Multimākslinieks Horens Stalbe sarunā ar vienu no Latvijas jaunākajiem direktoriem – Līvānu 1.vidusskolas direktoru Gati Pastaru par kādu neizprotamu fenomenu – “mēs zinām, kā lidot kosmosā, mums ir automašīnas, par kādām cilvēki nekad nav sapņojuši un jebkura vieta pasaulē mums ir aizsniedzama ar vienu klikšķi, bet elementārās lietas, kā kontaktēties vienam ar otru, tostarp paša ģimenē, mums nav skaidrs.” Un vai tas tiešām nav dīvaini?

Horens Stalbe: Grozi kā gribi, cilvēki tomēr ir bara dzīvnieki. Nevaram dzīvot vienatnē. Pandēmija noteikti ir atstājusi sekas. Es, piemēram, redzu, kā jūtas mana vienpadsmitgadīgā meita. Brīžam viņai ir grūti, brīžam “brauc jumts”…

Gatis Pastars: Taisnība! Ja rezumējam blaknes pandēmijas procesam, tad, pirmkārt, mēs neviens nebijām sagatavoti mācībām pandēmijas apstākļos un tam, kā pārnest klātienes mācību stundu uz digitālo vidi. Sanāk, ka dzīve nu limitējas uz tiem septiņu collu ekrāniem. Ir jautājums, kā es varu aizklauvēties līdz jaunietim, lai tas, ko viņam dodu, viņu uzrunātu? Attālinātie mācību procesi, vienalga, kādi viņi būtu, jauniešiem tomēr neliekas līdz galam pievilcīgi. Tāda ir daudzu valstu pieredze. Fenomens ir tajā, ka jauniešiem ir svarīga mācīšanās un arī būšana kopā. Tas ir kas cits, ka es mācos savā ritmā mājās pie datora un mana guļamistaba ir turpat, kur es mācos un es ēdu turpat, kur mācos un kur guļu. Beigās izveidojas tāds kā “bermudu trīsstūris”, kur visa dzīve aizrit un, ja ledusskapis nav runājošs, socializēšanās īsti nesanāk. Otrkārt, jauniešiem ir mazkustīgums. Man patīk, kā Ķīnas valdība definēja savu pieredzi no SARS epidēmijas laika. Viņi pateica – jaunieši mazkustīguma dēļ būs ar traucētu ēšanas režīmu, viņi vai nu neēdīs vai būs ar liekos varu. Kopā ar digitalizāciju ienāca arī absolūti nekontrolētais ekrāna laiks.

Mēs mēģinām it kā visu laiku viņus dabūt nost no datora un viedtālruņa un teikt, lai iet ārā uzspēlēt bumbu vai pamakšķerēt.

Jā, laikā, kad bērns sēž datorā vai planšetē, ienāk tēvs istabā un prasa – “nu, ko tu dari?” Atbilde skan – “es mācos”, un tas nekas, ka tur Youtube un Tik-Tok fonā. Jaunietim kļūst grūti nodalīt laiku, kurā mācās no pārējā. Tehnoloģija pati par sevi nav slikta, viss ir atkarīgs no tā, ar kādu nodomu to izmantojam. Protams, laikā, kad jaunietim jāmācās, viņam apkārt ir tik daudz to virtuālo kārdinājumu un ir grūti atteikties no tās dopamīna devas, kad iekrīt kārtējais laiks Facebookā vai Instagrammā. Jaunieši zaudē fokusu no matemātikas vai nesaprotamās ķīmijas ikbrīdi, kad pārslēdzas no vienas platformas uz otru.

Jā, un beigās viss ir tāds saraustīts un fragmentārs līdzīgi kā reklāmas, kas izlec ārā no ekrānā un tad atkal pazūd uz mūžu.

Tā nonākam pie nākamās problēmas – ir grūti noturēt fokusu. Ja es strādāju kādu monotonu darbību, piemēram, skrienu krosu vai adu zeķi, man ir mazs darbības cikls, bet ir jādara daudz, lai iegūtu gala rezultātu. Jauniešiem šis fokuss ir saraustīts un tā nonākam pie mūsu laikmeta iezīmes, ka viņi mērķtiecīgi tiek trenēti tieši šim un tas, savukārt, ietekmē viņu uzvedību. Toties mūsu paaudzei paliek jau grūti saprast, nu kā tā var mētāties uz visām pusēm, bet ir jāsaprot, ka apstākļi, kuros jaunieši ir uzauguši ar viedtālruņiem rokās, viņus iemācīja tā dzīvot un uztvert pašu dzīvi. Jautājums, kurš par to ir atbildīgs? Vai varam tikai vainot pandēmiju un tos apstākļus un to, ka šis ir vienīgais veids, kā varam izrullēt šo situāciju? Ir vecāki, kas skaidri pasaka – nē, manam bērnam līdz 12 gadu vecumam telefons nebūs! Arī manā pieredzē ir šādi vecāki, kas saka, ka bērns mājās planšeti nelietos. Lai arī iztrūkst jaunietim priekšzināšanas, kā vadīt pašam savu mācīšanās procesu. Tas uzliek morālo un psiholoģisko slogu. Es taču, ja nopērku kādu ierīci, visdrīzākais izlasīšu tās lietošanas instrukciju.

Nu parasti cilvēki tā nedara, bet tas būtu vispareizāk. Es kad mācu filmēt un fotografēt, esmu teicis, ka profesionālis no citiem atšķiras ar to, ka viņš izlasījis instrukciju.

Ja es izlasu instrukciju, tas garantēs to, ka paņemot šo ierīci, zināšu tās limitāciju, ko es varu un ko nevaru ar to. Tas nozīmēs, ka es pārvaldīšu šo ierīci, nevis tās lietošana pārvēršas nejaušu atgadījumu juceklī. Tas pats ir ar cilvēka psiholoģiskajiem procesiem. Diemžēl skolā to nemāca, bet, ja jaunietis nespēj sevī atpazīt dusmas, depresiju vai nomāktību, nav jābrīnās, ka viņam “jumts aizbrauc”. Tas drīzāk ir adaptācijas mehānisms. Jaunietis nonākot stāvoklī, kad nezina, ko darīt, ļaujas kādiem zemapziņas procesiem. Diemžēl mēs jauniešiem nedodam šos rīkus, lai viņi zinātu, kā menedžēt to, ko jūt. Nekur jau dabā neeksistē instrukcija, kā, piemēram, lietot savu ķermeni.

Tas patiesībā būtu tas, kam es gribētu pieskarties no savas filozofiskās puses. Mēs taču skolā mācam matemātiku un citas zinības, bet nemācam viņiem, kā saprasties, kā veidot ģimeni, kā viņiem atrast draugus, kas ir empātija un kā vajadzētu izturēties vienam pret otru. Kā, lūk, pie tā nonākt?

Es pat šīs lietas sadalītu divās daļās. Cilvēks, kas tikko ir ienācis pasaulē, sākumā ir mazs. Dabiskais process ir tāds, ka tas vienmēr iet uz ekspansiju. Mēs augam lielāki miesās, mēs pieņemamies prātā, kļūstam gudrāki un kad sākam strādāt, gribam arvien lielāku algu.

Mūsu dabiskā tieksme ir būt vairāk, nekā esam šobrīd. Cilvēks, jau tiek veidots no tās vides, kas ir apkārt, sākot ar viņa ienākšanu šajā pasaulē. Līdzās ir reliģiskie, kultūras un sociālie aspekti, kas ir kā ārējais faktoru kopums, kas dod spiedienu par to, kā ir jāizskatās, jājūtas un kas ir modē. Bet kas notiek iekšā un kas ir mans iekšējais kosmoss? (G.Pastars)

Skolās nekur nemāca ieklausīties sevī, lai saprastu, kas ir mani rīki un kaut vai, kā ar elpošanu varu nomierināties.

Tas drīzāk notiek austrumu kultūrā, jo tajā pievērš uzmanību šim aspektam. Ko dod, ja esi pasaulē pats labākais kādā jomā vai profesijā, bet esi neciešams cilvēks un neproti kontaktēties. Tavām prasmēm nav jēgas, ja neproti sociālā vidē normāli funkcionēt.

Es tam piekrītu un domāju, ka mums katram ir zināms kāds kolēģis, kurš ir super labs eksperts, bet absolūts kretīns sabiedrībā. Tā ir problēma, tās pat nav kaut kādas eksaktās lietas, bet vienkāršās lietas, kas nāk caur attieksmi. Ja mans nodoms ir pozitīvs un es nāku ar atvērtību, tad, pat ja es kļūdos un atzīstu, ka esmu kļūdījies un esmu gatavs mācīties, neticu, ka kāds teiks, lai nemēģinu būt labāks. Mēs ar savu attieksmi varam izmainīt ļoti daudz lietas. Mēs varam runāt arī par sabiedrības vērtībām. Šodien ekonomiskās vērtības rullē visu, bet jautājums, ja dzīvojam super pārtikuši un daudz labāk kā viduslaikos…

Jā, un ja esam starp 5-7% pasaules bagātāko iedzīvotāju…

Jā, bet vai esam arī starp tiem 5-7% laimīgākajiem?

Es vienmēr atgādinu cilvēkiem par mūsu valsti, ka mēs varētu būt vistrūcīgākā valsts un tai pašā laikā arī visviesmīlīgākā, jo tas nav saistīts ar pārticību. Es savos koncertos un intervijās bieži saku – pavērojiet, visjautrākās dziesmas un dejas ir vistrūcīgākajiem cilvēkiem.

Tur tā lieta, visdrīzāk, ka viņi daudz ko uztver vienkāršāk un viņu ekspektāciju līmenis ir citādāks pret tevi kā mākslinieku, jo viņi grib vienkārši baudīt kopā būšanu. Intelektuālā gala cilvēki meklēs, kā tu paņēmi noti, kā tur skanēja vijole,  vai ritmiskais zīmējums sader. Cilvēks bez gaidām, savukārt, vairāk grib to kopumu sajust caur sevi  un tas prieks, kas ir viņā, translējās atpakaļ uz skatuvi.

Jā, un mēs jau pieskārāmies tam, kurš par to visu ir atbildīgs. Izcilais poļu režisors Andžejs Vajda teicis, ka mākslinieki ir atbildīgi par laikmetu, kurā viņi dzīvo. Te mēs nonākam pie tēmas, ka jaunā paaudze daudz vairāk ieklausās nevis skolas direktorā vai valsts prezidentā, bet rokzvaigznē, kurš stāv uz skatuves un pauž savu viedokli. Tur ir papildus audzinošs aspekts.

Es domāju arī, ka pandēmija daudz ko salikusi pa plauktiņiem. Ne tikai izglītības jomā, bet vispār izpratnē, ko nozīmē strādāt, mācīties un sadzīvot zem viena jumta ar visu ģimeni diendienā. Ja nemaldos, 2020. gada aprīlī ES uztaisīja pētījumu, kurā piedalījās 11 valstis. Latvija diemžēl nebija to starpā, bet tas, ko viņi izpētīja, bija viens paradoksāls cipars statistikā. 75 % vecāku ir izjutuši vajadzību griezties pie speciālista, lai saprastu, kā tikt galā ar savu bērnu. Tas nozīmē trīs ceturtdaļas vecāku, kas piedalījās pētījumā, nezina, ko darīt ar bērnu mājās. Var likties, kā tā var būt, tas taču ir tavs bērns, bet, ja tā padomā, bērns jau nav kā mazs teliņš aizgaldā, kur ir četri kvadrātmetri, kur dzer ūdeni un ēd sienu. Arī bērnam tas areāls visu laiku izplešas. Jautājums – iekš kā viņš izplešas – vai nu tajā virtuālajā vidē, kur caur telefonu viņam galvā tiek ieliets kosmoss vai arī ārā ar draugiem, divriteni un nobrāžot sev ceļgalus. Ja vecāki nonāk pie secinājuma, ka nezina, ko darīt ar bērnu, tas ir arī jautājums, kas tad tiem vecākiem ir bijis pašu ģimenēs?

Mēs esam apgājuši to loku un nonākuši turpat atpakaļ. Mēs zinām, kā lidot kosmosā, varam aizlidot uz Marsu, mums ir automašīnas, par kādām cilvēki nekad nav sapņojuši un jebkura vieta pasaulē mums ir aizsniedzama ar vienu klikšķi, bet elementārās lietas, kā kontaktēties vienam ar otru, tostarp paša ģimenē, mums nav skaidrs. Vai tas nav dīvaini? Mēs neejam nepareizā virzienā? Jo augstāk attīstītās tehnoloģijas, jo vairāk degradējās cilvēki!

Es domāju, ka tam ir tieša korelācija. Vienreiz runāju ar vienu universitātes profesoru par to, kā novērtēt maģistra darbu matemātikā. Stāsts aizgāja līdz tam, ka viņš teica – zini, Gati, mēs šobrīd audzinām “user paaudzi”. Es aizdomājos, ja kāda daļa būs pakārtojusi savu dzīvi un emocionālos procesos viedierīcēm un piepildījumu gūst no novērtējuma tajos un sociālajiem filtriem, tad šī paaudze jau zināmā mērā ir zudusi. Bet neesmu tik bažīgs, kad redzu jauniešus sākumskolā. Tie ir citādāki. Lai arī pēc kādiem gadiem desmit vai piecpadsmit viņiem tehnoloģijas būs pašsaprotamas kā vienas no rīkiem, bet viņi tām nepakārtos savu dzīvi un uz to nebūs tiem viss fokuss. Būs forši pieslēgties no jebkuras vietas planētā zeme, lai pastrādātu, būs forši padalīties ar kaut ko ziņās, bet tas nebūs priekšnosacījums tam, lai viņi sajustos kā laimīgāki un novērtētāki cilvēki. Domāju, ka šī paaudze atkal meklēs novērtējumu no līdzcilvēkiem.

Kā sabalansēt to labestību, empātiju un līdzcietību, kas mums ir tik ļoti vajadzīga, ar to, ka mēs tomēr sacenšamies viens ar otru?

Ja runājam par izglītības sistēmu, saturu un mācīšanās procesu kā tādu, domāju, ka esam spēruši soļus pareizā virzienā. Pirmkārt, šobrīd ieviešam caur “Skolu 2030” jaunās vēsmas caur kompetenču piegājienu.

Līdz šim mēs bērnu pielejam kā benzīna bāciņu ar zināšanām un tad ceram, ka šī bāciņa pietiks viņam visam mūžam. Dinamiskajā pasaulē redzam, ka šī bāciņa ir stipri par maz, jo visu laiku nepietiek un ir jāpielej. Skolas uzdevums ir šo zināšanu procesu padarīt tādu, lai jaunietim pieaugot būtu neizsīkstoša un dabīga vēlme nepārtraukti sevī investēt zināšanās un prasmēs. Šajā gadījumā caur kompetenču pieeju līdzās prasmēm un zināšanām līdzi nāk arī attieksme. Tas ir lielais atslēgas moments. (G.Pastars)

Mēs varam uztaisīt super gudrus speciālistus šaurā nozarē, bet ir vajadzība arī pēc tā, ka ir rūpes par līdzcilvēkiem sabiedrībā. Līdz šim vairāk tomēr esam bijuši fokusēti uz to, kas man par to būs un ko saņemšu.

Vai skolas direktors var piekrist tam, ka manas dzīves darbs, ko izvēlos, ir tas, ko esmu gatavs darīt par brīvu un kas man tiešām interesē? Pastāv tāds viedoklis, ka tas, ko esmu gatavs darīt brīvprātīgi, arī ir mans dzīves ceļš un dzīves uzdevums.

Ja runa ir par dzīves aicinājumu, tad tā ir. Es arī vados tieši pēc tādas pašas dzīves filozofijas. Jebkurā dzīves posmā, kad nobriesti mentāli, fokuss var pamainīties un tas pat ir veselīgi. Tomēr šobrīd man ir šī sajūta, ka atrodos tādā labā vietā tieši tā iemesla dēļ, lai varu redzēt, kā ar savu darbu varu ietekmēt labā virzienā jauniešu domāšanu. Tas ir augstākais grāls, ko vari kā skolas vadītājs dot. Vēl vairāk, ja strādā lokālā un mazā vietiņā, mazā pilsētā, kur mēs sejā viens otru pazīstam. Ja es vakarā eju uz veikalu, tad ik pēc 20 metriem kādam saku “labvakar”. Tāpēc mana misijas apziņa ir tāda, ja skolēns ienāk skolā no rīta nepaēdis un dzīvē redzi tikai vecākus, kuri dzer, bet skolā viņš iemācās ko jaunu un saka “wov, šis ir forši un es to nezināju”, tas ir to vērts!. Ja viņš pēc tam ar šo apmierinājuma sajūtu iznāk no skolas, es zinu, ka viņš savā attīstībā ir ielicis vienu ķieģelīti. Zinu, ka viņam tā zināšanu siena veidosies stabila un mēs kā skola esam izdarījuši labu darbu.

Tomēr skolās būtu beidzot vērts mācīt arī labestību. Ir viens piemērs no Olimpiskajām spēlēm, kur bērni, kas slimo ar autismu, izskrien vienu apli un cilvēki viņiem aplaudē. Šo video var atrast un noskatīties, kā viņi visi skrien un pēkšņi kāda meitenīte paklūp. Pārējie paskrien kādu gabalu un tad apstājas, paskatās un atnāk atpakaļ pie tās meitenītes, paņem viņu aiz rokas un turpina skriet uz priekšu tālāk. Kā mums sasniegt līmeni, kāds ir šiem bērniem, kas sirgst ar autismu?

Tā patiešām ir sirds gudrība. Es domāju, ka tā reāli nāk no vērtībām, kas dominē kultūrā un ģimenē no vecākiem. Ja pēc garā starpbrīža klasē man priekšā sēž 22 skolēni, kuri teorētiski ir gatavi kaut ko mācīties, piemēram, bioloģijā, es saprotu, ka katrs no viņiem šo vielu uztvers pilnīgi citādāk. Katram būs cita motivācija. Šajā gadījumā viņi vadīsies pēc tās bagāžas, ar ko ir ieradušies no mājām, pagalma un ielas. Atkal atgriežamies pie jautājuma, kā attiecos pret to, kas ar mani pagātnē noticis.

Bērniem ir ļoti grūti saprast vienu lietu, kāpēc ir jāmācās tas, kas it kā pēc tam nenoderēs. Klasiskais piemērs. Ja tavā dzīvē nāk zināšanas pa priekšu tavai dzīves pieredzei, tu vienmēr būsi neziņā, kāpēc tev to vajag. Man liekas, ka mums pieaugušajiem ir otrādi. Mēs nākam uz kursiem un semināriem ar domu, ko varu no tā paņemt un zinām, ka rīt iesim uz darbu un tūlīt pat to visu ieviesīsim. Ja kaut kas nav bērna aicinājums, tad viņā var sākties iekšējais konflikts. (G.Pastars)

Bērni, kuri ar šādu konfliktu sevī dzīvo un kuriem, piemēram, vecāki spiež mācīties izcili, pēc skolas beigšanas grib norauties no ķēdes, un, kad to izdara, tad paaudžu konflikts kļūst lielāks. Ir jābūt vērtībām, kas tiek iemiesotas caur ģimeni bērnos.

Mēs sarunas beigās nonākam pie tā, ka vislabākā skološana ir personīgais piemērs. Tu vari bērnam aizliegt un par kaut ko viņu bārt, bet, ja pats pieļauj šīs kļūdas, nebūs rezultāts audzināšanā! Paldies par sarunu!

Saruna tapusi asociācijas “Ģimene” rīkotajā sarunu forumā T-elpa 2021. gadā.

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT