Kā radušies priekšstati par bērna seksualitāti?

Viņam piedēvē neaizstājamu lomu sešdesmito gadu notikušajā seksuālajā revolūcijā, tomēr šī vīra pētījumu izstrādē un pārdrošajos atklājumos par cilvēku seksuālo uzvedību ir daudzas tumšās puses. Par mūsdienu seksoloģijas tēvu dēvētais amerikāņu biologs Alfrēds Čārlzs Kinsijs savus revolucionāros pētījumus par cilvēku seksualitāti veica arī ar 2 mēnešus līdz 15 gadus veciem zēniem, kuriem tika stimulēts orgasms. Vecāki par to netika informēti. Viņam kā zinātniekam nebija sveša pornogrāfijas prakse un seksuālas attiecības ar saviem studentiem. Bērnu tiesību aizstāvji turpina pievērst uzmanību Kinsija radītajai nepieņemamajai uzskatu platformai, uz kuras joprojām tiek formēta sabiedrības izpratne par cilvēka seksualitāti, tostarp, uz viņu atsaucas tie, kas uztur diskusijas par bērnu seksualitāti. Mūsu uzrunātais ģenētiķis, asociētais profesors Jēkabs Raipulis skaidro, ka nav pamata runāt ne par bērna seksualitāti, ne viņa seksuālajām tieksmēm vai orientāciju. Termina “seksualitāte” izcelsme meklējama vēl senāk, kad klajā nāca Z. Freida idejas par bērna seksuālajām baudas izjūtām dažādā vecumā.

1894. gadā Ņūdžersijā dzimušais Kinsijs savu profesionālo karjeru sāka kā kukaiņu pētnieks, bet pagājušā gadsimta vidū zinātnisko pētāmo jautājumu priekšplānā izvirzīja cilvēka seksualitāti. (1) Jau pirmajos apgalvojumos par seksuālo uzvedību viņš ietvēra to, ka viss ir atļauts un, nekam nav negatīvo seku. Viņa veiktie un publicētie pētījumi dramatiski ietekmēja gan pēckara laika sabiedrību, mainot uzskatus par seksualitāti un tabu tēmām, gan mūsdienu priekšstatus par šo jomu. Lai arī viņa amorālajos pētījumos rastie apgalvojumi, ka bērni ir seksuāli jau no dzimšanas, un, ka viņiem nenāk par ļaunu sekss ar pieaugušajiem, lielu sabiedrības daļu šokēja, tomēr tie netika diskreditēti.

Krimināla rakstura eksperimenti

Bērnu tiesību aizstāvji atklāti viņu dēvē par nežēlīgu personāžu, kurš savus pētījumus izvērsa nepieņemamos veidos un bija atbildīgs par simtiem bērnu seksuālo spīdzināšanu “zinātnes vārdā”. Tie aprakstīti 1948. gadā iznākušajā darbā “Vīrieša seksuālā uzvedība” (“Sexual behaviour in a human male”). Pētījumos izmantoja 317 zēnus, kuri bija vecumā no zīdaiņa līdz agrīnam pusaudžu vecumam. Viņus fiziski masturbēja, lai izpētītu, cik orgasmus bērni spēj piedzīvot. Šīm darbībām bija viens mērķis – pierādīt, ka bērni ir seksuāli jau no dzimšanas. Tas tika atzīts par fundamentāli svarīgu uzstādījumu, jo, ja bērni tādi ir jau no pasaulē nākšanas brīža, tad seksualitāte kļūst par neatņemamām tiesībām.

Viņa pirmajā “ziņojumā par vīriešu seksuālo uzvedību” papildus tika apgalvots, ka 80% pētījumā iesaistīto vīriešu bijušas pirmslaulību seksuālas attiecības, 70% iesaistījušies dzimumaktos ar prostitūtām, 30-45% pārkāpj laulību, 37% ir homoseksuāla pieredze, bet 10% amerikāņu vīriešu „lielākā vai mazākā mērā ir homoseksuāļi”. (2) Tas viss sāka mainīt sabiedrības uzskatus gan par seksuālo uzvedību, gan seksuāla rakstura materiāliem. Piemēram, ASV vēl piecdesmito gadu sākumā bija aizliegta “nepiedienīga satura” iespiedprodukcijas pārdošana, bet jau 1957. gadā erotikas izplatīšana kļuva legāla. Arvien vairāk sabiedrībā sāka gaisā virmot brīvās mīlestības koncepts, kas bija pamatā veselam kultūras novirzienam.

Kinsija virzienā tika raidīta nopietna kritika par to, ka pētījumos ir izmantotas nezinātniskas un nekvalitatīvas metodes.

No pētītajiem 5000 vīriešiem ceturtā daļa bija ieslodzītie, kā arī seksuālie noziedznieki. Kā atklājās – starp pētījumu metodēm nebija tikai intervijas un pārrunas. Šokējošākais bija tas, ka bērni vecumā no 2 mēnešiem līdz 15 gadiem pret pašu gribu tika pakļauti procedūrām, kurās saskatāmas seksuālas izmantošanas vai pat izvarošanas pazīmes. Daudzi akadēmiskie eksperti, kas apstrīd Kinsija ziņojumus, norāda uz krimināla rakstura eksperimentiem.

Bērnu vecāki netika informēti par to, kā notiek šie pētījumi. Bērnu fiziskās traumas, kas radās eksperimentu gaitā, Kinsijs nodēvējis par „sakritību”, kā arī emocionālās ciešanas par – „negatīvas audzināšanas” sekām.

Šajā Kinsija ziņojumā – “Vīriešu seksuālā uzvedība” un arī nākamajā 1953. gadā izdotajā viņa darbā ”Sieviešu seksuālā uzvedība” aprakstīti tādi jēdzieni kā „sekss plašā nozīmē” un „starppaaudžu sekss”. Sekulārie mediji kā sensāciju atspoguļoja grāmatā ietvertās atklāsmes, kas balstījās uz 6000 sieviešu seksuālo pieredzi par masturbāciju, pirmslaulību seksuālajām attiecībām un orgasma pieredzi.

Viena no viņa izvirzītajām domām bija, ka monogāmija ir pretdabiska un pat ļauna, bet dabiskas ir jebkādas cita veida seksualitātes izpausmes. Tās neizslēdzot homoseksuālismu, biseksualitāti, pedofiliju, incestu un zoofiliju. Viņš ir autors seksualitātes novērtēšanas skalai (3), kurā kā divas galējības tika attēlotas heteroseksualitāte un homoseksualitāte. Kinsijs ieviesa terminu “biseksualitāte”, kas nozīmē erotiskas un seksuālas jūtas un tieksmi gan pret vīriešiem, gan sievietēm. Dažādas biseksuālas formas viņš novietoja minētajā skalā starp abām galējībām un uzsvēra, ka tās ir cilvēkam visdabiskākās.

Inficēšanās sērga pār Ameriku

Kinsija idejas pasauli pārsteidza un strauji ieguva savu vietu ļoti dažādās sfērās. Par viņa “pētījuma rezultātiem” runāja, rakstīja, uz tiem atsaucās publikācijās un par tiem vēlāk radīja pat filmas. Piemēram, 2004. gadā Kinsija stāstu atklāja Bila Kondona biogrāfiskā lente “Kinsijs”, kurā līdzās dzīves stāstam, izcelti tiek arī par viņa “profesionālajiem sasniegumiem” nosauktie pētniecības rezultāti. Vairāku kinokritiķu skatījumā šī filma tika novērtēta, kā viena no labākajām 2004. gada filmām, iekļūstot starp nominantiem dažādās kategorijās gan “Zelta globusā”, gan “Oskarā”, tostarp tā tika pasludināta par Amerikas Kino institūta gada filmu.(4)

Jāpiemin, ka viņa ideju uzplaukuma aizsākumā dienasgaismu ieraudzīja arī pirmais vīriešu dzīves stila žurnāls “Playboy” ar tā laika seksa simbolu – Merilinu Monro. Tā jau 1953. gadā žurnālistika un publicistika tika savienota ar seksa tēmu. Drīz vien parādījās arī citi līdzīgi vai vēl pikantāki preses izdevumi, kas līdzīgi kā strauji attīstošā televīzija, arī propagandēja seksualitāti kā moderna cilvēka pazīmi.

Daudzu organizāciju un profesoru uzmanību par Kinsija amorālajām darbībām centās pievērst amerikāņu konservatīvā rakstniece Judīte Reismana (Judith Reisman). Viņa 1979. gadā ieguva doktora grādu masu mediju komunikāciju zinātnē par to, kā masu mediji ietekmē izmaiņas cilvēkos, cilvēku smadzenēs un, kā ietekmē kultūru. Tieši viņa bija tā, kas drosmīgi runāja par jau pieminētā “Playboy” satura, kā bērnu pornogrāfijas, labvēlīgu apstākļu veicinātāju. “Tie ir radīti jau kopš žurnāla iznākšanas pirmsākumiem. “Playboy” mani iesūdzēja tiesā Nīderlandē par apmelošanu. Taču tiesnesis apskatīja dokumentus un fotogrāfijas ar ‘tētiem’, kas ir gultā ar bērniem, un teica, ka man ir taisnība. Multimiljardus lielais “Playboy” uzņēmums zaudēja tiesas prāvā pret mani,” intervijā “Book TV” stāsta J. Reismana. (5)

Viņa strādāja pie tā, lai tiktu izveidots arhīvs ar tūkstošiem dokumentu par seksuālās revolūcijas vēsturi rietumu pasaulē. Grāmatas “Seksuālā sabotāža” (“Sexual sabotage”) autore pārliecināta, ka tieši “Kinsijs uzsāka inficēšanās un korupcijas sērgu pār Ameriku”. Viņa skaidro, ka Kinsija pirmā grāmata iznāca pāris gadus pēc Otrā pasaules kara, kad liela daļa sabiedrības un valsts kopumā jau bija ievainota no kara traumām un, piedzīvojot mārketinga propagandu ap šo izdevumu, ļāvās ietekmei. Kinsijam kā zinātniekam izdevās daudzus ieinteresēt tajā, ka viņš beidzot pastāstīs visiem patiesību un atvērs priekškaru par cilvēka seksualitāti, kas visu laiku tikusi slēpta.

“Tur bija apraksts par to, ka mamma un tētis patiesībā ir seksuālu piedzīvojumu meklētāji, kuri nepārtraukti dažādos veidos pārkāpj laulību, iesaistoties visādās dīvainībās. Lai arī kāda sabiedrības daļa to īpaši neuztvēra, tam noteikti noticēja daudzi profesori. Līdz ar to tas tika veiksmīgi uzņemts universitātēs un pamazām nodots tālāk visā valstī. Balstoties uz meliem un krāpšanu tika pat izmainīti mūsu likumi. Pētot viņa veidotos grafikus un diagrammas no pētījumiem un darbībām ar divgadīgiem un piecgadīgiem bērniem, redzēju, ka viņš to sauc par orgasmu. 1980. gadā es šos materiālus nosūtīju saviem kolēģiem zinātņu ētikas nodaļā, tomēr viņi neko ar tiem tālāk neiesāka. Pagāja gadi līdz sapratām, ka Kinsija darbs ir veicinājis ievērojamas izmaiņas pat mūsu likumos, un, ka tas ir aizgājis arī globāli. Kinsijs šodien ir ticis visur, pat Serbijā, Šveicē, Zviedrijā, Holandē. Viņš ir izraisījis fundamentālas izmaiņas visā rietumu pasaulē,” stāsta J. Reismana.

Sekss, narkotikas un rokenrols

Intervijā “BookTV” J. Reismana turpina skaidrot, kā šī amorālā zinātnieka darbi un idejas sasniedza, piemēram, Ķīnu. 2007. gadā Kinsija dibinātais institūts publicēja grāmatu “Kinsijs – vīrs, kurš mainīja pasauli” (“Kinsey the man who changed the world”). Tā tika iztulkota ķīniešu valodā, un pirmajā gadā šī grāmata tika pārdota piecsimt tūkstoš eksemplāros. Vairāki Ķīnas profesori, kas bija sazinājušies ar amerikāņu rakstnieci, atzina, ka pēc šīs grāmatas iznākšanas jauniešu starpā valstī bija redzamas ievērojamas izmaiņas seksuālajā dzīvē. “Nostāja bija – oho, sekss, narkotikas un rokenrols, arī mēs to varam! Tāpēc viņi man vaicāja, vai drīkst pārtulkot ķīniešu valodā manu grāmatu, kas ir sava veida atbilde tai krāpšanai, kas aprakstīta Kinsija pētījumā. Ja atceraties, tad Liams Nīsans tēloja Kinsiju lielbudžeta kinofilmā, kurā Kinsijs tika atainots kā burvīgais vīrs, kurš mūsu labā paveicis tik daudz brīnišķīgu lietu. Diemžēl daudz kur viņš tieši tā tiek pozicionēts,” skaidro J.Reismana.

Tomēr, analizējot Kinsija ziņojumus, akadēmiskie eksperti norādīja uz daudziem strīdīgiem faktoriem, kas ļāva apšaubīt to ticamību. Piemēram, atklājās, ka 75% pētījuma izlases veidoja personas, kuras pašas izteica vēlmi dalīties ar savu seksuālo pieredzi. Tātad, tie varēja būt cilvēki, kuriem ir tendence uz demonstratīvu uzvedību. Viņa ziņojumi radīja lielu apvērsumu, sekmēja sešdesmito gadu seksuālo revolūciju un atnesa dažādas pieaugošas seksuālās izvirtības nepilngadīgo vidū, kontracepcijas lietošanu, abortu pieaugumu, pornogrāfiju un prostitūciju. Viņa “jaunatklājumi” iedrošināja popularizēt sabiedrībā homoseksuālismu, pedofiliju un incestus. 1973. gadā Amerikas Psihiatru Asociācija izslēdza homoseksuālismu no „Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas” pataloģiju listes, kaut gan vairums psihiatru to neatbalstīja. (6) Meli par cilvēka seksualitāti pakāpeniski iesakņojās zinātniskā un medicīniskā vidē.

Seksualitāte – ķermeņa, prāta un emociju mijiedarbība

Vērtīgu skaidrojumu “pargimeni.lv” sniedz ģenētiķis, asociētais profesors Jēkabs Raipulis. Viņš uzsver, ka runāt par bērna seksualitāti vispār nav pamata, tāpat kā par bērna seksuālajām tieksmēm un seksuālo orientāciju. “Bērnam var radīt patīkamu kairinājumu dzimumorgānu aizskaršana, tāpat kā emocionāla pievilcība pret vienu vai otru sava, vai pretējā dzimuma indivīdu, taču tā nav ne speciāli attīstāma vai trenējama un nekādā gadījumā ar hormoniem stimulējama vai ar ķirurģisku operāciju izmaināma.

Termins “seksualitāte” vispār ir bez seguma. Tas cēlies no senajām Freida idejām par bērna seksuālajām baudas izjūtām dažādā vecumā, kas rodas zīžot krūti, vai sēžot uz podiņa, kuras neapmierinot vēlāk rodas seksuālās problēmas. Seksuālās dziņas rodas, kad pubertātes vecumā daudzkārt palielinās dzimumhormonu veidošanās, nobriestot dzimumdziedzeriem (sēklinieki, olnīca). Seksuālā dziņa jeb vajadzība ir vienas no dzīvības saglabāšanās nepieciešamībām – vairošanās, kas izpaužas seksuālajā vajadzībā. J. RAIPULIS

Seksuālā orientācija normā atbilst dzimuma identitātei, bet dažādu faktoru (hormonālo, medikamentu, sociālās vides vai patoloģiju u.c.) iedarbībā attīstības laikā un ietekmē var novirzīties no normas,” uzsver J.Raipulis.

Kā papildus skaidro viena no Latvijas bērnu tiesību aizstāvēm, psihoterapijas speciāliste Indra Tretjakova – “Katram cilvēkam ir konkrēts dzimums ar bioloģiskām funkcijām, atšķirīgiem orgāniem un hormoniem, kas sievietēm un vīriešiem ir atšķirīgi, un liela nozīme bērnu dzimumidentitātes apzinātībā un nostiprināšanā ir tieši vides ietekmei, audzināšanai un sociālajai mācīšanai un tāpēc būtiski ir aizsargāt bioloģisko dzimumu. Ja bioloģiskā dzimuma apzinātība nav notikusi prāta līmenī, tiek izjaukts līdzsvars starp ķermenī un psihē noritošo procesu vienotu, harmonisku un līdzsvarotu darbību. Daļēji sarauta vai pilnībā zaudēta prāta un ķermeņa savstarpējā mijiedarbība var iespaidot cilvēka psihi un radīt dažādas destruktīvas jūtu, domu un rīcības izpausmes. Pieaugušā vecumā var tikt traucēta dzimumdzīve, partnerattiecības, bērnu radīšana un atbildības uzņemšanās par bērnu audzināšanu. Var tikt zaudēta pašcieņa/pašapziņa – tās veidošanās arī ir saistīta ar savas personības attīstību.” Viņa norāda – “Jo augstāks pašcieņas līmenis, jo pozitīvāka ir izturēšanās ne tikai pašam pret sevi, arī veidojas cieņpilnā attieksme pret citiem cilvēkiem, kas veicina veselīgas attiecības ar citiem un veido psiholoģiski veselīgu vidi sabiedrībā.”

Brīdinājums vecākiem

Arī Latvija šobrīd sastopas ar pretrunīgi vērtējamiem centieniem lietot jēdzienu “bērna seksuālā orientācija” kā vienu no bērna identitātes raksturojumiem, ko piedāvā Apvienoto Nāciju organizācijas Bērnu tiesību komiteja. (7)

Nevienam nav ilūziju, ka šāda jēdzienu sagrozīšana var izraisīt bērnu ļaunprātīgu izmantošanu, kas jau ir notikusi A. Kinsija pārraudzībā. Arvien aktīvāk publiskajā telpā sāk izskanēt aicinājumi pārstāt demonizēt pedofilus (8), nosaucot viņus citos vārdos, piemēram, Minor Attracted Persons.