“Es audzinu divus dēlus un negribētos, lai Latvijā viņiem būtu jāpieredz tas, ko piedzīvo jau daudzās citās valstīs, kur bērns var pēkšņi pateikt, ka viņš nezina, kas viņš būs rīt – zēns vai meitene,” šis ir divu īpašo dvīņu puiku mammas Janas Praškevičas galvenais arguments, kādēļ Satversmes 110. pantā ir jānostiprina ģimenes jēdziens. Viņa ir mamma, kura pēc traģiska vīra zaudējuma savus dēlus audzina viena pati un cenšas katru dienu savu ģimeni veidot kā vietu, kur Tomam un Edžum vispirms būt laimīgiem. Par piedzīvoto skarbo un dziļo ieleju, par izvēli būt mammai, nevis trenerei un īpašo tetovējumu ar stāstu par cīņu – piedāvājam jums stāstu, kas dienasgaismu ieraudzīja asociācijas “Ģimene” vadītajā tiešsaistes pasākumā “Ģimenes dienā 2022”.
Jana, tu esi divu brīnišķīgu puiku māmiņa. Tevi satiekot, pamanīju, ka tev ir īpaša atšķirības zīme – tas ir tetovējums uz tavas kreisās kājas un tam ir saistība ar tavu stāstu un ģimeni. Vai tu lūdzu vari pastāstīt, kas tas ir par tetovējumu un kāpēc tev tas ir?
Tetovējumi man vienmēr ir patikuši. Mans pirmais tetovējums bija man uz pleca, bet jāsāk ar to, ka man vienam puikam ir kājas protēze. Kādā brīdī es ieraudzīju pāris idejas, kur tēti, kuru bērnam ir kāda palīgierīce, piemēram, dzirdes aparāts, ir to sev uztetovējuši. Neatradu gan nevienu mammu, kas tā būtu izdarījusi un nolēmu, ka forši, ja būšu viena no pirmajām mammām, kurai kaut kas tāds būs. Tomam bija jau divi gadi un es sāku meklēt, kā un kur ko tādu es varētu izdarīt. Pati ideja ir tapusi sešu gadu garumā, puišiem tagad ir jau 9 gadi un jau pusotru gadu man uz kājas ir šis tetovējums. Idejas realizācija bija tik ilga, jo daudzās idejas, ko es atradu, bija vīrišķīgas un diezgan brutālas ar metāliku, skrūvēm un zobratiem. Tajās bija tādas robotu tematikas. Tad Tomam pienāca kārtējā reize, kad bija jātaisa jauna protēze, jo bija jau izaudzis no iepriekšējās. Mums tehniskais ortopēds tā interesanti uztaisīja gan tās ausis, kas balsta ceļgalu, gan to skrūvi, ko var piespiest un ar to var noņemt nost visu protēzi.
Jaunajai protēzei bija vajadzīga korekcija, tika izgriezts aizmugurējais robs, kur tieši atklājās tā detaļa uz kā pēda stāv un visa protēze turas. To ieraugot es uzreiz sapratu, ka tā būs īstā ideja, zvanīju savam tetovējuma meistaram un teicu, ka man ir doma. (J.Praškeviča)
Viņš sākumā teica, ka nezin, kā to varētu uzlikt uz ādas. Grūtākais bija, ka pati ideja man prātā bija, bet vēl nezinājām, kā to dabūt uz manas kājas. Tad meistars sāka man zīmēt uz kājas visu, vēl pirms zīmējām uz papīra.
Un tu to izdarīji sava dēla Toma dēļ? Kā viņš to uztvēra un vai novērtēja?
Tajā laikā Tomam uz viņa protēzes bija Halks. Radošie tehniskie ortopēdi vienmēr kaut ko interesantu izdomāja uzlikt. Es tad viņam pateicu, ka beidzot arī man ir ideja un būs arī man zābaks uz kājas. Viņš man prasīja – kāpēc tev to vajag? Tajā brīdī sapratu, ka gribēju būt līdzīga viņam.
Otrs dvīņubrālis ir ratiņkrēslā. Ja būs jāraud, raudāsim kopā, bet vai vari padalīties ar mums savā skaudrajā stāstā, kāpēc šobrīd savus dēlus audzini viena pati?
Viena esmu, jo pirms četriem gadiem mans dzīvesbiedrs gāja bojā negadījumā darba vietā. Katru dienu mēs mācāmies dzīvot, bet kad tu nonāc tādā situācijā, kurā esi pilnībā notriekts, tad liekas, ka nepiecelsies. Tomēr man bija jāsāk dzīve no jauna. Manā dzīvē tas bija jau otro reizi zemākais punkts. Pirmā reize bija, kad uzzināju bērnu diagnozes pēc viņu piedzimšanas. Un nu atkal viss bija pa jaunam man jāmācās.
Abi puikas pasaulē ienāca ar invaliditāti?
Tomam piedzimstot, nebija viena kāja un tajā brīdī abi sapratām, ka nu tā būs lieta, ar ko mums būs jāstrādā un jāsadzīvo. Tā kā viņi man piedzima priekšlaicīgi, sākumā nevarēja saprast, kā ir bērniem ar attīstību. Toms piedzima papildus ar ļoti vājām plaušām un katra diena bija cīņa par dzīvību. Nekad nezināju, nākot uz palātu, vai viņš vēl būs dzīvs. Es to laiku atceros periodiski pa fragmentiem. Atceros, ka tieši ar Tomu bija visgrūtāk, jo tur jau no paša sākuma bija skaidrs, ka viss ir ļoti slikti. Izrakstot no slimnīcas viņš vēl bija skābekļa atkarīgs. Es šobrīd visai mierīgi par to varu stāstīt, lai arī toreiz tas bija liels šoks, jo neko tamlīdzīgu savā pieredzē nebiju piedzīvojusi.
Līdz tam tikai filmās biju redzējusi večukus, kuri jau lielu dzīves daļu ir nodzīvojuši un piedzīvo lielas veselības problēmas. Bet te man bija bērns, kas tikko bija ieradies pasaulē. (J.Praškeviča)
Edžum, savukārt, galvas pārbaudē atrada cistu un teica, ka būs jāskatās, kas notiek tālāk viņam augot. Tad arī vēlāk piedzīvoju, ka brīdī, kad bērnam jāsāk kustēties un kaut ko darīt, pie viņa tas nenotiek. Bet tad mums vēl bija Edgars, mūsu tētis. Es toreiz daudz čīkstēju, nekas man nebija labi, viss likās tik grūti un viņš mani vienmēr sapurināja un teica, ka tiksim galā, ja reiz Dievs mums ir tādus bērnus dāvājis!
Viņš, neskatoties uz to, ka vienam dēlam nav kājas un otrs būs ratiņkrēslā, nosauca viņus abus par dāvanām.
Jā, tā viņš toreiz teica!
Reiz tu kādā sarunā minēji, ka vissvarīgākais tev šķiet ieguldīties bērnos viņu mentālajā attīstībā, jo tā esot būtiskāka pat par fizisko.
Jā, un to es sapratu tieši tad, kad bija visgrūtāk un kad es biju ļoti piekususi. Edgars bija gājis bojā, man vairs nebija, kas atbalsta un sapurina, sakot, lai nečīkstu un ceļos augšā. Arī bērnu attīstība notika ļoti lēni. Tā gan bija katru reizi manāma un tas bija ļoti motivējoši, bet tad ir vecums kādos 6 gados, kad šķiet, ka viss ir apstājies. Sapratu, ka esmu patiešām viena un ar pamestības sajūtu, kā Edgars mēdza teikt –esi kā zem tanka. Tas bija laiks, kad arī mana ticība Dievam nebija tik stipra, bet teicu, ka visu pati varu. Tomēr te piedzīvoju to, ka neko vairs nevaru. Un tad es pat pārstāju vingrošanas ar bērniem mājās.
Man Edžus vienā brīdī, kad viņam bija pieci gadi, pateica, ka vairs negrib dzīvot pie manis, bet ies pie omes, jo tās vingrošanas viņam nebija vieglas. Viņš man pateica, ka es tikai lieku viņam visu laiku strādāt un vairs neesmu kā mamma, bet gan kā treneris. Sapratu, ka man ir kaut kas jāmaina un nolēmu, ka meklēšu speciālistus apkārt, bet mājās būšu tikai kā mamma. Man tas bija jāmācās, kā būt vienkārši mammai. (J.Praškeviča)
Sāku strādāt mājās tikai uz to, lai viņš būtu laimīgs. Es viņu pārtraucu spīdzināt ar vingrinājumiem, vien šad un tad iekļaujot tos ikdienas norisēs. Sapratu, ka man viņš ir jāsagatavo pēc iespējas dzīvei, jo es vienmēr nebūšu blakus. Man viņam jāiemāca patstāvība – apģērbšanās, sakopšanās, tualete un viss pārējais. Zinu, ka vēlāk tas viņam nāks par labu! Tagad strādājam, lai viņu sagatavotu nākotnei. Speciālistus, kas bija nepieciešami, atradu ārpus mājas un pat rehabilitācijas centrā “Poga” es pateicu, ka labāk man ir Edžus, kas sēž ratos, bet ir laimīgs, nevis staigājošs, tomēr nelaimīgs.
Tomēr neskatoties uz diagnozēm jūs pat maratonus šobrīd kopā veicat. Kādēļ to dari un kā tu kā mamma vēl parūpējies un ko dari, lai taviem dēliem būtu šī ģimenes kopā būšanas sajūta?
Mostamies un tad skatāmies, ko katra diena atnesīs! Jā, tikko noskrējām RIMI Rīgas maratonu, mēs pieveicām un pat iekļāvāmies laikā distancē, kas bija kilometru un 600 metrus. Toms tās laikā bija pat dusmīgs uz mani, jo viņam sāpēja kāja un viņš skrienot raudāja, tomēr pēc tam bija acīs tā dzirksts, kad tas bija paveikts. Kad viņam finišā iedeva medaļu un apsveica viņu, tās emocijas bija spēcīgas un tajā brīdī sapratām, ka gribam arī Stirnu buku noskriet.
Saruna turpināsies pēc reklāmas.
Jana, tavā stāstā ir tik daudz kontrasti. Gan par šo laimīgumu, gan to pieeju, ka bērni jāsagatavo arī laikam, kad kādreiz tu vairs nebūsi blakus. Kā tu nobalansē šo visu savā parastajā ikdienas skrējienā?
Dzīve patiešām ir tāda, lai ko sasniegtu, kaut kam ir jāiziet cauri, pat grūtībām. Manuprāt, arī maratons mums parādīja, lai tiktu pie šīm labajām emocijām finišā, ir jāveic pats ceļš. Dzīvē notiek tas pats. Ko līdzīgu piedzīvojām ziemā, kad visi mācījāmies kalna slēpošanu. Toms pat iemācījās slēpot pats uz savām kājām no tāda kalna, kur es stāvot kalna galā sajutu šaubas, vai man tas ir pa spēkam. Toms noslēpoja un mēs pat piedalījāmies sacensībās, lai arī es godīgi puišiem pateicu, ka esmu ļoti nobijusies.
Tavuprāt, bija svarīgi, lai puiši ierauga tevī arī mirkļa izbailes?
Jā, es neslēpju emocijas no viņiem. Ja gribu raudāt, tad daru to un neslēpjos. Kā savādāk bērnam to iemācīties, ka dzīvē ne visu var izdarīt bez asarām?
Vai tev bija kādi brīži dzīvē, kuros likās, ka tajos paliksi uz visiem laikiem un nepiecelsies?
O jā, tādi brīži ir vienmēr. Visos šajos piedzīvotajos punktos man šķita, ka vairs netikšu galā un ka nu gan ir viss. Atceros, kad bija pieteikušies bērni un piedzīvojām to “putru” ar dzemdībām un diagnozēm, likās, ka noteikti netikšu galā ar to. Tikai tad, kad izej cauri tai bedrei, saproti, ka esi to paveicis. Un tā ir noticis katru reizi. Pēdējais visspēcīgākais bija tieši pēc Edgara nāves, jo tad tiešām šķita, ka nu ir tas brīdis, kad pati nepiecelšos. Tomēr te es esmu, turpinu darīt, ceļos un eju. Spilgti atceros dienu, kad bija pienācis 1.septembris un 1.klase. Man bija tik smagi un likās, ka nespēšu viņus aizvest uz skolu, jo tas ir par smagu man. Tomēr es to izdarīju. Līdzīgi bija, kad mums bija jādodas ar Edžu uz pirmo plānoto operāciju Čehijā. Meklēju, kas mūs varētu pavadīt, jo nekad nebiju bijusi ārpus robežas. Tad, kad šoferi neatradu, devos ceļā viena pati ar abiem dēliem. Pirmajā reizē, kad braucām, es turpceļā negulēju 26 stundas, tikai braucu un braucu! Pāris pauzēs, kuras es paņēmu, jo biju piekususi, nostājos malā, nopirku un sadzēros auksto ūdeni un skrēju apkārt mašīnai, izdarīju pāris pietupienus un tad atkal devos ceļā.
Tu noteikti esi neskaitāmas reizes šo jautājumu dzirdējusi – kur tu ņem spēku?
Vispirms mans spēks ir Dievā. Tad noteikti tie ir bērni un arī mūsu mazās uzvaras. Katrs mazais posms, ko izdzīvojam. Tur, kur cits teiks, ko gan tur lepoties, mums tajā ir milzu sasniegums un lielā uzvara. Viss kopā dod spēku un dzen uz priekšu.
Sekojot līdzi tavai sociālo tīklu aktivitātei, tu runā arī par šā iniciatīvu – nostiprināt ģimenes definīciju valsts pamatlikumā. Ko tu domā kā mamma, kas viena audzina divus bērnus ar invaliditāti par pašreizējo aktualitāti – Satversmes 110. panta redakciju?
Jā, es par to runāju arī sociālajos tīklos un ar cilvēkiem, jo esmu mamma diviem bērniem, neatkarīgi – vai ar vai bez invaliditātes. Viņi ir divi topošie vīrieši. Man negribētos, ka aiziet tik tālu, kā tas jau ir citās valstīs, ka bērns tev pēkšņi var pateikt – “nu es nezinu, kas rīt es īsti būšu”. Tas mani reāli biedē un negribētos, ka maniem bērniem tas ir jāpieredz. Es to šobrīd redzu, kā kārtējo izaicinājumu sev kā mammai – prast to bērniem izstāstīt. Gribās, lai ikdiena vismaz šajā jomā ir atvieglota un tāpēc esmu par to, lai šis pants nostiprinātos.
Klausies arī šo sarunu –
Ja vēlies parakstīties par šobrīd izsludinātajiem Satversmes grozījumiem par ģimenes jēdziena nostiprināšanu, dodies uz latvija.lv/pv
Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT
