Tieši ģimenē priesteris Andrejs Mediņš iemācījās apzināties sevi, savu aicinājumu un ieraudzīt tēva patieso sūtību. Andrejs paskaidro, ka īsts tēvs ir tas, kurš spēj būt tēvs visiem un tāds, kurš bērniem dod, nevis veikalā nopirkto mantu, bet savu laiku un klātbūtni. Ko bērns visvairāk vēlas no sava tēva, vai tēvs to spēj dot? Kā apzogam paši savas ģimenes, mājas, bērnus savās pašu mājās? Vai spējam to mainīt.

Nepiederot otram, mēs viņu apzogam

Mans lepnums un piepildījums ir bijis tajā, ka man bijusi brīnišķīga ģimene. Mēs tajā bijām astoņi bērni. Mans brīnišķīgais paps apprecēja memmi, kurai jau bija divi bērni, paps viņus pieņēma, kā savējos. Nekad viņi nesajutās, kā bāreņi vai otršķirīgi, jo tēvs rūpējās, lai viņi justos pieņemti. Lai arī mani paps un memme sen ir mūžībā, es visus šos daudzos gadus vienmēr esmu ļoti lepojies ar savu ģimeni. Esmu priesteris un tādēļ it kā man bija daļēji jāatsakās no sapņa par paša lielo saimi, jo izvēlējos priesterību, tomēr Dievs man deva šo harizmu saglabāt ģimeniskumu un iespēju dzīvot kopienā ar lielu kopības sajūtu. Vienmēr būšu pateicīgs papam, jo viņam ir liela nozīme Bruknas kopienas dzīvē, pirmos padsmit gadus es pats te piebraukāju tikai, kā ciemiņš. Tieši mans paps un memme bija tie, kas ļāvās būt atkal par tēvu un māti šiem jau pieaugušajiem, bet dzīvē kādā brīdī salūzušajiem cilvēkiem. Šodien uz to skatoties, gribu pasvītrot, ka īsts tēvs ir tas, kas ir tēvs visiem.

Šodien baidāmies sevi veltīt kaut kam pilnībā, un pat ne jau citiem, bet apzogam arī paši savas ģimenes, mājas, bērnus savās pašu mājās. Un tas tikai tādēļ, ka baidāmies pilnībā viņiem piederēt. Savukārt, tas ko saņēmu no sava tēva bija tas, ka viņš patiešām piederēja pilnībā mums un nekas viņu nevarēja šķirt no mājām, ģimenes un mums – bērniem. Viņš mums iedeva arī pieredzi, ka nekas nenotika vai nebija tāpat vien. Par to liecina kāds skaists stāsts manā dzīvē.

Klavieres pret ceļmallapām

Mēs ar jaunāko māsu ļoti gribējām mācīties spēlēt klavieres. Gājām pie papus un teicām, ka ļoti to vēlamies, un, ka mums vajag klavieres. Viņš neteica nē, tikai to, ka jāizdomā, kā tiksim pie tām. Un mēs ne mirkli nepieļāvām domu, ka paps ņems un tā vienkārši tās nopirks. Tas notiek tikai šodien, kad redzam, kā ļoti daudzi slimi un nelaimīgi vecāki visu sapērk saviem bērniem, un tad tās mantas pūst. Tur ir gan ģitāra, gan klavieres, gan saksofons, no kā vēlāk pat nezina, kā tikt vaļā. Mums bija citādāk. Papus vakarā iedeva ārstniecības augu grāmatu un teica: “Es jums pateikšu veidu, kā varam dabūt klavieres!” Tas bija pavasaris. Viņš mums parādīja ceļmallapas, priežu pumpurus un daudz ko citu, ko ar māsu varējām savākt, kaltēt. Papus teica, ka palīdzēs mums, un tā mēs varētu iegūt klavieres. Viņš palīdzēs ārstniecības augus nodot, un tā mēs varētu iegūt klavieres. Ilgi nebija jāgaida, kad papus mūs izvadāja pa pļavām un mežiem, mēs kopā lasījām, turpat mājas bēniņos žāvējām un, tad kopā devāmies uz aptieku, lai savākto nodotu. Nepagāja pat četri mēneši, kad mums mājās bija klavieres. Un kāda tām bija vērtība! Papus nekad mūsos nesalauza nevienu sapni, ieceri vai radīšanas prieku. Viņš vienmēr bija līdzdarbojošs. Paps parādīja, ka ne jau klavieres atrisināja slāpes pēc mūzikas, bet gan to, ko varam izdarīt, lai varētu mācīties spēlēt. Es Latvijai šodien gribētu novēlēt, lai vairāk būtu tādi papi kā man bija, kas varēja būt it visā un patiešām mums bērniem piederēt. Mēs šodien baidāmies piederēt, baidāmies kādam sevi veltīt.

