Kas ir Satversme un, kāds ir mūsu priekšstats par tās uzdevumu un nozīmi mūsu latviešu tautas vērtību skalā? Teikšu godīgi, šo tēmu pašķetināt rosināja vairāki novērojumi, ko piedzīvoju īsā laika sprīdī, tie visi mani pārsteidza. Šajā vasarā piedzīvojām 34,01% aktivitāti pašvaldību vēlēšanās. Ārkārtīgi zemais vēlētāju skaits, protams, norādīja uz dziļo plaisu starp sabiedrību, tās vēlmi iesaistīties un uzticēties politiskajai varai. Tālāk jāmin pirms pāris mēnešiem ierosinātais Satversmes 110. panta grozījumu projekts. Tas pārsteidza gan ar savu vērienīgumu, gan ar pārliecību – ja tas ir par tik fundamentālu pamatvērtību, kā ģimene, parakstus vajadzētu savākt tikpat ātri, cik iniciatīvā par sporta treniņu bērniem pilnvērtīgu nodrošināšanu. Un esence manā pārdomu krustpunktā ielija no kādas sarunas ar jauniešiem, kas atklāti pateica, ka viņus pilnībā neinteresējot likumdošana, politika un viņi kurā katrā brīdī ar savām labajām angļu valodas zināšanām esot gatavi doties prom no Latvijas, jo šeit viss esot nemainīgi slikti. Kad vaicāju viņiem, vai LR Satversmē rakstītais viņus neiedrošinot apzināties sevi mazliet vairāk, kā latviešus ar spītu, pretī saņēmu vien sarauktu pieri ar atbildi, ka īsti nezina, kas rakstīts Satversmē. Tad nu krustpunktā ļāvu satikties vairākām pieredzēm un viedokļiem, kurus atklāja jaunietis, LU Politoloģijas fakultātes 2. kursa students Pēteris Kazainis, Amerikā dzīvojošais latvietis Ilgvars Vērmelis, tēvs un latvietis Klāvs Radziņš, kura bagāžā ir trīsdesmit gadi komunikācijas PR un šobrīd pedagoģijas jomā, kā arī Gulbenes novada vidusskolas skolotāja Aivija Grīnberga.
Mājasdarbs katram – izlasīt Satversmi
Izmantojot šodienas sociālo tīklu platformas iespējas, izveidoju neformālu uzsaukumu saviem virtuālajiem draugiem ar aicinājumu padalīties pieredzē – vai skolas laikā lasīta Satversme? Kā jau latvieši, esam godīga tauta, un tādēļ līdzās retajiem Satversmes zinātājiem saņēmu daudzas atbildes, kur šodienas trīsdesmitgadnieki nekautrējas atklāti pateikt, ka neatceras mācību vielu par LR Satversmi. Kāds citē zināmākos tiesību pantus, vairāki deva virtuālos solījumus tuvākajā laikā atvērt un izlasīt šo Latvijas pamatdokumentu. Līdzīgu mini aptauju veicām slēgtajā grupā “Par dabisku ģimeni”, kur no 142 saņemtajām atbildēm 68 respondenti bija godīgi tajā, ka ne reizi dzīvē pilnībā nav izlasījuši Satversmi.
