LELB arhibīskaps Jānis Vanags bērnībā, regulāri mērojot ceļu uz skolu, gāja garām kādām septiņām baznīcām. Gaisma vienā no tām viņu burtiski vilināja apstāties un izpētīt, kas tur notiek. Šodien viņš būdams savas baznīcas līderis ir kā gaisma, kas cilvēkiem atklāj ticības pamatus un garīgās vērtības. Viņš ir pārliecināts, ka tās mēs nododam viens otram caur stāstiem. Arī šī saruna raisās kā stāsts gan par šo laikmetu, kurā tiek apslāpēta vīrišķība un dabiskā izpratne par vīrieti kā atbildīgo savā ģimenē, gan kā mirkli, kurā mums ir jātiek ārā no nulles punkta. Sarunu vada Andars un Gita Ignaci.

Te varat noskatīties “T-elpas” sarunu pilnā apjomā!

Vai jūs varētu noraksturot nastu, kura jānes baznīcas līderim?

Kā jebkuram līderim – vislielākā nasta ir atbildība, jo tavi lēmumi ietekmē cilvēku dzīves un tu par to atbildi ne tikai viņu, bet arī Dieva priekšā. No otras puses – mēs esam radīti smagai nastai, ja mums tās nav, tad arī nejūtamies labi. Vislabāk cilvēks, es pieņemu arī vadītājs,  jūtas, kad viņam ar Dieva palīgu ir izdevies šo nastu iznest, jo tad ir gandarījums. Tad mēs esam savā vietā.

Vai jūs uzreiz bijāt gatavs šim aicinājumam vai arī nācās daudz mācīties?

Jāteic, man viss notika diezgan strauji.  Es biju skolotājs, bet, kad sāku iet baznīcā un to atklāja,  mani atlaida no darba. Es tajā brīdī jau biju iestājies teoloģijas seminārā. Mani diezgan ātri noordinēja un Ziemsvētku laikā aizsūtīja kalpot piecās draudzēs Saldū ar pāris nokārtotiem eksāmeniem. Mani, kā mēdz teikt, kā kucēnu iemeta ūdenī. Es izpeldēju. Septiņus vai astoņus gadus mans priekštecis bija arhibīskaps Gailītis, bet viņš traģiski aizgāja bojā autoavārijā. Pēkšņi man, provinces mācītājam ar septiņu, astoņu gadu stāžu un nelielo  pieredzi bija jāvada baznīca.  Tāpēc nācās mācīties ļoti strauji. No otras puses, tā mācīšanās jau nekad nebeidzas un ar Dieva palīgu esam tikuši līdz šai dienai.

Rakstos ir minēts, ka Dievs neuzliek vairāk kā mēs varam panest. Tas ir jūsu gadījums, vai ir kaut kas “pa virsu salikts”?

Brīžiem man likās, ka ir drusku vairāk, nekā es spēju panes, bet man patīk arī tas teiciens, ko esmu dzirdējis, ka Dievs nevis aicina sagatavotos, bet sagatavo savus aicinātos. Man tas tiešām tā ir bijis. Es domāju, ka vissvarīgākais uzdevums man kā vadītājam bija izveidot komandu un nebūt monarham vai autoritāram līderim. Līdz tam tā bija padomju laika tradīcija. Arhibīskaps bija vienīgais noteicējs baznīcā un sākumā par sapulces nebija īsti atļautas.  Es atceros vēl tos laikus, kad bija atļauta viena mācītāju konference gadā un tad tur sēdēja drošības komitejas pārstāvis ar blociņu un demonstratīvi pierakstīja visu, kas tika runāts. Sākumā viņš mums novadīja politinformāciju un tā… Tas viss notika tādā briesmīgā veidā un jau arī nebija citas izejas. Arhibīskapam bija jābūt tam vienvaldniekam.  Tagad mēs, paldies Dievam, esam varējuši izveidot ļoti labu komandu, kurā man ir daudz labu palīgu. Tad jau ir stipri vieglāk un priecīgāk.

Kā jūs atradāt savu aicinājumu un kā vispār cilvēkiem atrast aicinājumu?

Man tas notika Dieva Gara tiešā darbībā. Es biju padomju laika bērns. Mani abi vecāki bija pedagogi un mājās par ticības lietām man neko daudz nestāstīja. Liepājā līdz skolai bija kādi trīs ar pusi kilometri un es bieži gāju kājām. Tur pa ceļam bija kādas septiņas baznīcas. Vienā no viņām bieži spīdēja gaismiņa. Es domāju, ja tur ir gaismiņa, tad tur iekšā arī kaut kas notiek. Man bija kādi gadi astoņi vai deviņi, kad tur sāku ‘’ielavīties’’. Sākumā es ļoti bijīgi stāvēju pie durvīm. Vienreiz es sadūšojos izpētīt drusku vairāk, kas tad tajā baznīcā ir. Tā bija katoļu baznīca. Vienā telpā priesteris ģērbās uz Svēto Misi. Man bija tāda akūta sajūta, ka es arī gribu būt starp viņiem. Tas bija pirmais aicinājums. Es nebiju ne kristīts, ne ko zināju par to visu, bet tā sajūta un vilkme pēc  Dieva bija ļoti spēcīga. Tā tas turpinājās. Īstenībā man šad tad sanāca nepatikšanas, piemēram, pirms fizkultūras ģērbtuvē ģērbjoties atklājās, ka man krustiņš kaklā. Bērni bija izsūtīti vākt makulatūru un sanesa vecas Bībeles, kuras es visas vilku ārā un nesu mājās. Svētdienas rītā mēģināju klausīties ērģeles un lasīt Bībeli.

Kā jums pašam dzīvē radās izpratne par ģimeni un ģimenes vērtībām?

Tai vienīgajā veidā, kā jau tas notiek – pašam savā ģimenē. Man tētis un māmiņa, ja par kādu tā vispār var teikt, bija priekšzīmīgi vecāki. Mana mamma strādāja divos darbos un vēl paspēja mūs trīs vīrus – tēti, brāli un mani aprūpēt, pabarot, apmazgāt. Viņa bija mūzikas skolotāja. Viņa diriģēja arī kori, kurā es dziedāju. Mēs ieguvām visādas godalgas, tā ka man bija lepnums par manu māti. Viņa mūsu skolas kori vienmēr aizveda līdz pirmajām vietām. Tēvs man bija katedras vadītājs Liepājas universitātē, tolaik institūtā un viņš mūs kultūras ziņā ļoti attīstīja. Kad bija brīvdienas, mēs negājām uz baznīcu, mēs gājām uz muzeju vai kādu izstādi. Liepājā jau daudz kas bija aplūkojams. Mums mājās bija tūkstošiem grāmatu. Cik vispār ir bērnu, kuri uzaug mājās, kur ir klavieres vai vismodernākā aparatūra, skaņu iekārta, kādu var atļauties un kāda vispār tolaik bija? Tā ka es varu teikt, ka man bija priviliģēta bērnība, kur nebija pārpilnība, bet kurā man nekā netrūka. Galvenais, man netrūka vecāku uzmanības un gādības, tēva un mātes priekšzīmes. Es domāju, ka tas ir galvenais veids, kā rodas izpratne par ģimeni. Ko ģimene nozīmē sabiedrībā socioloģiski vai vērtību nodošanas ziņā tīri konceptuāli – tas nāk vēlāk un tas uzslāņojas uz pamata, kas ir ielikts praktiskā pieredzē.

Tāpēc man liekas, ka no mūsdienu sabiedrības bīstamākajām un traģiskākajām parādībām ir tas, ka šī piemēra  bieži vien pietrūkst. Man liekas, ka lielākā problēma nav tā, ka mums būtu liela disproporcija, netaisnība vīriešu un sieviešu tiesību ziņā, bet lielāka problēma ir, ka mājās nav tēta. Mātes biežāk, vairumā gadījumu, uzņemas atbildību par bērniem, ja ģimene ir nepilna. Kāda īsti ir tā situācija, to jau cilvēki neredz. (J.Vanags)

Mums ir vairāki dienas centri augsta sociālā riska ģimeņu atbalstam, tagad jau vairāk nesaka “ielu bērniem”, bet faktiski jau viņi arī tieši tur dauzās. Es arī bērnībā dauzījos pa ielām, darīju visādas muļķības un delverības, bet kā viena mūsu dienas centra psiholoģe pēc vienas sarunas ar kādu no bērniem teica – viņš ir tukšs, viņā nekā nav. Viņā nav emociju, viņā nav satura vai satvara un tas bērns ir vienkārši tukšs. Un tādu ģimeņu ir ļoti daudz. Mēs neapzināmies, cik daudz viņu ir, ja to ikdienā neredzam.

Vai es pareizi sapratu, ka bērna tukšums ir sekas tam, ka ir nepareizas attiecības vecākiem un ka mājās nav tētis?

Es domāju, ka cēlonis ir vēl dziļāk un iet no paaudzes paaudzē, kur gan tēva nav mājās, gan māte pati nespēj bērniem neko dot vērtību vai dzīves modeļa ziņā un kur viņa vispār nespēj rūpēties par bērniem. Viņai iedod no sociālā dienesta aprūpētāju, bet viņa saka, ka man kalponi iedeva! Viņa pat neizprot, kas par lietu, bet jūtas kā aristokrāte, kā muižniece tādēļ, ka viņai piešķirts ģimenes asistents. Tas ir tāpēc, ka viņa pati ir nākusi no tādas vides. Arī tēvs ir nācis no tādas vides un tā tas turpinās no paaudzes paaudzē. Šo apburto loku ir ļoti grūti pārcirst.

Tas ir kā spēlējot ‘’Monopolu’’. Spēlētāji iesāk līdzvērtīgā situācijā, bet vienam nosacītās naudiņas krājas, otrs zaudē un nonāk līdz nullei, no kuras vairs spēlē atgriezties nevar. Es domāju, ka ir vesels sabiedrības slānis, kas paaudzi paaudzē ir nulles situācijā, lai kaut ko dotu saviem bērniem, jo viņiem nav resursu. Viņiem pat pārmest īsti nevar, jo viņiem nekā nav. (J.Vanags)

Visa sistēma ir iecentrēta uz to, ka tā veicina šo lietu. Pabalstu, atbalsta sistēma ir izveidota tā, ka cilvēki nav ieinteresēti izrauties no nulles stāvokļa. Viņi rūpīgi seko līdz, lai nenopelnītu tik daudz, ka varētu zaudēt maznodrošinātā statusu un pārstātu saņemt pabalstus. Kaut kur sistēma to visu veicina. To mēs esam šajos dienas centros novērojuši. Ja man jautā, kā var stiprināt ģimeni, no vienas puses es varu teikt, protams, bērniem vajag radīt vidi, kur tēvs un māte rāda labu dzīves piemēru, bet kā izkļūt no nulles situācijas, tur man pat īsti nav atbildes. Es nezinu, kā to var izdarīt. Acīmredzot tur ir vajadzīga ļoti liela domāšanas jauda, vērtēšanas, analīzes jauda un vēlēšanās kaut ko mainīt sistēmā, kas ģimeni atbalsta, par ģimeni rūpējas. Mūsu galvenais uzdevums šobrīd nav pārdefinēt ģimeni, lai tā ietvertu visdažādākās ģimenes formas. Mums ir svarīgi, pirmkārt, izkustināt lielu mūsu sabiedrības daļu no tā nulles punkta un maksimāli stiprināt un atbalstīt to ģimeni, kas spēj radīt savos bērnos dzīvotspēju, palīdzošu priekšstatu par ģimeni ar piemēru un ar dzīves pieredzi. Jebkura saprātīga valsts vara gribētu to darīt. Ja viņa negrib to darīt, tad ideoloģiju ir guvusi pārsvaru pār dzīves filozofiju un izpratni.

Vīrietis šodien un vīrietis pirms piecdesmit gadiem – vai ir atšķirības un kāds kontrasts salīdzinājumā ar šodienu?

