Ar skaistiem atklāšanas svētkiem Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā tikko nosvinēta esejistes un kinorežisores Vijas Beinertes jaunās grāmatas “Mans konservatīvais kompass” iznākšana. Tajā apkopotas pēdējo trīs gadu svarīgākās publikācijas, kā arī vēl nepublicētās esejas. Šajā sarunā – par grāmatas tapšanu un jautājumiem, kas risināti laikā, kad tik ļoti nepieciešami droši orientieri. Autore uzsver, ka “kompass ir rīks, kas norāda virzienu un palīdz orientēties – tam, kas to lieto.”
Vai grāmatā būs tavi pēdējo gadu pārdomu apkopojumi?
To, ka tagad arī Latvijā vairumā mediju ir tikai divi viedokļi – kreisais un nepareizais –, sapratu 2020. gada oktobrī, kad redaktore, kuras vadītā izdevumā biju nostrādājusi vairāk nekā desmit gadu, atteicās publicēt manu sarunu ar vienu no Latvijā spilgtākajiem konservatīvās domas līderiem. Iemesls: pasaule mainās, un mums esot jāmainās līdzi. Tā es pirmo reizi saskāros ar jaunlaiku cenzūru.
Un tad es izdarīju divas lietas. Nosūtīju sarunu portāla LA.lv redaktoram. Viņš to publicēja ar virsrakstu: “Patlaban durts tiek cilvēcības sirdī. Vija Beinerte sarunājas ar Juri Rudevski par valodu, dzimumu, mākslu un cenzūru”. Vairākas dienas šī saruna bija starp portāla visvairāk lasītajiem tekstiem.
Otrā lieta – es atvadījos no drukātā izdevuma. Nekāda naida, vienkārši pamats, uz kura balstās mana iekšējā pasaule, nav mainīgās pasaules vējiem un straumēm izšaubāms.
Drīz pēc tam es uzrakstīju divus izpētes rakstus – “Meistara Suņdzi “Kara māksla”, noderīgie idioti un kāda mīlestības vēstule” un “Skaidrības gads jeb “Lielais restarts”, plāna vājais punkts un Harmagedona sestais eņģelis”, ko arī publicēja portāls “LA.Lv”, un jau atkal lasītāju atsaucība bija ļoti liela. Un tad es nolēmu: lai gan par šo darbu man nemaksā (ne tāpēc, ka man, bet tāpēc, ka portāls honorārus maksā tikai štata darbiniekiem), es turpināšu rakstīt un publicēšu savas pārdomas vai nu sociālajos tīklos, vai kādā no portāliem, kas pārstāv nacionālkonservatīvas vērtības ne tikai uz izkārtnes.
Un ir noticis tā, ka tagad, draugu pamudināta, esmu zem viena vāka apkopojusi svarīgākās no trīs pēdējo gadu publikācijām un arī dažas vēl nepublicētas esejas. Cerībā, ka tās palīdzēs gūt skaidrību un iekšēju mieru tiem, kas to meklē.
Kādi ir bijuši galvenie jautājumi, kas tev šķituši pārdomu vērti?
Korumpēti politiķi, kas apkalpo projektus, nevis kalpo sabiedrībai, mediji, kas apkalpo politiķus, nevis kalpo patiesībai, cieši un prasmīgi saausti korporatīvie tīkli, sociālā taisnīguma prasību aizsegā briedināts terorisms; nedrošība, bailes, haoss un naids, kas vispirms tiek iesēts prātos, lai pēc tam sazeltu rīcībā; un pāri visam – karš Eiropā. Tās ir šā laika zīmes. Kur smelt prieku un iedvesmu? Kā iegūt iekšēju mieru?
Tāds varētu būt kopsavilkums. Vai, pavisam īsi sakot: Kas notiek? Kāds tam iemesls? Ko darīt?
Kas Tevi pašu pamudina un iedrošina neklusēt, bet uzdrošināties likt to visu “uz papīra”?
To esmu uzrakstījusi uz grāmatas ceturtā vāka. Ja es ko redzu un saprotu un spēju noformulēt tā, lai kopsakari atklātos arī citiem, vismaz tiem, kam par to ir kāda interese, es to daru. Jo atzīt patiesību nozīmē to piepildīt rīcībā. Bet runāt, kad sirdsapziņa neļauj klusēt, – tā arī ir rīcība.
Uz kurieni ir jāved lasītājs tavam konservatīvajam kompasam?
Kompass ir rīks, kas pats par sevi nekur neved. Tas tikai norāda virzienu, palīdz orientēties – tam, kas to lieto. Gan dabas, gan morāles likumus ir lēmis Dievs. Un šie likumi ir noformulēti desmit baušļos. Kāpēc Kristus saka: Patiesība darīs jūs brīvus? Tāpēc, ka baušļi ir patiesība par Dieva noteikto lietu kārtību.
Baušļi mums ir doti kā karte un kompass, lai mēs neapmaldītos dzīves ceļā. Un šī lietu kārtība ir ietverama vienā teikumā: mīli Dievu pāri pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu. (V.Beinerte)
Tas nozīmē – dari citiem to, ko tu saprātīgi vēlētos, lai citi dara tev: paēdini izsalkušo, padzirdi izslāpušo, palīdzi piecelties paklupušajam, uzmundrini pagurušo, iepriecini noskumušo! Lai tavas sirds kompasa adata vienmēr ir vērsta uz to, ko mīlestībā vari dot, neko negaidot pretī.
Ar ko konservatīvisms atšķiras no kreisā liberālisma?
Kreisais liberālisms ir ideoloģija, kas tiek uzspiesta ar varu un viltu. Bet konservatīvisms ir vērtību sistēma, kurā katrs var iekļauties tik lielā mēra un tāda veidā, kā pats vēlas. Kā reiz teica draugs mācītājs Ingmars Zemzaris: “Ja Dievs gribētu cilvēkus darīt labus ar varu, viņam nebūtu bijis jāmirst Golgātā.” Protams, arī konservatīvisma vārdu var nelietīgi valkāt, rakstot to uz politiska spēka vai medija izkārtnes. Bet tad svarīgi ir paturēt prātā, ka pēc augļiem būs pazīt koku.
Ko tu domā par progresu? Tas tagad tāds modes vārds.
Progresa vārds pats par sevi nav ne slikts, ne labs, jo progresēt var arī krasta erozija, augsnes degradācija un ļauna slimība. Un te nu katram pašam ir jāizlemj, vai viņš šādam progresam grib pretoties vai to veicināt.
Redzi, aiz progresa saukļiem nereti slēpjas civilizācijai draudīgas destruktīvas un agresīvas ideoloģijas. Droši vien arī tad, kad nacisms un komunisms vēl nebija parādījis savu īsto seju, netrūka cilvēku, kam šķita, ka progresa labad būtu pieļaujams piekāpties šām ideoloģijām. Jo viņi vienkārši nespēja iedomāties, par kādu drausmīgu teroru tās izvērtīsies. Tie, kas savā laikā būtu varējuši šās sērgas apturēt pašā iedīglī, bet to neizdarīja, vēlāk droši vien rūgti nožēloja savu lētticību vai gļēvumu – nevis kā vārgumu, bet kā noziegumu.
Kurš, Vija, ir 2023. gada notikums vai notikuma turpinājums, par ko jūti – būtu vērts rakstīt?
Gads nav beidzies. Daudz kas vēl var notikt. Patlaban svarīgākais ir tas, ka divas globālistu organizācijas – Pasaules Ekonomikas forums un Apvienoto nāciju organizācija – nespēj (vai varbūt negrib) apturēt karu Ukrainā, taču vienlaikus sola līdz 2030. gadam likvidēt nabadzību un badu, nodibinot taisnīgu, vienlīdzīgu, tolerantu un sociāli iekļāvīgu pasauli bez robežām un privātīpašuma, kur tiks apmierinātas visneaizsargātāko cilvēku vajadzības. Un te nu ir jāsaprot vairākas lietas. Vēsture apliecina, ka vienlīdzība ir iespējama tikai totalitārā valstī, kur visi ir vienlīdz nabagi, izņemot dažus, kas ir vienlīdzīgāki un sēž politbirojā vai satiekas Davosā. Jo kā gan var novienādot viedo un ģeķi, krietno un bezgodi, strādīgu cilvēku un slaistu?
Dievs gan liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un lietum līt pār taisniem un netaisniem, šādā ziņā visi cilvēki ir vienlīdzīgi, tomēr spējas viņš mums ir devis atšķirīgas un atšķirīgā mērā. Un tas ir darīts aiz vieda iemesla. Ja visiem viss būtu dots gluži vienādi, tad nevienam attieksmē pret citiem nekā netrūktu, un brālim brāļa vairs nevajadzētu.
Otra lieta: rašisti Ukrainā pastrādā prātam neaptveramus noziegumus, taču Krievija joprojām ir viena no piecām Apvienoto nāciju organizācijas Drošības padomes pastāvīgajām dalībniecēm, turklāt ar veto tiesībām. Vai tas ne par ko neliecina?
Pagājušā gada nogalē es rakstīju: “Kā ukraiņiem trūkst, lai pilnībā sakautu un padzītu agresoru no savas valsts teritorijas – drosmes, pašaizliedzības, gudras un tālredzīgas militārās vadības vai uzbrukuma ieroču šā uzdevuma veikšanai?” Gana daudziem šis jautājums vēl joprojām nešķiet skaidrs. (V.Beinerte)
Bet ir vēl kāda lieta: Putins cerēja ieņemt Kijivu trīs dienās. Rietumu militārie eksperti lēsa, ka Ukraina spētu pretoties “pasaulē otrai lielākai armijai” labi ja nedēļas divas trīs. Taču Ukraina pašaizliedzīgi cīnās nu jau vairāk nekā gadu. Cīnās ne tikai par savu, bet arī par visu mūsu nākotni. Un šī pašaizliedzība neiekļaujas ne Putina, ne Švāba iedomātās pasaules kārtības plānos.
Vai runāt par vērtībām nozīmē celt trauksmi par to apdraudējumu?
Eiropā pa vairākiem lāgiem ir mēģināts izārdīt pasaules kārtību ar filozofu kabinetos dzimušām mācībām – Robespjēra Francijā, Ļeņina un Staļina Krievijā, Hitlera Vācijā. Katrs centiens revidēt kristīgās vērtības ir beidzies ar katastrofu, ar asiņu jūru un ciešanu okeānu.
Taču iekāms celt trauksmi par kādu vērtību apdraudējumu, šīs vērtības ir jāieaudzina nākamajai paaudzei, jāiemāca ne tikai diskutēt par vērtībām, bet dzīvot saskaņā ar tām.
Kā var iznīcināt nāciju? To sašķeļot un atņemot tai orientierus. Soli pa solim noārdot robežas – starp literāro un sētas valodu, starp brīvību un visatļautību, starp instinktu un morāli. Kā var nāciju nosargāt? Stiprinot kopības sajūtu, kļaujoties ap tām pamata vērtībām, kas veido nācijas morālisko satversmi. Lai mēs nezaimotu, dziedot Latvijas himnu. Un lai mēs nosargātu – gan savu himnu, gan valsti.
Vai konservatīvas pārliecības cilvēku mēs varam pazaudēt, neapdomīgi flirtējot ar jaunlaiku postulātiem – toleranci, pieņemšanu, iekļaušanu?
Pazaudēt cilvēks var tikai pats sevi. Reiz man intervijā jautāja: Kā dzīvot, lai nepazaudētu sevi – ģimenē, darbā? Atbildēju: Manuprāt svarīgākais ir – kā nepazaudēt Kristu. Un, nepazaudējot Kristu, sevi pazaudēt nemaz nav iespējams.
Savukārt tolerance, pieņemšana, iekļaušana – tie visi ir toksiski surogāti. Kā saka draugs Harijs Tumans: “Nevajag tolerēt, vajag mīlēt, tad nekāds politkorektums nebūs vajadzīgs.”
Ko gribi novēlēt saviem lasītājiem?
Saprast, ka visas tās ciešanas, visas slimības, kari, dārgie laiki, bads, sērgas un nekrietni valdnieki ceļas tikai no tā, ka cilvēki nevis pēc Dieva kārtības visu dara savas dvēseles un gara labad, bet gan tikai miesas labad. Cita cēloņa tam nav. Un nav arī cita risinājuma kā tikai atgriešanās pie mūžīgās visu lietu kārtības.
Vijas Beinertes jaunā grāmata ir vērtīgs atbalsts visiem tiem, kas nepadodas kolektīvajam neprātam un cenšas saglabāt brīvu un veselīgu spriešanas spēju. Harijs Tumans, Dr. hist.
Pašā šīs grāmatas publicēšanas faktā ir jaušams tas pats mierinājums, ko Dievs deva izmisuma pārņemtajam pravietim Elijam Horeba kalnā: “Es esmu Sev atlicinājis septiņus tūkstošus, kas savus ceļus nav locījuši Baāla priekšā!” Juris Rudevskis, Dr. iur.
Kad Jānis Kristītājs sludināja tuksnesī, viņu klausīties izgāja visa Jeruzaleme – tādēļ, ka viņš bija radikāli citāds. Tieši viņš sagatavoja ceļu Glābējam. Savā ziņā šī grāmata ir tāda “saucēja balss tuksnesī”, kurā katram vajag ieklausīties. Jānis Vanags, Dr. theol., Latvijas Evaņģeliski luteriskās baznīcas arhibīskaps
Paldies par sarunu! Vijas Beinertes jauno grāmatu “Mans konservatīvais kompass” var iegādāties “Zvaigznes”, Jāņa Rozes un “Globusa” grāmatnīcās visā Latvijā.
