Ienākt politikā bija Jurģa Klotiņa apzināts lēmums jau studiju gados. Tikpat apzināta bija izvēle meklēt domubiedrus, kuru darbības pamats nav pretrunā ar viņa pārliecību un izpratni par cilvēku un lietu kārtību. Šobrīd viņš ir Rīgas domes deputāts (Nacionālā apvienība/LRA frakcija) un joprojām uzskata, ka ģimenes un bērnu atbalstam ir jābūt Latvijas prioritātei, un visos lēmumos, kas tiek pieņemti, būtu jāuzdod jautājums – kādā veidā tas ietekmēs Latvijas cilvēku, vēlēšanos palikt Latvijā, īstenot savu aicinājumu un kādā veidā tas ietekmes ģimenes un bērnus? 

Šis ir ļoti saraucošs laiks mums un Eiropai, katru dienu sekojam līdzu notikumiem Ukrainā, kā jums šķiet, vai esam lielu pārmaiņu priekšā?

Mēs esam lielu pārmaiņu priekšā un, iespējams, šīs pārmaiņas notiek, ja skatāmies uz starpvalstu attiecībām. Putina režīma īstenotā agresija pret Ukrainu ir atmetusi mūs atpakaļ starptautisko attiecību posmā, kas cilvēces vēsturē un mūsu Eiropas civilizācijā bija trīsdesmitajos gados, kad Hitlera nacistiskā Vācija pieteica savas ambīcijas un pamazām centās iegūt kaimiņvalstu teritorijas un tad ar staļinistisko PSRS uzsāka karu. Ir smagi šo visu redzēt, es katru dienu lūdzu Dievu par Ukrainas karavīriem un tautu, arī par Krievijas tautu, lai tajā notiek pārmaiņas. Es ticu, ka tās ir iespējamas un Krievija nav nolemta tam režīmam, kāds tajā šobrīd valda. Es ceru, ka Krievijas cilvēki rīkosies, lai savu valsti pavērstu uz jaunu attīstības ceļu un pieliktu punktu šim imperiālisma lāstam, kas viņus vēsturē visu laiku vajā.

Man ir jādomā, ka mana paaudze un vienaudži, kā arī mūsu bērni līdz šim nav piedzīvojuši, ko nozīmē cīnīties par pamatvērtībām. Mēs patiesībā esam dzīvojuši tādā apskaužami lielā mierā!

Jā, esam tādā dzīvojuši 30 gadus kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Šis laiks sakrita ar manu agro bērnību. Pirmais, ko no tādas apzinātās bērnības es atceros, ir barikāžu laiks un atmoda. Mūsu valstī nav bijis karš, tāds, kādu piedzīvoja arī mani vecvecāki. Daudzas ģimenes, ne tikai latviešu, skāra deportācijas, komunistiskais genocīds un holokausts. Tagad kopš 24. februāra esam jaunā laika posmā, kur redzam, ka ir iespējams kaut kas tāds, kā suverēnas valsts robežpārkāpums ar militāru spēku un neizprovocēts uzbrukums, kā to definē starptautiskās tiesībās. Mēs 21. gadsimtā noteikti nedomājām, ka mūsu Eiropas un rietumu civilizācijā ir kas tāds iespējams.

Kādēļ jūs esat politikā?

Tā ir apzināta izvēle. Es par to domāju jau mācoties vidusskolā. Tad, kad es pabeidzu Latvijas Kultūras akadēmijā maģistrantūras studijas, es nolēmu iesaistīties politikā un esmu ļoti pateicīgs tiem cilvēkiem, kas palīdzēja man spert pirmos soļus politikā. Kā politisko spēku jau toreiz izvēlējos Nacionālo apvienību. Man joprojām ir svarīgi, lai politiskais spēks, kurā darbojos, ir draudzīgs tām vērtībām, ko apliecina mana kristīgā ticība un ir draudzīgs arī man tuvajai izpratnei par cilvēku un lietu kārtību. Varu pat piebilst, ka ne tikai kristīgai izpratnei, jo kad runājam, piemēram, par ģimenes jēdziena juridisko izpratni mūsu valstī un valsts pamatlikumā Satversmē, mums vajadzētu balstīties patiesā filozofijā. Ar to es saprotu, ka tā cenšas atrast pamatu realitātē, bet realitāte ir tāda, ka tikai vīrieša un sievietes savienībā var turpināties cilvēki, tautas un valstis. Tas izriet no pašiem dabas pamatiem. Šis uzskats ir pieņemams gan kristīgi ticīgam, gan laicīgi domājošam cilvēkam, kas vadās pēc objektīvām patiesībām.

Mūsdienu problēma ir tā, ka izpratne par tiesībām un arī cilvēktiesībām cieš no vēlmju domāšanas. Prasība pēc tiesībām netiek balstīta nevis objektīvā realitātē, kas sakņojas metafiziskā vai ontoloģiskā realitātē. Kas ir cilvēka būtība? Ir tā, ka cilvēkam ir ķermenis, gars vai prāts un dvēsele, kā to dažādas filozofijas skolas ir traktējušas, un tādā izpratnē būtu jābalstās arī tiesībām. Cilvēks ir saprātīgs un tas nozīmē, ka viņam ir tiesības, kas izriet no viņu būtības. (J.Klotiņš)

Mūsdienās netiek vairs ņemta vērā tiesību pamatotība cilvēka būtībā jeb – dabiskās tiesības un likums. Tiek arvien vairāk izdabāts prasībām, kurām pat nav objektīva pamata, un tās drīzāk ir cilvēka vēlmes.

Vai šo visu apzinoties jums kā konservatīvam un kristīgam cilvēkam ir viegli būt politikā?

Es iekšēji ticu, ka cilvēki ir spējīgi uz cieņpilnu sarunu un dialogu viens ar otru un ka viņi ir spējīgi argumentēti kritizēt vienu vai otru nostāju un cilvēka viedokli, un tai pašā laikā attiekties ar cieņu cits pret citu kā personu.

Protams, viens ir postulēt šo cieņpilno dialogu, kā tam vajadzētu būt, otrs ir īstenot. Un to var īstenot tikai katrs atsevišķais cilvēks savā ikdienā un aicinājumā. Tas sākas jau ar ģimeni, ģimenes kopību, ar skolu un personībām, kas kalpo kā piemēri. Katram cilvēkam mūsdienu sabiedrībā ir iekšējais uzdevums – sevis un otra apzināšanas un domāšana šādās dialoga kategorijās. Tas nenozīmē nodoties komformismam vai nodot savas vērtības un noliegt to, kas ir patiess, svēts un taisnīgs.

Pārfrāzējot to, ko nereti ir nācies dzirdēt, cik lielā mērā mēs parastie cilvēki varam ietekmēt politiskos procesus?

Tas ir mūsu tautas kopīgs uzdevums – pārvarēt šo atšķirtības joslu, kas ir starp demokrātiski ievēlētu un tālāk pastarpināti iecelto mūsu valsts pārvaldi un pašiem pilsoņiem, kas ir tauta. Tas nav viegls uzdevums, bet ir konkrēti virzieni, kuros iespēja ietekmēt politiku ir meklējama katram. Pirmais ir lokālais līmenis, kas ir vistuvāk cilvēka dzīvesvietai. Tā ir pašvaldības atbildības joma un ir ļoti svarīgi, ja paši cilvēki iestājas par savu tuvo apkaimi un redz tajā vajadzības, kaut vai to, ka ir nepieciešams rotaļu laukums bērniem. Tā ir daļa no valsts un pašvaldības politikas, ko dēvējam par ģimenes atbalsta politiku.

Viss, kas veido mūsu labklājību, nākotni un tuvāko rītdienu, ir daļa no politikas?

Protams, mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, tomēr tā nav kaut kāds punkts, kurā uzkāpjot, viss ir sasniegts un kļuvis statisks. Demokrātija nav statiska, tā ir pastāvīgi jāuztur. Tas ir dinamisks process, kurā pilsoņiem ir jāpiedalās, sākot jau ar vietējās pašvaldības lēmumu ietekmēšanu kopīgā labuma virzienā. Tās ir likumdevēja vēlēšanas reizi četros gados, kurās pilsoņiem ir gan aicinājums, gan, manuprāt, pienākums piedalīties, jo tā ir kopīgā atbildība.

Valsts nav kaut kas abstrakts. Tā ir mūsu telpa un atbildība, kuru esam saņēmuši no mūsu senčiem, mums tā ir jāstiprina un jānodod tālāk mūsu bērniem. Tāpēc ir svarīgi pildīt vismaz šo minimumu – atbildīgi izdarīt izvēli, balsojot vēlēšanās. Atbildība ir arī izvērtējot politiskos kandidātus, vai viņu vārdi saskan ar viņu darbiem. Ir kritiski jāvērtē politiķi un to, kādas vērtības viņi tomēr pārstāv. (J.Klotiņš)

Es domāju, ka piemēram ticīgs cilvēks nevar atdot balsi par partiju, kura atbalsta eitanāziju, iestājas par abortu veikšanu vai par mērķi izvirzījusi piešķirt tiesības cilvēkiem ar homoseksuālu dzīvesveidu adoptēt bērnus vai laulībai pielīdzināt viņu kopdzīvi.

Lai mēs varētu ko sagaidīt un pieprasīt, mums pašiem ir arī jāzina, ko gribam. Vai jūs zināt, kas ir vajadzīgs Latvijai?

Es domāju, ka tas jau arī ir pateikts mūsu Satversmes ievadā. Tur ir pateikts Latvijas valsts mērķis – latviešu nācijas, kultūras un valodas saglabāšana un pastāvēšana cauri laikiem. Ievads ir iekļaujošs un koncentrēts, tur ir pateiktas vērtības, attieksmes un arī pienākumi, pēc kuriem esam ikviens aicināts tiekties. Protams, tālāk var uzdot jautājumu par interpretāciju, bet mērķis tur ir pateikts un arī veidi, kā uz to vislabāk virzīties. Milzīgs izaicinājumus mums jau kopš 90. gadu sākuma ir tas, ka mēs diemžēl kļūstam arvien mazāk. Arī lielās ekonomiskās krīzes risināšana izraisīja milzīgu emigrācijas vilni uz Eiropas valstīm. Ģimenes un bērnu atbalstam ir jābūt būtiskai Latvijas prioritātei, un visos lēmumos, kas tiek pieņemti, būtu jāuzdod jautājums – kādā veidā šis lēmums ietekmēs Latvijas cilvēku, vēlēšanos palikt Latvijā, īstenot savu aicinājumu un kādā veidā tas ietekmes ģimenes un bērnus? Es vēl piebilstu, ka svarīgi būtu vērtēt, kā viens vai otrs lēmums ietekmēs laulības institūtu sabiedrībā. Nesen latviski iznāca grāmata par laulības aizstāvību (Kodoka izdevniecībā), kurā autori runā par to, cik svarīgi mūsdienās stiprināt laulības kultūru.

Valstij tas ir īpašs aicinājums atzīt to par ļoti nozīmīgu labumu sabiedrībai un valstiskai kopienai un tādēļ to dažādos veidos stiprināt. Tas ir jautājums par valsts likumdošanu, kādā veidā tā laulības īpašo statusu no visiem citiem sociāliem institūtiem vai nu saglabā vai arī tieši otrādi – pieņem likumus, kas laulības institūcijas statusu un cieņu sabiedrības acīs sāk pazemināt, it īpaši tas ir attiecībā uz jauniešiem. (J.Klotiņš)

Diemžēl tieši šobrīd Saeimā tiek apspriesta šāda likumdošanas iniciatīva. Tā noteikti mazinās laulības vērtību cilvēku acīs Latvijā. Laulībai un ģimenei izpratnei ir divi vēsturiskie avoti – viens ir tas, ko sākumā minēju, kas izriet no dabas kārtības un dabīgā likuma. Tas balstās objektīvā bioloģiskā realitātē un garīgā realitātē, jo cilvēki dzīvo savā ķermenī, bet viņi ir apveltīti ar intelektu, saprātu un garīgām spējām. Tieši šī ķermeniskā un garīgā vienotība starp vīrieti un sievieti ir no dabas izrietošs pamats. Tālāk ir konkrētā kultūra, kurā cilvēki dzīvo. Mēs piederam kultūrai, kurā patiesībā jau kopš antīkiem laikiem saprātīgie filozofi skaidri atzina, ka labākais ir vīrieša un sievietes savienība, kas veido ģimenisku, ilglaicīgu un pastāvīgu kopību. Klāt nāca kristietība ar savu evaņģēlijā sakņoto domāšanu un tā ļoti paaugstināja sievietes un mātes cieņu un statusu. Tas notika pakāpeniskas izglītības rezultātā, bet redzam, kā Eiropā šis ideāls nostiprinājās. Tāpēc arī cilvēki ir aicināti īstenot savā dzīvē laulību kā vīrieša un sievietes savienību, kura ir labākā vide bērniem, viņu attīstībai un audzināšanai.

Kā vērtējat nesen Satversmes tiesas priekšsēdētāja amatā ievēlēto Aldi Laviņu, vai mums konservatīvajiem tā varētu būt laba zīme?

Te jāskatās uz situāciju, kas veidojās 2020. gada novembrī, kad ST tiesnešu vairākums diemžēl lēma, ka tēva atvaļinājums, kas pienākas tēvam pēc bērna piedzimšanas, var piešķirt bērna mātes partnerei, kas dzīvo kopdzīvē ar viņu. Pēc šī ST sprieduma noteiktā laikā katrs ST tiesnesis var iesniegt savas atsevišķās domas par konkrēto lietu un tās izspriešanu. Laviņa kungs janvārī to arī izdarīja, un tajās viņš argumentēja, ka tāds risinājums, ko ST nolēma, nav īsti pamatots, tas esot pretrunā LR Civillikumam un būtībā ir jāmeklē citi risinājumi. Tēva atvaļinājuma pabalsts pienākas tēvam, tas nav ar tiesas spriedumu tādā veidā piešķirams bērna mātes partnerei. Es domāju, ka ar šīm atsevišķajām domām Laviņa kungs parādīja cieņpilnu, loģisku un veselā saprāta pamatotu tiesneša spriešanu par visai nācijai ļoti nozīmīgiem jautājumiem. Šīs viņa izteiktās domas ir atrodamas ST mājaslapā, katrs tās var izlasīt. Viņš arī norādīja, ka ST ir jāievēro savas pilnvaru robežas. Jautājums, par kuru toreiz sprieda ST, ir likumdevēja jautājumi. Latvijā likumdevējs ir Saeima un Latvijas tauta – tautas nobalsošanas ceļā. Piebilde par ST kompetences robežām bija ļoti būtiska, jo, protams, pastāv tas, ko dēvē par tiesu aktīvismu. ST tajā spriedumā īstenoja ļoti klaji tiesas aktīvismu un ietiecās likumdevēja laukā. Tikai likumdevējam ir tiesības izlemt par ģimenes jēdziena juridisko izpratni Latvijas tiesiskajā sistēmā. ST tajā brīdī šajā 110. pantā ietulkoja, ka ģimenes jēdziens ir paplašināms un vairs nav balstīts vīrieša un sievietes savienības pamatā.  Viņi ietulkoja, ka ģimene var būt arī ar asinsradniecības saitēm nesaistīti cilvēku savienība. Šobrīd likumdošanas iniciatīvā, par kuru ikviens pilsonis ir aicināts parakstīties, ir šī nepieciešamā definīcija un precizējums, lai mēs novērstu ģimenes pārdefinēšanu LR Satversmē. Tādēļ šīs izmaiņas ir nepieciešamas.

Izmaiņas var notikt, ja cilvēki būs aktīvi un parakstīsies.

Jā, es aicinu katru to darīt. Juridisko zinātņu doktore Baiba Rudevska ir izskaidrojusi šo grozījumu tekstu, kādēļ tas ir būtisks. Tik detalizēts tas ir tādēļ, ka tajā bija nepieciešams iekļaut gan laulībā balstītu ģimeni, gan ]ģimeni, kurā laulības saites nav vai vēl nav nodibinātas, kas ir balstītas asinsradniecībā, kur bērna māte un tēvs dzīvo kopā bez laulības reģistrācijas, gan tālāk arī ģimenes, kurās viens no vecākiem rūpējas par bērniem. Tādu ģimeņu, kā mēs zinām, Latvijā ir ļoti daudz un tās nav izslēgtas no šī ģimenes jēdziena. Ja kāds to apgalvo, tad tā ir klaja maldināšana.

Kas ir būtiski – Satversmes panta precizējumā ir uzlikts liels akcents uz atbalstu bērniem ar invaliditāti. Tas šobrīd caur šo ir pacelts tādā konstitucionālā līmenī. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai mēs veidotu atbalstošu sabiedrību. Vēl būtisks aspekts, kas iekļauts, ir vecāku tiesību nostiprināšana Satversmē. Ģimenē vecākiem ir tiesības sniegt audzināšanu un izglītību saskaņā ar ģimenes reliģisko vai filozofisko pārliecību. Šī norma kļūs arvien aktuālāka. Tā ietvers arī pienākumu izglītības iestādēm respektēt vecāku nostāju morāli ētiskos jautājumos, kas saistās ar ģimenes izpratni, vērtībām, kaut vai par cilvēku attiecībām, par to, kā bērnam stāstīt par pubertāti, dzimumu, dzimumnobriešanu, intīmo tuvību. (J.Klotiņš)

Mūsdienās mēs diemžēl redzam, ka seksuālais aspekts tiek izrauts no attīstības kopuma arvien vairāk.

Mēs aicinām ikvienu tātad būt atbildīgiem un nepalikt malā.

Jā, šis ir ļoti atbildīgs brīdis. Šobrīd kovidpandēmija atkāpjas, bet ir sācies karš Ukrainā Putina īstenotās agresijas dēļ, bet es tiešām aicinu – cienītie Latvijas pilsoņi, pievērst uzmanību šim būtiskajam jautājumam un veltīt laiku, lai parakstītos par Satversmes 110. panta grozījumu un nostiprinātu ģimenes jēdzienu mūsu valsts pamatlikumā. Sūtiet arī šo aicinājumu jūsu draugiem un kolēģiem, kuri to var atbalstīt. Būtiski, ka mēs šo informāciju izplatām un dalāmies, jo redzam, ka lielajos medijos šis šobrīd netiek atspoguļots. Tā ir viena no problēmām. Es uzskatu, ka, ja vēlētāju iniciatīva ir izgājusi cauri CVK pārbaudei un ir izsludināta parakstu vākšana, tā nav pretrunā ar Latvijas valsts pamatiem, tā ir demokrātiska iniciatīva. Sabiedriskajiem medijiem tā būtu jāatbalsta noteiktā apmērā ar informatīvo raidlaiku vai labi veidotu diskusiju.

Materiāls tapis sadarbībā ar Latvijas Kristīgo radio un raidījumu “Balso par ģimeni”.

Sarunā izskan Jurģa Klotiņa personīgās domas un uzskati.

Ja vēlies parakstīties par šajā sarunā minētajiem Satversmes grozījumiem par ģimenes jēdziena nostiprināšanu, dodies uz latvija.lv/pv

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT