devis.

No kurienes tev tā veselīgā pašapziņa ir?

Tā vietā, lai sevī izkoptu pašapziņu, es cenšos izkopt veselīgu apziņu. Apziņa ir tā, kas mūs atšķir no dzīvniekiem. Tikai cilvēkam piemīt apziņa un ar tās palīdzību mēs spējam izprast šo pasauli tādā mērā, lai varētu atšķirt labu no ļauna un spētu nepazust. Apziņas izkopšana notiek visas dzīves garumā. Es pats jūtos šī darba pašā sākumā un domāju, ka lieti var noderēt regulāras, rūpīgas un patiesas pārdomas par savu vietu šajā pasaulē, par to, kas visapkārt notiek. Tām jābūt pārdomām, kurā cilvēks atļaujas būt pavisam godīgs pats pret sevi. Tās nav pārdomas, kurās ir jādalās ar citiem. Tās var būt klusas pārdomas pastaigas laikā. To pats rūpīgi piekopju katru dienu vismaz piecpadsmit minūtes. Tas ir mans laiks, ko veltu pilnīgi godīgām pārdomām par to, kas esmu es, kas ir šī pasaule un, ko tajā daru. To brīžos man ir nākuši dažnedažādi secinājumi, ne vienmēr glaimojoši man, un tieši par to esmu priecīgs, jo secinu, ka tās ir bijušas gana produktīvas pārdomas. Mēs spējam domāt un izvērtēt šo pasauli. Mums ir dota apziņa tieši šim mērķim. Liksim to lietā!

Pirms vairāk nekā 20 gadiem es gāju Mūzikas skolā un, protams, mums bija obligātie koncerti, kas jāapmeklē. Atceros, ka vienā vakarā mēs devāmies klausīties Vestardu Šimku, jauno pianistu, es pirmo reizi mūžā redzēju, ka tik emocionāli var spēlēt skaņdarbu. Tad es arī sēdēju un domāju par to, vai tad šādi arī drīkst? Man tas patiešām bija jaunums. Patiesībā varēja redzēt, ka tev ir attiecības ar šo skaņdarbu.

Tu pats juti, ka tā drīkst?

Jā, man ir attiecības ar mūziku. Es neko no tā, ko daru pie klavierēm un kas attiecas uz emociju, nedaru apzināti. Proti, es ar visu savu būtību pēc iespējas godīgi cenšos sekot tām emocijām, kas mūzikā ir. Mūzika nav kaut kāds abstrakts skaņu savirknējums, tas ir konkrēts komponista emociju atspoguļojums. Mūzika ir iespējams visemocionālākā no visām mākslām. Abstrakta tā ir tādā ziņā, ka tajā, sevišķi instrumentālā mūzikā, nekas ar vārdiem netiek pausts un konkrēti vēstīts. Taču tā bez šaubām ir tīru emociju māksla. Es vienkārši cenšos būt pavisam godīgs pret šo mūziku. Es tāds nevarētu būt, ja ieturētu kaut kādu emocionālo distanci pret šo mūziku.

Vispatiesākais savās izjūtās un emocijās es esmu vienmēr uz skatuves. Es nespētu melot uz skatuves. Ikdienā varu uzlikt kādu masku un ko pietēlot, kaut gan man arī tas ļoti nepatīk un, es to daru ļoti slikti, bet spēlējot mūziku esmu simtprocentīgi patiess. Viss, ko jūs redzat uz skatuves, ir kaut kas, ko es tajā brīdī patiešām pārdzīvoju. Ja mūzika ir traģiska, es patiešām pārdzīvoju traģiskas izjūtas, ja mūzika ir priecīga vai laimīga, es tā arī tajā brīdī patiešām jūtos. Es vienkārši sekoju mūzikai.

Uz skatuves pats jūtos kā klausītājs, jo līdz tam esmu ieguldījis lielu darbu, lai mani pirksti prastu atrast pareizos taustiņus un brīdī, kad darbs ir izdarīts, es ļauju vaļu mūzikai. Mani pirksti nospēlēs visu, kas ir jānospēlē, un es pats vienkārši klausos un līdzpārdzīvoju. Esmu, iespējams, visuzmanīgākais klausītājs savos koncertos, jo es tiešām sekoju līdz katrai notij un katrai muzikālai frāzei un ļauju vaļu visām emocijām, ko tā izraisa. To, vai tā drīkst vai nedrīkst, es nekad neesmu padomājis. Zinu, ka pasaulē ir pianisti, kuri spēlē ieturētākās emocijās un ir tādi, kas to dara ar daudz spontānākām un ugunīgākām emocijām, kā es to daru. Ja es ieturēšu distanci pret šo mūziku, es taču nevaru gaidīt, lai klausītāji neieturētu distanci pret to. Mūzikā neviens nevar noslēpties. Ja cilvēks pēc būtības nav godīgs, tad arī mūzikā viņš nebūs godīgs.

Vai tavam godīgumam ir cena, kura tev jāmaksā?

Mums katram ir jārēķinās, ka par visu šajā pasaulē ir jāmaksā. Atļaušos atgādināt, ka arī par negodīgumu ir jāmaksā. Tāpat arī par godīgumu. Pasaule nav pilnīga. Ikviena vēlme to veidot par utopisku paradīzi zemes virsū vienmēr beidzas ar kārtējo elli. Mēs jau zinām to no dažādām ideoloģijām vēsturē, kas to ir mēģinājušas darīt, līdz ar to, šīs pasaules vērtējums kā tāds nav pēdējās objektivitātes instance. Ja par godīgumu man kāds liek maksāt ar ciešanām, no kā līdz šim es esmu bijis salīdzinoši pasargāts, tad tas tikai pierāda to, ka pasaule ir nepilnīga un mums nevajadzētu likt nekādas cerības uz to. Drīzāk godīgumam novērtēšana ar kaut ko labu šai pasaulei būtu izņēmums, jo es kā kristietis ticu, ka patiesā šīs pasaules cilvēku rīcības un attieksmes izvērtēšana notiks vēlāk un ne kāda cilvēka vadībā.

Meklē iknedēļas raidījumu T-elpa katru sestdienu plkst. 22:00 Tv24 ēterā. Ja nepaspēji mūs redzēt un dzirdēt Tv ekrānos – katru trešdienu plkst. 19:00 tiekamies Facebook un Youtube Kustība Par dabisku ģimeni vai arī šeit – Domnīcā.

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT