Iknedēļas raidījuma T-elpa viesis ir psihoterapeits Viesturs Rudzītis. Runāsim par laimi, konfliktu cēloni, to risināšanu. Kur ir šī robežšķirtne sievišķībai un vīrišķībai? Ja divas dažādas pasaules – sievietes un vīrieša – rod līdzsvaru, vai tas ir garants saticībai ģimenē? Sarunu vada Gita un Andars Ignaci.

Latvijā ir ļoti slikta laulību šķiršanas statistika. Viestur, kas mums kaiš, kādēļ ir tik liels šķirto laulību skaits?

Galvenais šķiršanās iemesls ir iespēja to darīt. Bieži vien argumentācija tam, kāpēc jāšķiras ir – katrs otrais jau šķirās. Būtībā tas ir mūsu kultūras jautājums, kā cilvēkiem ir nopropagandēts, kas ir labi un kas – slikti, un, ka var tā un var šitā. Šķiršanās tam ir ļoti spilgts piemērs, un tāpēc svarīgi runāt ar cilvēkiem par vērtībām, vērtību hierarhiju un, kas ir labi un kas ir slikti. Šķirties ir slikti. Pirmkārt, bērnam un, jo vairāk tas skanēs, jo cilvēki vairāk pārdomās šo jautājumu. Šobrīd ar sabiedrību grūti diskutēt, jo tas ritenis jau ir aizgājis.

Tomēr bērnam ir slikti arī, ja viņš dzird, kā vecāki strīdas, un redz viņus nelaimīgus. Tavuprāt, tas ir lielākais labums?

Bērniem ir slikti, ja vecāku strīds pāriet vardarbībā. Ja vecāki paceltām balsīm diskutē par kaut ko, es tur neko sliktu neredzu. Tāda ir dzīve, un bērniem ir jāmāca, ka domstarpības var izturēt. Galu galā, tēva un mātes lomas ir tā uzbūvētas, ka viņi skatās uz realitāti katrs no savas puses. Tā nav nekāda sensācija, ka tētis redz vienu, un mamma redz otru. Tas nav nekas traks, ja strīdas un mēģina nodot savu patiesību otram paaugstinātā tonī.

Tu saki, ka statistika mums daļēji ir tāda, jo ir šī iespēja šķirties. Ir citas valstis, kur arī pastāv šī iespēja, bet šķiršanās koeficients tomēr ir zemāks. Vai tas nozīmē, ka par maz runājam par vērtībām?

Domāju, ka jā. Valstīs, kur baznīcas loma ir lielāka, šīs lietas ir labāk sakārtotas.

Tu savā grāmatā mini faktu, ka dzimstība sākās no mātes un ģimene – no tēva. Paskaidrosi vairāk?

Es redzu aizvēsturisko attīstību, kurā ir veidojusies mūsu psihe un, kas tīri labi nolasās metodoloģiskajās sistēmās, no kurām tīri labi pārzinu sengrieķu mitoloģijas. Tur ir redzams, ka senākās attiecības ir bijušas poligāmas. Tātad, vienai mātei ir vairāki bērni, un katrs no sava tēva. Un šie aizvēsturiskie laiki jau nav beigušies, viņi iestiepjas mūsdienās, un mēs to redzam. Nav retums, ka sievietei ir trīs bērni un katrs no sava tēva, un man pat ir nācies konsultēt situācijā, kur sievietei ir desmit bērni no deviņiem vīriešiem. Tas ir riktīgais stāsts par 1000 gadu senu vēsturi. Šādā ģimenē nav perspektīvas, un es to pat nesauktu par ģimeni. Korekti būtu to saukt par matriarhālu ģimeni. Tā ir dzīvošana vienai dienai, nezināšana, kā izdzīvot, un tā ir dzīvošana nedrošībā. Ja nav likuma un policijas, tad vienīgais drošības garants ģimenē ir pieaudzis vīrietis un viņa autoritāte starp citiem vīriešiem. Tas ir viņa draugu loks, ko var pasaukt palīgā gadījumā, ja kaut kas notiek. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka matriarhālā ģimenē ienāk ne tikai bioloģiskais tēvs, kurš uztaisa bērnus, bet arī sociālais tēvs, kurš paliek un audzina viņus, jo tad ģimenē iestājas drošības sajūta. Un, ja būs nepieciešams, tad tēvs, kas ir pieaugušais vīrietis vai viņa draugi, var aizsargāt. Psiholoģijā šis nolasās tā – ja notiek šķiršanās un tēvs pazūd, tad iestājās regress tieši drošības sajūtā. Sevišķi meitām. Ja tēvs paliek un ir sociālais tēvs, mēs varam domāt par to, kas būs nākotnē, kas būs pēc gada, pēc diviem vai trim. Katra ģimene taču plāno, kas būs tad, kad bērni sāks iet skolā, kad viņi būs pilngadīgi, vai esam tam gatavi. Dzīvei ir struktūra, ja nav tēva, tad visa struktūra ir bardakā. Mūsu laikos bija tā, ka sievietei ir jākļūst par vīrieti un jāpelna nauda. Tad ģimenē nav mīlošās un mierīgās mātes. Ir kaut kas vienā personā, kur kopā ir gan māte, gan tēvs. Es jau trīsdesmit gadus katru dienu ar to sastopos savā praksē. Tas ir skaidri redzams, ko nozīmē tēva deficīts. Ģimenei izjūkot, veidojas struktūra, kas atstāj negatīvu iespaidu vispirms uz bērniem.

Vai tu vari nedaudz aprakstīt vīrieti, par kuru tu esi teicis – viņš ir kā karalis vai arī kā pazudušais vīrietis?

Sākotnēji šī lomu sistēma tika aprakstīta kā lomu sistēma atkarīgā ģimenē. Tādā, kur atkarīgais tēvs ir vājš un iedragāts. Vecākais dēls parasti aug kā tēva vietnieks, viņš gatavojās pārņemt tēva pienākumus un kļūt par mātes vīru. Tātad, viņš ļoti labi apzīst mātes vajadzības, ir mātes varonis, kurš piepilda mātes sapni, kādam ir jābūt īstam vīrietim. Piedzimst nākamais dēls, šī vieta ir aizņemta. Tas parasti kļūst par grēkāzi. Un šie grēkāži ir tie, kas paplašina pasauli, viņi iet prom no vecāku ģimenes. Klasika ir Bībeles stāstā par Jēkabu un Ēsavu, kuri cīnās, kurš būs varonis. Finālā Jēkabs dabū apsolīto zemi Izraēlu, un viņa bērni sadala to tālāk, bet Ēsavs aiziet no apsolītās zemes un – izveido jaunu valsti. Būtībā, viņš ir kā tēva varonis ģimenes robežu paplašinātājs, Jēkabs paliek mātes varonis. Ir interesanti paskatīties, kas notiek pie “eksodus”, kad jūdi atgriežas no Ēģiptes. Dažās vietās viņi karo, nežēlīgi apkauj to zemju hierarhijas, caur kurām viņi iet, bet ar Ēsava pēcteču teritoriju viņiem ir absolūts miers un viņi tai iziet cauri.

Kāds ir tavs praktiskais ieteikums pārim, lai tas neizšķirtos un, lai bērnam nav jāuzņemas tēva loma?

Problēmas ir jārisina. Protams, skatoties, kādas tās ir. Grūti man īsā laikā būs visu uzskaitīt, bet bieži problēma ir tā, ka ģimenē, piedzimstot bērnam, māte atstāj vīru un ir tuvāk ar bērnu. Tēvs, ja ir jauns un nepieredzējis, jutīsies pamests. Tas ir biežs cēlonis visādām atkarības lietām un sānsoļiem. Bērna piedzimšana ir liels eksāmens. Bieži “augšā nāk” bioloģija, respektīvi, kad sieviete nemaz nepieļauj, ka tēvs varētu būt sociāls, un tēva pienākumi un loma beidzas tajā brīdī, kad ir iestājusies grūtniecība vai, kad bērns ir piedzemdēts. Tas matriarhālās domāšanas pamats, kas ļoti laužas cauri, un tēvs patriarhs nemaz nav tik ļoti gaidīts. Tas ir tāpēc, ka viņš rada situāciju, ka ģimenē, kur bija viens direktors vai direktore, ienāk sociālais tēvs, un nu sanāk, ka lēmumi būs jāpieņem diviem. Daudzām sievietēm tas nav nekas viegls un patīkams, jo viņas taču ir pieradušas teikt pēdējo vārdu.

Kur tas konflikts īsti rodas, jo, ja sadalām lomas, visam vajadzētu strādāt harmoniski?

Sākotnējais ir adekvāta teritorijas sadale. Bioloģijā nekur neredzam, ka tēviņš un mātīte staigātu rociņās pa mežu visu cauru gadu. Viņiem ir tikai viens satikšanās iemesls – riests. Šādā līmenī mēs esam dzīvnieki, bet esam arī sociālas būtnes. Tas piespiež mūs nešķirties un neiet katram uz sava meža pusi, bet tie atgrūšanās spēki darbojas. Cilvēki bieži to nesaprot, ka riestā, medusmēnesī, ovulācijas laikā ir šie pievilkšanās spēki starp vīrieti un sievieti, bet pārējā laikā var dominēt atgrūšanās spēki.

Svarīgi, kur ir mana un, kur ir tava teritorija. Māja vai dzīvoklis ir praktiski sievietes teritorija. Tā ir sociāla dzemde, kurā iestājas jauna līmeņa drošības sajūta, kur sieviete un māte saimnieko. Simboliski tēvam vai vīrietim ir jāpārguļ un jāatnes resursi, lai tur viss varētu funkcionēt. (V.Rudzītis)

Problēma rodas, ja tēvs vai vīrietis pārāk ilgi tur uzturas, jo tad ir jautājums, kuram pieder pēdējais vārds. Mana doma ir, ka mājā pēdējam vārdam būtu jāpieder mammai. Tēvam mājā ir atbildība, lai viss funkcionētu, lai būtu remonts uztaisīts un, lai būtu sadzīves tehnika. Bet, ja tēvs pa dienu paliek mājās, iestājas kaut kas neloģisks.

Kurās sfērās tad tam pēdējam vārdam vajadzētu būt – audzināšanā, vīzijā, hobijos vai iekrājumos?

Nē, bērniem ir jāklausa mamma. Meitenēm ir jāklausa līdz pilngadībai, puikām līdz septiņu gadu vecumam. Pēc tam viņiem ir vairāk jāiet pie tēva un jāmācās kļūt par vīrieti.

Vai ir kāda saistība ar šo tajās tautās, kur ir vairāk izteikts patriarhāts, piemēram, jūdiem un ebrejiem?

Patriarhāts ir kultūra. Katastrofu vai kara laikā kultūra tiek noslaucīta, tomēr matriarhāts nekad nepazūd. Tas ir mūžīgs, citādi visai dzīvībai būtu jāiet bojā. Tēvs pārstāv kultūras attīstību. Ja runājam par Bībelē aprakstīto Rebekas un Īzāka ģimeni, kur taču Rebeka izmānīja to, kuram dēlam būs tā tēva svētība. Rebeka aizsūtīja Jēkabu pie sava brāļa Lābana, kurš nebija Izraēla Dieva pielūdzējs, bet bija politeists. Atceramies, kad Jēkabs bēga no Lābana, tad Rāhele seglu somā bija paņēmusi līdzi tēva figūriņas. Tā Rebekas puse ir matriarhāla un politeistiska, un Izraēla Dievs šajā ģimenē nemaz nedominē. Vēl jāņem vērā, ka Īzāks ir vecs un neredzīgs. Matriarhālais ar patriarhālo vienmēr cīnās, un ir jāskatās, vai galva ko nosaka vai kakls, kas galvu groza.

Izklausās mazliet bezcerīgi un, ka visu laiku ir jāpieliek piepūle, lai noturētu veselīgu līdzsvaru. Vai vīrietis tam ir ekipēts un radīts, lai to noturētu?

Var teikt, ka ģimenē viss ir uzbūvēts pēc mātes vērtībām. Tur ir svarīgi, lai visi labi justos – gan bērni, gan veci cilvēki. Un tas ir pareizi. Tēvs un vīrietis aiziet biznesā, un tur šim jautājumam nav nekādas nozīmes. Tad, kad mēs radām pievienoto vērtību, tad nav svarīgi, kā tu jūties, bet gan tas – uzvari vai zaudē. Tur nav svarīgi, ko tu samaksā, un, kādas grūtības tu pārvari. Spartieši teica, ka svarīgi ir tas – esi ar vairogu vai uz vairoga. Šodien redzam ģimenes telpas paplašināšanos. Ja sievietes ienāk biznesā, kas ir būvēts uz vīrieša psiholoģijas pamata, tad viņas biznesā ienes šo jautājumu – “Vai mēs visi labi jūtamies?”

Kā, tavuprāt, pretnostatīt attiecības ģimenē un biznesā?

Ja tā būtu ģimenē, tad cienījamākie ģimenes locekļi būtu darbspējīgākie, bet tā nedrīkst būt. Mums ir jāciena veci cilvēki, uz kuru pieredzi mēs balstāmies. Mums ir jāciena bērni, kuri ir mūsu nākotne. No šī viedokļa visi ģimenē ir vienlīdzīgi – no zīdaiņa līdz vecmāmiņai. Tomēr biznesā tā nevar būt, jo tur ir cita hierarhija, kurš ko dara un, kurš gurķojas. Tās ir divas cikliskās sistēmas, kuras radušās it kā pašas no sevis un, kur var redzēt, kas notiek. Redzam dinamiku, ka patriarhālās teritorijas pamazām tiek iekarotas no sievietēm. Latvijā 51 % darba vietu aizņem sievietes. Latvijā sievietēm ir daudz labākas izglītības nekā vīriešiem, bet Latvijā vīrieši joprojām ieņem tās darba vietas, kur vairāk nopelna.

Tad tas norāda, ka latviešiem ir vēl cerība šo nolīdzsvarot?

Vienmēr ir cerība. Modelis, var teikt, ir arī tāds, ka māte dzenas pakaļ dēlam, bet dēla attīstība ir proporcionāla tieši fiziskajam un garīgajam attālumam no mātes, cik viņš tālu tiek. Ēsavs iespējams ir attīstītāks par Jēkabu, jo viņš ir tālāk no mātes, viņš ir arī vīrišķīgāks, un viņa āda ir ar sarkanu spalvu noaugusi, viņš ir mežonis un vairāk dabas bērns. Jēkabs atkal ir kā mīlulītis. Tas bija par pamatu mātes izvēlei, kāpēc viņa Jēkabu mīlēja vairāk nekā Ēsavu. Ēsava izskats viņu šausmināja. Jautājums ir, cik šodien dēls var tālu aizbēgt, jo ģeogrāfisko atklājumu laikmets ir beidzies. Uz zemeslodes ir maz vietas, vēl ir jūrniecība, kosmoss un vispopulārākais – virtuālā vide un informācijas tehnoloģijas. Mēs šodien bieži redzam, ka ģimenēs, kur ir ar tēvu nelīdzsvarotā mātišķība, dēlam ir jābēg datorā. Pretējā gadījumā viņš tiek ievilkts par mātes vīru. Tur, kur vecāki ir šķīrušies un dēls dzīvo kopā ar māti, redzam, ka viņam ir jāmūk. Tā sievišķība ir ļoti dziļa, intuitīva un mežonīga.

Ja pieaugušas sievietes sievišķība ir jāiztur mazam puikam, vairums lūzt, un, tad notiek ziepes. Viņiem palielinās atkarības risks. To mežonību, kas ir nelaimīgas sievietes sejā, puikas nevar izturēt. (V.Rudzītis)

Tāpēc tēvs nedrīkst iet prom no ģimenes un atstāt dēlu savā vietā. Ja galīgi nevar izturēt, tad dēls jāņem līdzi, nevar šo puiku, kas nav vēl izaudzis, atstāt par savas bijušās sievas vīru.

Kā mēs tiem vīriešiem varam palīdzēt justies mājās labāk? Vai pietiks ar to, ka mēs māju neiekārtosim tikai pēc savām vēlmēm?

Es te varu minēt vairākus piemērus. Ļeva Tolstoja ģimenē bija trīspadsmit bērni, no kuriem astoņi izdzīvoja līdz pieaugušam vecumam. Māja bija liela muiža, un viņiem bija likums, ka darba kabinetā nedrīkstēja ienākt ne bērni, ne sieva. Tā bija tēva teritorija, kurā viņš strādā. Jautājums, vai ir iespējams tajos mājokļos, kas mums tiek piedāvāti šodien, izveidot divas teritorijas? Ja tas ir divistabu vai trīsistabu dzīvoklis, tas nav iespējams. Vīrietim tur vietas nav. Katrīnai Neiburgai ir īsfilmiņa “Garāžas”, kur var izgaršot to vīrieša garšu, kas tur tajās garāžās ir. Tie visi ir vīrieši, kas mīt divistabu, trīsistabu dzīvoklī, kas pieder sievai un bērniem. Viņš atnāk mājās, paēd un iet uz savu garāžu, jo tā ir viņa teritorija. Tas ir arhetipiski. Ja sieviete ienāk garāžā, viņai nolaižas rokas, jo tur viņa neko nevar pārkārtot un nevar civilizēt. Tas vienkārši nav iespējams. Darba kabinetā vēl var, tur tas risks pastāv, bet garāžā, kalvē vai galdnieka darbnīcā sievietei rokas nolaižas.

Vai tu piedāvā mums šajā sabiedrībā būt ar mājas kvadratūras minimumu?

Es teiktu, ka mājai pie laba plānojuma var izveidot divas teritorijas, sākot no divsimt kvadrātmetriem, bet jābūt labam plānojumam.

Latvijā tas taču ir praktiski neiespējami, jo mēs, lielākā daļa, dzīvojam dzīvokļos. Varbūt tāpēc arī ir šis lielais šķiršanās risks?

Protams! Ja pērtiķi un pērtiķieni iesprosto mazā būrī, viņi vai nu nodarbosies ar seksu vai kausies, un viens otru sitīs nost. Tas ir neizbēgami, ja divistabu dzīvoklī abiem ir attālinātais darbs un bērniem attālinātās mācības. Tur tai temperatūrai ir jābūt nenormāli augstai, bet visu laiku mēs tā neesam dzīvojuši. Esam taču izdzīti no laukiem, kur bija iespējams sevi pabarot. Mūsdienās lielākais bieds ir cilvēks, kurš dzīvo laukos meža vidū, pats kurina savu krāsniņu, audzē cūciņu, un, kurš ir neatkarīgs, kuram nevajag pieslēgties centrālajai apkurei, gāzei un, kura makam nevar pieslēgties. Tas mūsdienu pasaulē ir lielākais ienaidnieks, bet kādreiz mēs taču gandrīz visi tādi bijām. Tāds arī ir tas plāns visā pasaulē – sadzīt cilvēkus guļamvagonos.

Tu esi laulībā 39 gadus, kā tas jums ir izdevies? Vai jums ir 200 kvadrātmetri un sadalītas zonas?

Jā, man decembrī būs 39 gadi laulībā. Mums tagad pat ir vairāk zonas, bet vienu brīdi, kad bērni auga, tā nebija. Esam bijuši pat pieci cilvēki kādos 30 kvadrātmetros. Tad, kad tu domā, ko vajadzēs rīt, tu sakārto to vidi, kas tev ir. Ir jau daudzi, kam ir tie mazie dzīvokļi, bet ir lauku īpašumi. Tas dzīvoklis tad paliek kā guļamistaba, kur tiek pārlaista darba nedēļa, un īstā dzīve notiek brīvībā. Tas, kas mūs ir noturējis kopā, ir praktiskā dzīve un rūpes par bērniem un arī tas, ka mēs neesam īsti maisījušies viens otram pa kājām. Man vienmēr ir bijis kāds funktieris tam, kā ir jāattīstās, vai kāds mamuts ir jānomedī. Sieva vairāk ir domājusi par bērniem un par māju. Tad, kad tie pienākumi ir sadalīti, tad jau nekāda milzīgā sprieguma nav.

Tātad, tu uzskati savu laulību par laimīgu? Kas vispār ir laime?

Ziedonis teica, ka laime ir kā dzīvībai dzīt asnu caur betonu. Mēs par tādu laimi runājam? Es redzu, ka cilvēkam ir jāiegulda deviņas desmitdaļas darba, lai viņš dabū vienu desmitdaļu laimīguma. Un ne otrādi. Laime nenāk pirms ieguldītā darba. Narkomāni mēģina citu ideju, un viņam šis ir otrādi, kur viena desmitdaļa darba ir narkotiku sagādei. Viņiem laime ātri izbeidzas.

Arī komunismā bija ļoti daudz darba, cilvēki ļoti daudz strādāja…

Tur bija daudz bezjēdzīga darba, bet, piemēram, vecvecvecāku ģimenes vērtībās gan bija, ka tas ir šausmīgi – ievākties valsts dzīvoklī, uz kuru tev ir jāgaida divdesmit gadi rindā. Tas bija nenormāli. Mani vecvecāki ar milzīgām grūtībām uzbūvēja savu mājiņu, pat nezinu, kā viņi to izdarīja. Sākumā bija govs un cūka, tad tulpes, tomāti un vēl kādas piepelnīšanās iespējas, lai nav tikai jādzīvo no algas. Tas vienmēr motivē vairāk domāt virzienā, kurā nevis vaidi, bet meklē iespējas dzīvē, kur vari attīstīties un tikt pie liekas kapeikas. Ja esi ar tādām vērtībām, tad kaut kā pamazām veidosies arī tas, ka bērni arī nebūs motivēti dzīvot mazos valsts dzīvokļos.

Kā tu nonāci pie savas profesijas, ko šobrīd dari?

Psihoterapija ir lielākā iespējamā brīvība. Tā tika drusku apcirsta, kad izveidojās visādas psihoterapijas apvienības, kas sāka diktēt savu ētiku un sāka sertificēt, kurš ir “ok” un, kurš nav. Piemēram, manas grāmatas kādam ir pilnīgi vienaldzīgas un par idejām, ar kurām ienāku, kāds prasa, kāpēc viņam tās būtu jālasa? Es saku, ka tā taču ir vērtība un šajā profesijā galvenais ir attīstīt idejas. Man atbild, ka nē, mēs rīkosim mūsu ballītes un konferences, kuras būs par maksu un, kur būs jākrāj punkti sertifikātiem. Ja būtu normāla sistēma, kur ģimenes ārstam būtu tāda brīvība, kā ir man, es būtu ģimenes ārsts. Sākumā es biju iekšējā medicīnā, un kā studentam man bija lieli panākumi. Es uzvarēju institūta olimpiādē, un Rīgas Medicīnas institūta komandas sastāvā mēs savulaik ieguvām 2. vietu visā PSRS medicīnas institūta sistēmā. Man tā bāze bija pamatīga. Tad es trīs gadus aizbraucu uz laukiem strādāt par galveno ārstu lauku slimnīcā un arī par nodaļas vadītāju terapijas nodaļā. Toreiz man likās, ka tā sistēma ir tik nesakārtota, ka sliktāk vairs nevar būt, jo tika sasietas rokas, ka nevari ārstēt tā, kā ir jāārstē. Toreiz nebija medikamentu un izmeklēšanas iespējas, arī transporta nebija. Galvenajam ārstam bija jādzīvo savā kabinetā. Tad parādījās iespēja strādāt narkoloģijas jomā Straupē, tur man kā galvenajam ārstam bija brīvība ģenerēt un realizēt idejas. Septiņu gadu laikā daudz kas tika paveikts. Tad iestājās finanšu krīze un lēnā garā viss sabūvētais tika nobrucināts. Straupes slimnīca arī pirms dažiem gadiem aizvērās.

Tev šodien ir privātprakse. Tu kaut kādā mērā vēl izjūti, ka tev rokas būtu sasietas?

Man šodien neviens nevar neko komandēt. Es sastāvu profesionālā asociācijā Lietuvā, ne Latvijā.

Kā tu domā, vīrietim šī cerība izlauzties un darīt, kā grib, ir arī viņa stūrakmens laulībai?

Man liekas, ka tāds vīrietis, kurš ir izlauzies brīvībā, ir vitāls. Ne jau es vienīgais tāds esmu. Lielā mērā tie, kas izveidojuši savus biznesus, arī dara to, ko grib. Ja tu esi valsts ierēdnis vai politiķis, tu esi tādās dzirnavās, kur tevi visi stumda un grūsta. Tur tu savu vīrieša ego ātri vien zaudē un kļūsti par intrigantu.

Kas, tavuprāt, notiek sievas attiecībās ar vīra mātēm? Bieži var dzirdēt, ka tieši tur ir konflikti, kašķi un konkurence.

Bieži cilvēkiem šķiet, ka salaulāties nozīmē izveidot attiecības vīrietim un sievietei, bet tas nav ne vēsturiski, ne arī šodien tas tā notiek. Tu precies ne tikai ar vīru, bet arī ar viņa māti, brāļiem un māsām, kuru bērni būs tavu bērnu brālēni un māsīcas. Laulība ir savienība starp diviem dzimtas kokiem. Apprecoties, tu dabū jaunus radus. Kāpēc vecajos laikos kāzas dzēra vairākas dienas? Tāpēc, lai varētu iepazīties ar jaunajiem radiem un kopā gan iedzert, gan izkauties. Tas ir kā Deglava “Rīgā”, kur galvenais varonis Krauklītis atnāk no laukiem uz Rīgu un apmetas pie sava tēvoča, ko viņš nav redzējis. Tomēr tam tēvocim ir pienākums viņu pavirzīt dzīvē uz priekšu. Radiem toreiz bija pienākums vienam otru pastumt, un nevarēja atteikt radiniekiem. Tāpēc agrāk dzimtas kokiem bija liela praktiskā nozīme. Šodien tā vairāk ir arhetipiska nozīme.

Vīra māte ir īpašs gadījums, piemēram, problēmas rodas sievietēm, kurām nav meitu. Meita ir kā otra dzemde, jo dēls aizies, bet meitas nē. Dēlam ir jāaiziet un jāiekaro sava teritorija kaut kur prom. Ja nav meitu, tad ir jādabū savā pusē vedekla, no kuras ir jāizveido it kā šī meita. (V.Rudzītis)

Reizēm dēli mātēm palīdz, apprecot bārenītes jeb atkarīgas sievietes, kuras ir viegli manipulēt. Viņa dzemdēs bērnus, bet visu komandēs māte. Dēls tajā gadījumā nav atdalījies no mātes un nav atnācis pie sievas. Tādas sievas, protams, jūtas drausmīgi. Viņām uz pieres ir rakstīts, ka ir izdzītas no savas virtuves. Tas var notikt reizēs, kad dēls ir audzis pie dominējošas mātes.

Vai mūsdienās klibo šis dzimtas koncepts un mēs par maz apzināmies savu radniecību?

Protams! Lai gan no otras puses, daudziem ir hobijs veidot savus dzimtas kokus. Ir pat konsultanti, kas palīdz rakņāties pa baznīcu grāmatām, kas nav vienkāršs darbs. Veidojot dzimtas koku, rodas īpašā sajūta, ka esmu daļa no visa, un ir nozīme tam, kas ir noticis ar manu vectēva vectēvu 200 gadus atpakaļ. Es pēkšņi varu sajust, ka mūs kaut kas vieno un – ir loģiski, ka esmu viņu pēctecis. Tās vērtības jau nāk no dzimtas koka. Piemēram, mans tēva tēvs bija kolhozā, bet viņam bija sava galdniecība. Viņš padomju laikā izpildīja gan pasūtījumus kolhozā, gan arī privātus pasūtījumus. Līdz ar to viņš jau faktiski dzīvoja kapitālismā. Vai es daru ko ļoti atšķirīgu? Principā nē. Otrs vectēvs bija zemnieks, kas teica, ka pie mājas zāli nevajag iestādīt, bet gan kartupeļus. Tad, kad viņam vairs nebija daudz spēka darīt darbus uz lauka, viņš ar vecomammu pārvācās pie mums un turēja bites. Arī caur to viņš mums kaut ko iemācīja. Tā nav tikai medus iegūšana. Ja tu nodarbojies ar bitēm, tu daudz ko saproti par matriarhātu un vispār par tādu sievišķo būtību, jo tur praktiski vīrišķības nav. Tur traniem nav nekādas nozīmes, tikai ģenētiskā materiāla nodošana nākamajai paaudzei.

Mums šis dzimtu princips patiešām sarūk…

Ja neapstāsies šī tendence, mēs dabūsim atomizētu sabiedrību, kurā būs tikai indivīdi un ģimenei nebūs nozīmes, bērni netiksies ar vecākiem, kur nu vēl ar vecāku māsām un brāļiem. Nesen redzēju vienu filmu par Zviedriju, kur cilvēks nomirst savā vienistabas dzīvoklī, un viņu atrod tikai pēc diviem mēnešiem. Nevienam viņš nav vajadzīgs.

Vai, tavuprāt, ja būtu stiprāks dzimtas koncepts, šķiršanās skaitlim vajadzētu būt mazākam?

Mēs esam kopība, kas palīdz viens otram un formulējam to pasūtījumu, ko mums vajag no valsts. Mēs veidojam valsti tādu, kas palīdz ģimenēm būt ģimenēm. Un tāpēc radām bērnus valstij un dodam arī karavīrus. Tā ir dabiska sinerģija. Šāda valsts arī aizsargā ģimeni kā vīrieša un sievietes savienību. Daudzi to nezina, bet man tas ir skaidri redzams, ka slavenais Trojas karš bija karš par monogāmiju. Vispirms bija poligāmiska situācija, kur skaistākā Grieķijas sieviete Helēna tika izdota pie vīra. Sabrauca visi grieķu varoņi, kuri viņu gribēja, notika pilnīgs riests. Helēnas tēvs Tindarejs domā, kāda tad būs tā jēga, ka viņi te sāks kauties un viens otru apkaus. Viņš prasa padomu gudrajam Odisejam. Odisejs ieteica paprasīt Helēnai, kuru no visiem viņa izvēlas. Helēna izvēlas Menelaju, bet Odisejs saka Tindarejam, ka ir vēl otra lieta, kas jāizdara. Viņš saka, ka mums tagad visiem ir jāzvēr, ja viņu ģimenē sāksies problēma, mēs visi dosimies palīgā. Tas ir pirmais Civillikums, kā valsts aizsargā ģimeni. Problēmas radās, jo Helēna tika nolaupīta. Tad visi šie bijušie pretendenti atstāja savas ģimenes, lai desmit gadus karotu un dabūtu Helēnu atpakaļ. Mitoloģisks, brīnišķīgs stāsts par cīņu starp poligāmiju un monogāmiju, valsts nozīmi un vīriešu attiecību nozīmi. Protams, arī par dzimtu nozīmi, jo katrs no grieķu varoņiem bija savas dzimtas alfa tēviņš.

Tātad, mēs tagad Eiropā ejam soli atpakaļ?

Mēs būtībā darām to, kas ir ērts mega biznesam. Tam nevajag lauku saimniecības, kas ir pašpietiekamas. Tam vajag vientuļnieku, kas visu laiku tik pērk un maksā.

Vīrietis un sieviete, pirmkārt, ir fizioloģiski atšķirīgi, bet viņi atšķiras arī savos raksturos. Piemēram, viens no mūsu laulības ir mierīgāks un otrs karstasinīgāks. Sākumā nevarējām saprast, vai tas ir potenciāls vai arī dēļ tā ir grūtāk pielāgoties?

Mans vērojums ir tāds, ka cilvēki, kas ir ļoti vienādi un ar vienādu redzējumu, nav kopā. Parasti savienība veidojas tur, kur viens otram var piedāvāt kaut ko atšķirīgu un papildināt viens otru. Raksturu jautājums izveidojies jau kā “štamps”. Uz jautājumu, kāpēc jūs šķiraties, atbilde skan – mums raksturi nesader! Tā ir atruna un tas nav īstais iemesls. Es uzskatu, ka daudz svarīgāk par raksturu saderību ir seksuālā saderība. Būtībā tur, kur ir seksuāla saskaņa, tur šķiršanās ir apgrūtināta.

Ir viena tāda metode, ja jūs sastrīdaties un apvainojaties viens uz otru, pārtrauciet strīdēties un izģērbjaties pliki, un tad turpiniet strīdēties. Ja tas nepalīdz, dodieties uz guļamistabu, un pēc seksa turpiniet strīdēties. Tas strādā, un tam ir nozīme! Arī bioloģijai ir nozīme. Es visām savām klientēm prasu, kāds ir viņu cikls, un vīrus aicinu ielādēt aplikāciju ar sievas ciklu. Vīram ir jāzina, kad sievai ir ovulācija, vai viņai ir un, kāds ir premenstruālais sindroms. Lai arī vīrietim to ir grūti saprast, bet attiecībās ir ļoti būtiski apjaust, ka sieviete katru dienu ir citādāka. Tāpēc, ka viņas bioloģija viņu dzen pa riņķi. Vīriešu sajūtas ir lineāras, bet sievietes – cirkulāras. Katrā ciklā ir četri gadalaiki.

Problēma mūsdienās ir tā, ka sievietes izmanto hormonālo kontracepciju, un tas sajauc pilnībā visu dabiskumu.

Kā vīrietim rīkoties, jo sanāk, ka, izjaucot visu dabisko, sieviete arī paliek lineāra?

Jā, sieviete paliek lineāra, un viņa būtībā tiek nozombēta. Dažreiz smaga problēma ir, kad mēdz būt ļoti sāpīgas mēnešreizes, tad vienmēr ir jautājums, ko darīt. Hormonālā kontracepcija tajā var palīdzēt, bet tā noņem to cirkulāro sievišķo būtību. Tāpēc es to neiesaku. Šis vispār ir ārkārtīgi liels jautājums, par ko baznīcai, sevišķi katoļu baznīcai, ir viedoklis, ka kontracepcija nedrīkst būt, bet viņi neprot to pamatot. Pamatojums tomēr ir ļoti vienkāršs. Ja jūs lietojat kontracepciju, jūs pārņemat Dieva atbildību un dabūjat Dieva grūtības. Jo visas dzimumšūnas, sevišķi sievietei, nav vienādas, un tā taču ir neiespējamā misija izšķirt, kurai tu ļausi būt par bērnu un, kurai nē. Ar vīrieša dzimumšūnām ir nedaudz vieglāk, jo tur to ir miljardi. Katrai sievietei caur dzemdes ciklu iziet tikai 50 olšūnas, un ja tev ir apzināti jāizvēlas, kura tad no tām drīkst būt bērns, tā ir Dieva atbildība. Reizēm sievietes tiek sodītas, jo visticamāk, ka jaunībā nāk tās pirmās jaudīgākās un kvalitatīvākās olšūnas. Pēc 30 gadiem ir tās, kas palikušas pāri. Tad grūtniecība iestājas grūtāk un daudz biežāk sastopami spontānie aborti. Kontracepcija ir ārkārtīgi nopietns jautājums, kur ģimeniskais skatījums ir jāliek kopā ar reliģisko. Reizēm priesteriem ir grūti ar normālu cilvēcisku argumentāciju. Viņi pielieto dogmatiku, ka Dievs tā ir lēmis, bet modernais cilvēks to nevar saprast.

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt radīt: ZIEDOT