Arhitekts Ingurds Lazdiņš atgādina, ka sabiedrība nekad nav bijusi viendabīga, tomēr neslēpj savu iekšējo pārliecību, ka vēlas Latviju redzēt kā valsti, kas dabiski attīstās, ceļas un kāpj, nevis ripo no kalna lejup. Tas ir tas, kas ir pamudinājis viņu būt vienam no “Latvijas Vīru biedrības” dibinātājiem, kas nebaidās skaļi paust, ka “ģimenes jēdziena nostiprināšana un valsts atbalsts ģimenei ir vitāli svarīgi tik mazai nācijai, kāda ir Latvija”. Arhitekts uzsver – par konservatīvajām vērtību hierarhijām ir vērts pastāvēt un, ja nepieciešams – arī cīnīties.

Īsi pēc dibināšanās “Latvijas Vīru biedrība” (turpmāk – LVB) iesniedza Centrālajai vēlēšanu komisijai likumprojektu par grozījumiem LR Satversmē. Kas bija pamudinājums jums kā arhitektam pievienoties šai iniciatīvai?

Jā, 2021. gada vasarā biju to divpadsimt vīru skaitā, kas lēma par šādas LVB nepieciešamību, un tā ar savu līdzdalību balsoja par vērtībām, kuras arī man personīgi vienmēr bijušas svarīgas. Tās ir ģimene, bērni ģimenē, plaukstošas valsts nākotne ar pozitīvu demogrāfiju un bez pārspīlētas imigrācijas – emigrācijas.

Man ir gods un prieks par šo iespēju būt vienā pulkā ar tādiem, es gribētu teikt, konservatīvās domas gigantiem kā Leons Taivāns, Harijs Tumans un Viesturs Rudzītis. Zīmīgi, ka esam visdažādāko profesiju pārstāvji – starp mums divpadsmit ir arī jurists, inženieris, arhitekts, ārsti, vairāki uzņēmēji, un katrs ar savu sabiedriskās darbības pieredzi un arī savu atšķirīgu situācijas redzējumu, bet vienoti par tām vērtībām un prioritātēm, kas skar dabisku ģimeni kā sabiedrības pamatšūniņu un nācijas nākotnes pastāvēšanas avotu.

Vai jūsuprāt cilvēki Latvijā analizē, vērtē apkārt notiekošo vai tomēr ļaujas tādai pašplūsmai?

Es domāju, ka notiek gan viens, gan otrs. Viss ir relatīvs, nekas jau nav viendabīgs vai absolūts. Tā pat cilvēku īpašības un noslieces sabiedrībā. Tomēr uzskatu, ka vienmēr katram ir vērts pašam mācīties, par to piedomāt un citus iedvesmot, izkopt un atbalstīt kritisku domu, atvērtu prātu, skaidru skatījumu uz notiekošo, ziņām un faktiem.

Uzskatu, ka mediju uzmanība iesniegtajam referenduma pieteikumam par grozījumiem patiesībā bija niecīga un nepietiekama. Noklusēt, notušēt un ar citu furoru aizsegt ir mērķtiecīga citas politikas sastāvdaļa un taktika, kas šobrīd vairāk kontrolē plašsaziņas līdzekļus un valsts budžeta resursu sadali, un kam nācijas demogrāfija noteikti nav prioritāte.

Tādēļ LVB pagaidām galvenā akcija un spēka pielikšanas punkts šajos divos gados ir pieminētie grozījumi. Faktiski – precizējumi, kas mūsu valsts nākotnei kļuvuši nepārvērtējami svarīgi un aktuāli brīdī, kad kādi politiskie spēki ar legālām metodēm caur pastāvošo tiesu varu, faktiski, cenšas mainīt un sagrozīt valsts pastāvēšanas pamatu – Satversmi.

Kādēļ šie Satversmes 110. panta precizējumi, jūsuprāt, ir tik būtiski šobrīd?

Ir lietas dzīvē, kas nav visiem ērtas, kas prasa atbildību, apzinātu darbību un saņemšanos, kas prasa arī pozitīvu piepūli un cenšanos, un tas ne vienmēr ir viegli! Tās ir lietas, kas saistītas ar attiecībām, ģimenes veidošanu un uzturēšanu, bērnu radīšanu un izaudzināšanu. Šajos jautājumos, uzskatu, valsts nedrīkst izdabāt mazākumam un tā subjektīvajām gaumēm.

Uzskatu, ka ģimenes jēdziena un valsts atbalsta ģimenei traktējums ir ārkārtīgi un vitāli svarīgs tik mazai nācijai, ka mūsējā. Ja nebūs veselīgu un stipru ģimeņu, ja trīs un četru bērnu radīšana nebūs atzīta par prioritāti un netiks skaidri un arī ekonomiski efektīvi atbalstīta, tad Latvijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšana ir apdraudēta jau tuvākajos 20-50 gados. Par to liecina demogrāfiskās līknes un daudzas nopietnas zinātniskās prognozes.

Kādu jūs Latviju vēlaties ieraudzīt turpmākajās desmitgadēs?

Es gribētu Latviju redzēt kā valsti, kas dabiski aug, attīstās, spēj sevi atražot, valsti, kas ceļas, iet un kāpj, nevis ripo no kalna lejup un iet mazākās pretestības ceļu, izdabā un pielāgojas tam, kas vairāk maksā un ir ērti. Gribu redzēt, ka Latvijai ir pozitīva nācijas demogrāfija un izglītība ir vērsta uz izpratni un neatkarīgas, kritiskas domāšanas attīstīšanu, nevis tikai ar šaurām praktiskām prasmēm un interešu izglītības kopām. Pašreizējā sabiedrība, kādu to redzam, ir raksturojama kā vairāk izklaides, ērtību un patēriņa sabiedrība. Tā virzās arvien lielākas visatļautības un nekritiskuma virzienā. Daudz mazāk tā ir apzinātu pienākumu un atbildīgas savas valsts un nācijas nākotnes sabiedrība.

Starp citu, viena no cilvēka dzīves jēgām, ja tā var teikt, ir mazināt entropiju pasaulē ap sevi. Tas nozīmē veicināt sakārtotību, paliekošu vērtību rašanos, iedibinātās kārtības un kultūras vērtību ilgtspēju. Tas nekad nav viegls ceļš, un tikai pieliekot nopietnu piepūli, enerģiju un labu gribu var pretoties straumei, ripošanai no kalna lejup un pieaugošam haosam. Tieši šajā aspektā teju visās dzīves jomās īpaša loma ir konservatīvajām vērtību hierarhijām un humānajiem principiem. Par to ir vērts pastāvēt un, ja vajadzēs, cīnīties. Tomēr tā noteikti nav lieta, kas varētu kādam vienkārši tā iepatikties, ja runājam par patikšanu. To vai nu iezīž ar mātes pienu un piesavinās caur tēva asinīm, vai, iespējams, smagi jāmācās un pašam jāslīpē. Tā nekad nebūs ērtākā recepte tādai sabiedrībai un tās daļām, kas domā vienīgi tagadnē, rūpējas vien par savu šī brīža labumu, ērtībām, labsajūtu un arvien jaunām privilēģijām.

Kas ir veidojis jūsu nostāju un vērtības, uz kurām balstās gan personīgā, gan profesionālā darbība?

Man bija ļoti laimīga bērnība, lai arī to sapratu tikai pēc daudziem gadu desmitiem. Mani vecāki nebija šķīrušies, augu kopā ar vecvecākiem, vasarās dzīvojām pašu būvētā vasarnīcā pie jūras. Savukārt šodien redzu un sastopu daudzus, arī jauniešus un manus studentus, kas, iespējams, nav pieredzējuši sekošanas vērtus piemērus savā dzīvē un kuriem vīrietis ģimenē ir bijis tikai kā mainīgs lielums. Tādēļ šie cilvēki ir paši mazāk gatavi vai pat apzināti netiecas uz ciešu, savstarpējā mīlestībā un cieņā, uz izaugsmi un attīstību orientētu attiecību veidošanu starp vīrieti un sievieti. Tāpēc jo vairāk saskatu, ka arī attiecību mākslu, ģimenes psiholoģiju un atbildību ir pacietīgi jāmācās, jāmāca, jāveicina un to arī ekonomiski jāatbalsta kā vienu no nācijas pamatvērtībām.

Arī domājot par savu profesionālo darbību, saprotu, ka to vairāk ietekmējusi mana personīgā nostāja, pozīcija un vērtības. Apzinos, ka nereti tas pat traucējis nopelnīt, kur tā vietā darbu vienkārši izdarīju iespējami labi un līdz galam. Mana profesija un arhitekta darbs man pilnīgi noteikti nav bizness.

Varbūt jums kā cilvēkam, kurš spēj saskatīt arī nestandarta risinājumus dažādos projektos ir redzējums, kā šodien labāk uzrunāt sabiedrību?

Tas ir labs jautājums, jo, kā jau minēju, sabiedrība nav un nekad nebūs viendabīga. Tās locekļu un atsevišķo grupu intereses, akcenti, prioritātes nav ne tuvu viendabīgas. Tas, ko mēs varam izdarīt, ir palīdzēt pamanīt, izprast notiekošos procesus un sabiedrības atsevišķo strāvojumu katra apdraudējumus un intereses. Tālāk ir svarīgi runāt par to, stāstīt, skaidrot, vēl un vēl pamatot ar faktiem un iedvesmot – uzmundrināt nepalikt pasīviem.

Meklē, kur parakstīties par “Latvijas Vīru biedrība” iesniegtajiem grozījumiem Satversmē, lai aizsargātu dabisku ģimeni? Ienāc – PARAKSTIES ŠEIT

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT.