Sarunā tiekas psihoterapeits Viesturs Rudzītis un Ghetto Games dibinātājs Raimonds Elbakjans. Vīri runā par dabiskas ģimenes aizsardzību, par tēva lomu personības veidošanā, par izvēlēm un atbildību. Uzzināsim, kādēļ tika izveidots Ghetto Games, Raimonds ir varonis vai kretīns, arī to, ko Raimonds un Viesturs domā par parakstu vākšanu, lai nostiprinātu ģimenes jēdzienu? Paraksties arī Tu PARAKSTIES ŠEIT

Viesturs Rudzītis (V.R.): Tagad, kad Latvijas komanda guvusi panākumus Olimpiskajās spēlēs, vai jūtaties gana novērtēts un vai jūsu ieguldījums tajā vainagojas ar gandarījuma sajūtu?

Raimonds Elbakjans (R.E.): Novērtējums ir un uzmanība ir diezgan liela. Es apbrīnoju olimpisko spēļu vilkmi un to, cik nozīmīgi ir uzvarēt tieši šajās sacensībās. Sacentās jau tās pašas komandas, kas bija citos turnīros viena otru uzvarējušas. Konkrēti šoreiz, kur ir pieci riņķi, uzvarēja Latvijas komanda, un pēkšņi tā rezonanse bija tik unikāla. Latvijas komanda serbus un krievus bija jau uzvarējusi arī citās sacensībās un vispār pēdējos trīs gadus pasaulē bija starp top trīs komandām. Tomēr par to bija visai grūti pastāstīt citiem. Mēģinājām taisīt Latvijā dažādas sacensības, lai pārējiem ko vairāk parādītu. Tieši tāpēc es šajā mirklī vairāk apbrīnoju olimpisko spēļu zīmolu. Jā, olimpiskais zelts ir kā instruments un Latvijas kopdarbs ar daudziem, kas bijuši kopā šajā stāstā. Tad, kad saka, ka Raimonds Elbakjans to izveidojis, tad saku, ka es esmu tikai maza daļa no tā visa, jo pati ķēde ir gara.

Jūs vienkārši esat galvenais vizionārs un galvenais motors.

Droši vien, ka ir tā, ja es neceltos un necīnītos par kaut kādām idejām, tad droši vien tas nebūtu iespējams. Forši, ka Latvija var atsaukties basketbolā un vispār sportā ar augstiem rezultātiem.

Vai iegūtās medaļas varētu būt bez ieliktā Ghetto Games pamata?

Es domāju, ka nebūtu, jo tie puiši tiktu jau norakstīti, pirms viņi sāka ko darīt. Sistēma paredz, ka neērtie tiek nostumti malā, un tu strādā ar tiem, ar ko vieglāk darboties. Ghetto Games noteikti bija pamats, jo, piemēram, kādiem no šiem puišiem, kas nu ir varoņi Latvijā un pasaulē, sākumā bija kādas disciplināras lietas.

Cik būtiski jums ir būt slavenam?

Kādreiz ļoti gribējās būt slavenam. Atceros, kad man sešpadsmit gados, nākot ārā spēlē Maskavas jaunatnes olimpiādē, kur zālē bija 5000 cilvēki, tas viss likās, ārprāts, kur forši! Mani neinteresēja nauda. Nekad tā nav bijusi man motivācija, turpretī, atzinība, slava un aplausi gan. Tad, kad man neizdevās piedzīvot sportā šo slavu, ko gribēju, es pastrādāju citās jomās – celtniecībā un nekustamajos īpašumos. Tad atnāca krīze un es sev uzdevu jautājumu, ko es būtu gatavs darīt bez naudas. Sapratu, ka gribu būt sportā, bet negribu būt vairs sportists. Tā es nonācu tajā sfērā atpakaļ. Tad, kad uztaisīju pirmo pasākumu, un cilvēki novērtēja un teica paldies, tas uzņēma sniega bumbas apgriezienus. Gribējās vēl vairāk šo uzmanību.

Par slavu kā motīvu kādai darbībai tiek maz runāts. Kaut arī senie romieši uzskatīja, ka visas cilvēku motivācijas var noreducēt uz četrām – slava, nauda, vara un bauda. Trīs ir vieglāk atzīt, bet cilvēkiem grūti atklāt, ka viņi dara kaut ko slavas dēļ.

O, man patīk visas četras! (smejas) Man bija konkrēti. Es nesapratu konceptu izglītības sistēmai un skolai. Ilgi sēdēju un domāju, ko jūs gribat no manis? Ja man nepieciešamas kādas zināšanas, es ierakstu Googlē vai uzprasu kādam speciālistam, viņš man iedod esenci, un es saprotu, ko tālāk darīt. Skolas laikā ļoti devalvēja tas, ka neviens manī negribēja saskatīt nevienu manu stipro īpašību, bet tikai nomērīt pēc tās izglītības mērauklas. Es to negribēju pieņemt.

Tam ir nozīme, ko sakāt. Skolās praktiski nav vīriešu, ir tikai skolotājas. Augstākais skolā ir trīs vīrieši – direktors, saimniecības daļas vadītājs un fizkultūras vai darbmācības skolotājs. Kā redzat, ir kāda nozīme skolotāja dzimumam?

Man pēdējos trīspadsmit gados ar Ghetto Games projektu ļoti nācās augt kā cilvēkam. Tad, kad skolā esi palaidnis un augstskolā ālējies, pēkšņi nonākot tūkstoš jauniešu priekšā ir jautājums, kā viņus saganīt? Vai to darīt ar desmit, divdesmit policistiem vai arī ar savu piemēru? Tajā notika arī mana personības augšana, jo es sapratu, ka vai nu pats būšu piemērs vai es tos cilvēkus nespēšu kontrolēt.

Vai jūs sevi saucat par treneri?

Nē, esmu motivators un līderis, atbildīgā persona dienas beigās.

Es savā praksē bieži redzu, ka treneris var kļūt puikām kā otrs tēvs vai pat reizēm par svarīgāku figūru nekā tēvs. Treneris kļūst kā virzītājs, disciplinētājs, motivācijas radītājs mācīties dzīvot un būt puikam.

Ghetto ir platforma, kurai ekosistēmā nemaz nebūtu jābūt. Tā nebija paredzēta. Tur ir tik neformāla savstarpējā izglītības forma.

Mans mērķis bija izveidot platformu “mazajiem raimondiem”, tiem, kurus skolā neatzīst. Viņi te var nākt un dauzīties, sacensties, ja grib spīdēt, tad mēs obligāti kameru pagriezīsim uz viņu pusi, nevis to, kurš ir mierīgākais un visakurātākais. Jā, arī tādam tur ir vieta, bet principā tā ir platforma, kur sevi paust tiem, ko citi sauc par hiperaktīvajiem. Domājot par trenera lomu, man ir jāatrod resursi tam procesam un pirms tam ir jāierauga virziens.

Vieni no galvenajiem mūsu finansētājiem ir pašvaldība ar nodokļu maksātāju naudu un valsts. Man vienmēr ir jādomā, kā zem šīs politikas šo neformālo ideju palikt. Tas nozīmē, ka man tajā brīdī ir jābūt žuļikam, kas dara labas lietas. Pēc tam, kad iespējams esi lavierējis, tev ir jānostājas tam jaunietim priekšā kā ideālam. Es cenšos ar jauniešiem nebūt pārspīlēti ideāls, es arī dalos par savām vājībām. Saruna ar jaunieti man ir atklāta un godīga, bet ne pārspīlēta. Viņi to jūt un novērtē un es gribētu, lai man ir vēl vairāk laiks ar viņiem ņemties.

Es tomēr to redzu kā sociālā tēva lomu. Bioķīmiski ir tā, ka visi vīrieši ir atkarīgi no serotonīna un tas rodas uzvarās – sportā, zinātnē, mūzikā, vienalga kur, bet uzvarot. Beigās neizbēgami veidojas tāda turnīra tabula visās jomās, tā, savukārt, izsaka hierarhiju. Visa vīrieša dzīve nozīmē malties pa to tabulu, mēģinot tikt augstāk. Tas ir kaut kas nemaināms un bioķīmiski determinēts.

Mēs pie tā esam ļoti daudz strādājuši. Mēs, piemēram, turnīros spēlējam bez tiesnešiem. Tad, kad visas federācijas katru reizi grib uzlikt mums tiesnesi, es atbildu, ka nevis mums tiesnesis ir vajadzīgs, bet vienam otru jāciena pēc būtības. Mums ir spēle bez tiesnešiem un dzīve bez tiesnešiem, lai pieņemšana veidojas nevis caur bailēm, bet caur izpratni. Tā galvenā doma ir, ka jaunieši bakstoties un mērot savas robežas, arī izkristalizē iekšējo hierarhiju. Tālāk mūsu ideoloģija paredz, ka tev tālāk ir jāizturas ar lielu cieņu pret pretinieku. Ja tu, iznākot laukumā, esi daudz labāks, tu nedrīksti ņirgāties par otru. Tu, protams, apspēlē ātri viņu, bet dari to viņu cienoši.

***

R.E.: Man no bērnības vienmēr ļoti ir patikušas meitenes. Vai jūs kā dakteris varat man šo izskaidrot sīkāk?

Sievietes ķermenis ir pilns ar simboliem, kuri strādā ārkārtīgi dziļi. Tas notiek tāpēc, ka mēs visi esam dzimuši sievietē. Mums katram pirmā pieredze ir saistīta ar mātes ķermeni, nevis ar viņas izglītību, intelektu vai dzīves uzskatiem. Pieredze ir ar viņas krūtīm vai matiem. Tās lietas tālāk dzīvē transformējās un attīstās. Simboli ir tādi kā uzbrukumi, kas katru vīrieti ķer, skar, ietekmē un pārslēdz. Redzu, kā tas ir puišiem, kas aug bez tēviem. Tēva loma ir svarīga tāpēc, ka viņš pārslēdz uz sevi mātes pieaugušo seksuālo enerģiju. Puikam ar to nav jākrāmējas. Sieviete ir vientuļa un nelaimīga, ja viņa dzīvo bez pieauguša vīrieša. Ja tur ir blakus mazs puika, viņš jau jūtas vainīgs par to, ka māte ir nelaimīga. Viņa to nelaimīgumu izbļauj, piemēram, ar – “Atkal tev nav istaba sakārtota!” Mēs varam teikt, ka vīrietis mājās prot ieskrūvēt skrūvi vai palīdz kādos mājasdarbos bērniem, tomēr daudz svarīgāk ir tas, kā viņš ietekmē sajūtu ģimenē. Varbūt jūs par to neesat daudz domājis, bet kā jūs ietekmējat sievieti, kad ar viņu sarunājaties?

Es par to tiešām neesmu domājis, bet, ja runājam par tēva lomu ģimenē, ir tā, ka es esmu tēvs trim bērniem. Man nav izdevies noturēt attiecības ne ar vienu sievieti, lai es augtu kopā ar bērniem. Kad redzu viņus kādos desmit gados, pie sevis domāju, ka varbūt toreiz vajadzēja tikt galā ar to savu ego. Es biju tik jauns, bet varbūt vajadzēja saglabāt attiecības. Man vecākā ir meita un es redzu, cik tēva loma un saikne ar mani viņai ir svarīga. Pēdējos divus gadus viņai visu laiku vajag tēti, lai arī dzīvo Amerikā. Tad, kad viņa man tiek klāt, jūtu, ka tētis viņai ir kaut kas pat ikonisks.

Tas ir svarīgi. Attiecībā uz meitām, pastāv 100% likums, ka visa meitas pašvērtība ir pie tēva. Atceros, man viena kliente stāstīja, ka brīžos, kad viņa iekūlusies kādās bīstamās situācijās ar vīriešiem, viņa sev uzdevusi jautājumu – “Vai tu zini, kas ir mans tēvs?” Tas izlādēja situāciju un bīstamība pazuda.

Respektīvi, tēvs dod drošības sajūtu meitai un tā nav objektīva, jo nav tā, ka tēvs ar pistoli apsargātu meitu. Nē, tas iet caur citu mehānismu. Ja Raimonds gūst panākumus, tad meitai tas dod vairāk drošības sajūtu. – V.Rudzītis

Gribēju nedaudz paturpināt to par tām pilnajām ģimenēm. Es šobrīd ikdienā esmu kopā ar savas sievas dēlu, bet manus bērnus audzina atkal cits vīrietis Amerikā. Tāds mikslis, kur visi audzina viens otru, nedzīvo kopā, visi gribētu, lai ir citādāk. Viss ir tādā nelielā vainas apziņā. Tā mana doma par mācību tiem jaunajiem puišiem un meitenēm ir, ka būs jāmeklē kopīgā valoda, lai veidotu ģimeni. Tad, kad tev skolā 13 gados ētikā stāsta par ģimeni, tevi vispār nekas neinteresē, jo tā nav īstā vieta un laiks tam. Tā mācība ir jāatstāj pēc tam.

Tā ir formula, kas nestrādā. Ja esmu uzaicināts skolā runāt ar vecāko klašu audzēkņiem par kādu tēmu, viņi garlaikojas. Tad, kad viņi pēc desmit gadiem vēlāk pie manis atnāk ar praktiskiem dzīves jautājumiem, viņi vairāk negarlaikojās. Vienreiz pie manis atnāca jaunā pāra vedēji un teica, ka grib dāvanā pasniegt piecas Viestura Rudzīša konsultācijas. Viņi samaksāja un mēs parakstījām līgumu, ka tad, kad pie manis atnāks jaunais pāris, viņiem tās būs par brīvu. Viņi tiešām atnāca. Tas notika pēc trīs gadiem, kad viņi bija apprecējušies. Es vaicāju viņiem, ja šāda dāvana nebūtu bijusi, vai viņi iedomātos atnākt? Viņi atbildēja, ka nē. Jautājums ir nopietns, cik cilvēki šķiršanās brīdī nāk konsultēties? Tas ir kāds viens procents. Palīdzību meklē pārāk maz.

Ģimene kā vērtība ir arī nodevalvēta. Man liekas, ka vispār par attiecību veidošanu bērnam ir jābūt dialogam ar māti un tēvu, lai nenotiktu visādi eksperimenti. Par manu vecumu ir tā, ka visi esam pāršķīrušies un noņēmušies. Mani vecāki, kas ir dzimuši vēl 1964. gadā, tur ģimeni kā vērtību. Pat tie, kas vēlāk ir šķīrušies, vismaz ir izturējuši to daļu, kad auga bērni. Vismaz bērni tur izauga pilnā ģimenē.

“Latvijas vīru biedrība”, kurai arī es esmu viens no dibinātājiem, ir iniciējusi šos grozījumus Satversmes 110. pantā. Tie nostiprina to, ka vienā grozā nevar salikt ģimeni ar vīrieti un sievieti kopā ar visādām cita veida attiecībām, kurām, piemēram, ir desmit vai simts dažādu veidu. Vai jūs būtu ar mieru šo popularizēt arī savā lokā?

Es noteikti gribētu par to runāt no sava skatupunkta kā par lielu vērtību. Es gan nesaskatu šobrīd lielus riskus, bet esmu viennozīmīgi par to, ka ģimeni veido vīrietis un sieviete. Nav vispār ilūziju, ka divām sievietēm vai diviem vīriešiem būtu jāaudzina bērns, un ka tas būtu jāreģistrē ar likumu oficiāli. Piemēram, ja ģimene ir izjukusi, bērns ir palicis ar tēvu, kurš kādā brīdī “iznāk no skapja” un tas vēl tiek reģistrēts ar likumu, esmu pret to, ka šādā situācijā kādā rītā pamostos šis bērns.

Mēs sākām sarunu par to, kas ir slava un gods, vai ir gods teiksim, ka cilvēkam ir bērni un ka bērna vecāki dzīvo kopā? Vīrieša un sievietes savienība ir vērtība.

Es domāju, ka jūs esat cilvēks, kurš ir iedziļinājies pētījumos un daudz lasījis. Es tikai staigāju pa zemi un šo jautājumu esmu izzinājis praksē šeit un tagad no kaut kādiem instinktiem. Mans instinkts ir, ka ar acīm un ar rokām man patīk sievietes. Tā ir mana pārliecība, par ko es labi jūtos. Mēs taču necīnīsimies par to, ka gods ir elpot. Nu nerodas tie bērni citādākā ceļā, kā vien no vīrieša un sievietes.

Jā, tagad ir gandrīz tāda situācija, ka jāatgādina, ka gods ir elpot.

Ir kaut kāds brīdis, ka aiz neko darīt var sadarīt jebko. Ja mums par šo vispār ir jārunā, tas nozīmē, ka mums ir par maz eksistenciālo problēmas un nav par ko runāt. Atceros, ka reiz gribēju iet uz bezdarbniekiem un jautāju par to savai mammai, kas ir grāmatvede. Teicu, ka man varbūt tas būtu izdevīgi, jo viņi par to man kaut ko maksās. Mamma man atbildēja, ja es kaut vienreiz dzīvē aiziešu bezdarbniekos, viņa no manis atsacīsies, jo kamēr man Dievs ir devis rokas un kājas, es varu strādāt un man ir jāatrod resursi un iespējas. Tad, kad kaut ko tādu tev pasaka mamma, saproti, ka lūk, tas būtu negods. Protams, ja viss dzīvē šķīst un plīst, tad šī apdrošināšanas forma ir jāizmanto, bet dēļ visām subsīdijām viss ir aizgājis līdz tam, ka mums ir jāapspriež šie jautājumi, par ko šobrīd runājam.

Manuprāt pabeidzot šo sarunu ir kardināli svarīgi uzsvērt, ar ko sākām jau pirms ieraksta – vai Raimonds ir varonis vai kretīns. Ir svarīga šī Raimonda figūra, uz kuru skatās puiši, kuri mēģina sevi identificēt, tāpēc es saku, ka Raimonds ir varonis. Zelta medaļas to apliecina, Ghetto Games padarītais darbs nāk tam par labu. Puikām ir orientieris, jo viņi kaut kam var līdzināties. Tā ir sociālā tēva funkcija – būt tēvam un dzīves strukturētājam ļoti daudziem puikām.

Man ir kur augt. To, vai tu esi varonis, nosaka sabiedrība. Vai es sev esmu varonis? Nē, bet vai es esmu kretīns? Es droši vien dzīvē spēju uzvesties gan kā varonis gan kā kretīns. Katrs to var arī interpretēt pa savam, līdz ar to tā amplitūda ir plaša. Negaidiet no manis super aprakstīto ideālo tēlu, jo es varu daudz vairāk!

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT