Būt par celmlauzi jomā, kura konkrētajā brīdī pat nav populāra kādai sabiedrības daļai – šos vārdus noteikti var attiecināt uz Vidzemes slimnīcas virsārstu, ginekologu-dzemdību speciālistu Gintu Lapiņu. Vairākkārt dzīvē viņš ir bijis apspriestu un jautājumus rosinošu procesu priekšgalā. Piemēram, kā viens no savulaik jaunajiem ārstiem deviņdesmitajos gados mainīja sabiedrisko domu par to, ka dzemdībās klātesošs var būt arī bērna tēvs. Vīriem tā bija unikāla pieredze redzēt sava bērniņa nākšanu pasaulē un turēt mazuli rokās burtiski pirmajās minūtēs. Tad vienā dienā gluži vai apvērsums personīgajā darba ikdienā notika ar pieņemto lēmumu – pārtraukt veikt abortus. Lēmumam sekoja vēl vairākas Valmieras slimnīcas kolēģes. Un nu pieredzējušais ārsts nevar palikt malā, kad jaundibinātā “Latvijas Vīru biedrība” ir iesniegusi Latvijas Satversmes 110. panta grozījumus, lai ierosinātu tautas nobalsošanu.
Kas jūs kā ārstu pamudināja pievienoties šogad dibinātajai “Latvijas Vīru biedrībai”?
Es jau kādu laiku esmu pievienojies un sekoju līdzi kustības par Dabisku ģimeni Memoranda grupai, kura darbojas “whatsapp” platformā kā Latvijas konservatīvās sabiedrības domnīca. Tad, kad pērnā gada novembrī Satversmes tiesa pieņēma spriedumu par paternitātes pabalsta piešķiršanu bērna mātes seksuālajai partnerei, Latvijas konservatīvā sabiedrība saprata, ka patiesībā tā ir revolūcija mūsu valsts tiesībās un ne tajā labākajā nozīmē. Tas ir liels apdraudējums sabiedrības pamatiem. Tāpēc mūsu pirmais biedrības uzdevums bija iesniegt Satversmes 110. panta grozījumus vai nostiprinājumu, lai vāktu parakstus tautas referendumam. Es, kā tradicionāli domājošs cilvēks, saprotu, ka gan dzīvības ienākšana pasaulē, gan ģimene ir vērtības, bez kurām nav iespējama tālākā sabiedrības pastāvēšana.
Cik lielā mērā šī Satversmes 110. panta precizēšana, skar bērnus, jo teikšana pār daudz ko jau ir tieši pieaugušajiem?
Jā, bet pamatā jau ir runa tieši par bērniem. Pieaugušais un nobriedušais cilvēks daudz labāk spēj izšķirt lietas, un viņam tas var nebūt arī tik bīstami, bet šī ir cīņa par bērniem, viņu prātiem. Šobrīd no liberālās puses notiek mēģinājumi nojaukt bērnos identitātes apziņu un izpludināt izpratni, vai viņš ir puika vai meitene. Cilvēkam pazaudēt savu identitāti ir pats drausmīgākais. Tas ir bīstami, jo tad viņš paliek nespējīgs normāli dzīvot.
Vai ticat, ka aiz jums ir vēl 155 000 citi līdzīgi domājošie, kas varētu parakstīt šo iniciatīvu par grozījumiem?
Es domāju, ka ir vēl vairāk līdzīgi domājošie. Sirdsapziņā šīs vērtības ir ierakstītas lielākajai daļai. Sabiedrība gan ir pasīva, jo to nodarbina problēmas ekonomikā un izdzīvošana ikdienā. Ģimenes, kurās viss ir kārtībā un nav personību šķelšanās, šo liberālo politiku pat neuzskata par pietiekamu apdraudējumu, lai steigtos parakstīt iniciatīvu. Tomēr ticu, ka vienmēr pasaulē, kura pastāv jau gadu tūkstošiem, patiesība cīņās ņem virsroku. Domāju, ka arī šoreiz tas būs ceļš, kas sabiedrību darīs gudrāku un stiprāku, bet, protams, šobrīd vajag drosmi pateikt, ka balts ir balts un melns ir melns.
