“Kāpēc ir vajadzīgs pedagogs? Viņš var iedot nevis ideoloģiju, bet ideālus, uz ko tiekties, kā veidot attiecības, kā nodibināt ģimeni un būt noderīgs sabiedrībai. Svarīgi bērniem ir iedot ideālus, jo informāciju iedos mākslīgais intelekts,” tādu pārliecību pauda biedrības “Asociācija “Ģimene”” valdes loceklis, jurists Kaspars Herbsts, piedaloties Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) un Valsts izglītības satura centra (VISC) organizētajā konferences paneļdiskusijā par veselības mācību un seksuālo izglītību skolās – “Zināšanas pasargā.”
Kā norāda organizatori, šīs konferences mērķis bija skaidrot veselības mācības un seksuālās izglītības nozīmību un kopā ar dažādiem veselības nozares speciālistiem, nevalstisko organizāciju (NVO) ekspertiem, pedagogiem un vecākiem rast vienotu izpratni par to, kā par šo tematu izglītot bērnus un jauniešus, respektējot un iekļaujot viedokļu dažādību un bērnu tiesības.
Trešā paneļdiskusijas laikā izskanēja gan skaidrojumi, kas saprotams ir ar “sociālās dzimtes” jēdzienu, gan novērojumi, ka par “karsto kartupeli” nosauktais VISC izdotais mācību materiāls par seksuālo izglītību izraisījis asas diskusijas ne tikai vecāku, bet arī ārstu starpā, kā arī domas, ja notiek izglītošanas process skolās par šiem jautājumiem, tad palielinās arī diskusijas ģimenē un šī mijiedarbība esot apsveicama. Portāla “Mammamtetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa pārliecināta, ka skola noteikti ir vieta, kur arī bērniem var mācīt par seksualitāti. Viņa atzīst, ka pēc minēto materiālu nonākšanas internetvidē, saņēmusi daudzu vecāku satraukumu, tomēr vairums sarunas norāda uz vienu būtisku iztrūkumu skolu programmās un tā ir – veselības mācības neesamība.
Ideoloģijas un zinātnes sadursme?
Komentējot domas par to, vai šobrīd notiek sadursme, kurā no vienas puses ir ideoloģija, kuru kādi sauc par uzspiestu un mācību saturā ieliktu, un no otras puses – zinātne, jurists Kaspars Herbsts uzdod pretjautājumu – vai ideoloģija ir balstīta zinātnē vai pseidozinātnē?
“Te ir runa par pseidozinātni, kas šobrīd ir kaut kas jauns un kur savā ziņā tiek apšaubīts dzimuma jēdziens. Līdz šim it kā ir bijis skaidrs, ka ir divi dzimumi – vīrietis un sieviete, bet tagad mums parādās jēdziens dzimte un tieši tas arī satrauc, jo tas skar fundamentālus jautājumus par cilvēka identitāti,” tā K.Herbsts.
Viņš norāda, ka pusaudzis ir ļoti jūtīgs un, iedodot viņam nepareizu informāciju, mēs viņu ar to varam samulsināt un tāpēc tā ir pieaugušo atbildība par sniegto informāciju un to, lai tā pusaudzi nenovestu pie nepareizām izvēlēm.
LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes asociētā profesore Ieva Stokenberga pauda pārliecību, ka ar informāciju mēs varam vienīgi ietekmēt otra domas un attieksmi par sevi un citiem, nevis iekšējo mehānismu, kas nosaka attīstību.
“Esmu psiholoģe, kas ir pētījusi šos jautājumus un priekšstatus, ko zinām par cilvēka dabu un kā tā attīstās, bet esmu arī vienlaicīgi mamma. Es identificējos kā sieviete, man mugurā ir kleita. Gribu teikt, ka tas, ka man ir kleita un auskari, nav par manu bioloģisko dzimumu, bet tas ir par manu sociālo dzimumu. Tas ir par to, kā es izpaužu savu vēlmi rotāties, izpausties un komunicēt. Kad runājam par sociālo dzimumu, mēs runājam daudz par sociālajām normām, stereotipiem, kā mēs kā kultūra definējam – ko nozīmē būt vīrietim un sievietei. Tie mehānismi, kas nosaka mūsu dzimumidentitāti un attīstību, ir daudzkārt stiprāki par visu to slāņojumu, ko mēs te cilvēki runājam. Iekšējā loģika, kā cilvēki definē to, kas viņi ir 2, 14 vai 40 gados, ir daudz spēcīgāka par to, ka mēs viņiem stāstam, ka tu esi cits cilvēks, nekā tu biji vakar. Līdz ar to, tas, ko varam izdarīt ar izglītošanu, informēšanu un sarunām, ir, ka mēs varam palīdzēt jauniem cilvēkiem formēt attieksmi pret sevi un ar sevi un citiem notiekošo un attiecību veidošanu, bet mēs nevaram tā fundamentāli ietekmēt to, kas viņi ir. Mēs varam spēcīgi ietekmēt, ko viņi domā par sevi,” tā I.Stokenberga.
Turpinot diskusiju par sociālo dzimumu, jurists K.Herbsts pauda neizpratni, kādēļ vispār būtu jāizdala atsevišķi sociālās dzimtes jēdziens, jo “ne vienmēr kleita to raksturos”. “Es joprojām neredzu, kāds ir zinātnisks pamatojums un cilvēcīgs pienesums šajā sadalījumā, kur tiek atdalīts fizioloģiskais un bioloģiskais dzimums un izdalīta atsevišķi sociālo dzimte. Ne vienmēr kleita raksturos sociālo dzimumu. Man bija kursa biedrene, kura strādāja par izmeklētāju policijā. Viņa pēc dabas bija vīrišķīga, ģērbās vīrišķīgi, bet viņa ne vienā brīdī neteica, ka viņa ir vīrietis. Vai jūs gribat teikt, ka viņas sociālais dzimums ir vīrietis tāpēc, ka viņa ģērbjas vīrišķīgi? Lielākā pretenzija ir tajā, ka mēģinām dabu atdalīt un radīt šķelšanos cilvēkā,” uzsvēra asociācijas Ģimene pārstāvis.
Ko un kā mācīt?
“Vecāku alianses” pārstāve Agnese Geduševa norādīja, ka tā vietā, lai svara kausos tiktu ieliktas gan ideoloģija, gan izglītības saturs, būtu vairāk jādomā par vērtību izglītību.
“Es nerunāju par reliģiskām vai ideoloģiskām vērtībām, bet par tām, kas ir elementāras un ir nostiprinātas arī mūsu Satversmē – cieņa, iejūtība, pieņemšana, dzīvība. Ja mēs tās pastāvīgi atbilstoši katrai vecuma grupai mācītu, mums būtu mazāk vardarbības skolās un ģimenēs. Mums būtu jānostiprina bērniem paši pamati. Protams, vajag arī izglītot, bet mums kā vecāku biedrībai bija milzīgs sašutums par šo materiālu. Mēs neiebilstam, ka ir jādod zināšanas. Es šodien sadzirdēju no Izglītības ministres puses frāzi, ka valstij ir pienākums dot zināšanas un prasmes, bet kādas prasmes skola grib iedot sākot ar mazajām klasēm seksuālos jautājumos vai, piemēram, dzimuma maiņas jautājumos? Tas mūs dara uzmanīgus.
Ir jāinformē, bet tas jādara atbilstoši vecumam. Ja es uzdotu retorisku jautājumu, kurš pubertātes gados bija pilnīgi apmierināts ar sevi, savu ķermeni un bija laimīgs ar visu? Liela daļa jauniešu šajā vecumā ir ļoti apjukuši un būtu jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem ar šo atšķirīgo situāciju skaidrojumu. Ja situācijā, kas nupat tika piedzīvota ar šiem materiāliem, būtu bijusi plašāka diskusija ar vecākiem, mediķiem, psihologiem, iespējams būtu atrasts kāds kopsaucējs. (A.Geduševa)
Es uzskatu, ka mēs turpinām cīnīties, bet nemeklējam risinājumu. Ja kāds ir atšķirīgs, tad pateikt ar varu, lai otrs viņu pieņem, tas arī ir nepareizi. Tas radīs pretreakciju. Mēs varam panākt, lai mūsu sabiedrība ir iekļaujoša un ciena viens otru, tomēr iekļaujošai sabiedrībai ir jābūt ne tikai runājot par seksuālajām minoritātēm, bet arī par bērniem invalīdiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām,” savu pārliecību pauž A.Geduševa.
Viņa norādīja, ka skolās būtu jāsāk ar vērtībām, tad jārisina veselības jautājumi, jo sporta stundas ir krietni par maz skolās un bērnu veselības rādītāji ir arvien sliktāki. Tāpēc vispirms būtu jādomā par fizisko, garīgo un psihoemocionālo veselību. Un tikai tad, ja nepieciešams, “instruējam vecākus un jauniešus, kas un kā ir jādara seksuālās attiecībās. Lai nav tā, ka bērni ir ļoti labi instruēti, kā nodarboties ar seksu, bet pēc tam raksta jautājumu par to, kad būs lekcija, kā viņam justies. Vajadzētu šīs lietas mainīt vietām, tad viss būs kārtībā.”
Diskusijas dalībnieki pieskārās arī tēmai par valstu pieredzi, kura ļauj pat pusaudžiem veikt dzimummaiņu.
“Valstis, kurās ir bijusi izteikti liberāla pieeja līdz šim arī par dzimummaiņām pusaudžiem, ko sauc arī par pubertātes bloķēšanu, ir ļāvušas jauniešiem agrīnā vecumā mainīt dzimumu, un ir situācijas, kad ir pierādījies, ka tas nenes vēlamos rezultātus. Šie jaunieši izaugot saprot, ka ir izdarījuši kļūdu, bet atpakaļceļa nav, un tad ir sākušās tiesvedības pret šiem mediķiem, kuri ir izrakstījuši šīs procedūras par šiem neatgriezeniskajiem kaitējumiem neapzinātā vecumā. Šī prakse pierāda to, kamēr personība nav nobriedusi, viņiem var stāstīt, ka tādi cilvēki ir, bet viņiem nevajag stāstīt, ka tu tāds vari būt šodien vai rīt un ka ej un dari. Pusaudža personība vēl mēģina sevi apzināties tajā lomā, kurā viņš ir šobrīd un kā lai viņš pasaka, kur grib būt rīt? Palīdzēsim nostabilizēties un nobriest pusaudžiem!” aicināja A.Geduševa.
“Seksualitāte ir ļoti spēcīga dziņa cilvēkam, tā ir mūsu šķautne, kura, ja to nekontrolē un tā nav savā gultnē, ir kā kalna upe, kas noposta visu, kas ir apkārt. Tāpēc ir svarīgi iedot bērniem vērtības, kāpēc seksualitāte ir dota un zināšanas, ka tā ir attiecību sastāvdaļa. Tā ir dota, lai jaunietis veidotu attiecības. Vai nu mēs jauniešiem iedosim neitrālu informāciju, ka tā ir patēriņa prece un var kļūt par patēriņa kultūras sastāvdaļu vai arī iedosim informāciju, ka tā ir viņa personības neatņemama sastāvdaļa, kuru ir jāiemācās integrēt savā personībā un attiecībās. Seksualitāte nav patēriņa prece! Mēs nekad nevienosimies, ka visi piekrīt, piemēram, kristīgām vērtībām, bet mums ir vispārcilvēciskās vērtības – godīgums, atbildība, uzticība.
Ja informācija par seksualitāti neies kontekstā ar šīm vērtībām, mēs, iedodot maldīgus priekšstatus, varam jauniešus pāragri seksualizēt. Svarīgi ir iedot ideālus, jo informāciju iedos mākslīgais intelekts. (K.Herbsts)
Kāpēc ir vajadzīgs pedagogs? Viņš var iedot nevis ideoloģiju, bet ideālus, uz ko tiekties, kā veidot attiecības un kā nodibināt ģimeni un būt noderīgs sabiedrībai,” tā K.Herbsts.
Tostarp, Latvijas Bērnu bāreņu fonda vadītājs Kaspars Markševics diskusijas dalībniekus mudināja domāt par ģimeni, kā vietu, kur varētu runāt ar bērniem par absolūti visu.
“Manuprāt, ģimene ir vērtība, kur būtu jārunā par visu, kas ar šo pasauli notiek. Esmu par to, ka ģimene ir tas pamatkodols, kur bērns uzzin un izzin lietas un kur mēs kā vecāki esam gatavi informēt viņu. Mēs, piemēram, savā ģimenē esam tie vecāki, kuri regulāri runā par visu, kas notiek šajā sabiedrībā, arī par to, ka ir atšķirīgi cilvēki.” (K.Markševičs)