Divpadsmit vērtīborientēti profesionāļi – divpadsmit vīri un tēvi apvienojušies biedrībā “Latvijas Vīru biedrība”, par vadītāju ieceļot uzņēmēju un divu meitu tēvu Andaru Ignacu. Sarunā Andars atklās, kas, viņaprāt, ir viens no tēva svarīgākajiem uzdevumiem un, kas ikdienā ir jāsakārto, lai to sasniegtu. Viņš katru no mums mudina rīkoties tā, lai arī rīt Latvijas sabiedrībā būtu aizsargāta ģimene, laulība un bērni.

Nav noslēpums, ka “Latvijas Vīru biedrība” tika dibināta neilgi pēc Satversmes tiesas skandalozā pērnā gada novembra lēmuma. Vai tas iedeva darbības mērķi šai biedrībai?

Mēs esam nonākuši brīdī, kad mūsu valsts iekšienē patvaļīgi sāk mainīt dažādu jēdzienu definīcijas. Satversmes tiesa nav likumdevējs, tādēļ no juridiskās perspektīvas tas bija liels un nepatīkams pārsteigums, ka pagājušajā gadā 12. novembrī Satversmes tiesa piešķīra paternitātes pabalstu bērna mātes draudzenei, kas ir lesbiete. Līdz ar to, tika pavērsta ģimenes definīcija uz emociju pusi. Ja jūti stipras emocijas, tad tā tiesas izpratnē bija definējama kā ģimene. Līdz šim nevienam nekad nav bijušas šaubas par to, kas ir laulība un, kas ir ģimene, vecāki, asinsradniecība vai adopcija. Šīs trīs lietas ir bijušas mums skaidras. Nebija citas permutācijas saistībā ar dzimumiem. Satversmes tiesa caur šo arī burtiski nostūma malā tēvu. Mēs kā biedrība nepiekrītam šai patvaļīgajai interpretācijai. Lai iesniegtu Satversmes 110. panta grozījumus, tika piesaistīta juriste Baiba Rudevska, kas paveica lielu darbu. Likumprojekta anotācija ir gluži vai zinātniskais darbs, kuru izlasot nerodas vairs jautājumi. Šobrīd mēs – biedrības pārstāvji kopā ar biedrību “Asociācija Ģimene” strādājam pie tā, lai cilvēki Latvijā uzzinātu gan par to, ka Satversmes tiesa izkāpa ārā no savām robežām, arī to – kādas var būt šī lēmuma sekas. Mums visiem kopā ir iespēja panākt to, ka Latvijā šī cīņa par ģimenes definīciju netiek zaudēta. Daudzās valstīs tas jau ir noticis. Varam minēt Franciju, Kanādu, Skandināvijas valstis. Saprotam arī, ka vismazāk šajā lietā ir aizsargāts bērns. Mums visiem ir zināmi pētījumi, kas pierāda, ka vislabāk bērns attīstās, ja uzaug ģimenē ar vecākiem – mammu sievieti un tēvu – vīrieti. No mūsu šodienas lēmumiem ir atkarīgs, vai izkāpsim Latvijā ārā arī no demogrāfiskās bedres. Ticu, ka to varam izdarīt, nosargājot šo ģimenes definīciju un aizstāvot ģimenes vērtības. Mēs taču katrs gribam ieraudzīt savus bērnus izaugam veselīgus, nevis ar traucējumiem. Uzskatu, ka tā nav sagadīšanās, ka esmu dzimis šajā laikā un šo piedzīvoju. Esot Latvijas Vīru biedrības pārstāvim sajūtu šo kā savu atbildību kaut ko darīt.

Kādus vīrus apvieno šī jaunizveidotā biedrība?

Esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka varu būt šādā komandā, kur mēs ar tik ļoti dažādām pieredzēm spējam vienoties par mērķi. Tā ir lieliska projekcija visai latviešu tautai. Mēs esam ļoti dažādi, ar atšķirīgiem uzskatiem un pieredzi dažādās jomās, tomēr spējam vienoties par kritiskām lietām, kas mūs visus ietekmē.

Šobrīd mūsu tauta piedzīvo uzbrukumu vērtību sistēmai, un mēs, šajā biedrībā, visi esam vienoti, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti un ar likumu ir jāaizsargā bērni. Protams, esam arī oponenti viens otram kādos citos jautājumos. Vienmēr esmu uzskatījis, ka komandā ir jābūt arī oponentiem, jo tieši tie komandu padara asāku un paškritiskāku. Esmu sapratis, ka tieši tādi, kopā darbojoties, mēs spējam būt. Tomēr neesam oponenti vienojošajā jautājumā par ģimeni vai laulību. (A.Ignacs)

Biedrībā ir spilgtas personības, piemēram, ar vārdu un svaru sabiedrībā esošais psihoterapeits Viesturs Rudzītis. Ar lielu pieredzi psihoterapijā ir arī Jānis Ozols. Ir vīri, kas spēj vienmēr domāt ārpus kastes un visās prāta vētrās dalīties ar interesantām domām. Tāds, piemēram, ir arhitekts Ingurds Lazdiņš. Dzīvības kontekstos domājošs ir Valmieras slimnīcas ārsts, ginekologs Gints Lapiņš. Starp mums ir vairāki uzņēmēji, piemēram, Aras Noreika ir cilvēks ar lielu sirdi, kurš atbalsta jauniešus. Pieredzē un savā viedoklī dalās arī mikroķirurgs Mārtiņš Kapickis. Līdzās ir arī vēsturnieks Harijs Tumans un speciālists austrumreliģijās Leons Taivāns. Minu tikai dažus, visi esam ar dažādām profesijām, dažādos vecumos un ar atšķirīgām reliģiskām pārliecībām. Visiem ir vērtīgi viedokļi, kurus dzirdot nākas domāt plašāk un daudz sarežģītākos kontekstos. Katrs no vīriem ir sastapies ar to, ko nozīmē ģimene. Lai arī ne visi ir laulāti un kādi ir šķīrušies, tomēr visi saprotam un esam vienoti tajā, cik nozīmīga ir ģimene. Katrs no “Latvijas Vīru biedrības” saprot, kas ir tēva loma un, kāda ir šī fenomenālā atšķirība starp mammu sievieti un tēti vīrieti gan sabiedrībā, gan ģimenē.

Tas nav tāds mēģinājums no jūsu puses mācīt pārējo sabiedrību, kā tagad būtu jādzīvo visiem?

Mēs patiesībā atgādinām cilvēkiem, kas viņus ir novedis līdz tam, kas viņi spēj būt šodien šādā brīvā sabiedrībā, kur viņi drīkst izpausties. Atgādinām par atbildību pret savu valsti, kurā ir valoda, kultūra un vēsture. Sabiedrību attīstījušas un sargājušas ir tieši konservatīvās vērtības. Bez tām sabiedrība nespētu dzīvot un tas nebūtu vērsts ne uz attīstību, ne progresu.

Tavuprāt, mūsu sabiedrībai šodien ir jācīnās par izdzīvošanu vai arī par to, lai tā būtu laimīga?

Laime ir abstrakts termins, par ko bieži grūti vienoties. Par to ir dažādas filozofijas un definīcijas. Es tikko esmu pavadījis vairākas dienas tādā kā izdzīvošanas skolā, kur bijām mežā. Tur bija šis koncepts, ka izdzīvot nenozīmē izturēt nekomfortu, kas ir kontrastā ar pilsētas iespējām, bet gan, ka tu spēj sadzīvot ar dabu harmonijā. Vārds “izdzīvot” kādam var izklausīties pēc agonijas un ciešanām, tomēr dabā šis princips nozīmē spēt sinerģijā darboties un sadzīvot ar vidi, kurā esi. Ja par šo runājam sabiedrības kontekstā, es teiktu – dzīvo šodien laimīgs un atradis harmoniju, bet ņem vērā arī to, kas ir priekšā. Tad, kad esi dabā, tu nevari izdzīvot, ja nav plānošanas, gribas izdzīvot un prasmes to izdarīt. Tāpat sabiedrībā, politikā un arī saistībā ar šo 110. pantu, mums ir jābūt gribai tiekties pēc kaut kā konkrēta. Mēs nevaram tiekties uz miglu. Mums ir jābūt prasmēm un instrumentiem. Manuprāt, mums latviešiem tas viss ir – griba dzīvot, rīki un arī prasmes. Svarīgi, ka noturam šo uzmanību un neļaujam sevi izšaubīt. Es patiešām ticu, ka mēs latvieši spēsim vienoties.

Vai, tavuprāt, konservatīvo vērtību pārstāvju argumenti ir stiprāki par liberālās puses emocijām, kas pauž vēlmi vienkārši dzīvot blakus un cienīt visus?

Jā, es uzskatu, ka mūsu argumenti ir stiprāki. Saprotam, ka gan cieņa, gan emocijas ir ļoti subjektīvas. Ļoti reti tiek domāts, kas ir šo emocionālo konceptu sekas un, kā tas ilgtermiņā strādās. Mūsu argumenti ir tendēti uz ilgtermiņa ieguvumiem un uz reāliem faktiem, ņemot vērā vēstures precedentus un citu valstu pieredzi, kur daudzviet šobrīd izdzīvo daudz nepatīkamā, un mēs redzam, kas ir sekas it kā cieņai un draudzīgai līdzāspastāvēšanai, ja tomēr vērtības ir zudušas.

Gribu kliedēt aizdomas – mēs neesam pret cilvēku dzīvesveidu, bet esam pret ideoloģiju. Arī ceļu satiksmes noteikumi ir uzrakstīti kā ideāls pēc kā tiekties, bet noteikti neviens nespējam braukt tik ideāli, kā tas ir aprakstīts noteikumos. Tomēr tie definē ideālu. Jā, uz ceļa ir izņēmuma gadījumi, apstākļi, bet ir jābūt standartam, kas regulē. Tieši to vajadzētu darīt Satversmei. (A.Ignacs)

Arī kristīgajā ticībā ideālu definē desmit baušļi. Tos praktiski neviens nespēj izpildīt, bet ja nebūtu šīs robežas, iestātos haoss, spēka principi un anarhija. Tādā vidē vairs nav nojausmas par sabiedrību, kurā ir droši augt un attīstīties. Tāpēc sargājot šo Satversmes 110. pantu, es izjūtu atbildību par to kādi izaugs mani bērni un manu draugu bērni.

Tev pašam ir divas meitas, vai ir kādas jomas, par kurām, tavuprāt, ģimenē esi atbildīgs tieši tu kā tēvs?

Primārā lieta, manuprāt, ir vīzija par to, kas mēs esam kā ģimene un uz ko tiecamies. Ir svarīgi, ka tēvs redz, kur un kā ģimene dzīvos un kādi lēmumi jāpieņem, lai nonāktu līdz izvirzītajam. Man kā tēvam ir jāredz, cik katra mazā lieta, ko daru vai nedaru ģimenē, ietekmē manus bērnus. Es, piemēram, savus bērnus nelaižu parastajās skolās un bērnudārzā, taču, lai viņus varētu audzināt un skolot mājās, man ir jāpakārto sava uzņēmējdarbība. Arī sieva savu maizes darbu ir pielāgojusi, lai kopā to varam izdarīt. Sākumā ir jābūt drosmei pieņemt lēmumus. Tam procesam nav jābūt vienpersonīgam, un vecākiem ir jāprot komunicēt. Esmu daudz strādājis pie tā, kā komunicēt savā ģimenē, nebaidoties, ka var atklāties kādi mani trūkumi. Ļoti novērtēju savu sievu, viņa prot manus trūkumus kompensēt. Es esmu vairāk vērsts uz darbību, sieva vairāk uz analīzi un riska izsvēršanu. Esmu iemācījies dzīvē sadzirdēt sievu, un tas veido mūsu tandēmu, kurā gala atbildība un vīzija gulstas uz manis. Mūsu ģimenē tas ir mans kā vīra un tēva pienākums. Darbojoties “Latvijas Vīru biedrībā” un sargājot šo Satversmes 110. pantu, es izjūtu atbildību gan pret sabiedrību, gan saviem bērniem.

Paraksties arī Tu par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmes 110. pantā: PARAKSTIES ŠEIT

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt radīt: ZIEDOT