Kinorežisori, publicisti, esejisti Viju Beinerti uz sarunu aicinām brīdī, kad Latvijā parakstu vākšanas kampaņa par grozījumiem LR Satversmē ar mērķi nostiprināt ģimenes jēdzienu sasniegusi rekordlielu parakstu skaitu. Līdz šim neviena iniciatīva nav sasniegusi šā brīža ciparu. Sabiedrībā diskusijas turpinās. Pati Vija reiz rakstīja, ka “patiesība nebaidās, ka par to diskutē”. Šodien viņa uzsver – katram pašam ir jāizvēlas un jāierauga, kurš ceļš tad ved uz patieso plaši apspriesto brīvību – platais visatļautības un tolerances vai šaurais pašaizliedzības un mīlestības ceļš.

Klausies šo sarunu arī mūsu Spotify kanālā –

Tu esi kinorežisore, publiciste, esejiste ar atklāti kristīgiem un konservatīviem uzskatiem. Kas ietekmējis to veidošanos?

Manu pasaules redzējumu un manus priekšstatus par vērtībām ir ietekmējusi ģimene un klusums. Vēlāk arī grāmatas un draugi. Tomēr vairāk par visu – klusums. Mūsu ģimenē tika mācīti un, cik nu tas cilvēka spēkos, arī ievēroti baušļi, sākot no ceturtā. Par pirmajiem trim netika runāts, bet tomēr, cik sevi atceros, vienmēr esmu zinājusi, ka ir Dievs, debess un zemes radītājs. Ja toreiz man, mazai meitenei, kāds būtu jautājis, vai es ticu Dievam, es atbildētu: es nevis ticu, bez zinu, ka Dievs ir. Tolaik man šķita, ka zināt ir drošāk nekā ticēt. Taču man neviens neko tādu nejautāja, un man nevienam nekas nebija ne jāstāsta, ne jāpierāda. Tomēr gana ilgu laiku es nemācēju noskaidrot savas attiecības ar Jēzu. Sirdī jutu, ka mans ceļš ir kristietība, taču galvenais jautājums bija neskaidrs: kas atšķir Kristu no Budas, Muhameda, no citiem skolotājiem un praviešiem? Vai Kristus bija vienkārši labs cilvēks? Bet vienkārši labs cilvēks nevar par sevi teikt: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” vai “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.” Vai nu viņš ir viltvārdis un melis, vai arī… Jā, vai arī pats Dievs!

Es lasīju rakstus, gavēju, lūdzu, līdz kādā agrā rītā pēkšņi viss pēkšņi kļuva gaišs kā diena: “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir Brīnišķais padoma Devējs, Visuvarenais Dievs, Mūžīgais Tēvs, Miera Valdnieks.” Tā Svētā Gara spēkā septiņsimt gadu pirms Kristus raksta pravietis Jesaja par to bērniņu, kas jaunavai piedzims Bētlemē. Visa Vecā derība taču runā par to, ka pats Dievs apvilks miesu un nāks kā cilvēks pie cilvēkiem, lai mēs visi būtu Viņa paša mācīti. Un tad vēl Jāņa evaņģēlijā: “Vārds bija Dievs, Vārds tapa miesa.” Un paša Jēzus liecība: “Es un Tēvs, mēs esam viens; kas redzējis mani, ir redzējis arī Tēvu.” Kur nu vēl caurspīdīgāk un skaidrāk! Tas ir pavisam īsos vārdos par to, kā ir veidojies mans priekšstats par pasauli un mūžību. Protams, tas joprojām padziļinās. Taču pamata lietas ir nemainīgas.

Tavus rakstus un pārdomas, kas visbiežāk ir kā atbildes reakcija uz kādiem sabiedrības aktuāliem notikumiem, varam atrast dažādos medijos. Vai tev ir viedoklis par to, vai iespējama ir ideoloģiskā neitralitāte un kas vispār notiek šobrīd medijos ar žurnālistikas kvalitāti?

Par ideoloģisku neitralitāti man ir grūti spiest. Es to kaut kā nemanu. Cik bīstams ir putinisms, to vairums cilvēku beidzot ir ieraudzījuši. Beidzot. Lai gan pirms tam bija karš Čečenijā, Beslana un Dubrovka, bija Minhenes runa un karš ar Gruziju, Krimas aneksija un Donbasa okupācija – tik daudz zīmju un signālu, ka tikai aklais tos varēja neredzēt. Taču tagad ir vēl viens jautājums: vai arī kreisais liberālisms visās savās izpausmēs var izrādīties tikpat bīstams? Patlaban tas daudziem šķiet neticams – tāpat kā gan 1917. gadā, gan 1933. gadā tikai retais varēja iedomāties gaidāmās šausmas.

Bet vērojot pazīmes – cenzūru, augstskolu mācībspēku atlaišanu ideoloģisku iemeslu dēļ – arī Latvijā, reālus cietumsodus kristiešu garīdzniekiem kristīgās zemēs, vardarbīgus un nesodītus grautiņus ASV un brutālu leģitīma un nevardarbīga protesta apspiešanu Kanādā –, klusēt un izlikties to visu nemanām ir noziedzīgs gļēvums. Taču Latvijas sabiedriskie mediji par šiem procesiem klusē.

Savukārt nemitīga atsaukšanās uz homoseksuāļu “beztiesiskumu” un “apspiestību”, izklausās visai dīvaini valstī, kur homoseksuālas dzimumattiecības ir dekriminalizētas jau 1992. gadā. Kopš tā laika ikviens homoseksuāls cilvēks Latvijā var dzīvot kopā, ar ko grib un sēdēt, cik augstos valsts varas krēslos vien grib, – cienīts, ieredzēts un novērtēts pēc saviem nopelniem, ja vien viņam tādi ir. (V.Beinerte)

Otrs piemērs. Jūnijā ASV Augstākā tiesa atcēla gandrīz pusgadsimtu senu spriedumu un pasludināja, ka “konstitūcija neparedz tiesības uz abortu” un ka “pilnvaras regulēt abortus tiek atdotas tautai un tās ievēlētajiem pārstāvjiem”. Taču presē un sociālajos tīklos par šo spriedumu nogāzās melu un dezinformācijas lavīna, tika apgalvots, ka spriedums esot “aizliedzis abortus visā ASV teritorijā”. Jurisprudences doktors Juris Rudevskis to komentē īsi un konkrēti: Šis spriedums vispār neko ne atļauj, ne aizliedz: tas vienkārši pasaka, ka ASV konstitūcijā nav iespējams izlasīt nekādas “tiesības uz abortu”; tādēļ abortu jautājums tiek pārbīdīts no federālā līmeņa uz pavalstu līmeni (kur tam vienmēr vajadzēja būt) un katras pavalsts tauta tagad varēs pati demokrātiskā ceļā šo jautājumu izlemt.

Tāpēc par platstraumes mediju ideoloģisku neitralitāti vairs nevar runāt ne komunistiskajā Ķīnā, ne fašistiskajā Krievija, ne kreisi liberālajā Kanādā vai Savienotajās Valstīs. Un diemžēl arī Latvijā vairs ne. Runājot par Latviju, vēl viens spilgts piemērs: pēc Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma par bērna mātes partneres, lezbietes, pielīdzināšanu tēvam un abu šo lezbiešu kopdzīves pielīdzināšanu “ģimenei”, Latvijas sabiedriskie mediji nenoguruši tiražē kreiso liberāļu viedokļus, taču ļoti skopi piešķir ētera laiku tiem, kas pārstāv atšķirīgu viedokli. Svarīgi ir saprast, ka viendzimuma pāru attiecības neapdraud sabiedrību tikmēr, kamēr šādas attiecības netiek pasludinātas par normu un propagandētas bērnudārzos un skolās, bērniem domātās grāmatās, filmās un televīzijas seriālos.

Patlaban Kanādas skolotāji, psihologi un arī vecāki sit trauksmi: Kanādas valdības projekts SOGI (abreviatūra no Seksuālā orientācija un dzimuma identitāte) ir kārtējais Trojas zirgs, kas tiek ievilkts Kanādas izglītības sistēmā, piesedzoties ar “iekļāvīgās dažādības” vīģes lapu. Jo šī programma tiek izmantota homoseksuālisma propagandai, skolās un bērnudārzos izplatot bukletus, kur redzams, piemēram, divu vīriešu vai divu sieviešu dzimumakts, māca bērnus, arī pavisam mazus, pašapmierināties. Atsauces var atrast šeit – Action 4Kanada Stop SOGI 123 ar apakšvirsrakstu: apturiet bērnu seksualizēšanu.

Bērns daudz vairāk seko instinktiem nekā apziņai un tāpēc taisni šajā laikā ir vai nu godprātīgi audzināms vai ļaunprātīgi manipulējams. Tas, ka bērniem tiek iestāstīts, ka dzimums ir nevis bioloģiski detertminēts, bet katra paša izvēles jautājums, tā ir manipulācija. Vācijā ir pat pieņemts likums, kas paredz, ka pusaudzim no 14 gadu vecuma ir atļauts reizi gadā mainīt dzimumu. Un tā ir valsts apmaksāta operācija. (V.Beinerte)

Šīs propagandas rezultātā pasaulē ir dramatiski pieaudzis to bērnu skaits, kas vēlas mainīt dzimumu, piemēram, Apvienotajā Karalistē desmit gados tas ir pieaudzis par 4000 procentu (četriem tūkstošiem procentu!). Tā ir publiski pieejama oficiāla informācija. Diemžēl līdzīga situācija ir vērojama arī ASV, bet psihiatrus, kas ar konkrētiem faktiem apgāž “iekļāvīgās dažādības” aktīvistu galveno argumentu, ka pusaudži, kam netiks ļauts mainīt dzimumu, padarīs sev galu, šos speciālistus apklusina un atlaiž no darba. Vienlaikus arvien straujāk pieaug to personu skaits, kas nožēlo dzimuma maiņas operāciju un vēlas atgūt savu oriģinālo dzimumu. Taču auglība daudzos gadījumos ir neatgriezeniski zaudēta.

 Tikmēr Kanādā šā gada janvārī ir stājies spēkā likums, kas paredz kriminālsodu vecākiem, kuri neatbalsta savu nepilngadīgo bērnu vēlmi mainīt dzimumu. Ir jau Kanādā tēvs, kam piespriests 6 mēnešu cietumsods par mēģinājumu atrunāt četrpadsmitgadīgo meitu no dzimuma maiņas operācijas,  bet Zviedrijā pēc Liberālās Tautas partijas jauniešu nodaļas aktīvistu domām arī incestam un nekrofilijai ir “jākļūst likumīgiem”.

Diemžēl Latvijas sabiedriskie mediji par šīm kreiso liberāļu ideoloģijas izraisītajām konsekvencēm klusē. Lai gan Eiropā jau labu laiku ir vērojama bīstama tendence – konvencijas, rekomendācijas un pat likumi tiek rakstīti tā, lai nodrošinātu īpašas tiesības minoritātēm, padarot sabiedrības vairumu par apspiestu grupu.

Vai ir cerība likt pretī alternatīvos medijus šiem tevis pieminētajiem platstraumes medijiem?

Alternatīvie mediji jau tagad veido nākotni. Piemēram, bijušais CNN moderators un producents Dels Bigtrī ir izveidojis savu ziņu kanālu “The Highwire”, kur katru epizodi noskatās vismaz 7 miljoni. Viens no viņa raidījumiem bija veltīts mediju reitingiem. No galvas es visus ciparus neatceros, bet tendence ir nepārprotama: ASV alternatīvie mediji ir izkonkurējuši platstraumes medijus, savācot daudzkārt lielāku auditoriju nekā CNN vai “Fox News”.

Līdzīga tendence ir vērojama visā Rietumu pasaulē. Jo pēdējos gados valdības un lielās farmas dāsni finansētie mediji no patiesības sargsuņiem ir pārvērtušies par finansētāju klēpja sunīšiem. Tādēļ nav brīnums, ka arvien vairāk cilvēku izvēlas alternatīvus informācijas kanālus, lai iegūtu uz faktiem balstītu informāciju par to, kas notiek valstī un pasaulē.

Saruna turpinās pēc reklāmas –

Kas no visiem procesiem, kas notiek apkārt un par ko var rakstīt, tevi saviļņo visvairāk?

Apziņa ir kā jūra – mēs redzam tikai tās virsu. Ja tā ir mierīga, tajā atspoguļojas saule, mēness un zvaigznes – visa debesu kārtība. Bet ja tā iesaistās strīdos un disputos, tā saviļņojas un var atspoguļot tikai pati savu iekšējo tumsu. Tāpēc es mēģinu nesaviļņoties. Tiesa, tas man ne vienmēr izdodas, jo, protams, ir lietas, kas mani satrauc.

Pirms es sāku par tām rakstīt, es lūdzu mieru. Mieru un skaidrību. Īstenībā miers un skaidrība ir tas, kā mūsdienu pasaulei pietrūkt visvairāk. Jo pietrūkst dziļuma – mieram nav kur balstīties. Un skaidrībai nav no kā celties. Vairums cilvēku nesaprot fundamentālas lietas. (V.Beinerte)

Vācijā nesens veikts pētījums uzrāda, ka tikai 16 procenti cilvēku spēj uztvert argumentus. Pārējie dzird tikai to, ko grib dzirdēt. Un reaģē emocionāli. Vācijā! Tās ir izglītības degradācijas bēdīgās sekas. Un vēl arī tas, ka ir dekonstruēts jeb sagrauts priekšstats par kultūru, vērtībām un jēgu. Dzīve pārvēršas par haosu, ja tev nav kartes un kompasa, lai orientētos realitātē. No tā ceļas depresija, vēlme eksperimentēt ar dzimuma maiņu un pašnāvnieciskas tieksmes.  Te ir jāsaprot vēl viena ļoti svarīga lieta. Agrāk bija skaidrs: ir ļaunuma impērija PSRS un ir demokrātiskie, brīvie Rietumi. Patlaban viss ir savīts ellišķīgā musturā. Pavisam īsi sakot: komunisti dievnamus spridzināja, putinisti dievnamus ceļ, taču kalpo tajos nevis Kristum, bet gan tam, kas Kristu tuksnesī kārdināja. Viņi “iesvētī” ballistiskās raķetes, sēj melus, naidu un iznīcību. Karu sauc par mieru. Un mieru par karu.

Savukārt kreisie liberāļi politkorektuma aizsegā soli pa solim iznīcina vārda un apziņas brīvību, mēģinot pārvērst pasauli par totalitāru elektronisku koncentrācijas nometni. Un abi šie šķietamie pretspēki ar pilnu jaudu ir iedarbinājuši propagandas mašīnu, šķeļot sabiedrību un cīnoties par cilvēku prātiem. (V.Beinerte)

Tā nav cīņa uz dzīvību un nāvi, tā ir nāves cīņa pret dzīvību, jo gan putinisms, gan kreisais liberālisms ir agresīvi destruktīva ideoloģija, kas nav un nekad nekļūs ne par kultūru, ne par civilizāciju, jo tās abas ir garīgi un fiziski neauglīgas. Tas tā pavisam īsi par dažiem jautājumiem, kas man patlaban šķiet īpaši aktuāli.

Aicinot cilvēkus parakstīties par grozījumiem Satversmē, lai nostiprinātu ģimenes jēdzienu, mēs daudz runājam par ģimenes vērtībām. Kāda ir ģimenes nozīme tev?

Esmu jau rakstījusi, ka mājas un ģimene ir mūsu stiprā pils. Bāzes nometne. Miera osta. Vai arī drupas un trako nams – kā nu paši to būsim izvēlējušies un izveidojuši. Vēl var teikt, ka ģimene ir civilizācijas sākums un arī tās pēdējais bastions. Jo ģimene ne tikai rada dzīvību, bet arī glabā, uztur un nodod nākamām paaudzēm tās pamata vērtības, kas nosaka cilvēka stāju un rīcības motīvus. Pat tad, ja pasaule brūk. Tieši tāpēc gan komunisti, gan nacisti centās izņemt bērnu no ģimenes, lai varētu viņu indoktrinēt. Tagad to viltīgā veidā grib panākt kreisie liberāļi, piesedzoties ar “iekļāvīgo dažādību”.

Gadu tūkstošiem ģimenes jēdziens ir bijis nesaraujami saistīts ar laulību, asinsradniecību un adopciju, nevis ar kopdzīvi vai seksuālām attiecībām, kā mums to tagad grib iestāstīt. Kam tas ir izdevīgi? Kāpēc heteroseksuāls baltais vīrietis un tēvs tiek pasludināts par “toksiska patriarhāta” iemiesojumu un visa ļaunuma sakni? Kāpēc dabiska ģimene tiek dēmonizēta, bet homoseksuālas attiecības – idealizētas?

Lai to saprastu, mums ir jāpakāpjas soli atpakaļ. Markss un Engelss “Komunistiskās partijas manifestā” raksta, ka komunisma būtību “var izteikt vienā tēzē: privātīpašuma iznīcināšana”. Tai seko “ģimenes iznīcināšana”, ko aizstās “kopsievība”, bērnu nodošana valsts audzināšanā, mantošanas tiesību atcelšana un robežu izzušana, jo “strādniekiem nav tēvzemes”. Bet galvenais: “Komunisti visur atbalsta katru revolucionāru kustību pret pastāvošo sociālo un politisko sistēmu un pret lietu kārtību.”

Tātad marksistu mērķis ir sagraut pastāvošo lietu kārtību. Lai to panāktu, ir jāiznīcina privātīpašums un ģimenes institūcija. Ar to sāka boļševiki Krievijā uzreiz pēc oktobra asiņainā apvērsuma, tagad to pašu, tikai smalkākā veidā, grib panākt globālisti. (V.Beinerte)

Nekādu sazvērestību, nekādu slepenu doktrīnu. Viss tiešā tekstā un bez aplinkiem. Esmu par to jau vairākkārt rakstījusi. Iesaku ieskatīties Pasaules Ekonomikas foruma mājas lapā, sadaļā “Globālā dienaskārtība“, kur pirmais punkts vēstī: “Visu produktu vietā būs pakalpojumi.” Tam seko citāts: “Man nekas nepieder. Man nepieder automašīna. Man nepieder māja. Man nepieder ne sadzīves tehnika, ne apģērbs.” Un atsauce uz dāņu politiķi Idu Oukenu, sociāldemokrāti un feministi, kas 2016. gadā Pasaules ekonomikas forumā nolasīja savu eseju “Laipni lūgti 2030. gadā! Man nepieder nekas un es esmu laimīga”. Patlaban saiti uz Oukenas eseju foruma mājas lapā vairs nevar atrast, taču 2016. gada 10. novembrī to pārpublicēja žurnāls “Forbes” un tā joprojām ir atrodama viņu rakstu arhīvā.

Savukārt Apvienoto Nāciju organizācijas mājas lapā, sadaļā “Pasaules pārveidošana“, varam lasīt apņemšanos līdz 2030. gadam “likvidēt nabadzību un badu”, nodibinot “taisnīgu, vienlīdzīgu, tolerantu un sociāli iekļāvīgu pasauli, kur tiek apmierinātas visneaizsargātāko cilvēku vajadzības”. Tik pat utopiski solījumi kā tie, kas bija salikti PSRS Komunistiskās partijas programmā. Un gluži kā savulaik komunistiem arī te tiek minēts arī konkrēts utopijas sasniegšanas gads. Bet vēsture apliecina, ka utopija ir nesasniedzama, savukārt īsta vienlīdzība ir iespējama tikai totalitārā valstī, kur visi ir vienlīdz nabagi, izņemot dažus, kas ir vienlīdzīgāki un sēž politbirojā. Kā Harijs Tumans reiz sarunā man teica: nav iespējams novienādot gudro un muļķi, krietno un nelieti, varoni un noziedznieku, strādīgu cilvēku un slaistu.

Tas, ka proletariāta diktatūras vietā Pasaules Ekonomikas forums ir ieplānojis globālistu elites diktatūru, nemaina lietas būtību. Te, protams, ir svarīgi piebilst, kas tas nebūt nenozīmē, ka homoseksuāli cilvēki nevar būt mīloši un gādīgi. Un tas nenozīmē, ka viendzimuma pāru mantiskajām tiesībām nevajadzētu būt sakārtojamām. Bet šādu pāru attiecības nav laulība. Pēc definīcijas. Jo divi vīrieši vai divas sievietes nespēj dabiskā veidā radīt kopīgus pēcnācējus. Tomēr pats galvenais – “vecāks numur viens” un “vecāks numur divi” vai pat “numur trīs” vai “numur septiņi” nespēj dot bērnam to, kas viņam ir vitāli nepieciešams – tēvu un māti.

Savukārt iebildums, ka bērnam labāk uzaugt ar mīlošiem homoseksuāliem vecākiem nekā ar heteroseksuāliem vecākiem narkomāniem, ir aplams un blēdīgs savā būtībā. Bērnam vislabāk ir uzaugt dabiskā, stiprā un laimīgā ģimenē. Tas, ka realitātē diemžēl ne visas ģimenes ir laimīgas, nozīmē tikai to, ka ir jādara viss iespējamais, lai ģimenes institūtu stiprinātu, nevis grautu. (V.Beinerte)

Jo galvenās šajā jautājumā ir bērna intereses, nevis pieaugušo vēlmes un iegribas.

Kā nepazaudēt sevi attiecībās – ģimenē, darbā? 

Manuprāt svarīgākais ir – kā nepazaudēt Kristu. Un, nepazaudējot Kristu, sevi pazaudēt nemaz nav iespējams.

Cik, tavuprāt, ir liela nozīme robežām un vai tās var arī pārnest uz sabiedrību un valsti?

Te man jācitē draugs Ingmars Zemzaris. Reiz sarunā viņš man teica: Grēka apziņa – tās ir cilvēka iekšējās pasaules robežas. Kamēr viņš tās ar dievpalīgu spēj nosargāt, tikmēr viņš ir brīvs. Kad cilvēks savas tikumības robežas vairs nosargāt nevar, ar viņu notiek tas pats, kas ar valsti, kura nespēj savas robežas nosargāt: tā pazaudē brīvību un pazūd no pasaules kartes. Atbrīvojoties no tā sauktajiem “reliģiskiem aizspriedumiem” un piekopjot morālisku visatļautību, cilvēks patiesībā kļūst par savu kaislību gūstekni, par instinktu vergu.

Tāpēc veselīgas audzināšanas pamatā ir gan mīlestība, gan paraugs, gan robežu noteikšana. Un arī stingrība, kas pārbauda un līdzsvaro. Pasaulē, kur viss ir atļauts, kur nav ne likumu, ne robežu, bērns jūtas apjucis un dezorientēts, tāpēc kļūst viegli manipulējams. Tā notiek, ja bērnam ir tiesības, bet nav pienākumu. (V.Beinerte)

Kas tad ir baušļi? Tā ir karte un kompass jeb patiesība par lietu kārtību, par cēloņu un seku sakarībām: kas notiks, ja tu darīsi tā vai citādi. Ja kāds pārgalvīgi balansē uz jumta kores un tad nenoturas un nokrīt, vai tas ir Dieva sods? Nē, tas ir gravitācijas likums.

Patvaļa kā brīvība – tie ir sātana meli. Tā ir tāda pati brīvība, kāda ir brīvajā kritienā. Brīdī, kad tu krīti, tu vairs neesi situācijas noteicējs, brīvajā kritienā nekas vairs nav atkarīgs no tavas gribas. Tāpēc ir teikts: patiesība jūs darīs brīvus. Baušļi ir patiesība par Dieva noteikto lietu kārtību. Baušļi ir tās robežas, kas tevi pasargā no bojāejas.

Var, protams, jautāt: kas tā par brīvību, ja esi pakļauts likumam? Bet mums ir dots gan likums, gan iespēja šo likumu pārkāpt. Mums ir dota izvēles iespēja, jo brīvības priekšnoteikums ir izvēle. (V.Beinerte)

Kas vieglo bausli “mīli Dievu pāri pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu” dara par dzīves pamatu (ne aiz bailēm no soda, bet aiz mīlestības uz likuma devēju), tas pat visskarbākajos pārbaudījumos nes sevī debesis, bet kas pārgalvīgi, spītīgi un augstprātīgi atsakās no kartes un kompasa, tas visu pārvērš par elli – gan sevī, gan arī ap sevi.

Kustoņiem ir dots likums, bet nav dota tieksme likumu pārkāpt. Tāpēc dzīvnieki nekad nerīkojas netikumīgi. Un tāpēc viņiem nevajag artikulētas valodas. Laši nediskutē, uz kuru upi doties nārstot. Gājputni nespriež, vai šogad vajadzētu lidot uz siltajām zemēm un, ja lidot, tad uz Romu vai Maroku. Viņi seko instinktam. Arī kustoņus ir radījis Dievs, bet ne pēc savas līdzības. Kustonis ir Dieva radība, bet nav Dieva bērns, nav līdzīgs savam Radītājam. Vienīgi cilvēks ir gan Dieva radījums, gan (potenciāli) arī Dieva bērns.

Lai akla pašmīlestība pārvērstos par patiesu mīlestību, lai tā kļūtu redzīga, tai ir jādod likumi. Savukārt iespēja šos likumus pārkāpt ir līdzeklis tam, lai pašaizliedzība un mīlestība kļūtu mūsos tik pat brīva kā Dievā. Bet tas jau ir cits temats, par to varam parunāt kādā no citām tikšanās reizēm.

Kāpēc Latvijai un arī tev ir svarīga ģimenes jēdziena nostiprināšana?

Mēģinājums izveidot tādu sabiedrību, kur nav cīņas starp instinktu un morāli, ir ceļš uz mežoņu un tad uz dzīvnieku pasauli. Un te nu katram pašam ir skaidri jāizlemj, kurš ceļš ved uz patiesu brīvību – platais visatļautības un tolerances vai šaurais pašaizliedzības un mīlestības ceļš.

Mums katram ir jāizlemj, vai savu nākotni gribam celt uz kreiso liberāļu “iekļāvīgās dažādības” smiltīm vai, aizsargājot savus bērnus, tautu un valsti, uz konservatīvo vērtību klints. (V.Beinerte)

Tiem, kas izvēlas otru, iesaku parakstīties par grozījumiem Satversmes 110. pantā. Un stiprināt kopības sajūtu, apliecinot tās vērtības, kas gadsimtiem ir veidojušas mūsu nācijas morālisko Satversmi. Tā, lai mēs nezaimotu, dziedot Latvijas himnu.

Klausies arī šo sarunu – 

Materiāls tapis sadarbībā ar Latvijas Kristīgo radio un raidījumu “Balso par ģimeni”. 

Ja vēlies parakstīties par šajā materiālā minētajiem Satversmes grozījumiem par ģimenes jēdziena nostiprināšanu, dodies uz latvija.lv/pv

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT