Daudzbērnu ģimenē mīlestības nepietrūkst. Ja liekas, ka ar nākamo bērnu manī kaut kas varētu palikt mazāk, notiek tieši pretējais – mīlestība kļūst plašāka! Baiba un Māris Ozoli no Latvijas laulībā jau ir 27 gadus un audzina 11 bērnus. Viņi pārsteidz ar teikumu, ka “nebūtu grūti pat vēl kādu pieņemt savā ģimenē.” “Tu esi pieradis dot un neproti dzīvot citādāk, un, ja vien visas sievietes apzinātos, ka viņas patiesībā ir gatavas dot un rūpēties. Sievišķība jau uz to arī ir balstīta – rūpēties par kādu sev blakus,” tā ir daudzbērnu mammas Baibas pārliecība.

Ozolu ģimene šobrīd nes Eiropas Goda ģimenes vārdu. Eiropas Daudzbērnu ģimeņu konfederācija (ELFAC) katru gadu izrauga vienu īpašu ģimeni, kurai uztic nest šo statusu gada garumā. Viņu mājās Jelgavā redzamā vietā uz plauktiņa stāv maijā saņemtais apbalvojums – statuja, kas izskatās kā liels vilnis, kurš aptver ģimeni – vīrieti, sievieti un pa vidu bērnus. “Apbalvojuma pasniegšanā mums teica, lai daudzbērnu ģimeņu vēstījums kā šis vilnis iet tālāk visā Eiropā un arī pasaulē,” stāsta Ozolu pāris. Tāda ir arī viņu pārliecība – par lielajām ģimenēm ir jārunā un tām ir jābūt redzamām sabiedrībā. Abi ir vienisprātis –  pretējā gadījumā informācijas telpā un medijos arvien vairāk vietu atradīs degradējošie izklaides piedāvājumi un citi nebūtiski temati.

Baiba uzsver – “Ir mērķtiecīgi jāstrādā pie šādiem stāstiem. Citādi, redzot to, ka ir pašvaldības, kurās daudzbērnu ģimenes nav prioritāte, sāp sirds. Man ļoti gribētos, lai Latvijā mēs atgriežamies pie reiz jau organizētajiem Ģimenes svētkiem, kas pirms daudziem gadiem norisinājās Rīgā ar tūkstošiem dalībnieku un Doma laukumā tika pasniegtas dažādās nominācijas ģimenēm. Caur to izskanēja tik daudz pozitīvi ģimeņu stāsti. Tas ir tas, ko vajag šodien, lai iededzinātu katrā to sajūtu, ka nav nekā vērtīgāka par ģimeni.”

Pirmo reizi – gods Latvijai

Līdzīgi kā 2022. gadā, kad vēsturē pirmo reizi Eiropas Goda ģimenes apbalvojums tika piešķirts kādai ģimenei no Igaunijas, arī šoreiz – sasniegums ir vēsturisks, jo nekad Latvija šo titulu nav nesusi iepriekš. Ozolu ģimeni ELFAC balvai izvirzīja Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienība. 11 bērnu bagātā ģimene ir pamanīta Latvijā, jo aktīvi darbojas ģimeņu apvienībā, dažādos pasākumos un pašvaldību līmenī risina arī kādus sasāpējušus jautājumus, kas skar citas ģimenes. “Kurš gan cits par to runās, ja ne mēs, kas vislabāk zinām “šo virtuvi”,” smaidot saka Baiba.

“Mēs palīdzējām vientuļai māmiņai no Jelgavas. Viņa viena audzināja sešus bērnus un dzīvoja patiešām briesmīgos apstākļos. Nebija ne apkures, ne ūdens. “Es sapratu, ka jutīšos vainīga, ja nebūšu neko viņu labā darījusi. Atradu laiku, gāju, runāju. Pēc sākotnēji piešķirtās briesmīgās dzīvesvietas, pašvaldība tomēr atrada šai ģimenei piemērotu divistabu dzīvokli. Es ticu, ka mums ir resursi, lai palīdzētu ne tikai vienam cilvēkam, bet arī kādai veselai ģimenei.”

Kad apstākļi mājās bija kļuvuši drošāki bērniem, jaunā sieviete bez bailēm varēja meklēt darbu Rīgā, un to drīz arī atrada kādā no galvaspilsētas bērnudārziem. Šai ģimenei ilggadējo bezcerību šobrīd nomainījusi cerība un drošība.

Ģimenes galvenais apgādnieks Māris bilst, ka nominācija viņam bija liels pārsteigums, jo nejūt, ka abi darītu ko īpašāku par citiem. “Arī mēs ikdienā rūpējamies par saviem bērniem, esam aktīvi un dzīvojam līdzīgi kā citas lielās ģimenes. Jā, mums ir daudz bērni un tas prasa vairāk pacietības, naudas, kā arī kādreiz atteikšanos no kaut kā. Tomēr pamatā ir svarīgi mācēt sakārtot prioritātes.”

Esam kļuvuši mierīgāki

Pirmais dēls Jēkabs Ozolu ģimenē ienāca jau pirms 25 gadiem, savukārt jaunākajam Druvim ir četri gadiņi. Šobrīd teju neiespējami ir noķert brīdi, kad vienā bildē var tikt visi, arī – Matīss, Marta, Kārlis, Anna Marija, Ernests, Gustavs, Austra, Rūta un Grieta. Vecākie bērni jau izvēlējušies savu dzīves ceļu. Vairāki studē un dzīvo ārzemēs.

Vai jaunākie bērni tiek audzināti citādāk nekā pirmie? Mamma Baiba uzreiz saka, ka “noteikti mazāk ir stresošana”.

“Esam brīvāki un tik daudz neiespringstam. Ar pirmajiem, piemēram, bija ļoti svarīgi, lai viņi pēc iespējas ātrāk apgūst lasītprasmi, ar jaunākajiem sapratām – viņi taču to iemācīsies izdarīt, neviens nepaliks nemākot lasīt,” saka Māris. Ja kādreiz ģimenei nobrūkot plāns “A”, tad zina, ka jāķeras pie plāna “B” vai “C”.

“Nu nokavējām vilcienu, ko darīt. Ir problēma, tad tai jādomā risinājumu. Nu saplīsa tā dārgā dāvinātā vāze, neko darīt,” mierpilni nosaka Baiba un atceras, kā reiz pēc eglītes pie prezidenta, mājās kāds no mazākajiem bērniem netīši bija saplēsis dāvanā saņemto īpašo, bet trauslo eglītes rotājumu.

“Mierīgāki esam kļuvuši arī audzināšanā. Saprotam, ka pa dienu bērni var “salekties”, bet ap pusnakti nākt pie mums runāties vai savu referātu atrādīt,” tā Māris. Ja bērni vakara stundās prasa padomu vai vienkārši sarunu – tas netiek liegts.

Iedvesmoja citas mammas stāsts

Baiba reiz esot izteikusies, ka būt par daudzbērnu ģimeni mūsdienās ir ekstrēma uzdrīkstēšanās. Māris jokojot atrauc, ka ekstrēmākā daļa no visa laika ir dienas brīži, kad jāspēj abiem īstenot mazo bērnu menedžmentu – kamēr vienu aizved, otrs jau jāpaņem un jāatved, tad atkal kāds jāaizved uz nākamo nodarbību. “Bija viens brīdis, kad tu piecos pēc darba sāc vadāt un mājās esi tikai deviņos,” atceras tētis.

Protams, ka no malas kādam raugoties liekas, ka ekstrēms ir tieši lielais bērnu skaits un vecāku pilnīga nodošanās viņu aprūpei un izaudzināšanai. Baiba atceras, ka grūtākais brīdis viņai esot bijis pēc otrā bērniņa piedzimšanas. Jaunā sieviete bijusi gluži vai krustcelēs – laba izglītība, vēlme strādāt, bet divi mazi bērni. “Kā ticīgs cilvēks saprotu, ka toreiz nebiju noskaidrojusi, ko Dievs grib manā dzīvē. Papildus iekšējām cīņām, tajā gadā nomira mans vectēvs un nodega mūsu dzimtas mājas. Tas bija ļoti smags laiks. Es pārmetu daudz ko Mārim, līdz mēs abi nokļuvām kādās Laulāto rekolekcijās. Tur mēs pēkšņi izrunājām visu, ko ilgi sevī bijām turējuši. Tur arī dzirdēju kādu daudzbērnu mammu, kura klātienē stāstīja par savu dzīvi. Viņā klausoties sevī sajutu nepārprotamo aicinājumu arī būt par daudzbērnu mammu.

Mani tik ļoti uzrunāja rakstu vieta no Bībeles – ko jūs esat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to esat darījuši Man. Kas ir šis vismazākais? Tas var būt arī tavs bērns, kas ir ienācis ģimenē, tu caur šīm rūpēm pret to mazo bērnu, apliecini arī rūpes pret Dievu. Es tajā vakarā sapratu, kas ir tas, ko dzīvē gribu darīt,” dalās Baiba.

Ticībā atvērti dzīvībai

Māris un Baiba ir piederīgi katoļticībai, īpaša vieta ģimenei ir ikgadējiem svētceļojumiem uz Aglonu. Kādreiz draudzes apmeklējums Jelgavā arī esot bijis teju vai obligāts visiem bērniem. Daudz ko izmainījis Covid laiks, kad var svētrunas klausīties arī mājās. “Tagad esam brīvāki, uz baznīcu mēs nespiežam nākt, svarīgi, lai bērni to dara ar prieku. Obligātas mums ir ģimeniskās sanākšanas un lūgšanas pie galda svētkos, piemēram, Ziemassvētkos,” stāsta vecāki.

Mamma piekrīt novērojumam, ka atvērtas dzīvībai lielākoties ir ticīgas ģimenes. Tas esot skaidrojams ar paļaušanos uz Dievu tā vietā, lai varbūt katru bērnu mērītu izmaksās vai prognozējamos izdevumos. Abi ir vienisprātis – ar katru bērniņu, Dievs ir iedevis vajadzīgo nodrošinājumu it visam!

Ticībai ir nozīme arī bērnu audzināšanā, tomēr vecāki saprot, ka līdzās tam, ko runā ģimenē, bērni dzird un seko arī tam, kas izskan skolā, medijos vai sociālajos tīklos. Tētis uzsver, ka līdz pusaudžu gadiem vecāku viedoklim ir lielāks svars, pēc tam ietekme jūtama no apkārtējās vides. Mamma neslēpj, ka “ar lielajiem bērniem ģimenē notiek sarunas un diskusijas par dažādiem jautājumiem.” Pēc tam lēmums tajos katram bērnam ir jāpieņem pašam. Vecāki dzīvo ar pārliecību, ka tieši lielā ģimenē priekšrocība jaunākajiem ir tā, ka viņi var daudzus jautājumus vaicāt arī vecākajiem brāļiem un māsām. “Un viņi to arī dara. Ir bijuši viņiem savi pieredzes jautājumi par mobingu skolā vai nākamās skolas izvēli. Labāk prasīt savējiem, nekā svešiniekiem uz ielas. Tavi brāļi un māsa var būt tavi labākie draugi!” tā Baiba.

Daudzbērnu ģimenēm ir vajadzības

Baiba pirms trim gadiem nodibināja Jelgavas Daudzbērnu ģimeņu biedrību “Goda ģimenes”. Un viņai ir skaidrs viedoklis par to, ko valsts varētu darīt vairāk lielo ģimeņu labā. “Tā noteikti ir veselības apdrošināšana vecākiem. Mans oficiālais darba stāžs uz papīra ir gaužām mazs, jo es nebiju strādājusi 19 gadus. Mans pienesums Latvijai ir liels, tomēr tam līdzās ir mans veselības nolietojums, zobu veselība, imunitāte. Tad, kad mums daudzbērnu mammām ir kāds veselības maksājums, tas ir tikpat liels, kā mammai, kura apzināti izvēlas laist pasaulē tikai vienu bērnu. Uzskatu, ka daudzbērnu mammām vajadzētu kādas priekšrocības. Vēl aizvien Latvijas daudzbērnu ģimeņu apvienība cīnās arī par jautājumu, kas skar darba stāžu, jo arī mēs 2008. gadā bērnus “uzrakstījām uz tēti”, jo tobrīd tas bija finansiāli izdevīgāk. Bet man kā mammai sociālās garantijas iemaksas bija nulle tobrīd,” norāda Baiba.

Kā nākamo lietu viņa min nepieciešamību mammām pēc pusslodzes darba iespējām. “Kāpēc cilvēki šodien negrib bērnus? Jo visi grib labi dzīvot, grib labu mašīnu, labu māju, bet tas viss tiek gādāts tieši reproduktīvajā vecumā,” Ozolu ģimene saskata, ka sakārtojot vairākas praktiskās nepieciešamības lielajām ģimenēm noteikti var celt sabiedrībā ģimenes vērtību. Mammas, kas gribētu strādāt, diemžēl nevar to darīt pilnu darba slodzi, jo tad vakarā viņas ir tik ļoti pārgurušas, ka nespēj vairāk būt labas mammas bērniem un ģimenei. Arī dzīvesvietas plašums un atbilstība ir daudzām lielām ģimenēm problemātisks jautājums. Ozolu ģimene ir dzīvojusi 44 kvadrātmetros būdami deviņu cilvēku saime. Baiba apzinās, ka, pat ja dotu kredītu – lielai ģimenei tas ir liels risks, jo vienīgais pelnītājs var arī palikt bez darba mūsdienu mainīgajā pasaulē. Šī skaudrā pieredze skāra arī Māri, turklāt gada garumā.

Ozolu ģimene 27 laulības gadu garumā vienojušies, ka bērni un viņu izaugsme būs prioritāte. Abi smaidot saka – labāk ieguldīt naudu bērnu izglītībā, nevis maksājumā par skaistu māju.

“Arī uz saviem sapņiem es eju caur bērnu atbalstīšanu. Šis loks reiz beigsies un tad es varēšu īstenot to, ko esmu gribējusi tieši sev. Viss ir prioritātēs un tajā, kā mēs šobrīd izvērtējam, kas ir svarīgākais mūsu ģimenei,” laulātā pāra nodošanos rezumē Baiba.