Protams, jāņem vērā, ka jebkurā mācību priekšmetā daudz kas atkarīgs no skolotāja, kurš vai nu atver iekšējo interesi par kādu jautājumu vai vienkārši sagatavo eksāmeniem, pēc kuriem skolēns mierīgu sirdi var arī vairs neatcerēties stāstīto. Lai arī izglītības programmā tēma par Satversmes sapulci un Satversmes radīšanas stāstu vienmēr bijusi iekļauta, ir jaunieši, kas kaut kādu iemeslu dēļ, sēžot skolas solā, to nav piefiksējuši. Starp viņiem ir arī šī brīža LU Politoloģijas 2. kursa students Pēteris Kazainis, kas neslēpj, ka pirms studijām augstskolā Satversmi nebija lasījis. Tagad viņš skaidro, ka vismaz politoloģijas studenti ir tie, kas reizi mūžā būs kārtīgi iedziļinājušies tajā, kas ir rakstīts LR Satversmē. “Izlasīt visu Satversmi mums ir viens no mājasdarbiem. Tagad piekrītu domai, kā kā gan citādi sapratīsim mūsu valsti, ja nezināsim tās Satversmi. Arī es esmu pajautājis saviem draugiem, ko viņi domā par šo pamatdokumentu. Lielākā daļa nav lasījusi, lai arī izrāda par to interesi. Maz ir to, kas vēstures mācību grāmatā ir lasījuši un mācījušies to, ko mūsu sentēvi ir domājuši. Un tikai kādai nelielai daļai no jauniešiem tomēr ir neliels priekšstats, ka Satversme ir pamats tam, kā dzīvojam. Šobrīd ir atsevišķi panti mediju telpā, kas kļuvuši aktuāli un līdz ar to ir vairāk pamanīti. Piemēram, šis pants par ģimenes definējumu. Man ir apkārt jaunieši, kas ir pamanījuši un uztvēruši, ka ir cilvēki sabiedrībā, kas vēlas kaut ko mainīt Satversmē. Kāds cits mans draugs, komentējot šī brīža aktuālo vakcinēšanās jautājumu, pēkšņi mēģināja atcerēties, vai tik Satversmē nav rakstīts par to, ka esam brīvi savās izvēlēs,” plašāk stāsta Pēteris Kazainis. Viņš, kā atslēgu potenciālajam pozitīvajam iespaidam par Satversmi, saredz tās rūpīgā izlasīšanā. “Es noteikti katram iesaku vismaz vienu reizi izlasīt Satversmi, jo tad ir vieglāk domāt no tiesiskā viedokļa puses. Turklāt, mēs visi Latvijā dzīvojam uz šīs Satversmes pamata!”
Neskatoties uz savu dzīvi, kas rit ASV, notikumiem Latvijas sabiedrībā un politikā cieši seko līdzi latvietis misionārs un tulks Ilgvars Vērmelis. “Katram latvietim bez šaubām ir jāzina savas valsts Satversme un to, kādi likumi un likuma devēji valda pār viņu. Kā zinām, jau Kārļa Ulmaņa laikā bija centieni Satversmi mainīt un salabot to vietās, kur tā tomēr bija nepilnīga. Uzskatu, ka viena milzīga problēma pastāvēja – daļa no Satversmes veidotājiem toreiz bija sekulāri humānisti, kas līdz galam neapzinājās, ka visas cilvēku tiesības ir tomēr Dieva iedotas, ne valdības piešķirtas. Valdībai ir uzdevums tās aizsargāt un cilvēkiem, tostarp arī kristiešiem, ir ne vien tiesības, bet pienākums piedalīties valsts darbā un iestāties par morālo patiesību. Šobrīd redzu, ka Latvijā valdība vairāk īsteno antikristīgos Eiropas Savienība likumus, nevis to, kas rakstīts mūsu pašu Satversmē,” uzskata Ilgvars Vērmelis.
Skolā par Satversmi runā pietiekoši
“Esmu par to, ka ir jābūt vismaz priekšstatam par savas valsts pamatlikumu, labākajā gadījumā – tas ir jāpazīst katram,” sarunā saka vēstures un sociālo zinību skolotāja Aivija Grīnberga. Viņai ir priekšstats par piedzīvoto pārmaiņu sabiedrību un saviem skolēniem Gulbenes novada vidusskolā. Pirmo reizi klasē, kā skolotāja iegājusi 1981. gadā Valmieras rajona Jeru pamatskolā un šodien ar pārliecību atzīst, ka joprojām ir viena no tiem, kam patīk strādāt skolā. Skolotāja skaidro, ka jau 6. klasē Latvijas vēsturē tiek nopietnāk ieskicēts valsts pamatlikums un ar bērniem kopā apskatītas visas nodaļas. 9. klasē sociālajās zinībās ir atsevišķa tēma par Satversmi, tās daļām un cilvēku pamattiesībām, Latvijas vēstures saturā vēlreiz atgriežamies pie LR Satversmes sapulces sasaukšanas, Satversmes izveidošanas gaitas un nozīmīguma.
“Īpaši mēs apskatāmies pirmos četrus pantus, ko nedrīkst mainīt bez referenduma. Šobrīd jaunajā kompetenču pieejā, kas ir no “Skola 2030”, 11. klases priekšmetā “Vēsture un sociālās zinātnes I” lielajā tēmā par demokrātiskas valsts pārvaldību pat ļoti sīki analizējam LR Satversmi. Tādēļ man šķiet, ka skolā par Satversmi runā pietiekoši. Arī 12. klasē “Politikā un tiesībās” ir tēma par likumu hierarhiju un to iesākam ar Satversmi. Īpaši 8. nodaļu jaunieši izlasa pa pantam, un viņi prot cilvēka pamattiesības sadalīt arī pa grupām: saimnieciskās, politiskās un pilsoniskās tiesības. Ja jaunieši man jautā, vai ir jēga tam, es vienmēr saku tā – lielākā sabiedrības daļa savu dzīvi nodzīvos un nesajutīs tiešu saskari ar likumu un tomēr savas tiesības un pienākumi ir jāzina katram, īpaši, ka citi nedrīkst pārkāpt tavu tiesību zonu, ka neviens cits likums mūsu valstī nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi. Atgādinu skolēniem, ka likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības. Skolēniem mēdz aizmirsties pats jēdziens “Satversme”, citreiz tas sajūk ar vārdu “Saeima”,” skaidro Aivija Grīnberga.
Viņa noslēgumā uzsver, ka skolā, ja vien jaunietis klausās un mācās, viņam rodas priekšstats, ka LR Satversme ir mūsu valsts pamatlikums, kā tā izskatās, kā radusies. Viens no svarīgākajiem sasniedzamajiem rezultātiem tēmā par Satversmi ir veidot izpratni par LR Satversmi kā vērtību, kā mūsu valsts pastāvēšanas vērtību. Jautājumi par Latvijas pamatlikumu ir iekļauti Latvijas vēstures eksāmenos, beidzot pamatskolu un vidusskolu.
Pārmaiņu laikos Satversme nepazuda
Lai arī mācību programmās, tostarp “Skola 2030” konceptā viela par LR Satversmi ir iekļauta, tomēr komunikācijas speciālists, pedagogs Klāvs Radziņš norāda – šī brīža tendence norāda uz to, ka jaunieši sevi neasociē ar šo bāzes likumu, uz kā konstruēta visa sabiedrība un pārvaldība. Jaunieši, labākajā gadījumā, tam pieiet, kā vienam no mācību vielas tematiem. “Viņi to saprot labāk, ja ir skolotājs, kas skaidri norāda, ka Satversme ir likumu likums un likumu pamats. Daļa pat atceras, ka tā tika radīta 1922. gadā. Manuprāt, apmācību sistēmas problēma ir tā, ka mēs mācām šo, kā likumu pamatu, bet neiemācām to, ka Satversme tika radīta, kā mūsu tautas vērtību kopums, ko līdz 1922. gadam latvieši bija izcīnījuši visās cīņās. Cīņa mūsdienās par un ap Satversmi būtībā ir cīņa par tradicionālo vērtību, mūsu senču mantojuma saglabāšanu vai iznīcināšanu. Es domāju, ka šādi skaidrojot jaunatnei, tas vairāk var aizķerties. Ja uzdodam jautājumu sev – kad mēs sākam lasīt likumus? To darām tikai tad, kad paši saskaramies ar nepieciešamību, un nākas tos iepazīt dziļāk,” savas pārdomas klāsta Klāvs Radziņš.
Klāva skolas mācību periods “iekrita” tieši pārmaiņu laikos. Absolvējot vidusskolu 1990. gadā un uzsākot mācības pirmajā lielajā pārmaiņu kursā Latvijas Universitātē Žurnālistikas fakultātē, gaisā bija jūtamas pārmaiņu vēsmas. “Skolas laikā es neatceros tēmu par Satversmi. Tomēr man bija ļoti labs un objektīvs vēstures skolotājs, kurš ļāva mums domāt un sajust astoņdesmito gadu beigu neatkarības vēsmas. Diezgan daudzi no mums toreiz bija izvilkuši no plauktiņiem un kastītēm vecās vēstures grāmatas un Latvijas laika literatūru. Man vienmēr ir interesējusi mūsu zemes un tautas vēsture, zinu, ka par Satversmi informācija bija. 1989. gadā sākās manas politiskās aktivitātes, kad es pievienojos grupas “Helsinki 86” jaunatnes spārnam, kas saucās “Tēvzemei un brīvībai”. Tā bāzes vieta bija Liepājā. Es pēc tam izveidoju arī Tukuma nodaļu. Visas aktivitātes mēs balstījām uz to, ka esam Latvijas Republikas pilsoņu pēcteči un mūsu valsts ir okupēta, un mums iedota piespiedu kārtā svešā PSRS pilsonība. Atceramies slaveno Baltijas jauniešu vēstuli PSRS Augstākai padomei ar prasību nepiemērot mums PSRS saistošos normatīvos aktus, kā arī izskatīt iespēju mūsu ģimenēm atņemt PSRS pilsonību. Mēs, kas šodien esam 45 plus paaudze, Satversmes vērtību un nozīmi nemācījāmies skolā, bet tā mums parādījās īstajā brīdī, kad sākām cīnīties par Latvijas neatkarību. Kad jutām tuvojamies 90. un 91. gadu, mēs daudz lasījām, mācījāmies un tā izjutām Satversmi. Tas bija viens no glābšanas riņķiem, pie kā varējām apelēt, jo bija nostiprinātais mūsu senču vērtību kopums, uz kā balstījās sapnis par iespējamo neatkarību un brīvu Latvijas valsti.”
“Paaudzei, kas dzimusi un augusi pēc 1991. gada, izpratne par to ir citādāka. Mainās sabiedrība, daba, apstākļi, valoda un mēs paši. Visticamāk, neizbēgt arī no pārmaiņām Satversmē, tomēr, paldies Dievam, ka Latvijā, Lietuvā, Igaunijā ir gana daudz cieņas pret mūsu senču veikumu un tradīcijām, pateicoties kurām mūsu tauta ir spējusi gadu simtiem saglabāt savu kultūru, pašlepnumu, tradīcijas un pēc tam to visu smuki iepakot sainītī, kas saucās “Satversme” un iedot nākamajām paaudzēm. Tas, ko mēs ar šo sainīti, kurā ir ielikts gan lepnums, gan asinis, gan sviedri, izdarīsim, ir mūsu un arī mūsu bērnu rokās,” uzsver Klāvs Radziņš.
Viņš skaidro, ka gan skolās, gan augstskolās par Satversmi māca un piemin daudzos aspektos, tomēr būtiskākais jautājums ir par vērtībām. Satversme ir tikai “šis groziņš vai vieta, kur ir sapakotas šīs vērtības”, un, ja sabiedrība atsakās no tām vai arī vēlas tās lauzt, nākas mainīt pašu iepakojumu. “Saskatu netiešu saikni ar Satversmē aprakstītajām pamata brīvībām un manu neseno sarunu ar paziņu, kurš stāstīja, ka tik pilna Rīgas lidosta, kā šobrīd, nav bijusi pat vasaras mēnešos. Cilvēki brauc prom no Latvijas. Aizbraucēji gan tic un cer, ka atgriezīsies pēc kādiem mēnešiem, tomēr viņi šī brīža valdības lēmumu ietekmē izvēlas būt citur. Līdzīgi, manuprāt, ir ar vērtībām un to ietekmi. Ja sabiedrības lielākais vairākums atsacīsies no mūsu senču izcīnītajām vērtībām un tās aizstās ar moderniem ievazājumiem, tad būs kāda sabiedrības daļa, kas uzdos jautājumu – izvēlēties citas teritorijas, kur jutīsies brīvāk un drošāk vai palikt šeit un iespējams salūzt kādā kompromisā.”
Ja atradi vērtīgas sarunas, atbalsti mūs, lai varam turpināt radīt: ZIEDOT