No kurienes jums pašam šī drosme paust savu viedokli?
Savā ģimenē es ieguvu izpratni par vērtību pamatlietām, kā arī par to, kas ir vīrietis un kas – sieviete, kā iespējams dzīvot ģimenei kopā un vienam otru cienīt un radīt apstākļus, lai bērni varētu augt. Tieši šīs pamatvērtības, manuprāt, katram cilvēkam jau sirdī ir ieliktas. Apstiprinājums tam man radās, kad mēs ar sievu pievērsāmies kristietībai un sākām iet baznīcā.
Vai jūs tobrīd no citas puses sākāt analizēt un vērtēt procesus?
Jā, īsā laikā man kļuva skaidrs, kas ir labs un kas – slikts šajā pasaulē. Mēs bieži dzīvē kļūdāmies un darām sliktas lietas un sevi mierinām tajā, lai arī jūtam, ka īsti labi tas nav, kā dzīvojam. Tieši tas pats arī šobrīd notiek sabiedrībā. Cilvēki nojauš, ka ir sliktas lietas, bet kaut kā tam vienkārši ļaujas.
Jūsuprāt, sabiedrības lielākā daļa tiešām ļaujas tādai pašplūsmai it visā?
Cilvēki ir zināmā pašplūsmā, tomēr patiesība vienmēr kādam ir jāsaka. Tā kaut kur aizķeras un sirdī paliek, lai īstajā brīdī pats cilvēks to tomēr sadzirdētu. Tas patiešām var nenotikt uzreiz, jo ir sajūta par patiesību kā vēja šalkoņu, bet tad kādā personīgā brīdī katram cilvēkam tā var tapt skaidra un sadzirdama pa tiešo. Tieši tāpēc par to, kas ir patiesība, ir jārunā, lai arī tas nav populāri vai moderni.
Kādu jūs vēlētos redzēt savu Latviju tuvākā nākotnē?
Droši vien, kā jebkurš īsts latvietis, arī es vēlos redzēt Latviju plaukstošu, ekonomiski attīstītu, kur ir maz ekonomisko problēmu, bet pats galvenais, kur cilvēki būtu vienoti, ar savstarpēju sapratni un, kuras pamats ir ģimene ar bērniem. Man būtu svarīgi, lai bērni, kas ir pieteikušies, ģimenēs tiktu pieņemti, cienīti un audzināti mīlestībā. Tādā ģimenē, kurā valda šī mīlestība un saticība, ir labākā augsne bērna attīstībai un savas identitātes izprašanai. Saprotu, ka šis varbūt skan ideāli, bet cilvēkam tomēr sirdī ielikti ideāli, pēc kuriem ir jātiecas. Arī tad, kad cilvēks nav stiprs un paklūp, tieši turoties pie ideāliem, viņš var celties un iet tālāk.
Kādām būtu jābūt attiecībām, lai tās cilvēku mainītu uz labo pusi?
Attiecības, protams, ietekmē visus. Attiecībās, kas ir ģimenē starp vīrieti un sievieti notiek lielākā cilvēka izaugsme. Šiem diviem dažādajiem dzimumiem īstākā dzīves skola ir spēt vienoties un saprast otra atšķirības. Šo divu atšķirīgo dzimumu kopā būšana ir viens no galvenajiem pasaules virzītājiem, jo tieši tā viņi slīpējas un pieaug gan gudrībā, gan garīgajā attīstībā. Manuprāt, tas ir tāds gudrs Dieva plāns. Arī bērnam ir jāsaredz gan vīrišķais, gan sievišķais un atšķirība lomās. Tikai tā viņš izaugs par harmonisku cilvēku.
Jūs esat tādas attiecības piedzīvojis savā ģimenē?
Jā, mans tēvs un māte pirms dažiem gadiem nosvinēja zelta kāzas. Viņu dzīve nav bijis rožu lauks, jo gājis ir dažādi, bet es kā bērns vienmēr atceros, ka viņi bijuši pietiekami stipri, lai paliktu kopā un tiktu pāri kādām pretrunām un dzīves kārdinājumiem. Tas nāca par labu, gan viņiem, gan arī man, jo es no tā daudz mācījos.
Šobrīd, kad viņiem ir pie 90 gadiem, abi ir kā patiešām viena miesa un viens cilvēks. Tā ir vērtība redzēt šo harmoniju tādā vecumā, zinot, kam abi izgājuši cauri. No malas vērotājiem tas iedod cerību, ka viss ir iespējams. Protams, tas dod cerību un ticību, tikai žēl, ka par to tik maz rakstām. (G.Lapiņš)
Sabiedrībai šodien interesantāki liekas kadri, kas ātri skrien un mainās. Tomēr, ja vairāk mēs par šādiem stāstiem runātu un kā piemērus aprakstītu, sabiedrībai būtu iespēja paskatīties, ieklausīties un mācīties.
Vai darbojoties “Latvijas Vīru biedrībā” jūs jūtat, ka dodat artavu arī savu bērnu un mazbērnu nākotnē?
Jā, tāpēc ka es tiešām vēlos, lai mani bērni aug harmoniskā sabiedrībā, kur viņi skaidri apzinās realitāti un savu identitāti. Es tiešām nevēlos, lai bērniem skolā, kur vecāki nevar ietekmēt, mācītu lietas, no kurām viņi patiesībā būtu jāsargā, nevis jārāda. Par to esmu ļoti nobažījies.
Jūs esat bijis klātesošs arī posmā, kad ap 1993. gadu Latvijā aizsākās ideja par ģimenes dzemdībām. Tas bija liels notikums, kad vīrietim sāka atļaut būt klāt pie sievas dzemdībās?
Jā, jo pirms tam vīrietis nevarēja būt tuvumā. Tā vīrietim bija aizliegtā zona un vienīgais, ko viņš varēja darīt ir – sarunāties caur logu. Kādreiz tas skats bija ļoti ierasts, kad pa dzemdību nama logiem bija izliekušās sievietes un apakšā strīpā stāvēja vīri, un katrs ar savu sievu mēģināja sarunāties. Mazie tad tika nesti pie logiem. Puķes varēja iesūtīt nodaļā, bet tās nedrīkstēja atrasties palātās. Tās tika noliktas kopā speciālā telpā. Vīri tajos laikos bērniņus pirmo reizi ieraudzīja pēc kādām piecām dienām, kad sievu izrakstīja mājās no slimnīcas.
Ģimenes dzemdību piedāvājums bija diezgan revolucionārs tiem gadiem?
Tā bija sabiedrības domāšanas veida maiņa. Agrāk tas tika pamatots ar sanitāri epidemioloģiskiem apstākļiem, ka dzemdību nodaļā visam ir jābūt sterilam un tur nedrīkst ienest mikrobus. Tad, kad deviņdesmito gadu sākumā valsts kļuva atvērta un kolēģi sāka skatīties, kā strādā Skandināvijas kolēģi, izrādījās, ka tur viss notiek ar pilnīgu brīvību pārvietoties. Tas tiešām bija jaunums, ka vīra klātbūtne izrādās kā liels atbalsts sievietei un infekcijas risks nepaaugstinās. Mēs ātri sapratām, ka to vajag arī pie mums un, ka tas ir normāli, ja vīrs un sieva var būt kopā vienā no svarīgākajiem notikumiem.
Atceraties pirmos pārus, kas pie jums piedzīvoja ģimenes dzemdības?
Jā, es pat pirmajām kādām četrām ģimenēm uzvārdus atceros. Tagad tie bērni jau ir lieli izauguši. Tas bija liels pārdzīvojums gan šīm ģimenēm, gan mums kā nodaļai un kolektīvam. Lai mēs varētu pieņemt ģimenes dzemdības, bija jāizveido īpaša nodaļa. To arī vienā vasarā izdarījām, kad izremontējām ģimenes dzemdību istabiņas. Pēc tam izvērsām arī reklāmu, lai cilvēki atsauktos.
Mums visiem tas atnesa īpašu pacēlumu, jo bija liels jaunums. Pirmos gadus mēs rīkojām pat ģimenes dzemdību vakarus, kad reizi gadā šīs ģimenes, kas bija bērniņu sagaidījušas šādās dzemdībās, sapulcējās vienā Valmieras restorānā uz atpūtas vakaru. Toreiz tā mums izvērsās pilnīgi kā kustība. Savukārt ārstiem bija jāpārformē domāšana, ka vīrietis nav par apgrūtinājumu blakus dzemdējošajai sievai. (G.Lapiņš)
Jā, un ārsti to pieņēma labi un pat jautājumi neradās. Lielākoties kolēģi tajā laikā bija sievietes, un es domāju, ka viņas savā personīgajā pieredzē bija jutušas, ka iztrūkst vīra dzemdībās. Tāpēc ideja tika pieņemta pozitīvi. Mēs papildus izdomājām veselu uzdevumu kompleksu, lai vīram klāt esot ir ko darīt. Mēs stāstījām, kā viņš var palīdzēt, kā sievai krustus masēt, kā palīdzēt elpot. Citreiz, protams, pietika, ka vīrs vienkārši bija blakus un palasīja grāmatu.
Cik daudzi šodien izmanto pie jums ģimenes dzemdību iespēju?
Kādi 70% no visām dzemdībām ir tādas, kur vīri vēlas būt klāt. Šobrīd mums slimnīcai ir mainījies profils un jau ilgus gadus mēs vairāk strādājam ar patoloģiskām dzemdībām. Ir nomainījusies arī vecmāšu paaudze un tagad ir mazāk līgumdzemdības, kur vīri var būt klāt.
Vai kādreiz kāds vīrs ir noģībis dzemdības vērojot?
Nu tāds gadījums nav bijis manā mūžā (smejas). Tas, ko esmu bieži pieredzējis, ir ka pat divmetrīgi un lieli vīri raud tā, ka asaras birst. Tas patiešām ir saviļņojošs brīdis un kādas nu tad katram ir šīs mīlestības izpausmes. Tas ļoti satuvina, ja var kopā sagaidīt bērniņu. Jaunākā paaudze pat iedomāties nevar, kā bija tad, kad to nevarēja.
Daudzus pārsteidza, ka jūs pirms 13 gadiem beidzāt savā praksē veikt abortus. Vai to tā likumiski varēja vienā mirklī pārtraukt?
Ir tādi stāvokļi dzīvē, kad mazāk domā par likumu, bet savā sirdī jūti, ka kaut kas ir kļuvis nepieņemams un to vairs nevēlies darīt. Tas ir brīdis, kad tik daudz nedomā par to, kā iziet no šīs situācijas, bet gan par to, ka tu to nedarīsi un viss. Pēc tam seko, protams, tas, ka tev tas arī ir jāapliecina skaļi un jāatzīst pārējiem. Tad, kad pārējie man sāka prasīt, tad bija jābūt tik drosmīgam, lai tā arī pateiktu, ka es to vairāk nedaru, jo uzskatu, ka nogalināt cilvēku ir slikti, vienalga, vai viņš ir liels vai mazs. Es šādu lēmumu pieņēmu, tad arī mana sieva un pēc tam vēl trīs kolēģes pārtrauca veikt abortus. Tieši tas laikam bija tas lielākais brīnums. Ar mani pašu notika tas, ka es caur ticību Dievam to ieraudzīju par grēku. Tādā brīdī pret to pat rodas pretīgums. Pārējām kolēģēm bija citādāk, bet arī viņi burtiski pāris mēnešu laikā pieņēma savu lēmumu. Vēl līdz šai dienai šīs kolēģes nav to atsākušas darīt. Aborts, par laimi, mūsu valstī ir maksas pakalpojums un nav iekļauts medicīniskajos pakalpojumos. Vismaz šajā ziņā mūsu valsts nav gājusi liberalizācijas virzienā. Jā, protams, mums sākumā pārmeta, ka nav tā pieejamība un, ko lai tagad tas nelaimīgais cilvēks dara. Tomēr tā kā tā nav saslimšana un lieta, kas apdraudētu cilvēka veselību un dzīvību, tad tam kā procedūrai nav jābūt pieejamai obligāti visās vietās. Grūtniecības pārtraukšana absolūti nav saistīta ar veselības vai slimības ārstēšanu.
Vai jūs šodien lepojaties ar to, ka spērāt tādu soli?
Es nedomāju, ka ar to ir jālepojas un skaļi visiem būtu bijis jāstāsta, lai arī, kad mūs aicināja par to runāt, mēs ar sievu bijām vienojušies, ka vienmēr atsauksimies. Vienu gan es zinu, ka kopš tā brīža es esmu laimīgs un priecīgs, ka to nedaru. Mūsu darbā jau tāpat gadās grūtās izvēles. Es vadu nodaļu un tad, kad ienāk sieviete ar pilnīgi bezperspektīvu grūtniecību, jo sešpadsmitajā nedēļā ir nogājuši augļūdeņi, tad, protams, visiem ir pilnīgi skaidrs, ka tāds bērniņš nevar izaugt. Tad ir jāpieņem lēmums, vai ļaut šai grūtniecībai beigties.
Jūs kā ārsts uzskatāt, ka visiem bērniem ir tiesības nākt pasaulē?
Šie jautājumi kļūst ļoti sarežģīti, īpaši, ja tiek apdraudēta sievietes veselība. Mēs Valmierā nepārtraucam grūtniecības, kur sonogrāfā atrod iedzimtas patoloģijas. Lēmums ir jāpieņem pašai ģimenei, jo viņiem ar to būs tālāk jādzīvo. Tos gadījumus mēs sūtām uz Rīgu. Mēs nolēmām nepārtraukt grūtniecības, kur tiek konstatēts dauna sindroms un citas patoloģijas, jo zinām, ka šie bērni ir dzīvotspējīgi. Jā, viņiem ir invaliditāte, bet viņiem ir jāļauj dzīvot. Vecāki paši pieņem lēmumus un bieži vien citur pārtrauc šādas grūtniecības.
Saprotu, ka es esmu cilvēks un cilvēciski mēs par dzīvību nevaram lemt, jo neesam Dieva vietā. Dievs cilvēku ir radījis katru ar kaut kādu mērķi. Varbūt, lai tāds bērns būtu kā skolotājs saviem vecākiem, kas iet cauri ciešanām. (G.Lapiņš)
Kā cilvēks es nevaru lemt ne par viena dzīvību, kuram dzīvot un kuram nē. Tik radikālu esmu sev nolicis šo robežu.
Varbūt jums ir arī kāds radikāls risinājums, kā sabiedrībā atgriezt tēva lomu abās uzskatu pusēs – gan liberālajā, gan konservatīvajā?
Es domāju, ka brīnumnūjiņas jau nav, jo tad mēs būtu ideālā pasaulē. Protams, situāciju nelabvēlīgu padara daudz šķirto ģimeņu, kur tēvi nav izturējuši un nav spējuši nest savu karogu līdz galam. Tad nākamie vīri aug tādi, kurus bērnībā ir pametis pašu tēvs. Tā tas bieži iet tālāk kā modelis ģimenē. Pārtraukt šo apburto loku ir grūti. Es domāju, ka pamatā ir izglītošanās jautājums. Ne par velti liberāļi ir ķērušies klāt tam, ka “Kārlīti grib nosaukt par Karlīnu un otrādi”. Tāpēc jau bērnudārzos bērnos būtu jāieaudzina vērtības, atbildības sajūta un to, ka jāaizstāv vājākais, un puišiem jābūt vīrišķīgiem. Tad nākamie tēvi varēs aizstāvēt savas ģimenes, sievas un bērnus. Jāizglīto ir par atbildību, ka tad, kad kaut kas salūzt, tas ir jāsalabo, nevis jāizmet ārā un jāmeklē nākošais. Galvenais ir jau no bērnības puisim ielikt pareizos akcentus vērtību sistēmā. Tieši tāpēc mēs arī šobrīd tik daudz runājam par Satversmes 110. panta juridisko stiprināšanu.
Meklē, kur parakstīties par “Latvijas Vīru biedrība” iesniegtajiem grozījumiem Satversmē, lai aizsargātu dabisku ģimeni? Ienāc – PARAKSTIES ŠEIT
Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT