Runāt par ģimeni un tēvu ir cildena misija, tā sarunu iesāk LU docents, pedagogs, kultūras vēsturnieks Andrejs Mūrnieks. Pārsteidzoši agri – 18 gadu vecumā, bez pieredzes, bet ar jaunības maksimālismu viņš kļuva par audžutēvu kādam divgadīgam talantīgam zēnam. Andris Nelsons kļuva ne tikai Andreja dzīvē par vecāko dēlu, bet arī pasaulē par atzītu diriģentu. Uzkrātās zināšanas Andrejam izskaidro lielo ietekmi, ko atstāja dziedātprasmes mācīšana bērnam. Tomēr, cik liela spozme un panākumi apzīmogoja audžudēla ceļu, tik skarbs un sāpīgs sitiens Andreja ģimenē nāca pār vidējo dēlu. Ar Andreju Mūrnieku sarunājas Gita un Andars Ignaci.

Kā sākās jūsu interese par mūziku un kultūru?

Man bija jāizšķiras, ko studēt – filoloģiju, vēsturi vai doties uz mūzikas akadēmiju, kas toreiz bija konservatorija. Mūzika izrādījās spēcīgākais dzinulis un vienmēr ir ieņēmusi ļoti nopietnu lomu manā dzīvē. Uzskatu, ka mūzika ir tā, kas cilvēku spēj uzrunāt tiešāk, dziļāk un emocionālāk. Man mūzika arī izrādījās viens no motīviem, kas saistīja manu ģimenes dzīvi un dzīvesbiedrenes izvēli. Arī Irēna Nelsone mūsu kopdzīvē saistījās ar dažādiem muzikāliem projektiem, piemēram, senās mūzikas ansambli “Canto”, ko viņa vadīja. Es tajā kādu brīdi dziedāju, un kad paaugās audžudēls Andris Nelsons, viņš arī vadīja kādu brīdi šo kolektīvu, kamēr aizgāja lielajā pasaulē. Tomēr esmu dzīvē atgriezies arī pie sākotnējām interesēm par kultūras teoriju un vēsturi. Kultoroloģija un pedagoģija vispār ir mans “jājamzirdziņš”. Kultūras joma man iedeva vispārīgāku skatu uz lietām, jo kultūra nenozīmē tikai māksla. Tas ir arī pasaules uzskatu un reliģiju, cilvēku antropoloģijas jautājums. Man tas allaž ir licies interesanti.

Šīs intereses nostiprināja vide vai arī tas ir kaut kas iedzimts un pārmantots?

Iedzimtība ir grūti pētāms faktors. Māte dziedāja, bet bija vienkāršs cilvēks, kas strādāja par bibliotekāri. Te arī saskatu šo pieeju grāmatām. Tēvs bija galdnieks un Latvijas laikā retorikas skolotājs un žurnālists. Pēc tam viņu represēja 14 gadus uz Sibīriju līdz Staļina nāvei. Atgriežoties dzimtenē, viņš iepazinās ar manu māti un strādāja operā par galdnieku un skatuves strādnieku. Es, kā mazs bērns uz turieni gāju un klausījos operas. Arī savu audžudēlu es vadīju tādā ceļā. Šeit jūs arī varat redzēt vides ietekmes, kas patiesībā ir milzīgas uz bērnu viņa agrīnajā vecumā.

Tēvam, manuprāt, ir jānorāda tas virziens. Dzīvē svarīgākie virzieni ir ģimene, darbošanās sabiedrības labā, darbs, ideāli un vērtības. Manam tēvam izdevās manī atraisīt interesi par šīm lietām.

Jums dzīvē ir bijusi iespēja piedzīvot dažādas tēva šķautnes, jūsu trīs bērni ir ļoti atšķirīgi. Kā jūs adaptējāties šim atšķirīgumam?

Pirmais izaicinājums bija, kad es apprecējos un nācās audzināt audžudēlu no divu gadu vecuma. Man bija astoņpadsmit gadi un tik jaunam cilvēkam tas patiešām var būt liels izaicinājums. Es ļoti centos. Man bija enerģija un liela interese to visu izbaudīt. Pats galvenais bija runāt un dziedāt ar viņu. Andrim bija tikai divarpus gadiņi, kad es iemācīju viņam nodziedāt divbalsīgi “Lūk, roze zied”. Tās sākumā bija dziesmas pirmās taktis, bet ar tām arī viss sākās. Viņam šīs “mocības” nāca par labu vai zināmā mērā determinēja viņa dzīves ceļu (smejas). Līdz ar to es gribētu dot padomu visiem vecākiem. Ir ļoti svarīgs šis agrīnais posms no pusgada līdz diviem un divarpus gadiem. Tas ir periods, no kura bērns neko neatcerēsies, bet tieši vecāki var viņā palaist tās programmas, kas noteiks visu viņa dzīvi. Pirmkārt, tā ir muzicēšana. Strādājot ar koriem, esmu novērojis, ka arvien biežāk nāk cilvēki, kuri vispār nevar noturēt melodiju. Tie ir tie saucamie rūcēji. Visu laiku es domāju, kur ir tā vaina, jo gan jau, ka skolā taču kaut kas ir mācīts. Lasot grāmatas, man atnāca atziņa, ka problēma rodas tieši pirmajos bērna divos dzīves gados. Tad bērnam ir jādzird dzīva cilvēka balss un nav svarīgi, vai tas cilvēks māk dziedāt vai viņš to dara šķībi. Galvenais, ka viņš vispār dzied bērnam, jo tas ietekmē to, vai šī muzikalitāte parādīsies. Televizors vai radio neskaitās, tā ir absolūta laika nosišana, svarīga ir balss. Arī dzirdētā vectētiņa vai vecmāmiņas balss noteiks, ka bērns nākotnē nebūs starp šiem rūcējiem. Ja šis periods ir palaists garām, pēc tam ir ārkārtīgi grūti ar cilvēku strādāt viņa četrdesmit gados. Kā esmu pieredzējis, var nākt un strādāt mēnešiem ilgi un nespēt noturēt melodiju.

“Otrkārt, esmu lasījis pētījumus, cik bērnam šajos divos un divarpus gados svarīgs ir vidēji dzirdētais vārdu apjoms no vecākiem un apkārtnes. Šķiet, ja tie bija līdz 1500 vārdiem dienā, bērna karjera visticamāk būs strādnieks, sētnieks, ja ir 2000 vārdi dienā, tad cerība ir par skolotāju vai ierēdni. Ja dzirdētais ir apjoms pāri 2500 vārdiem, tad tur ir cerība uz kādu zinātnieku, komponistu, rakstnieku. Ir svarīgi ar bērnu runāt šajā vecumā, lai arī var šķist, ka tas ir bezjēdzīgi. Tomēr tiek palaista tā valodas programma. Tas šķiet ir liels noslēpums, kā cilvēks iemācās runāt.”  (A.Mūrnieks)

Manam vidējam dēlam bija problēmas, sākoties pusaudžu gadiem. Tās bija pamatā alkohola problēmas, kas noveda pie trieciena un traumas ar neatgriezeniskām sekām. Rezultātā nelaimes gadījumam viņam tika paralizēta viena puslode un ķermeņa puse. Viņš kļuva par invalīdu. Šobrīd viņš vingro, attīstās, piestrādā pie sevis un lēnām ar visu mūsu palīdzību atgūst daudzas spējas un nezaudē optimismu. Lai arī viņam jau ir 39 gadi, bet tas progress maziem solīšiem notiek.

To uzzinot, kas ar jums iekšēji notika, kā ar tēti?

Man šķiet, ka tas bija it kā pat prognozējams. Bija sajūta, ka tas, kā viņš dzīvo, ilgi nevar turpināties un kaut kam ir jānotiek. Viņš laikam tādā veidā arī tika apturēts. Protams, mums vecākiem, divas nedēļas, kamēr dēls atradās komā, no ārstu puses nekas netika solīts. Mums netika dota neviena cerība. Protams, kad notika brīnums, un viņš sāka arī nedaudz atgūties, ārsti bija priecīgi. Smagākais tajā visā bija tieši tas, ka mēs kā vecāki sapratām – ārsti nespēj dot cerību, ka būs labi. Bija tā, it kā gatavojāmies kuru katru brīdi mūsu dēlu pazaudēt. Tas bija milzīgs izaicinājums, kas mūs saliedēja kā ģimeni. Manuprāt, tādas lielas nelaimes vienmēr to izdara. Tādos brīžos ļoti pieaug tēva loma. Sapratu, ka viss, ko esmu palaidis garām ar vidējo dēlu jaunībā, tagad ir jāatgūst. Visu notikušā vainu es uzņēmos uz sevi.

Ja ir trīs bērni, kuram no tiem ir jāpievērš lielākā uzmanība?

Vecākajam jūs jebkurā gadījumā uzticēsities, jo viņš taču ir vecākais. Viņš bieži var dzirdēt aicinājumu pieskatīt pārējos un par to var dabūt zināmu gandarījumu. Savukārt, jaunāko jūs vienmēr lutināsiet, jo tas ir pastarītis. Bieži tieši vidējais bērns var kļūt par problēmbērnu. Tieši viņam ir jāpievērš visvairāk uzmanības, jo viņš nekad nesaņem tik daudz mātes mīlestības un uzmanības, kā jaunākais un to atbildības sajūtu, kas tiek uzticēta vecākajam. Es to nezināju toreiz. Sapratu tikai tad, kad dzīvē saņēmu šo triecienu.

Kā tad, jūsuprāt, pareizi sadalīt šo uzmanību starp bērniem?

Man likās, ja es tik ļoti piestrādāju pie vecākā dēla, pārējie nāks tajās pēdās paši. Izrādās, tas tā nenotiek. Katrs bērns ir absolūti unikāls un vecākiem ir jāsajūt, kas tieši viņam ir vajadzīgs. Daudzas lielākas un sīkākas kļūdiņas ir pieļautas. Iedevām spēlēt klarneti, taču vajadzēja iedot bungas. Savukārt, jaunākajam dēlam, kas bija mierīgs – iedevām bungas. Vajadzēja otrādi. Šīs lietas vecāki sākumā var neapjaust. Vajadzēja vidējam dēlam ļaut vairāk izpausties un ļaut atrast to interešu loku, kurā viņš var rast gandarījumu. Vajadzēja vairāk pievērst uzmanību. Var jau likties – tā esi nopūlējies ar savu vecāko bērnu un viss ir zināms pie pārējiem bērniem. Tomēr atslābt nevar nevienu brīdi.

Ar ko vīrietis tēvs ir unikāls?

Domāju, ka ar autoritāti un to, ka viņš ir tā persona, uz kuru var paļauties. Tas ļoti pietrūkst mūsdienu vīriešiem. Manuprāt, tā neatkarīgi no temperamenta ir izkopjama rakstura īpašība. Autoritāte ir kas tāds, kas ir jānopelna, tā nav sagrābjama ar varu. Mans tēvs, piemēram, autoritāti izcīnīja nekad nepaceļot balsi. Man tas vienmēr ir palicis tāds nesasniedzams ideāls. Es to savā dzīvē nespēju īstenot, bet viņš nekad nekliedza, nebļāva un nesodīja mani. Viņš bija blakus ar savām interesēm. Tēvs vienmēr visus prata nomierināt, ja bija kādas problēmas. Ikviens varēja pēc tam mierīgi aiziet gulēt. Vienu reizi mūžā atceros, ka tēvs bija par kaut ko saskaities. Tā bija unikāla pieredze. Un manā izpratnē šī bija viņa nopelnītā autoritāte.

Zinām, ka mammu vienmēr var iežēlināt, un viņa allaž ir piedodoša, savukārt, tēvs ir kā šis arbitrs, palīdzētājs. Arī pašā Dievā mēs redzam abas šīs lietas. Rembrantam ir skaista glezna “Pazudušā dēla atgriešanās”. Tajā tēvs ir apkampis pazudušo dēlu un, ja ieskatāmies dziļāk, tad abas rokas tēvam ir absolūti dažādas. Viena ir maiga un otra – kreisā, ir vairāk tāda sastrādāta. To simboliski var uztvert, ka Dievs mūs mīl gan ar mātes maigumu, gan ar tēva spēku.

Šis vīrišķais spēka un drošības elements tiek pakļauts mūsdienu metamodernās kultūras piedāvātajām svārstībām. No tām visvairāk cieš vīrietis. Viņam liek mainīties un nebūt stabilam, viņam atņem stabilitātes instrumentus. Vīrietis vairāk nevar būt fiziski rupji vīrišķīgs. Postmodernajā un liberālajā kultūrā vīrišķība tiek nonivilēta pat līdz tam, ka reiz manam audžudēlam kādā intervijā aizrādīja – vai viņš vēlas ar savu atbildi pazemot sievietes? Bet viņš tikai teica, ka Bēthovens prasa tādu interpretācijas vīrišķīgumu. Viņam vēl pretī jautāja, vai jūs gribat izslēgt sievietes? Bet, kā gan citādāk izteikties par to, kas raksturīgs vīrietim jau kopš akmens laikmeta? Vīrietis taču bija mednieks, apgādnieks un viņš bija gatavs stāties pretī izaicinājumiem. Nav jau šodien jābūt obligāti medniekam, ir jābūt citām kultūras formām, kur viņš šīs sev piemītošās īpašības var izpaust.

Ja tādas iespējas nebūs, viņš meklēs iespēju sevi izpaust alkoholā, narkotikās, vieglā uzvedībā, seksā. Tad viņš kļūs par šo mainīgo svārstīgo elementu kultūrā, no kura nav nekāda labuma un, kurš tikai traucē.

Vai tas nozīmē, ka lielāks akcents paliek uz ģimeni?

Jā, tam es piekrītu. Tomēr ir ļoti daudz ģimenes, kur ir tikai viens vecāks, piemēram, māte. Visu cieņu sievietei, kas spēj arī apvienot šo vīrišķību un sievišķību. Protams, vislabākais būtu, ja ģimenē līdzās būtu vīrietis. Tad šādā modelī būtu gan aktīvais un pasīvais, gan maigais un spēcīgais elements. Tās ir divas atšķirīgas dimensijas, kas tieši tādēļ harmoniski sadzīvo, jo viena otru papildina. Un tieši šo mēs šodien gribam izlīdzināt un padarīt vienādu. Tomēr tas nav dabiski un, tad nenotiks šo divu elementu saspēle. Ceru, ka visi saprot, ka “iņ” un “jaņ” nav tikai labais un ļaunais. Postmodernā kultūra tieši šādu interpretāciju šim senajam simbolam piešķir, lai varētu pateikt, ka bez ļaunā nevar iztikt, jo tas papildina labo. Ķīnā tā nedomā! Tā domā tikai mūsdienu postmodernais cilvēks.

Kā vēl tēvs atraisīja Jūsu personīgo identitāti?

Mēs dzīvojām padomju iekārtā, un viņš bija politiski represētais. Es no tēva nedzirdēju nevienu sliktu vārdu par mūsu iekārtu, kurā tolaik dzīvojām. Viņš uzsvēra pozitīvās lietas – mēs dzīvojam, darbs ir, izglītība par velti. Viņam nebija naida pret to iekārtu, no kuras viņš patiesībā bija ļoti cietis. No otras puses, tēvs konsekventi klausījās radio “Amerikas balsi”. Radio skanošā informācija veidoja tādu papildus informatīvo telpu, kas man pavēra acis. Viņš speciāli neteica, lai klausos un ejam cīņā pret padomju varu. Es vienkārši daudz ko dzirdēju un sapratu, ka var būt arī kas savādāks un nav visam jātic, ko skolā stāsta. Tas iedeva zināmu spriestspēju, analīzes spējas un kritiskumu. Tas parādīja, ka ir vēl kāda dimensija ārpus ģimenes, kurai ir nozīme. Protams, neviens jau nekavē audzināt jūsu bērnu, kā vēlaties.

Bet tas informatīvais lauks, kas ir apkārt, ir tik pretrunīgs un daudzveidīgs, ka tajā ir ļoti grūti orientēties. Man toreiz bija divas alternatīvas, starp kurām bija vieglāk izvēlēties. Šodien es cilvēku varu salīdzināt ar Burido ēzelīti no senā viduslaiku stāsta. Ēzelītis stāvēja starp divām pilnīgi vienādām siena kaudzēm un nomira badā, jo nevarēja izvēlēties. Ja būtu viena bijusi lielāka, viņš būtu sācis ar to, bet… Līdzīgi ir ar mūsdienu cilvēku, turklāt viņš svārstās ne starp divām, bet tūkstoš siena kaudzēm. Es runāju par pasaules uzskatiem, reliģijām un ideoloģijām. (A.Mūrnieks)

Tāpēc arī jauniešos piedzīvojam divas galvenās problēmas – neizlēmību un neizvēlību. Vienam ir grūti izvēlēties, jo nezina, kurš ir patiesais. Ņemot to, var pazaudēt ko citu, tāpēc labāk neizvēlēties un aiziet uz krogu. Otri ir gatavi ņemt visu un ēst visu pēc kārtas nešķirojot. Tā viņi iekuļas dažādās dīvainās kustībās, grupās un burbuļos. Un tur var mierīgi dzīvot, noslīkt, nesalīdzināt informāciju, nedomāt līdzi, kur esmu nonācis.

Kādēļ, Jūsuprāt, mūsdienās cilvēki nevēlas meklēt patiesību?

Pirmkārt, ir daudzi izaicinājumi. Tev stāsta, ka patiesības vispār nav. Tas izpaužas populārā teicienā, – Katram sava patiesība. Katrs dzīvo ar savu patiesību, kopīgas patiesības nemaz nav. Par to esmu pārliecinājies pēdējos 20-25 gados – tas skan gandrīz katrā skolas izlaidumā – katram jau sava patiesība, nu, tad uz priekšu! Kā gribu, tā arī daru. Kā tad dabas likumi? Ir subjektīvā jeb katra personīgā patiesība, taču ir universāla, objektīva patiesība, kas pastāv. Kaut vai dabas likumos. Viss nav relatīvs. Einšteins neatklāja visas pasaules relativitāti, gluži pretēji – fundamentālus, nemainīgus dabas likumus – mc2, gaismas ātrums ir konstants. Fizikālajā pasaulē mēs redzam fundamentālas lietas. Kāpēc, lai tās nebūtu arī garīgajā pasaulē? Viss nav relatīvs. Patiesība pastāv, tikai skaidrs, ka nevienam nav monopola uz patiesību. Patiesību pilnā mērā un pilnībā mēs šajā dzīvē nekad neiepazīsim. Arī tas ir jāsaprot, mēs esam ceļā. Jauniešiem ir grūti – ja patiesības nav, tad nav ko meklēt. Otrkārt, šis te milzīgais informācijas blāķis, šīs daudzās siena kaudzītes, kur mēs apjūkam daudzveidības priekšā. Mums nav laika analizēt šo ceļu piedāvājumu. Tāpēc ir vajadzīgi tādi mācību priekšmeti kā filozofija ,ētika, kultūras vēsture, kultūras pamati. Tie ir, bet par maz mēs ieguldām tajos enerģiju, protams, politiķi, ierēdņi baidās par šīm lietām tiešā veidā piedāvāt skolās runāt.

Ja atradi vērtīgas sarunas, atbalsti mūs, lai varam turpināt radīt: ZIEDOT