Mūsu otrajā video sarunā par laulību un krīzēm tajā esam aicinājuši dalīties uzņēmēju Māri un viņa sievu kapelāni Agnesi. Kopā viņi ir Megņu ģimene. Dienā, kad viņu izlolotā ģimenes māja piedzīvoja spāru svētkus, abi saņēma milzu triecienu. Tā bija ārstu uzstādītā diagnoze viņu vecākajam dēlam par galvā atrasto plašo smadzeņu audzēju. Nākamajos 17 gados tobrīd septiņgadīgajam Rūdolfam, viņa jaunākajam brālim un Agnesei ar Māri miera posmi mijušies ar sāpju un bezcerības mirkļiem. Tomēr galvenais – šodien viņi visi ir kopā, stipri un laimīgi. Abi ir pārliecināti, ka skaudrās grūtības paveikušas galveno – neticami satuvinājušas, lai arī neizturamajās sāpēs būtu bijis ļoti viegli pašķirties. Sarunā arī par to, kura vīra frāze Agnesei ir palīdzējusi visvairāk, kā arī – kuros brīžos abi ir kļuvuši par “nerunāšanas ekspertiem”? Atbildi, kā spēt pārslēgties no ikdienas sāpēm un piedzīvotiem satricinājumiem uz darāmajiem darbiem, uzņēmējam Mārim un kapelānei Agnesei Megņiem sniedz Nacionālā teātra aktrise Maija Doveika. Viņu var sastapt video stāstā!
Viktorija: Agnese un Māri, mēs burtiski pateicām vienā teikumā par jums un jūsu šo dēla diagnozi. Mums tas ir viens teikums, bet jums tie ir 17 gadi. Kā redzat šodien, kā šī cīņa par dēlu ir vai nav ietekmējusi jūsu laulību?
Māris: Dibināt laulību ir ļoti nopietns lēmums, tai pašā laikā arī rūpēties par to. Grūtības ir mums visiem, bet svarīgi ir saglabāt to, ko esam ieguvuši ar laulību. Vienmēr esmu brīnījies par to, cik cilvēki viegli var šo unikālo lietu vienā mirklī vienkārši saraut. Neskatoties uz to, kāda mums ir bijusi tā situācija dzīvē, es vienmēr esmu gribējis un centies laulību saglabāt. Dzīve katram ir dota tāda, kāda tā ir. Ļoti svarīgi ir saredzēt tajā visā ne tikai tās ēnas puses, bet arī to saulīti. Es nevienu mirkli nenožēloju to, ko esam piedzīvojuši un ko turpinām piedzīvot. Esmu pateicīgs par savu sieviņu, kāda viņa man ir dota un ka mēs esam varējuši šo laiku būt kopā.
Agnese: Tā noteikti ir bijusi žēlastības dāvana, jo mūsu šī ļoti sāpīgā pieredze satuvināja. Ja man vajadzētu vienā vārdā noraksturot šos septiņpadsmit gadus laulībā, tad tā ir mīlestība un ļoti liels atbalsts. Es saprotu, ka tas varbūt izklausās tā cukursaldi, bet laulībā jau esam divdesmit sešus gadus, pazīstami trīsdesmit gadus, mums bija pieredze, kad mums vēl nebija šīs grūtības. Tad tā mūsu attieksme vienam pret otru bija daudz paviršāka un daudz kas likās pašsaprotami, daudz kas likās tik nenozīmīgs. Tieši tad, kad notika šis milzīgais pārbaudījums un pārdzīvojums, mēs satuvinājāmies un ārkārtīgi novērtējām viens otrā, ka šai cīņā esam viens otram blakus.
Mēs ļoti labi apzināmies, cik viegli šādā brīdī ir pašķirties. Tāpēc, ka sāpes dažkārt ir tik ļoti neizturamas un tās ir abiem. (Agnese Megne)
Mēs neko vairs neuztveram kā pašsaprotamu.
Vai Jūs nepiedzīvojāt kādu brīdi, kad šķiet, man ir grūtāk un tieši man ir nepieciešams lielāks atbalsts?
Noteikti nē! Toreiz mēs šo māju, kurā šobrīd saruna notiek, bijām uzsākuši celt. Tajā dienā, kad mēs uzzinājām mūsu dēla diagnozi, bija spāru svētki un man tajā mirklī sabruka absolūti, pilnīgi viss. Tanī mirklī bija pilnīgi vienalga, vai būs istaba mūsu dēlam, kādā krāsā tā būs. Ja tas būtu tikai no manis bijis atkarīgs, toreiz viss apstātos. Ne man interesēja, kas darbā notiek, nekas cits … Māris, savukārt, uzņēmās šo atbildību – turpināt celt māju, turpināt iet uz darbu. Mums, laikam, neviens mirklis nav bijis tāds, ka mēs kaut ko pārmestu otram šajā cīņā. Tas nenozīmē, ka vispār neko nepārmetam.
Rihards: Māri, man tev ir jautājums kā vīrietim. Diagnoze smaga, trieciens liels, statistiski vīrieši daudz vieglāk aiziet no šādām smagām situācijām. Kāpēc tu paliki?
Rūdolfs ir mūsu pirmdzimtais un viņš bija ļoti gaidīts. Kādēļ mēs turējāmies kopā un palikām – tas visvairāk ir saistīts ar manu bērnību. Man bija pieci gadi, kad mani vecāki izšķīrās. Es ļoti pārdzīvoju šo brīdi. Es ļoti nevarēju saprast to, kādēļ. Kas ir noticis tāds, ka mani vecāki vienkārši pēkšņi izdomāja šķirties un nedzīvot vairāk kopā. Tajā mirklī man bija jautājums – bet kas ar mani, kas ar manu māsu notiks? Man likās, ka izšķirties – tas ir savā veidā mūs pamest. Tajā mirklī, kā mazs bērns, es prasīju Dievam – kādā sakarā, kādēļ man tad ir jādzīvo, ja mani vecāki ir šķirti?
Tas mudināja domāt pat kādas pašnāvnieciskas domām vai tik tālu neaizgāja?
Nē, tik tālu nē, bet tas jautājums bija par to, kam prasīt šo palīdzību? Tādēļ, ka tu saproti, ka vecāki ir tādā situācijā, ka viņi īsti nav spējīgi palīdzēt, jo arī viņi abi pārdzīvo to šausmīgo stresu, līdz ar to tā sajūta bija tāda – kādēļ es esmu nācis pasaulē, kādēļ vecāki nolēma, ka man būs būt, bet tagad pēkšņi paši šķiras…Tā bija viena no tām lietām, kura man sirdī ļoti “nosēdās”. Un es jaunībā ilgi nevarēju tikt pāri tam, lai vispār apprecētos, bet es sev biju pateicis, ja man būs ģimene, tad es nešķiršos. Es negribēju, lai mani bērni piedzīvo tās sajūtas, ko es piedzīvoju.
Agnese, šis te aspekts – spāru svētki, it kā pacēlums, un tad kritums – diagnoze, tajā pašā dienā, pēc tam ikdienas dzīve, bet tu nepārmeti to, ka vīrs iet un turpina darīt savu darbu. Tiešām tu neprasīji, lai tieši tevi biežāk pažēlo?
Man nevienā mirklī nebija tā sajūta, ka viņš ir mani pametis. Bija šī saite kopīgajā cīņā, tās asaras, ko esam jau izraudājuši kopā. Mārim bija tā unikālā spēja, ka viņš spēj piecelties, tajā pat laikā būt ar mani no rīta, lai emocionāli atbalstītu, lai pa dienu zvanītu. Visas krīžu reizes, kad mūsu dēls ir bijis slimnīcā smagā situācijā viņš ir bijis tur pie viņa, nevienu dienu neizlaižot, turklāt emocionāli atbalstot mani.
Laikam, tas kas man vispār Mārī visvisvairāk patīk – ka viņš mani apņem un pasaka – viss būs labi! Arī krīzes situācijās ar dēlu, kad ir licies, ka tās varbūt ir pēdējās dienas un naktis ar viņu, tad šis vārdu salikums “viss būs labi” ir izskanējis nevis vienkārši kā pozitīvā domāšana, bet gan – mēs iziesim tam cauri kopā un mēs paliksim kopā! Māris teica – sieviņ, mēs tiksim cauri! Tas viņa ‘’viss būs labi’’, laikam, ir tas, kas mani ir stiprinājis visvairāk mūsu laulībā. (Agnese Megne)
Jūsu dēliem abiem ir četrarpus gadu starpība, kā esat spējuši atrast laiku jaunākajam, vai tas ir noticis tā dabīgi, vai ir bijis jācīnās par otram bērnam veltīto laiku, jo rūpju fokusā atkal, atkal un atkal ir vecākais dēls?
Māris: Šis arī ir tāds ļoti smags jautājums. Likās – šeit ir mūsu vecākais dēls Rūdolfs ar savu slimību un tad ir jaunākais, kuram patiesībā viss ir dots. Lai arī mēs kādos brīžos neesam viņam devuši pietiekami daudz savas uzmanības, bet mans mierinājums ir bijis – tev viss ir! No otras puses atkal pārmetums, bet kādēļ viņam vajadzētu savā veidā ciest no tā, ka viņam netiek veltīta tikpat liela uzmanība, kā viņš, varbūt, būtu pelnījis.
Agnese: Tomēr viņš jau kā mazs bērns vienmēr ir mācējis paprasīt to uzmanību. Viņš ir bijis tas, kurš iekāpj klēpī un tieši tādā tekstā arī pasaka – šobrīd man vajag uzmanību. Šobrīd es gribu, lai jūs ar mani izejat laukā. Es vienmēr domāju, ka Dievs zināja, ka viņam ir jāpiedzimst mūsu ģimenē, Viņš zināja šo scenāriju, kam tieši mūsu jaunākais dēls ies cauri. Protams, tās ir ilūzijas, ja es teiktu, ka viņam nebūs nekādas traumas un ka šī pieredze nekādā veidā nav viņu ietekmējusi. Tieši tāpat kā mūs abus tas ir ietekmējis, tā tas ir ietekmējis arī mūsu jaunāko dēlu, bet esam ar viņu par šo visu ļoti atklāti runājuši. Mēs esam atvainojušies tajos brīžos, kad ir bijis pārāk liels fokuss uz vecāko dēlu un vienmēr šo pieredzi pārrunājuši arī no tā skatu punkta, kā mēs jūtamies. Tomēr es ticu, ka tas ir ietekmējis un mainījis viņa dzīvi uz kaut ko ļoti gaišu, jo viņš savos tīņa gados ir mācējis ieraudzīt tos cilvēkus, kuri iet cauri grūtībām. Viņš līdzi pārdzīvo par draugiem, kuru vecāki šķiras vai kādam citam ir kādas veselības problēmas. Es ļoti ticu un ceru, ka šī pieredze ir atvērusi acis ieraudzīt arī dzīves grūtības.
Māris: Mēs nevaram ielīst iekšā savu bērnu emocijās, bet es pieļauju domu, ka tas ir smagi mums visiem. Arī es ar šo cīnos.
Agnese: Māris aizskāra ļoti būtisku tēmu. Kā tas ir ietekmējis mūsu kā vecāku, kā sievietes, vīrieša identitāti. Man tomēr ir jāienes tas, ka Rūdolfs patstāvīgi strādā, viņš patstāvīgi ir beidzis mācības. Viņš ar milzīgu neatlaidību ir nokārtojis automašīnas tiesības. Viņš ir iemācījies braukt ar sniega dēli. Viņš nu jau nepilnu mēnesi dzīvo atsevišķi no mums. Tas bija viņa absolūti patstāvīgs lēmums.
Lai arī pilnīgi citā līmenī, arī mēs kā vecāki piedzīvojam savu bērnu neveselības. Tad, kad tie posmi ir garām, tad iestājas miers un liekas, ka ieraugi otru un arī to, ka, pareizi, mums taču kā laulātajiem arī ir vajadzības. Kā jūs ar to esat tikuši galā?
Mums tie posmi ir bijuši dažādi. Mums ir bijuši arī vairāku gadu miera periodi, kad viena operācija ir izdarīta, un iestājas miers. Tieši tad arī tā intensīvi dzīvojam, ceļojam. Tad, kad ir bijuši kritumi un ar visai mazu atstarp, tad gan ir bijuši brīži, kad liekas, ka vispār mums prieka vairs nav. Esam tad mērķtiecīgi kaut ko darījuši, piemēram, skatījušies ģimenes albumu, mūsu jaunības dienas un tā viens otram atgādinām – mums taču reāli ir bijuši tie prieka brīži. Redz, kur viņi ir bijuši! Es tad arī tā saku: ‘’Māri! Izbaudi! Šis šobrīd ir miera posms! Intensīvi izbaudi un apzinies, kas tas Tev ir! Piefiksē, lai tad, kad atkal ir grūtības, tu neaizmirsti to, ka mums bija tie miera posmi.”
Tomēr tāda emocionāla, nenormāli liela, cieša vienotība un tuvība īstenībā ir tieši grūtajos brīžos. Lai cik tas būtu neticami! Jo tik viegli ir aiziet atkal tajā pašplūsmā, bet tikko kā ir grūtības, tā katra mazākā detaļa – pamosties no rīta, apsēsties pie galda, ieraudzīt otru cilvēku – tas ir tāds žēlastības mirklis. Es no rītiem saku: ‘’Māri, kā es priecājos Tevi redzēt!’’
Māris: Jā, nepalikt arī tādā sevis žēlošanā – ak, mēs nabadziņi! Nē, paldies par to, kur mēs esam šobrīd, ejam tālāk un dzīvojam! Vēl viena lieta ir – nesalīdzināt mūsu situāciju ar to, kā dzīvo citi. Mums katram ir sava dzīve. Mēs esam kopā, viens otru mīlam, mīlam varbūt pat vairāk, nekā tas bija jaunībā. Šī mīlestība ir daudz dziļāka un tā ir daudz piepildītāka.
Agnese: Piekrītu, bet tas nenozīmē, ka mēs, piemēram, nekad neparaudam kopā. Māris neļaujas ilgām raudāšanām, arī mani viņš izvelk no tā ārā. Ir bijis kādreiz, kad Rūdolfs atkal ir aizvests ar ātrajiem uz reanimāciju, es esmu fiziski iegūlusies viņa gultā un man fiziski ir bijusi vēlme tur palikt. Māris dod roku un saka: ‘’Celies augšā!’’ un tiešām fiziski velk augšā. Un tad mums ir bijušas arī tādas reizes, kad mēs tajos kritiskajos brīžos, kad ir bijušas šīs garās un mokošās, neziņas pilnās operācijas, mēs esam staigājuši gar jūru, daudz lūguši Dievu, daudz runājuši viens par otru un par mūsu dzīvi. Un tad es Mārim saku: ‘’Ātri, ātri pasaki, kā tu jūties pa īstam!’’ Māris ir stiprais, kurš mani tur, bet tad viņš arī atklāj, kādas ir bailes, kā jūtas un tad atkal apņem un saka, ka viss būs labi!
Jūs reiz runājāt vienā laulību vakarā Ādažos un dalījāties par savām attiecībām, komunikāciju un palika prātā, ka jūs uzsvērāt, ka, jā laulātajiem ir izaicinājumi, tostarp, ka mēs taču katrs esam tik ļoti atšķirīgi! Tas lielais jautājums ir – ko mums iesākt ar šo dažādību? Kā mums ar to sadzīvot? Jūs arī esat dažādi. Kad Jūs to sapratāt? Pirms ‘’Jā’’ vārda vai pēc?
Agnese: (smejas) Tas bija ārprāts… Es sākumā ļoti, ļoti gribēju Māri pārtaisīt pēc savas līdzības. Man ļoti gribējās, lai viņš būtu līdzīgs kādās lietās, darītu, kā es daru. Bija jāpaiet patiešām ļoti daudziem gadiem laulībā… Redz, kā ir, tās krīzes dēļ mēs esam palikuši kopā! Tajā esam ieraudzījuši, cik unikāli ir tas, ka otrs ir citādāks. Cik ļoti īpaši ir tas, ka es varu ātri, spontāni uz kaut kādām lietām reaģēt, bet, ka viņš var iet dziļumā, viņā ir šis miers, kurš ikdienišķās situācijās, protams, kādreiz var nokaitināt. Tev gribas ātri visu izdarīt- braukt, zināt- cikos un kā… Un tad šis Māra miers. Cik ļoti es to novērtēju, ka viņš ir pretējs.
Māris: Nenoliedzami, arī man ir bijušas situācijas un lietas, ko es esmu gribējis mainīt. Mums ir viena tāda ļoti laba lieta, kas mums abiem piemīt- mums patīk mācīties! Varbūt ne tādā nozīmē, ka mēs mācamies matemātiku vai kaut ko tādu, bet vispār mācīties lietas, kuras mums dzīvē noder. Tās ir visdažādākās lietas.
Jūs arī mēdzat viens otru izaicināt?
Jā, arī, un mums ir lietas, kuras mums ir ļoti tuvas abiem. Kādā brīdī zināšanas par to, ka nedrīkst otru cilvēku izmainīt, atnāca līdz mums. Katrs cilvēks piedzimst unikāls un viņam ir kaut kas no Dieva dots. Jo, līdzko mēs sākam kādu pārveidot savā līdzībā, tad nenoliedzami, arī no mūsu pieredzes, sākas kašķi. Pēc tam, ja mēs atgriežamies atpakaļ un paanalizējam.
Tas, ko pāri bieži nedara, ir konflikta brīdī paskatīties atpakaļ un saprast, no kurienes viņš ir izaudzis. Noteikti ir bijušas kādas lietas iepriekš, kuras pēkšņi pārvēršas par lielu ugunskuru. Bieži pats konflikts sākas no kaut kādām šausmīgi nenozīmīgām un mazām lietiņām. (Māris Megnis)
Vai jums ir kāds padoms, ar ko sākt šķetināt, lai ceļā vēl vairāk nesastrīdētos tā, ka vispār negribas vienam ar otru runāt?
Agnese: Jaunības dienās mēs, starpcitu, bijām eksperti nerunāšanā, kad tikai pasakām “labdien”.
Māris: Bilde ir, skaņa nav! (smejas)
Tā nerunāšana sākas pēc kaut kādas vīra pateiktas frāzes?
Agnese: Jā, kaut kāds teikums, kas pēc tam tik nenormāli sāp. Nu viņam taču būtu jāsaprot, ka viņš ir kaut ko TĀDU pateicis! Nu bet Māris dabiski var nerunāt. Man tas nav dabisks process, bet Māris var pilnīgi mierīgi nerunāt.
Bet kā ar to tikt galā? Svarīga ir cieņa, ko iemanto ar gadiem. Tas ir tad, kad tu novērtē to, kas ir. Vēl vajag humoru, bet patiesībā tik maz vajag, lai viss atkal izkustētos, vajag taču tikai vienu apskāvienu, vajag tikai pajautāt- nu dusmojamies? Vajag tikai vienu vārdiņu! (Agnese Megne)
Un tad var izrunāt?
Jā, protams, ka var! Apstāties mirkli pirms, nevis pateikt divus teikumus vēl pa virsu. Tā man arī mēdz būt, kad kaut kas jau ir bijis, bet es vēl divus teikumus pa virsu pasaku…Bet vajadzēja apstāties tajā vietā.
Māris: Man liekas, ka šeit ir vēl viena lieta. Sievietes ļoti grib, lai vīrietis ir ģimenes galva. Un, lai cik arī nebūtu tā situācija dīvaina, manā uztverē viena no svarīgākajām lietām ir pirmajam iet un meklēt šo izlīdzināšanos. Man liekas, ja vīrietis saka, ka nebūs tas, kas nāks un meklēs risinājumu situācijai, tas ir sagrozīts priekšstats. It kā tas liecinātu par vīrieša vājumu, jo “es taču neuzsāku”…Un, ja viņa nenāks, es arī neiešu, jo esmu taču ģimenes galva!
Patiesībā tā situācija ir pilnīgi pretēja. Ja tu, vīrieti, vēlies, lai ģimenē nebūtu konflikti, lai būtu normālas attiecības, tad tev ir jāskatās un jādomā, kā situācijas atrisināt, pat ja neesi pie tām vainīgs. Ja vēlies, lai ģimenē būtu saticība, tad sper tu pirmo soli un saki -piedod. Piedošanas jautājums ir ļoti dziļš. Piedošana, manā uztverē, attiecībās ir viens no svarīgākajiem punktiem. Vīrietis, ja viņš ir īsts vīrietis, šo kontrolēs. (Māris Megnis)
Te tomēr ir jāpārkāpj pāri lepnumam. Kāds teiks- īsts vīrietis nekad neļaus sev teikt, kāds ir īsts vīrietis.
Māris: Protams, vīrietis negribēs izrādīt kaut kādu savu vājumu, bet no otras puses – kas ir svarīgāk – tagad saglabāt savu lepnumu, visu pamest un kaut kur aizskriet, pierādīt it kā savu taisnību vai saglabāt attiecības un ģimeni. Ja mēs šodien paskatāmies, cik daudz jauni cilvēki ir sadragājuši gan priekšstatu par ģimeni, gan priekšstatu par attiecībām. Tas viss izriet no šīm mazajām lietām, no šī mazā pirmā solīša – spert šo soli pretī piedošanai vai nespert? Un, ja mēs to nedarām, tad mēs redzam ļoti traģiskās sekas.
Agnese: Gan terapeiti, gan mācītāji bieži saka, ka pie viņiem atnāk pāri tad, kad būtībā ir jau pieņemts lēmums šķirties un kad attiecības ir jau tik tālu izjukušas, ka sirdī jau ir pieņemts lēmums šķirties. Tad nu kā pēdējo cerību, kā pēdējo stariņu, viņi iet meklēt palīdzību. Tas, ko mēs ļoti mēģinām darīt – neaizlaist lietas tik tālu. Ja ir kaut kas runājams, mēs runājam saknē. Turklāt, ko mēs arī esam sapratuši, ka mums ir ļoti svarīgi sakārtot to iekšējo pasauli, attiecībās ar Dievu uzpildīties, būt pilnam, dziedināt savas sāpes un ievainojumus, jo tad ir vieglāk skatīties vienam uz otru un ieraudzīt otru mīlestības pilnā gaisotnē.
Rihards: Šis teikums- attiecības ar Dievu! Pilnīgi piekrītu! Ar to mēs katrs saprotam kaut kādas atšķirīgas lietas. Kā to izpildīt tehniski?
Agnese: Man liekas, ka ir labi, ja ir laiks vienatnei. Mārim, piemēram, ir riktīgi foršais laiks ar moci, kur viņš brauc viens. Tomēr garīgā izaugsme ir arī, kā es nobriestu kā cilvēks. Tad, kad esam auguši atsevišķi, mēs varam stiprināt viens otru.
Māris: Jā, tā ir fantastiska iespēja, ja tava otra puse domā līdzīgi kā tu, ja arī viņai ir svarīgi izglītoties, gūt jaunas atziņas, zināšanas. Tad abi kaut kādā kopīgā lietā var pārrunāt, pārdomāt, var padalīties viens ar otru.
Ja ģimenes divām pusītēm nav nekas kopīgs, tikai laulība un bērni, tad tas ir ļoti smagi. Tad ļoti ātri var veidoties plaisa, tad vīrietis var noslēgties savās lietās. Kāds sēdēs stundām savā garāžā, bet patiesībā tad tā ir cita veida vienatne, tā jau ir aiziešana prom no reālās situācijas. (Māris Megnis)
Bet mums pats svarīgākais ir neaiziet prom no realitātes! Mums ir svarīgi būt kopā ar šo otru cilvēku un viņu iepazīt. Mēs katru dienu iepazīstam viens otru.
Vēl aizvien iepazīstat?
Māris: Jā, ir lietas, kuras mēs jau zinām viens par otru, bet ir vēl aizvien, kuras nezinām, bet kā varam uzzināt, ja aizmūkam viens no otra? Jo tu vairāk esi ar kādu kopā, ar kuru tev ir kādas kopīgas lietas, jo tu viņu vairāk iepazīsti un veidojas šī draudzība. Tieši tas ir būtiski pāru attiecībās. Svarīgi zināt arī tās robežas, kur mums nevajadzētu skarties klāt, jo tad zinām, ka tur būs īssavienojums. Tāpat ir arī ar šīm savstarpējām lietām. Mums tās jāzina, lai mēs varētu kopt savas attiecības.
Paldies Ilgai Bēmei par līdzdalību materiāla sagatavošanā.