Šodien mums ir jāapzinās, cik esam atbildīgi par to, ko atražojam un, kā mēs mīlam, jo no tā ir atkarīga mūsu nākotne un arī mūsu vecumdienas. Ir tik ļoti liels garīguma, mīļuma, labo vārdu un smaida vakuums. Pusaudzis un jaunietis stāv plaisā, kurā viņam vajadzētu notikt iniciācijai – kļūt no puikas par pusaudzi un pēc tam – vīrieti. (A.Mediņš)

Varu noraksturot situācijas, kad pie manis atnāk un piesaka laulības. Citreiz es paskatos un redzu, ka viņi tik nenobrieduši un paši, kā bērni, bet gatavi jau atražot un radīt, jo tā saskatījušies filmās. Mēs mākslīgi mācāmies imitēt laulību, attiecības un mājas pavardu. Šo priesterības 25 gadu laikā esmu redzējis tādas šausmas, ka dēļ iekšējā akluma par upuri, ko upurējam, kļūst mūsu bērni. Mēs taču viņiem nevaram neko iedot, ja paši neesam saņēmuši. Tomēr ejam un sakām, nē, ar mani viss ir kārtībā. Savā laikā man daudzi ir teikuši, ka nekad nebūs tādi, kā viņu tēvi, kas ģimeni pameta bērnībā. Paiet trīs četri gadi, un viņš pats ir sataisījis divus bērnus un ir prom kaut kur citur. Tas ir tas milzīgais tukšums, ko mēs turpinām nodot viens otram.

Pamatu es iegūstu savās mājās

Paši mēs esam vainīgi, ka esam zaudējuši vecākus kā svētumu, kā cieņu. Svarīgi, ja bērni to varētu mūsos ieraudzīt, bet viņi patiesībā vairs neilgojas pēc mājām, vecākiem. Viņi par ātru ir sajutušies būt atlaisti. Šodien tā ir lielā iniciācija, kas būtu vajadzīga mūsdienu vīriešiem. Mums ir ļoti maz tēvu, bet ir daudz tēviņu, kuri domā, ka vārds “radīšana” nozīmē tikai savu kaislību apmierināšanu. Tam būtiskākajam vajadzētu notikt mūsu mājās starp pašiem vecākiem, kuri apzinās sevi un vēlētos pieaugt ne tikai kā miesa, bet arī kā dvēsele. Reālā situācija ir tāda, ka pusaudži savā tēvā neredz vairs ideālu, viņi neredz, ka viņi vēlētos to atdarināt vai sekot tēva piemēram. Tas ir garīgais tukšums, nomāktība, bezcerība un visam pamatā bailes, kas atņem vīrietī un tēvā radīšanas prieku un sajūtu, ka viņš var būt īpašs, uzticēties un riskēt. Bez tā visa, šodienas vīrietis tiek kastrēts un vairs nav spējīgs.

Būt par tēvu nozīmē pieskarties jebkurai dzīves situācijai vai notikumam un to padarīt par dzīvu! Tu esi tēvs, ja tu esi radītājs un ne tikai bērnu taisītājs. Tēvs ir tas, kas pieskaras visam, viss mainās un kļūst dzīvs. Vispirms jau svarīgi to saprast, pieņemt un darīt visu, lai mācītos tajā pieaugt. Arī šajā jaunajā tēvu skolā Bārbelē uzsvars ir uzlikts uz tēviem. Ir muļķīgi prasīt no bērniem to, ko pats neesmu piedzīvojis. Mēs varam pabeigt kādas vien skolas gribam, bet pamatu tam, kā es dzīvoju, es iegūstu savās mājās. (A.Mediņš)

Ar tēviem strādāt nav viegli, ar pieaugušajiem vispār nav viegli strādāt, jo viņi ir tik pārprasti gudri un noguruši. Valda tas slimais priekšstats, ka man bērni būs pateicīgi, ja es spēšu viņiem nodrošināt visu, ko viņi vēlas un viņiem nekā netrūks. Tomēr mēs neesam uzdevuši jautājumu, ko bērns patiesībā visvairāk gaida no manis, kā tēva? Es domāju, bērniem pietiktu drosmes pateikt, ka gaida, lai, nevis tēvs visu laiku strādātu viņa dēļ, bet gan dāvātu sevi un savu laiku! Tieši pēc tā šodien šie puikas ir visvairāk izslāpuši. Bet tas ir vismazāk, ko varam iedot, jo kaut kur ir notikusi plaisa, mēs paši to neesam saņēmuši.

Es dzīvoju ļoti skaistā vietā, tepat pie Iecavas upes. Te ir daba, ūdens un meži. Mēs mājās ar papu vienmēr gājām dabā, sēnēs, mežā. Tas bija tas laiks, ko viņš varēja mums veltīt. Tur viņš mūs arī ķircināja un mēdza aizbēgt, lai mums pamostos emocijas un adrenalīns. Neskatoties uz to, ka viņš bija pēckara bērns, papus bija fantastisks skolotājs ar neprātīgu mīlestību, sirsnību un līdzdarbojošs visā. Paps līdz pēdējam elpas vilcienam dzīvoja līdzi it visā un palīdzēja mums visiem ar savu lielo pieredzi. Šodien tā ļoti pietrūkst, un mēs visi ļoti ilgojamies pēc tā papa. Tāda pati arī bija memme.

Pietrūkst domājošu vecāku

Jaunatnei tas šodien ir atņemts. Viņi nezina, kā viss rodas, izdzīvo un kā mirst, lai atkal dzīvotu tālāk. Skolās ļoti atšķiras lauku bērni no pilsētas bērniem tieši ar iekšējo mieru, saskaņu, spēju pieņemt un dalīties, būt daļai no dabas. Pilsētniekiem ar to ir grūti, jo viņi nezina, kas ir rīts un kas rasa, kas ir saulriets vai kāda cita dabas mijiedarbība. Var teikt, ka arī pateicoties “kovidam” daudzi šodien ir atjēgušies, kajāiet uz laukiem, jāmeklē zeme, māja un jādzīvo, jo citādi, sēžot mājās var sajukt prātā. Lai arī lielākā daļa jau to ir izdarījusi un prātā ir sajukusi. Šodien ļoti pietrūkst domājošu vecāku, kuri analizē, vērtē un mēģina izprast, kas ir tas, kas manam bērnam ir visvairāk nepieciešams un visnozīmīgākais. Vīriešos šodien redzam neuzņēmību, nespēju uzņemties atbildību un izšķirties par lietām. Viņi gaida, kad kāds cits atrisinās, pateiks, uzrādīs un izdarīs viņu vietā. Ja šodien būtu kāda kataklizma, bojā aizietu tieši jaunieši un pusaudži, jo viņi vispār nav radīti dzīvei, grūtībām, pārbaudījumiem izturēt, sadzīvot vai pieņemt. Ļoti maz ir rūdīto, pilnveidoto un nostiprināto iekšējā garīgajā spēkā. Mēs esam ilgu laiku bijuši, kā inkubators, kas mēģinājis no visa pasargāt un radīt priekšstatu, ka dzīve jau ir iegribas, kaisle un sevis apmierināšana.

Trīs lietas – cilvēki, atgriezieties pie dabas, izejiet ārā no smirdīgajām pilsētām, apzinieties, ka esat unikāli un pārstājiet būt patērētāji! Sāciet pieaugt un klausīties gan sevī, gan vairāk tajā, ko runā debesis. Citādi paliekam bezpersoniski. Un visbeidzot trešā lieta – pazemība. Jo šodien smagas attiecības ir daudzviet – gan pasaulē, gan tepat Latvijā, bet vēl traģiskāk, ja tās notiek mūsu mājās. Mums trūkst pazemības vienam pret otru. Vēlamies būt labāki viens par otru. Bez pazemības zaudējam mijiedarbību, spēju ieklausīties, pieņemt. Kas ir attiecību pamatā.

Laulības svētuma saglabāšana

Jo mēs vairāk noniecināsim svētumu, kas ir laulība… Kas patiesībā joprojām ir noslēpums. Lai, cik esam gudri, laulību mēs nespēsim saprast, ja izslēgsim Dieva realitāti, Dieva klātbūtni šajās attiecībās.

Es palieku kopā ar to, kas ir svēts. Ar to, kas vienmēr ir bijis un būs. Ar to, kas mūs uztur, dzīvina, kas mūs dara pilnīgākus – un tā ir ģimene. Veselīga ģimene.

Ja atradi vērtīgas sarunas, atbalsti mūs, lai varam turpināt radīt: ZIEDOT