Jurģis Klotiņš ir Latvijas Saeimas deputāts. Viņš arī ir viens no Latvijas Baznīcu nakts dibinātājiem. Latvijas vēsture viņam ir dzīva un personīgajā ikdienā politika viņam ir kas vairāk par profesionālo vēlmju realizēšanu. Caur savu darbošanos politikā Jurģis Klotiņš jau daudzus gadus apliecina, ka kristietība ir ļoti nozīmīga visās sabiedrības jomās, viņa pārliecība ir -lai būtu labi attīstīta ekonomika, ir jābūt tikumu pamatam. Par to arī šajā sarunā ar “Vīri runā” raidījuma vadītāju Andaru Ignacu.

Kas ir veidojis tavu profesionālo ceļu?

Mums katram to veido apstākļi, kādos mēs uzaugām, mūsu ģimene, arī laiks, kādā mēs augām. Es piedzimu 1985. gadā, Atmodas priekšnojautu laikā. Mans tēvs tolaik bija iesaistījies Latvijas Tautas frontē un mamma – folkloras kopā. Tā bija patriotiska noskaņa deviņdesmitajos gados, kad mēs, es, mans brālis un mana māsa, augām. Skolā mani jau diezgan agri sāka interesēt vēsture. Atceros, ka vidusskolas laikā radās pirmās domas, ka es vēlētos darboties politikā, lai darītu kaut ko labu savai tautai, valstij. Nāca studiju gadi ar garīgajiem meklējumiem līdz 22 gadu vecumā es saņēmu ticības dāvanu – ieticēju Dievam. Atskārtu, ka kristietība ir tas īstais garīgais ceļš, kur rast atbildes uz jautājumiem par dzīves jēgu.

Ir vērtīgi, ja cilvēkam ir labi skolotāji, personības, no kurām iedvesmoties. Man tāda personība ir Roberts Šūmans, viens no Eiropas politiķiem, Francijas valstsvīrs. Arī viņš bija ļoti ticīgs cilvēks, kurš visu mūžu palika uzticīgs šim kristīgi demokrātiskajam skatījumam. (J.Klotiņš)

Viņš bija tas, kurš savā sirdī nesa ideju par Eiropas valstu vienotību, kas pēc visiem postošiem kariem 20. gadsimtā nodrošinātu mieru Eiropā. Mani ļoti uzrunāja grāmata par viņa biogrāfiju, īpaši ideja, ka politika ir viens no kalpošanas veidiem. Evaņģēlijā Jēzus teiktie vārdi: “Kas no jums grib būt pirmais, tas lai visu kalps.” ar kalpošanas attieksmi ir tāds garīgais skatījums uz politiku, kas mani iedvesmo un palīdz man grūtos brīžos atkal nostāties veselīgā pozīcijā.

Vai tu esi dzirdējis iebildumus no kristiešiem, ka kristietība nesader ar politiku?

Varbūt ne tik tiešā veidā, bet es domāju, ka mums Latvijā ir pietrūcis skatījums, ka tieši otrādi – kristiešiem tieši vajag iesaistīties, līdzdarboties politikā, ieņemt aktīvu nostāju. Mūsdienās ir tieši jāstiprina apziņa, ka kristiešu līdzdalība ir vajadzīga visās sabiedrības jomās, arī bruņotajos spēkos, arī savā draudzē. Es esmu ļoti pateicīgs, ar dziļu cieņu skatos uz maniem draugiem, kuri dodas kalpot cietumos ar Alfa kursu, esmu ļoti sirdī pateicīgs kapelāniem, kuri Latvijā darbojas slimnīcās, cietumos, armijā, policijā. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka Kristus baznīca ir klātesoša mūsdienu pasaulē.

Kāds ir tavs skatījums uz Latvijas vēstures mācīšanu skolās?

Mana stingrā pārliecība ir, ka, ja mēs vēlamies, lai Satversmē ierakstītie mērķi – latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšana cauri laikiem – nepaliek tikai uz papīra, mums ir jādomā par to, kā mēs varam jauniešiem, topošajām personībām, nodrošināt šīs vēstures zināšanas. Mēs nevaram to atstāt pašplūsmā. Stratēģiski svarīgi valstij, tās kopīgajam labumam, ir tas, ka cilvēki jūtas piederīgi Latvijai, ka viņiem piemīt šī nacionālā pašapziņa. Un tas ir vajadzīgs ne tikai ģeopolitiskās situācijas un drošības apsvērumu dēļ, bet arī konkurences dēļ, kas pastāv Eiropas Savienības iekšienē par strādājošiem cilvēkiem. Eiropas turīgākās valstis ļoti cenšas sev piesaistīt Latvijas strādājošos. Atalgojuma līmenī mēs nevaram sacensties ar Norvēģiju vai Vāciju. Tāpēc ir jādomā par šo garīgo, kulturālo piesaisti Latvijai, ko veido vēstures zināšanas, ko veido arī latviešu valodas apguve, arī ģimenes saites ir svarīgas. Tāpēc mums ir jārada apstākļi, lai cilvēki šeit justos labi. Šobrīd mēs varam Latviju izveidot par ģimenēm ļoti atbalstošu, draudzīgu valsti ar pieejamu mājokli un bērnudārzs, arī citām iniciatīvām.

Kā korelē šis tikumiskais faktors ar ekonomisko? Vai tas ietekmē to, ka cilvēki turpina braukt prom no Latvijas?

No sabiedriskās aptaujas rezultātiem ir izskanējis tas, ka viens no iemesliem latviešiem emigrēt ir attieksme darba vietā. Proti, vai pret tevi attiecas kā pret personu vai kā pret skrūvīti mehānismā, kā pret cilvēkresursu. Attieksmes pamatā jau arī ir vērtības un tikumi. Biznesa mērķis, protams, ir nopelnīt, bet var būt arī cēlāks mērķis, piemēram, ka bizness kalpo, lai cilvēkiem būtu nodrošināta iespēja strādāt, nopelnīt iztiku ģimenei.

Lai būtu labi attīstīta ekonomika, ir jābūt tikumu pamatam. Vēsturnieki un filosofi jau arī par to ir rakstījuši, piemēram, Makss Vēbers rakstīja par protestantisma darba ētiku. Reliģija iedod to uzstādījumu, lai, darot savu darbu, sniedz labāko no sevis un arvien pilnveidojies tajā. To sauc par krietnumu.

Kāda, tavuprāt, ir vīrieša identitāte?

Pirmais ir apzināties, ka vīrieši nav sievietes, un vīriešus nevajadzētu vienādot ar sievietēm. Daudz jēgpilnāk ir runāt par savstarpējo papildināšanos jeb divu dzimumu komplimentaritāti. Tas izpaužas, protams, augstākajā mērā laulībā, bet arī ikdienā, savstarpējās attiecībās. Es reiz runāju ar vienu psihoterapeiti, kura teica, ka mūsdienās vīrieši izjūt dubultu spiedienu: sabiedrība sagaida, ka viņi būs gādīgi, pelnīs naudu, lai uzturētu ģimeni, bet no otras puses pārmet, ka vīrieši dominē (darba vidē).

Tāpat mums ir arī jāapzinās, ka zēniem, kuri aug bez tēva ikdienā, ir ļoti svarīgi pavadīt kvalitatīvu laiku kopā ar tēvu sestdienās, svētdienās. Tās ir ģimenes, kuras diemžēl šķīrušās. Es gan neesmu precējies un neesmu tēvs, bet apzinos, ka arī es varu dāvāt savu vīrišķīgo klātbūtni zēniem, kas man ir pazīstami, manu radinieku bērniem.

Un arī skolās būtu jāņem vērā zēnu intereses, jo zēniem vajag pieredzēt izaicinājumus un pārvarēt grūtības brīvā dabā, kādas vecumam atbilstošus pārbaudījumus, arī piedzīvojumus un kopīgo darbu komandā. Tāpēc ir ļoti labi, ka ir jaunsardze, kur militārā izglītība nav pašmērķis, bet to ir vērts apgūt un tā dod zēniem vīrišķīgu rūdījumu. (J.Klotiņš)

Un zini, kas vēl ir svarīgi? Tas, kā mēs mācām jauniešiem par seksualitāti. Vai mēs ļaujam skolās ienākt šīm pieejām, kuras atrauj cilvēka seksualitāti no viņa personības garīgā, psiholoģiskā, morālā veseluma vai arī mēs atbalstām pieejas, kuras māca zēniem par viņu seksualitāti holistiskā, integrālā veidā? Tas nozīmētu mācīt par pubertāti un dziņām, ar kurām sastopas tajā vecumā, ka tām ir augstāks mērķis. Mācīt, ka šī seksualitāte ir domāta, lai to piepildītu stabilās attiecībās, laulībā. Tāpēc uzskatu, ka skolās būtu jāievieš ģimenes mācība, kas ietvertu zēnu izglītošanu un iedvesmošanu augstiem un cēliem mērķiem dzīvē. Mums ir vajadzīgs cēlums. Mums ir vajadzīgi ideāli, kas pamodinātu šo tiekšanos uz ko augstāku par emocijām un savām baudām – uz patiesi labo. Tāpat mācīt par laulības ideālu, un arī par to, kā piepildīt savu aicinājumu bezlaulībā – ka tu vari izdzīvot savu vīrišķo identitāti, strādājot profesijā, kalpojot, lai citus aizsargātu, varbūt armijā vai citur.

Kas ir Baznīcu nakts?

Baznīcu nakts ir kristīgs kultūras notikums, kurš aicina mūsdienu cilvēku veidot dialogu ar baznīcu. Atnākt uz iekšēju tikšanos ar kristietības mantojumu, kāds tas atklājas vēsturiskos dievnamos. Satikties ar cilvēkiem, kuri tur ikdienā kalpo, ar draudzes cilvēkiem. Uzkavēties lūgšanā vai pārdomās, vai vienkārši apskatīties dievnamu, uzēst kādu maizīti, padzert tēju, padziedāt. Baznīcu nakts ir viens no mēģinājumiem mūsdienu cilvēkam, kurš ir uzaudzis bez baznīcas, bez kristīgās mācības parādīt viņam šo iespēju, par kuru Jēzus saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.”

Tagad mēs esam pievienojuši arī atvērto baznīcu dienu. Tas ir mēģinājums iedibināt Latvijā vienu īpašu dienu gadā, kad lielākā daļa baznīcu ir atvērtas visu dienu. Tad cilvēki var paskatīties kartē, ka, lūk, tajā novadā būs tās baznīcas atvērtas, un viņi var apceļot šīs baznīcas. Citādi mums ļoti bieži ir tā, ka mēs braucam, bet baznīca izrādās ir ciet. (J.Klotiņš)

Pateicība visām draudzēm, kuras piedalās, un brīvprātīgajiem. Tas ir apbrīnojami, cik daudzi brīvprātīgie pa šiem gadiem ir bijuši līdzdalīgi Baznīcu nakts pasākumos.

Visbeidzot, tavs novēlējums Latvijas vīriem!

Es Latvijas vīriem novēlu būt drošiem, tāpat nebaidīties palūkoties uz sevi savā nespēkā, jo tie ir brīži, kad garīgais spēks var (tevī) ienākt. Novēlu arī, lai mums ir vairāk mīlestības uz savu tuvāko un sevi pašu, lai mums ir laba humora izjūta ikdienas grūtībās. Vairāk ticības, ka Dievs ir mūsu spēka avots. Un lai Dievs svētī Latviju, un lai mēs kā vīri varam būt citiem par svētību.

Paldies par materiāla izveidošanu Alīnai Ozoliņai!