Man liekas, ka pirms piecdesmit gadiem daudz vairāk runāja par atbildību, tagad vairāk par tiesībām. Tas, ko es teicu sākumā, ka mēs esam radīti smagai nastai. Man liekas, ja vīrietis uzņemas atbildību par pietiekami lielu dzīves apgabalu, spēj un vēlas to nest, tad viņš pats jūt gandarījumu, viņš pats jūt savu nozīmi vai jēgu. Tas darbojas tīri psiholoģiski un man liekas, tas ir ielikts no radīšanas.

Šķiet, ka pēdējos laikos, pat ne pārāk sen, varbūt kādus gadus desmit tas tiek gandrīz uzskatīts par tādu kā seksisma izpausmi, ka tas ir kaut kas negatīvs, ja vīrietis domā, ka viņam ir jābūt ģimenes apgādniekam. It kā tas būtu aizvainojoši sievietei, it kā viņa to pašu nevarētu izdarīt. Viņa jau to var izdarīt, ja dzīve viņai to uzkrauj dzīve. Es nezinu, cik daudz sievietes grib būt tās smagās nastas nesējas un cik bieži viņas vienkārši tiek piespiestas to nest. Radikāli feministiskā ideoloģija par to, ka ir pilnīga vienādība starp vīrieti un sievieti, ka tajā, ka tu esi vīrietis, nav nekādas vērtības, ka vispār nav skaidrs, kas tas ir, un, ja tu mēģini tāds būt, tad tu esi bīstams, tevi jāpadara nekaitīgu. Nevis tikumisku, bet nekaitīgu – tas, man liekas, ir bijis tas virziens, kurā sabiedrība ir gājusi. (J.Vanags)

Varbūt tieši tas, ka radikālais feminisms vīrieti jau sākotnēji uzskata par kaut kādu monstru, kurš ir jāsavalda, jāpakļauj, jāpadara nekaitīgs. Piemēram, ko skolā uzskata par labu uzslavējamu uzvedību? To, kā pamatā pēc dabas uzvedas meitenes. Zēniem saka – lūk, arī jums ir tā jāuzvedas! Mēs varētu paanalizēt mācību līdzekļus. Pieņemu, ka Latvijā ir līdzīgi, kā es dzirdēju par Igauniju, kur 90% mācību līdzekļu skolai ir sarakstījušas sievietes priekš meitenēm. Mācību process neņem vērā zēnu mācīšanās īpatnības vai to, kā viņi dabīgi uzvestos skolā. Viņu dabiskā uzvedība bieži vien  tiek disciplinēta un sodīta kā slikta uzvedība. Mums šai vīrišķības vai vīrietības apslāpēšanai ir daudz dažādu vietu un procesu, ko mēs uzreiz neapzināmies. Es zinu, ka Igaunijas luterāņu baznīcai ir tā saucamā Domskola, kur līdz ceturtajai klasei zēni un meitenes mācās atsevišķi.  Viņi mēģina mācību līdzekļus piemērot zēnu un meiteņu mācīšanās īpatnībām.  Cik es esmu varējis izsekot, tas rezultāts ir ļoti labs. Viņi mācās savstarpējo saskari kopīgos pasākumos, nevis sēžot vienā klasē. Es nedomāju, ka mums būtu iespējams uz to pāriet visās skolās, bet kaut kas tajā tomēr ir, kas, man liekas, ir palicis bez uzmanības. Zēni un meitenes, vīrieši un sievietes – mēs esam līdzvērtīgi Dieva priekšā, bet mēs neesam vienādi.

Kādi vēl būtu ieteikumi, lai mēs vīriešus ‘’nepārsievišķīgotu’’? Bērnība ir ļoti svarīga, bet ko, piemēram,  sievām darīt, lai vīram ļautu uzņemties atbildību?

Es lasīju vienu grāmatu, kurā bija runa par šo jautājumu. Es nevaru precīzi visu atstāstīt, bet situācija bija tāda, ka baznīcas vidē kādā pašpalīdzības grupā sievietes sēdēja un žēlojās par saviem vīriem, kādi viņi ir neaktīvi, neuzņēmīgi, stumjami, grūžami, ka viņām viss ir jādara. Tad, lasot Bībeli, viņas bija uzdūrušās Pāvila Pastorālajām vēstulēm, tā sauktajām ‘’mājas tāfelēm’’- tur bija teikts: ”Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem.” Viņas sākušas domāt, ka varbūt jāpamēģina un nedarīs vīru vietā neko. Pēc kāda laika viņas konstatēja, ka bez kāda skandāla, bez kādas ‘’bakstīšanas’’ vīri radušos vakuumu ieņēma un uzņēmās atbildību un sāka darīt. Uzņēmās atbildību, apzinoties sevi, kā Bībelē rakstīts, kā ģimenes galvu.

Mēdz teikt, ka vīrs ir zem sievas tupeles. Ziniet, vīrietis jau pamatā ir slinks. Slinkāks nekā sieviete. Un, ja sieviete visu dara viņa vietā, viņš arī labprāt ļaus tam notikt.  Viņš pakāpsies malā un daudzi pat izbaudīs tādu situāciju, kad viņam ne par ko nav jāatbild. Jūs zināt to stāstu, kad debesīs ir tie divi lodziņi, kur jāpiesakās. Viens tiem vīriem, kuri bijuši ‘’zem sievas tupeles’’, otrs tiem, kuri bijuši ģimenes galvas. Pie pirmā lodziņa stāv gara rinda, pie otra viens. Viņš stāv un neiet klāt. Viņam prasa: ’’ Ko tu te stāvi?’’  – ‘’Man sieva te lika stāvēt!’’. Tā bieži vien ir mūsu ģimenēs, ka sievietes ir tās, kuras uzņemas atbildību tur, kur viņām būtu bijis ne tikai vieglāk, bet arī svētīgāk atstāt to vīra ziņā. Es domāju, ka bieži vien viņi arī gribētu to uzņemties un ja viņus vēl par to paslavētu, atbalstītu, tad būtu vēl labāk. (J.Vanags)

Protams, tā vīriešu degradācija jau ir ļoti tālu gājusi.  Teiksim, alkohols ir viens milzīgs faktors, tāpat arī narkotikas un citas atkarības. Un nav jau tik vienkārši, ka vienmēr tas tā darbosies. Ja man prasa, ko mēs vēl varētu darīt, saku, ka ielūkosimies Bībeles principos! Tur ir aprakstītas vīrieša un sievietes attiecības. Ja mēs atceramies grēkā krišanas – paradīzes stāstu, tad, kur tā lielā katastrofa notiek, ir tas, ka Dievs radīja Ādamu un deva viņam palīgu, kas viņam atbilst. Kopā viņi valda pār visu un tad viss pagriežas otrādi. Čūska, dzīvnieks, iestāsta Ievai, kas jādara, un sieva dod vīram augli ēst. Dieva kārtība ir apgriezusies otrādi. No tā sākās lielā katastrofa. Izdzenot no paradīzes un aizsūtot cilvēkus lielajā mācību vai ‘’remonta’’ ceļā, Dievs atkal saliek visu sākotnējā, pareizā kārtībā. Čūska lien uz vēdera.

Lasiet Bībeli! Tas ir teksts vai literatūras piemineklis, kurā paaudžu paaudžu gudrība ir iekodējusi labāko izdzīvošanas stratēģiju. Balstoties vai vadoties pēc šīs stratēģijas, cilvēce ir sasniegusi savas augstākās virsotnes. Mūsu kristīgā kultūra un civilizācija ir cilvēces augstākais sasniegums. Ne velti visi cenšas nokļūt pie mums Eiropā. Visi mūsu sasniegumi ir bijuši iespējami tāpēc, ka mums ir šis stāsts, šis vēstījums – Dieva atklāsme Bībelē. (J.Vanags)

Kur tad slēpjas tā cilvēka ticība Dievam?

Labs jautājums! Cilvēki saka – es esmu katolis vai esmu luterānis, bet kur to var redzēt? Bija tāds jautājums pārdomām – ja joprojām būtu tā situācija, kad cilvēkus tiesā vai notiesā par to, ka viņi ir kristieši, vai atrastos pietiekami daudz pierādījumu, lai mani notiesātu un vai kāds varētu to pierādīt? Vai no manas dzīves to varētu konstatēt? Kur slēpjas ticība? Tas ir, savā ziņā, retorisks un skumjš jautājums. Daudzi cilvēki, kas sevi identificē ar kristīgo ticību, neļauj tai iespaidot savu ikdienas dzīvi un lēmumus. Tā ir milzīga problēma. Kāpēc tas tā notiek? Tas ir tāpēc, ka būtībā ļoti liela daļa kristiešu nepacenšas iedziļināties savas ticības saturā. Apstājas pie virspuses.

Kristīgā ticība ir tāda interesanta lieta. Tās galveno shēmu var izstāstīt piecās minūtēs, bet to atklāt var visu mūžu, iedziļinoties, iedziļinoties un iedziļinoties. (J.Vanags)

Kur slēpjas ticība? No teoloģiskā viedokļa ticība ir Dieva dāvana. Svētā Gara dāvana. Mēs nespējam ticēt paši no sevis. Ticība rodas mijiedarbībā starp cilvēku un visur esošo Dieva garu. Kā es pats to savā dzīvē pārbaudīju,  es iepriekš mazliet stāstīju, kā tas bija ar mani, ka, bez kāda ārēja impulsa, bez kādiem loģiskiem priekšnoteikumiem, ka varētu teikt, ka man bija kaut kādi ārēji iespaidi, kas mani ievirzītu ticības sliedēs – nekā tāda nebija! Es nevaru atcerēties, ka kaut kas tāds manā bērnībā būtu bijis. Tā vilkme uz Dievu bija ļoti jūtama. Man patika baznīca, patika vecāsmātes dziesmu grāmata, ko es  atradu kaut kur plauktā. Veco druku iemācījos lasīt piecu gadu vecumā. Lasīju ‘’adventā’’ un nesapratu, ko tas nozīmē. Lasot man likās, ka es daru kaut ko ļoti labu un svarīgu. Kāpēc un no kurienes? Es domāju, ka tā jau ticība arī nāk. Visur esošais Dieva Gars cilvēkam pieskaras un uzrunā. Ir jāprot to saskatīt visās lietās. Intereses pēc, noslēdzot dienu, mēs varam, lūdzot Dieva palīgu ieraudzīt to, kas man jāierauga, iziet cauri visam, ko tajā dienā darījām. Mēģināt pamanīt, kas bija tas, kas manī atnesa dzīvību, kas vairoja manī spēku, vairoja gaismu. Tie ir tie brīži, kad Dievs pieskaras. Ja tos iemācās pamanīt, krāt, pateikties Dievam par tiem, tad ticība uzdīgst.

Vai šis ir viens no instrumentiem, kā ticības saturu padziļināt? Vai ir vēl kādi rīki?

Es domāju, pats galvenais rīks ir piederība baznīcai. Kristīgā ticība pilnā mērā ir iemiesošanās reliģija. Kristus piedzima Betlēmē, Vārds tapa miesa. Dievišķais Logoss, tas pats, kas no Gara radīja apdzīvojamu pasauli, tas pieņēma cilvēka veidu. Kāpēc? Lai mēs viņu saprastu! Bet, ja Viņš ir tāds kā mēs, runā mūsu valodā un lieto mūsu paņēmienus, tad mēs varam Viņu saprast. Tādejādi kristīgā ticība ir pilnā mērā iemiesošanās reliģija. Ja izņemtu ārā Kristus iemiesošanos, Dieva iemiesošanos, no kristīgās ticības nekas daudz pāri nepaliktu. Būdams miesā, būdams ķermenī, Kristus izdarīja pašu galveno, kas ir noticis. Nāve pie krusta, cilvēces izpirkšana un augšāmcelšanās miesā esot. Kristus atgriezās debesīs. Kā tagad, kad mūsu vidū vairs nav iemiesojies Kristus? Bet ir, jo Bībelē ir teikts – tas ķermenis, kurā Kristus dzīvo pasaulē tagad, ir baznīca. Tā nav organizācija, tas nav interešu pulciņš. Tas ir Kristus ķermenis, kurā viņš dzīvo un darbojas šajā pasaulē. Kristum piederēt, ticību realizēt pilnā mērā nav iespējams, atrodoties ārpus viņa ķermeņa. Ir jābūt baznīcā, ir jābūt draudzē. Būt Kristū sākotnējā nozīmē ir būt baznīcā. Kāpēc tas ir praktiski svarīgi?

Cilvēks ir sabiedriska būtne. Varbūt ir cilvēki ar īpašu aicinājumu – dzīvot vientulībā. Teiksim, tuksneša tēvi. Bet, tāpat viņi nebija vieni. Cilvēki bariem nāca pie viņiem, lai runātos. Piemēram, tad, kad ģimenē nav paveicies. Kad tu viens vai viena audzini savus bērnus, tad ir labi, ja apkārt ir draudze, kas palīdz un atbalsta ne tikai materiāli, bet bieži vien organizatoriski, emocionāli un garīgi. (J.Vanags)

Bībele nekad tā īsti nav bijusi domāta individuālai lasīšanai. Tā ir grāmata, ko lasa draudzē. Ja tu lasi Bībeli savā nodabā, tu to vari izinterpretēt, kā vien gribi. Ir tāds stāsts – cilvēks grib atrast pamācību Bībelē. Atšķir vienu pantu, izlasa – Jūdass aizgāja un pakārās. Šķir nākošo vietu – ej un dari tu tāpat! Nākošā – ko dari, to dari drīz! Arī tā var izinterpretēt Bībeli. Tas tāds brutāls piemērs, bet tā tas notiek, ja cilvēks viens pats mēģina savā prātā to darīt, tad rezultāts var but ļoti apšaubāms. Kolektīvā gudrība, kas ir uzkrāta cauri gadu tūkstošiem, garīgā pieredze. Tūkstošiem gadu izcilākie prāti, izcilākās sirdis un dvēseles ir studējuši  Bībeli. Ne tikai pats Bībeles tekstu, bet arī viss skaidrojumu korpusu, kas ir ap to. Tāpēc ir svarīgi būt baznīcā, draudzē, lai padziļinātu izpratni par tavas ticības saturu. Darot to uz savu roku, var ļoti viegli nonākt pārpratumos.

Kur smelties spēku nepilnajām ģimenēm? Vai Baznīca ir daļa no risinājuma?

Man gribētos, kaut es varētu tā teikt. Es ceru, ka vismaz dalēji es varu teikt, ka Baznīca, pirmkārt, ir līdzeklis vai faktors, kas nepieļauj tā saucamo nepilno ģimeņu izveidošanos. Ja kādam ir bijusi tā laime labā, harmoniskā veidā kopš bērnības ieaugt Baznīcas etosā, tad tie cilvēkbērni ideālā gaidīs līdz laulībām. Viņi nodibinās ģimeni, par kuru būs skaidrībā, ka tā ir nešķirama, ka tā ir viena izvēle uz visu mūžu. Ar Dieva palīgu un to ipratni, kas katram piederīgs, par ko katrs atbildīgs, tā arī dzīvos. Ne vienmēr tas tā darbojas. Tāpat tiek šķirtas ne tikai kristiešu, pat mācītāju ģimenes, bet vismaz statistika rāda, ka baznīcā dibinātas ģimenes ir noturīgākas. Ārpus Baznīcas sabiedrības mazākums izšķiras par laulībām un dzīvo tāpat kopā. Tad kopdzīve ir ļoti plūstoša.

Hulio Kortāsaram ir stāsts ‘’Dienvidu autoceļš’’, kur uz vienas šosejas izveidojas milzīgs sastrēgums pie Parīzes. Cilvēki, dienām un nedēļām dzīvojot mašīnās, sāk veidot kopienas. Iemīlas, piepilda visus laulības aktus cits ar citu, un tā tālāk, bet pēkšņi tas sastrēgums sāk kustēties. Cilvēki it kā cenšas turēties kopā, bet rindas kustas pretējos virzienos un visa tā sabiedrība izjūk. Man šķiet, ka kaut kas līdzīgs tagad notiek ar visām sabiedrības struktūrām. Tās ir kļuvušas ļoti nestabilas. Kā automašīnas uz šīs šosejas, kuras nav iespējams noturēt kopā. (J.Vanags)

Ja tomēr tā ir noticis, tad labā draudzē atbalsts, ko draudze var sniegt saviem draudzes locekļiem,  ir ļoti nozīmīgs tiem, kam nav paveicies ar labu, stabilu ģimeni.

Kādas, jūsuprāt, ir attiecības Baznīcai ar vērtībām sabiedrībā?

Vērtības mēs cits citam nododam ar stāstiem. Mums tas īpaši nepalīdz, ja uz sienas uzraksta kaut kādus noteikumus, nosaucot tos par vērtībām. Patriotismu mēs veidojam ar stāstiem par brīvības cīņām un par varoņiem. Tā arī ar visām lietām.

Vērtības mēs uzturam un nododam tālāk ar tā saucamajiem metanaratīviem vai lielajiem vēstījumiem, kuri sabiedrībā kaut kur ‘’gaisā’’ ir un ietekmē mūsu lēmumu pieņemšanas procesu.  Mēs nedomājam par šiem vēstījumiem, kurus no bērnības esam dzirdējuši, bet mēs rīkojamies to iespaidā. (J.Vanags)

Baznīca ir kristīgā vēstījuma nesēja un uzturētāja. Ārpus baznīcas nekas tā īsti to neuztur. Ja mēs atceramies, ka kristīgais vēstījums bija tas, kurš izveidoja šo civilizāciju, tad no tā mēs varam secināt, cik svarīga loma baznīcai ir šodien, šo vēstījumu uzturot. Protams, ir tas Nīčes vērtējums tam, ka baznīcas hegemonijai viduslaikos, kad bija diezgan strikti noteikts, kā katram jādomā, ka tai bija ļoti pozitīvs efekts, ka tas iemācīja cilvēkiem izskaidrot lietas vienotas sistēmas ietvaros. Tas faktiski radīja priekšnoteikumus zinātniskai domāšanai, ka tieši vienas baznīcas hegemonija radīja cilvēka spēju zinātniski domāt un ka šī zinātniskā domāšana vēlāk pavērsās pret pašu Baznīcu. Tās vēstījumus sāka pārbaudīt ar dabaszinātņu metodēm, neņemot vērā, ka tie nav domāti kā dabaszinātņu stāsti, bet ka tie ir vēstījumi par vērtībām, arhetipiem, izdzīvošanas stratēģijām. Baznīcas radītā zinātniskā domāšana ir, savā ziņā, ir pavērsusies pret Baznīcu. Joprojām Baznīcas loma ir sabiedrībā uzturēt dzīvu vai vismaz atrodamu to vēsti, jo citur jūs to neatradīsiet. Jūs teiksiet, ka Youtube visu var atrast, bet arī tur šo autentisko saturusaturu rada baznīca.

Vai šodienas Latvijā vērtību pagrimums vai krīze ir šī cikla daļa, par ko runājat, kur Baznīca sastopas ar savu progresa cikla negatīvo daļu? Vai tas ir vēl kaut kas?

Man liekas, tas ir ļoti ilgs un sarežģīts process. Es pieņemu, ka saknes tam varētu būt tā saucamajā apgaismības laikmetā un procesos, kad cilvēka prāts tika pasludināts par augstāko kritēriju. Mēs to saucam par apgaismību, taču zināmā mērā tas ir bijis ļoti destruktīvs process, kad cilvēka prāts, intelekts tika pasludināts par kaut kādu augstāko kritēriju un svarīgāko mērauklu, aizmirstot, ka zinātniskā metode nav vienīgais patiesības atrašanas veids. Ja mēs uzsveram, ka zinātne ir vienīgā patiesība, kur paliek tā patiesība, kuru atrod, piemēram, mākslas, jūtu vai reliģiskā ceļā? Vai tā būtu mazāk svarīga patiesība? Patiesība ir visaptverošs jēdziens. Paņemot vienu šo aroganto intelektu, augstprātīgo intelektu kā vienīgo mērķi, kā vienīgo atskaites sistēmu, mēs izārdām kaut ko ļoti būtisku. Un, man liekas, izārdām tieši vērtību jomā.

Vērtības neuztur ar prātu. Vērtības uztur ar sirdi. Piemēram, ar prātu var saprast, kāpēc desmit baušļi palīdz stabilai sabiedrībai, bet tos izpildīt ar prātu nav iespējams. To var izdarīt tikai tad, ja tu iemīli To, kas tev šos baušļus ir devis. Kad tev tas kļūst par piederības jautājumu. Tas ir emocionāls un sirds, un ticības jautājums. (J.Vanags)

Es domāju, ka līdzsvara izjaukšana un prāta pacelšana pāri visam, aizsāk degradācijas procesu.  Nīčes pieminētais, Baznīcas pašas radītais mehānisms, domāšanas modelis, ir pavērsies pret Baznīcu. Kaut kāda loģika šajā novērojumā ir. Psihologs Karls Jungs ir pateicis vienu ļoti pareizu lietu, ka nav taisnība, ka cilvēkiem ir idejas. Patiesībā idejām ir cilvēki. Idejas viņus pārņem un darbina. Mēs to redzam visās lielajās kustībās – nacismā, komunismā, hunveibinu kustībā. Jā, arī pozitīvā ziņā, kad patiesa ticība ir pārņēmusi cilvēkus un viņi rīkojas tajā virzienā. Šīs idejas ir kaut kur pasaulē un man šķiet, ka mēs varam uzskaitīt kaut kādu zināmu ķēdi – Ludvigs Feierbahs, Kārlis Markss, Fridrihs Nīče, žans Pols Sartrs, Daridā. Franču postmodernisti. Varbūt iezīmīgākais, ko vieglāk paskaidrot, ir Sartrs. Ar savu eksistenciālismu, kur pamatideja ir – eksistence ir pirms jēgas, pirms nozīmes. Līdz Sartram pamatā bija otrādi. Vispirms bija jēga, nozīme, tajā  skaitā vērtības. Kad cilvēks piedzima, viņam priekšā bija sabiedrība ar vērtībām. Kaut kāda sistēma. Cilvēks kļuva par personību, sabiedrībā ieaugot. Sartrs to visu pagrieza otrādi. Vispirms ir mana eksistence un es pats izveidošu savu jēgu, savas vērtības, savu struktūru.

Šī sevis izveidošanas ideja šobrīd jaunatnē ir valdošā. Jūs tur, vecie, nemāciet mani, kā jādzīvo! Es pats, tas būs MANS lēmums! Šī  pieeja – vispirms ES, mana jēga, manas izvēles, es pats sevi izveidošu – ir kļuvusi par dominējošo šobrīd vispār sabiedrībā. Jaunajā paaudzē tās vairs nav tikai intelektuāļu sarunas kafejnīcā. Tas tagad ir uz ielām. Tas ir ģimenēs.  Bērni pārnāk mājās no skolas un vecāki viņus vairs nesaprot. Plaisa starp paaudzēm ir milzīga. Tā ideja, ka es pats sevi izveidošu, transformējas un attīstās tālāk, ka cilvēks principā ir veidojams. Var pārveidot viņa identitāti, viņš var izvēlēties dzimumu, viss ir konstrukts. Un viss, kas ir izveidots ir vienlīdz labs. (J.Vanags)

Būtībā tā ir lielā postmodernisma problēma vai kļūda. Nav neviena kanoniska risinājuma. Visas idejas ir vienlīdz labas tiktāl, ciktāl tās nav konservatīvas. Tā nelaime jau ir, ka pasauli tiešām var interpretēt bezgala daudzos veidos, bet ne visas interpretācijas ir dzīvotspējīgas. Tur ārā, dabīgajā izlasē,  to, kura mutācija ir un kura nav dzīvotspējīga, pārbauda nāve. Kurš nav veiksmīgi mutējis, tas nobeidzas. Līdzīgi tas ir ideju pasaulē. Mēs pieņemam dažādas idejas, bet tās var izrādīties dzīvot nespējīgas un novest mūs nāves civilizācijā. Tur ir bijis tas pavērsiens, kad mēs esam atteikušies no jēgas, kas mums ir dota Dievišķajā atklāsmē un ķērušies paši pie jēgu veidošanas.

Tas kaut kādā brīdī apstāsies?

Kungs ir apsolījis, ka Viņš nāks otrreiz un visu sakārtos. Tāpēc mēs sakām – nāc, Kungs Jēzu! Nāc un nekavējies!

Tas progresēs līdz Jēzus otrai atnākšanai?

Grūti prognozēt, jo ir ļoti grūti kaut ko paredzēt tad, kad viss mainās pa stundām. Ir jau kaut kādas pazīmes, ka jaunā paaudze sāk kļūt nedaudz atturīga pret šīm radikālajām idejām. Tas, savā ziņā, ir tāds cerību stars, ka, varbūt, pilnīgā absurdā viss neaizies. Lai gan, manuprāt, ir jau lielā mērā aizgājis. Mēs varam lūgt Dievu un cerēt. Mūsu uzdevums ir uzturēt dzīvu šo vēstījumu, kas ir spējis un satur kopā cilvēci. Būt konservatīvam nenozīmē baidīties no pārmaiņām, bet uzturēt funkcionālu to, kas nodrošina dzīvību.

Daudzus gadus atpakaļ kristietībai bija ļoti liela ietekme uz sabiedrību.  Vai nav tā, ka šobrīd sabiedrība ietekmē Baznīcu?

Noteikti ietekmē, lai arī savstarpēja iedarbība vienmēr ir bijusi. Nošķīrums – sabiedrība un Baznīca ir nedaudz iluzors, jo Baznīcai piederīgie ir daļa no sabiedrības. Kādreiz bija tā, ka visa sabiedrība faktiski bija baznīcā, vismaz formāli, lai arī pēc sirds un ticības nekad visi nav tai piederējuši.  16. gs. reformatori rakstīja, ka Baznīcas solos un pat amatos ir bezdievji vai liekuļi, kuri it kā pieder ticībai un pareizai apliecībai, ieņem amatus, bet pēc savas ticības un dzīves nepieder Kristum, bet velnam. Ļoti radikāli par to Filips Melanhtons raksta. Tas, ka cilvēki ir Baznīcā un pieņem lēmumus, nevadoties no kristīgās mācības un kristīgā etosa, tas ir nenoliedzams fakts. Visvairāk tas bija tajās valstīs, kā, piemēram, Zviedrija, kur Baznīca bija valsts Baznīca. Baznīca nebija šķirta no valsts. Baznīcas likumus izdeva parlaments, bīskapus iecēla valdība, mācītāji bija valsts ierēdņi, saņēma algu no valsts un tā tālāk. Baznīcai bija ļauts izvēlēties bīskapu kandidātus, bet bīskapu iecēla premjers. Un tā ka piecdesmit gadus tur valdīja sociāldemokrāti, tad visa tā lieta tika selekcionēta maksimāli kreisā virzienā. Baznīca bija pirmā, kas iesāka svētīt viena dzimuma pārus, pirmā, kas iesāka ordinēt sievietes. Tas, ka sabiedrība ir ietekmējusi Baznīcu, ir nenoliedzami un tas notiek arī tagad. Es neteiktu, ka tas pats par sevi būtu slikti. Tā saucamā ‘’sabiedrība’’ cenšas Baznīcu ietekmēt liberālā virzienā. Veselīgā izpratnē liberālie un konservatīvie ir viens otram vajadzīgi. Ja Baznīca būtu tikai ultrakonservatīva, tā ‘’pārkaulotos”. Tā sastingtu, nevarētu izdzīvot. Ja Baznīca ir tikai liberāla, tā ‘’aiziet pa pieskari’’, kļūst neatšķirama no kreisajām politiskajām partijām, nevalstiskajām organizācijām. Ja izdodas līdzsvarot kā zvaigžņu sistēmu, kur tās viena ap otru rotē pa kopīgu trajektoriju, tas, man liekas, ir tas optimālais modelis, kurā Baznīca var palikt aktuāla un dzīvotspējīga. Tikai mēs nedrīkstam nonākt pretrunā ar Dieva atklāsmi, kas ir svētos rakstos.

Šodienas postmodernisms un vērtību krīze – vai tās ir cilvēka izvēles sekas vai Dieva pirksts?

Apustulis Pāvils sacīja apmēram tā, ka ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tas ir tā, ka ir kaut kāda garīga cīņa un pretstāve. Tā ir ārpus mūsu miesīgās dzīves. Ir idejas un tām ir cilvēki. Dieva pirksts ir tik tālu jūtams, cik tālu mums ir šīs idejas, kas uztur dzīvību. Pravieša vārdiem, ņemiet vērā tos ceļus, kas ir nesuši dzīvību un ir jau agrāk nesuši svētību, staigājiet pa tiem un jūs atradīsiet mierinājumu un svētību. Un tad ir tas diablo – šķēlējs vai ārdītājs. Gars, kas ir cilvēka dabas ienaidnieks, kurš cenšas iedvesmot uz lietām, kuras neveicina dzīvību, kuras pasliktina visu, rada haosu un šķelšanos. Visa šī Covid sērga, kas ir sašķēlusi cilvēkus, tas arī ir velna darbs, un ne tikai tādā ziņā, ka slimība pati par sevi ir kaut kas dzīvībai bīstams, bet tā sašķeltība, kas ir izveidojusies, jau nav veidojusies no vīrusa. Tā ir veidojusies mūsu galvās un sirdīs, sekojot kādām idejām. Mums vajadzētu redzēt, kuras idejas ir tās, kas mūs sašķeļ, sairdina un samazina mūsu izdzīvošanas iespējas un tā arī tās vērtēt.

Kāpēc sievietēm ir grūti atteikties no kontroles pār vīriešiem? Vai tas ir bērnībā gūts priekšstats, redzot mammas un tēta neproporcionālo atbildību? Kādēļ sieviete grib visu kontrolēt?

Es jums varētu to jautāt kā sievietei (smejas). Es varu tikai izteikt kaut kādus minējumus, ka, iespējams, tas ir no novērotām attiecībām ģimenē un ka tas pāriet no paaudzes paaudzē. Es pieņemu, ka bieži vien ir tas, ka sieviete ir spiesta uzņemties atbildību, jo vīrietis negrib to darīt. Dominējot pār partneri, īslaicīgi var radīt baudījuma sajūtu. Ilgtermiņā tas nekad nav optimālais risinājums priekš sievietes pašas, jo, ja tā viņas dominances situācija ieilgst, beigās viņa paliek ar infantilu partneri, kas galīgi nav labi.

Es nezinu, vai ir daudz tādu sieviešu, kuras grib sev līdzās infantilu partneri, nevis kompetentu, spēcīgu, vīrieti, vīru, draugu, kurš zina, ko dara un spēj arī sievieti aizstāvēt un atbalstīt. Es pieņemu, ka pamatā jau sievietes to vēlētos, ja viņām to ļautu. Diemžēl mēs esam milzīgi ideoloģizēta sabiedrība. Feminisma ideoloģija, kas manā uztverē ir viena no postmodernā neomarksisma sastāvdaļām vai straumēm, kas veido visu šo postmoderno neomarksismu, radikālais feminisms jau neļauj sievietēm brīvi domāt. (J.Vanags)

Jūs varat novērot to visās vietās. Tur, kur kāda sieviete atļaujas izteikt kādus tradicionālākus uzskatus, kas nesaskan ar feminisma dogmām, tad feministes pēkšņi aizmirst visu ‘’ māsu sadraudzību’’ un vēršas pret šo sievieti daudz negantāk, kā pret vīriešiem. Ideoloģiskais spiediens bieži vien ir tāds, ka šī sieviete bieži izvēlas sacensību ar vīriešiem ‘’apspiedējiem”.  Cīņu ar balto heteroseksuālo vīriešu patriarhātu, kas viņu uztverē  ir visas rietumu civilizācijas pamatā.

Jums ir liela pieredze, strādājot ar pāriem. Kā vēl mēs varētu stiprināt laulību pēc tam, kad esam to it kā pareizi uzbūvējuši?

To, droši vien, vajadzētu jautāt laulību konsultantiem , es  tiešām neesmu kompetentākais padomdevējs šajos jautājumos. Mana darbība ikdienā atšķiras no draudzes mācītāja darba. Protams, pievērst uzmanību savām attiecībām, nepieļaut situāciju, kad tikai viens no partneriem attīstās un taisa karjeru vai pilnveidojas, bet otrs kā atbalsta komanda nodrošina tās iespējas, pašam neattīstoties. Tad ātrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad viņi ir diezgan tālu viens no otra. Tas ir būtisks moments, ko esmu novērojis arī mācītāju ģimenēs. Vīrs studē, gatavo sprediķus, lasa grāmatas, pilnveidojas. Sievas pārziņā paliek sadzīve, bērnu audzināšana. Pienāk brīdis, kad sieva jūtas nerealizējusies. Mācītājs ir draudzē, viņam līdzās ir cilvēki, viņš ir drusku tā kā uz pjedestāla. Sieva ir palikusi iepakaļ. Tādas situācijas nevajadzētu pieļaut. Īstenībā es domāju, ka ģimenē ļoti daudz kas nav tā aprakstāms, bet izriet no veselīgas ticības un veselīgas piederības draudzei. Kā vecāki bērniem varētu mācīt veselīgu, auglīgu ticību, ir nevis padarīt to par tādu didaktisku to nedrīkst un to nedrīkst, dari tā un tā, bet ka ceļojums ar Dievu ir tava lielā iespēja un tas ir tavs piedzīvojums, tava aizrautība dzīvē, ka tas ir tas, kas var tev dot vislielāko, visaizraujošāko piedzīvojumu, tavas izaugsmes iespējas. Ka tu esi kaut kam piederīgs. Kā tagad šīs kreiso ideju organizācijas dabū sev locekļus un atbalstītājus?

Piemēram, Grēta Tūnberga, kas sauc – Glābsim planētu! Glābsim klimatu un glābsim delfīnus! Es negribu trivializēt, bet lielāko tiesu jaunieši, kas iesaistās šajā kustībā, neko nesaprot no klimata. Viņiem par to nav nekas zināms. Tas ir sarežģīts temats, bet viņiem ir piederības apziņa, viņiem ir misijas apziņa un viņi labprāt grib tur būt. Mums vajag mācīties no šiem “pasaules glābējiem bērniem”. Gaismas bērni bieži vien ir mazāk spējīgi parādīt saviem bērniem, ka šis ir tavs piedzīvojums, tava piederība, misija, identitāte. Te tu vari izaugt. Te ir kas vairāk, nekā ‘’mans’’. Manas intereses, manas vērtības, mani mērķi – kuru tas interesē? Te ir transcendentais, visu cilvēci ceļošais vēstījums. (J.Vanags)

Kaut kā tā vajadzētu pieiet ticības mācīšanai, nevis kā to darīja mūsu vecvecvecāku laikā, draudzes skolās, kur mācītājs apklaušināja, kā katrs ir iemācījies katehismu lasīt. Tagad vairs nav tas laiks. Laikā, kad tehnoloģijas ir attīstījušās, tagad, kad tiek attīstīta tā sauktā pastiprinātā vai pilnveidotā realitāte, to ietekme uz bērnu, uz jaunu cilvēku smadzenēm, uz viņu psihi būs neaptverama. Tāpēc mums par to ir jādomā. Ir jākonsultējas ar jaunajiem cilvēkiem. Es pats esmu kā tāds Stounhendžas akmens, es ļoti bieži nesaprotu jauniešus, nezinu, kā viņi domā. Ir jāmēģina pieņemt situāciju, kāda tā ir. Izmantot to tā, ka tas vairāk pagodina  Dievu un labāk viņam kalpo, līdz ar to labāk kalpo cilvēkam.

Paldies materiāla tapšanā arī Ilgai Bēmei! Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT