Vai mazo bērnu vecāki grib piedzīvot dienu, kad bērnudārzos lasīs pasakas par mīlestību nevis starp princi un princesi, bet starp diviem prinčiem un neviens nedrīkstēs pret to iebilst? Kāpēc parakstīties par ģimenes jēdziena nostiprināšanu? Nacionālo bruņoto spēku (NBS) kapelāns Zigmārs Atvars pārliecināts, ka arī Latvijā politiskais lobijs un iesākusies ideoloģiskā cīņa neapstāsies vienkārši pie viendzimuma pāru attiecību legalizācijas, bet tā tiks turpināta līdz LGBT laulību atzīšanas, bērnu adopcijas un citām jau šobrīd pasaulē redzamām sabiedrības izmaiņām. Viņaprāt, ir jārunā par to realitāti, kas šobrīd notiek citviet pasaulē, jo “redzot citu valstu pieredzi, mēs esam tajā brīdi, kur pirms tam ir bijuši viņi. Mēs esam tajā brīdī, kad mums saka, ka divu prinču pasaka būs, bet sabiedrība to vēl nesadzird.”
Klausies šo sarunu arī mūsu Spotify kanālā –
Būt par kapelānu ir tava pamatnodarbošanās. Taču lielu daļu tava laika aizņem kāds vaļasprieks. Tu esi ‘’Kristīgās motociklistu asociācijas’’ Latvijas nodaļas prezidents.
Jā, parasti mēs nosaukumu ‘’Kristīgā motociklistu asociācija’’ lietojam angliski, jo asociācijai ir nodaļas 38 pasaules valstīs. Tā ka uzšuvēs, uzrakstos mēs lietojam angļu valodu, nevis tulkojumus latviski. Šī organizācija šogad svin 47. pastāvēšanas gadu. Latvijā mēs darbojamies 14 gadus. Padomju laikā Jāņos kristieši sabrauca kopā uz nometnēm. Arī Latvijā padomju laikā bija iespēja nopirkt nevis mašīnu, bet moci. Tad sabrauca kādi 40 motociklisti. Viņiem tas mērķis bija motocikls kā transportlīdzeklis. Pēc tam, kad bija iespēja nopirkt mašīnas – visi pārgāja uz mašīnām un tie moči kaut kur pazuda. Mūsu organizācijai ir četri galvenie mērķi – sadraudzība savā starpā kristiešiem, kas braukā, lūgšana, kas ir visa pamatā, liecināšana un māceklība. Mēs mēģinām stāstīt vēsti arī citiem motociklistiem, tiem, kas saka, ka īsti netic Dievam vai ir meklējumos. Ja kāds caur mūsu kalpošanu kļūst par kristieti, mēs palīdzam viņam vai nu atrast kristīgo draudzi, vai iesaistīties ticības dzīvē.
Un jūs nesēžat, protams, tikai telpās, bet dodaties arī tālākos braucienos?
Jā, tad, kad ir patīkami laikapstākļi. Sezonas sākšanai ir divi datumi. Viens datums ir katram konkrētajam braucējam. Datums, kad viņš sāk braukt. Ja ir silts laiks, tas var būt pat 1. janvārī. Otrs datums ir jau iegājusies tradīcija – Latvijas Motoklubu Asociācija aprīļa pēdējā sestdienā rīko sezonas atklāšanu. Ir bijuši gadi, kad aprīļa pēdējā sestdienā snieg un līst, ir auksts, bet ja ir jābrauc, tad jābrauc. Tur ir cita motivācija. Mūsu aktivitātes ir vismaz reizi vai divas nedēļā.
Katram ir savs stāsts, kāpēc viņš grib braukt. Viens grib izvēdināt galvu, cits nedomāt par kaut kādu problēmu risināšanu, vienkārši atpūsties, cits, savukārt, redz labu iespēju kalpot citiem motociklistiem. (Z.Atvars)
Tev uz galda stāv “Bībele baikeriem”. Tā taču neatšķiras no tās, ko mēs visi zinām. Tur iekšā ir viss tas pats, vai ne?
Šajā gadījumā tas ir Jaunās Derības teksts. Ir izdevumi ar dažādiem nosaukumiem. Pievienotā vērtība ir liecības no motociklistiem, kuri pastāsta, kāpēc viņi ir sākuši ticēt Dievam vai kādus īpašus notikumus. Viena no šīs Bībeles sadaļām ir lūgšanas par dažādām tēmām. Mums ir viena liecība no cilvēka, kuram bija doma par pašnāvību. To juta arī apkārtējie. Viņam iedeva šo izdevumu. Pēc kāda laika apkārtējie juta, ka šīs pašnāvības domas samazinās. Es teiktu, ka tam visam bija jēga kaut vai tās vienas liecības dēļ. Ja kāds Latvijā joprojām dzīvo pateicoties tam, ka viņa rokās ir nonācis šis izdevums, tad bija jēga to visu darīt. Varbūt atceraties, ka kādus gadus atpakaļ bija tāda filma ‘’Bet stunda nāk’’. Tas arī ir Bībeles pants, kas tiek izdziedāts dziesmā. Un tur ir tāds stāsts, ka mums visiem zināmais mūziķis, taisot mūzikas korekciju tai dziesmai, pats kļuva par kristieti. Tas ir Pēteris Upelnieks un tas notika laikā, kad viņš strādāja pie šīs dziesmas apdares.
Cik interesanti un šobrīd viņš palīdzēja radīt mums parakstu vākšanas kampaņas himnu.
Jūs kopā ar sievu audzināt trīs bērnus. Cik ļoti ģimene atbalsta tevi šajā motociklistu kustībā?
Ja cilvēks interesējas par motocikliem, viņam citreiz jādzird – ā, nu tu būsi donors un tu uz moča nositīsies! Nav īsti tādas statistikas. Ir zināms, ka skaits, cik gada laikā aiziet bojā, braucot ar motocikliem, ir neliels. Citus gadus ir viens, trīs, neviens… Uz visu Latviju gada laikā trīs bojā gājušie motociklisti ir ļoti maz. Protams, ir neparedzamas lietas. Piecus gadus atpakaļ mēs arī braucām, maršruts Tukums – Rīga. Vienpadsmit vakarā, ir tumšs, ir ieslēgtas lampas. Esam trīsdesmit motociklisti. No trīsdesmit močiem arī skaņa ir atbilstoša. Dažreiz uz močiem ir tādas svilpes, kas atbaida meža dzīvniekus. Un mums tās bija. Es braucu kā otrais, un pēkšņi izskrēja stirna! Nu jā, bija avārija… Atjēdzos pretējā braukšanas joslā. Skatoties visu to notikumu atpakaļ, slava Dievam, ka bija tikai lauzta kreisā kāja. Varēju turpat arī palikt. Mani aizveda uz slimnīcu. Pirmais, ko saka sievai – Zigis ir dzīvs! Ir pagājuši pieci gadi. Varbūt citiem pēc līdzīga gadījuma tiktu uzstādīts ultimāts – kamēr bērni ir mazi, kamēr viņi neizaugs, moci tev neredzēt, bet esmu svētīts ar savu sievu. No piesardzības viedokļa tai situācijā viss bija ievērots, bet izskrējis dzīvnieks – nu to nevar paredzēt.
Tā sezona, protams, bija norakstīta. Vajadzēja vēlreiz iemācīties staigāt, bet sieva turpināja atbalstīt. Protams, sieva pateica, ka negrib vēlreiz dzirdēt tādu zvanu, bet to nekad nevar paredzēt, kad tas Kungs mūs sauks. Viens aiziet gulēt un no rīta nepieceļas, citam stāsts ir savādāks. Četrpadsmit gadus darbojoties Latvijas moto vidē, es teiktu – mēs esam novērtēti, esam cienīti starp Latvijas septiņdesmit dažādajām motogrupām. (Z.Atvars)
Paldies par interesanto stāstījumu! Cik ikdienā, esot kapelānam, Tev izdodas runāt ar karavīriem par ģimeniskumu, par ģimenes vērtībām?
Es mēģinu par to runāt. Bieži minu tādu piemēru – karavīrs var būt, sākot ar 18 gadiem, tātad pilngadīga persona, kas pati ir atbildīga par visu. Iedomājies, 12. klases absolventu auditorija, kur ir divdesmit astoņpadsmitgadnieki, gan zēni, gan meitenes. Viņiem uzdod jautājumu: kuriem no jums ir dzīvi jūsu bioloģiskais tētis un mamma, kuri dzīvo kopā un nevis pacieš viens otru, bet mīl viens otru? Cik ģimenēs no divdesmit ir situācija, kuru mēs visi gribētu, lai tā būtu. Cipars, ko es dzirdu – labi, ja pieciem no divdesmit.
Atliek secināt, ka mēs visi gribam, lai mamma un tētis ir kopā, mīl viens otru, ir paraugs, pēc kura mēs varam veidot savas ģimenes. Tomēr situācija Latvijā ir tāda, ka vairumā ģimeņu tas tā nav. Tas lielais mērķis ir – tu to gribētu, tev tas nav bijis, nemeklē iemeslu, kāpēc tev arī nebūs, bet mēģini veidot, lai izdodas, kā tu vēlies! Katram jau var būt atšķirīga tā sajūta. Es runāju vairāk par to, kā nevis testēt attiecības, bet iet tā ‘’pa nopietno’’. Mēs visi to gribam, bet lielākā daļa apkārt to neredzam. Tā būtu konstatējošā daļa. Otrs, kad mēs veidojam savu nākotnes Latviju. Vai mēs gribam tāpat? Notiek jau tā, ka puikas kopē tēvus, meitas kopē mammas. Te jau arī var būt gan paaudžu svētības, gan paaudžu lāsti. Kā var būt paaudžu lāsts? Piemērs var būt šāds – ja ir astoņpadsmitgadīga meita un viņas ome un mamma ir dzīvas un omes vīrs ir aizgājis no ģimenes un arī meitenes tēvs ir dzīvs, bet ģimeni pametis. Jautājums ir, vai meitenes dzimtas sievietes nerada situāciju, kad vīri ir vajadzīgi tikai, lai dabūtu bērnu. Pēc tam tos no ģimenes vienkārši izmet. Es aicinu jebkuru – mēģinām papētīt savu dzimtu. Man pagājušajā gadā izdevās aizvest savu dēlu uz septītās paaudzes kapavietu. Konkrēta kapavieta ar uzrakstu – dzimšanas un miršanas gads, vārds, uzvārds, radniecība. Viens otrs īsti pat nezina, kā sauca viņa vecvecākus, kur viņi apglabāti. Ir forši dzirdēt, ka skolās aicina pētīt savu dzimtu, izpētīt tās vēsturi. Tur jau arī var parādīties gan dzimtu svētības, gan lāsti. Caur to mēs varam apjaust lietas, ar kurām vajag uzmanīties, piemēram, opis dzēra, tētis dzer – arī tev ir risks kļūt atkarīgam. Tātad, jābūt vienkārši uzmanīgam.
Zinot saknes, cilvēkiem ir vieglāk meklēt atbildi uz jautājumu, kas es pats esmu.
Visideālāk jau būtu, ja tā būtu paša gribēšana, nevis, ka tā ir uzspiesta lieta. Kaut vai aizbraukt uz tiem pašiem kapiem. Kapi ir vieta, kur ļoti ilgi saglabājas kultūra. Nav retums lieli pieminekļi simts gadus atpakaļ dzīvojušiem skolotājiem. Skolotāja darbs bija novērtēts, vairāku paaudžu skolnieki centās saglabāt sava skolotāja piemiņu. Šodien var būt situācija, kad skolotāja tuvinieki nevar pieminekli atļauties, bet skolnieki skolotājus aizmirst vēl dzīves laikā. Cits gadījums, kad kādreiz cilvēkus, kas atņēma sev dzīvību, apraka ārpus kapsētas teritorijas. Šodien tās var būt centrālās vietas kapsētā, labi apmaksātas vēl dzīves laikā. Kapi ir klusa vieta, tur nevajag ne no kā baidīties, bet uzrakstos uz kapakmeņiem var daudz ko saredzēt un mācīties. Tomēr uz ko es aicinu? Pētīsim savas dzimtas! Kristieši cilvēkus īpaši nedala pēc tautības vai valstspiederības. Vērtība ir cilvēka dzīvība. Cilvēka acu krāsu var noteikt brīdī, kad savienojas mātes un tēva šūnas. Te ir tā problēma, kā nu kurš uzskata. Kurā brīdī tad dzīvība sākas? Ticīgie teiktu, dzīvība sākas, kad ir dzīvības pazīmes. Un ja ieņemšanas brīdī ir nosakāma acu krāsa, tad kā var teikt, ka tā nav dzīvība. Lielākā daļa sieviešu apjauš grūtniecību, kad bērnam jau ir pukstoša sirds. Bērna sirds sāk pukstēt 22 dienā no ieņemšanas. Kā kristietis es teiktu, ka mēs aizstāvam dzīvību no brīža, kad tā sākas, tātad – no ieņemšanas brīža.
Tavs amats NBS arī prasa runāt par vērtībām. Kā tev tas izdodas?
Tas redzams arī publiski. Nacionālo bruņoto spēku mājaslapā www.mil.lv ir sadaļa par NBS vērtībām un standartiem, un tur ir tās lietas uzskaitītas. Ja tekstā iedziļinās, tad tur ir daudzas ar ticību, dzīvības vērtības jautājumiem saistītas lietas.
Kapelānu dienesta pamatmērķis ir sniegt karavīriem sapratni par to, ko viņi dara. Lai karavīrs ne tikai izpilda pavēles, bet lai saprot iemeslus. Ne visos gadījumos karavīram 100% jāzina kāpēc pavēle ir tieši tāda. Tas ir viens no punktiem, par ko tiek runāts ne tikai karavīru un zemessargu pamatapmācības laikā. Citreiz to vada kapelāns, citreiz kāds instruktors. Jebkura līmeņa karavīrs tiek aicināts ne tikai lasīt, bet arī pārdomāt. Es lieku karavīriem reizi gadā pārlasīt karavīra zvērestu jeb solījumu. Pirms zvēresta katram apstākļi ir savādāki, bet gads dienestā dod pieredzi un, iespējams, uz tiem pašiem notikumiem pēc gada tu skaties citādāk. Es aicinu pārlasīt to, ko esam teikuši, ka darīsim, un izvērtēt, vai tas ir izdevies.
Es zinu, ka šis vēstījums būt gataviem iestāties par savu zemi, par savām ģimenēm, tas caurvij Zemessardzi un NBS . Šīm vērtībām vajadzētu būt tuvām katram latvietim, kurš sevi apzinās. Arī mēs uzdrošināmies lietot šos vārdus – “iestāties”, “cīnīties” tad, kad mēs runājam par ģimenes vērtībām. Cik, tavuprāt, nozīmīga ir šī iniciatīva par ierosinātajiem grozījumiem? Cik svarīgi šobrīd Latvijā ir domāt, ka ģimenes jēdziens ir jānostiprina?
Es ikdienā mēģinu atvērt portālu “vestnesis.lv” . Tas ir Latvijas Republikas oficiālais laikraksts, kur tiek izsludināti dažāda veida likumi, likumu grozījumi. Es mēģinu tiem iziet cauri tematiski. Protams, kā valsts amatpersonai, citos jautājumos man jābūt neitrālam. Karavīram ir jāizpilda tiesiski ievēlētas valdības uzdevumi. To mēs arī veicam, bet katrs mēs esam arī pilsonis, un pilsoņa primārā atbildība būtu – ne tikai izpildīt uzrakstīto, bet arī dažādu likumu, juridisku dokumentu veidošanas procesā saprast, vai tam ir pamats. Ja pamats ir, tad mēģināt saprast, kā to vislabāk darīt. Ja pamata nav – nevis ignorēt, bet iestāties pret. Līdzīgi kā balsojot, kad mēs jau varam pateikt, viss ir slikts un balsojumu ignorēt. Tomēr pareizāk būtu izvēlēties, kura kandidāta programma ir tuvāka mūsu viedoklim un viņus deleģēt. Pēc tam jau no viņiem prasīt, kāpēc ir solīts viens, bet darīts pavisam savādāk.
Man ir sajūta, ka mēs vairs nedzīvojam loģikas laikmetā. Loģika rāda vienu, prakse pavisam ko citu. Ja ir pabalsts, kura nosaukumā ir “pater”, tas nozīmē – tēvs, tad kā var būt, ka tēvs ir sieviete? Manā sapratnē tad ir jāmaina pats pabalsta nosaukums, tomēr tas ir saglabāts. (Z.Atvars)
Es mēģinu iedziļināties šajā jautājumā, jo tas nav par nebūtisko. Tas ir jautājums, kurš ietekmēs nākotni. Ja cilvēks neiedziļinās šajos jautājumos, paļaujas, ka gan jau kāds cits izlems pareizi, gan jau viss būs kārtībā, atbilstoši loģikai, tad jāatzīst, ka, diemžēl, viss ir savādāk. Es ļoti daudz lasu un šobrīd nevaru iedot precīzu atsauci, bet stāsts ir par vienu Eiropas valsti. Vīrietis redz apstiprinātu izglītības programmu, kur paredzēta mācība par dzimumaudzināšanu. Viņš nepiekrīt šai nostājai un tajā dienā, kad bērniem ir mācības par tematu, kuru viņš saprot savādāk, bērni uz skolu neiet. Rezultātā pret vīrieti ir tiesas process un viņš saņem reālu cietumsodu par to, ka viņš neizpilda valsts apstiprinātu standartu. Bet ja dzimumaudzināšanas stundā stāsta, ka divu puišu seksuālas attiecības ir OK, divu meiteņu sekss ir OK, tad, vai šādu stāstu es gribu piedzīvot Latvijā? Es negribu piedzīvot.
Ir jāatceras, ka politikā lobisms bieži ir svarīgāks par loģiku. Kāds, kuram ir liela nauda, nopērk balsis un pagriež situāciju tā, kā viņam vajag. Pasaules veselības organizācijā homoseksualitāte bija slimības diagnoze. Vēlāk tā tika izņemta ārā un, skatoties no procesa tas nebija pamatots ar pētījumiem, kur būtu ilgstoši novērojumi, uz kuriem balstītos secinājumi. Tur apakšā bija tikai nauda. Kāds ir samaksājis, lai tas, ko viņš dara būtu akceptējams. Lai to nevarētu saukt par diagnozi. Ar medicīnu tam nav nekāda sakara. Ja kāds atsaucas uz pētījumiem, tad jānoskaidro, kāda ir pētījuma metode. Ja mēs lasām, ka pētījums saka to un to, tiek konkretizēts, cik liela grupa ir apsekota, cik ilgi, kādi ir jautājumi, uz kuriem jāatbild respondentiem, kādi ir atbilžu varianti, tad mēs redzot pētījuma gaitu, pieņemot, ka tas veikts objektīvi un rezultāti atspoguļoti maksimāli precīzi, varam spriest, vai secinājumi ir pamatoti. Ja tā visa nav, tad pētījums var būt balstīts uz piecu draugu saņemtām atbildēm.
Pētījumi, kurus līdz šim esmu redzējis, neviens neapstiprina homoseksualitātes pārmantošanu iedzimtības ceļā. Tā ir izvēles lieta, nevis iedzimta lieta. (Z.Atvars)
Mums, kā kristiešiem, ir daudz vieglāk. Kristieša augstākais dokuments ir nevis Satversme, bet Bībele. Mēs nevis interpretējam Bībelē rakstīto, bet vadāmies no tā, kas skaidri uzrakstīts. Vai četri Latvijas tiesneši var noteikt, kas ir ģimene? Manuprāt, nē! Mēs dzīvojam tādā laikā, kad mums jebkuram ir iespēja iepazīties ar pirmavotu. Es aicinu visus – lūdzu izlasiet sākotnējo Satversmes tiesas spriedumu un atsauksmi, kas ir minēta! Kas man nepatīk, varbūt es kļūdos, bet, manuprāt, tiesnešiem jābūt neatkarīgiem, jāuzklausa abas puses, bet vienīgā nevalstiskā organizācija, kuras viedokli Satversmes tiesa toreiz ir uzklausījusi, bija ‘’Mozaīka’’.
Mēs aicinām ikvienu nepalikt malā un negaidīt, bet izdarīt tik, cik šobrīd var izdarīt – parakstīties! Šie paraksti patiesībā apliecina Latvijas konservatīvās un kristīgās sabiedrības nostāju.
Ir jāparāda, kāda ir nākotne. Mums tiek teikts, ka apmēram no sabiedrības 10% cilvēkiem patīk sava dzimuma cilvēki. Pie šī jau neapstāsies. Nākošais solis būs viendzimuma laulību legalizācija, tad būs adopcijas tiesības viendzimuma partneriem. Ir reizes, kad vajadzīgs šoka pieteikums.
Mans pieteikums būtu tāds – 10% ir katra desmitā diena. Man ir divas meitas. Kas Iet bērnudārzā. Pirms gulētiešanas viņām lasa pasaciņu. Vai es gribu, lai katru piekto vakaru viņām lasa par diviem prinčiem? Es to negribu! Bet, ja es tagad nerīkošos, tad paies desmit, divdesmit gadi un tas tiks izdarīts un būs pasaka nevis par princi, kurš mīlēja princesi, bet par diviem prinčiem, kuri mīlēja viens otru. Briesmīgākais, ka tas nebūs izvēles variants, bet obligāts noteikums. Pedagogs, kurš to neīstenos, nevarēs strādāt. Redzot citu valstu pieredzi, mēs esam tajā brīdi, kur pirms tam ir bijuši viņi. Ja mēs to nenovērtēsim, ignorēsim, tad mums būs ejams tāds pats ceļš. Ir apsveicams jebkurš cilvēks, kurš šajā jautājumā ir iesaistījies. Katra iesaiste paņem laiku, šai laikā varētu pelnīt, darīt vēl kaut ko. Katra iesaiste liek pārdzīvot. Lielākā sabiedrības daļa vēl nesadzird obligāto pasaku par diviem mīlošiem prinčiem pirms gulētiešanas bērnudārzā. Latvijas sabiedrības īpatnība ir tāda, ka, ja ir daudz maz labi, tad ir vienalga. Mēs esam gatavi iesaistīties tikai, ja ir lielas problēmas. Mēs esam tajā brīdī, kad mums saka, ka divu prinču pasaka būs, bet sabiedrība to vēl nesadzird. Tad, kad cilvēki sapratīs, ka jāved bērni uz dārziņu, kur viņiem stāsta kaut ko vecākiem nepieņemamu, tad tajā brīdī būs atskārta, ka tad, kad es varēju, kad vajadzēja darīt, es nedarīju.
Es šobrīd domāju, ko atbildēšu, kad mani pieaugušie bērni man jautās – tēti, ko tu darīji, lai tā nenotiktu? Es varēšu teikt, ka es nekritizēju citus, nenoskatījos no malas, bet darīju, cik tajā brīdī varēju! Vissliktākais, kas var būt, ir vienaldzīga noskatīšanās. Lielākais ļaunums ir tad, kad labi cilvēki klusē! Es no savas puses mēģinu informēt visus par reģistrēto vēlēšanu iniciatīvu. (Z.Atvars)
Sarunās sāku ar jautājumu, vai bērna mātes draudzenei pienākas tēvam paredzēts pabalsts? Izstāstu par situāciju kopumā un jautāju, kā uzskata sarunas dalībnieki – pienākas vai nepienākas sievietei paternitātes pabalsts. Lielākā daļa atbilžu ir – nepienākas! Pēdējā laikā atbildes arvien biežāk ir- man liekas, ka nepienākas, bet, iespējams, ka tiesa lems savādāk… Arī šajā gadījumā mēs redzam neloģisku tiesas spriedumu. Mēs šobrīd redzam tikai vienu posmu, kas ir tās desmit apmaksātās kalendārās dienas, bet otrs posms ir – vai šī mammas draudzene uzturēs bērnu līdz bērna pilngadībai? Tētim, kurš neuztur bērnu, līdz bērna 18 gadiem vajadzētu maksāt alimentus. Bet, tā kā, mātes draudzene nav laulātais, viņas var izšķirties un juridiski viņām nav nekādu pienākumu, tad bonusu – desmit apmaksātas atvaļinājuma dienas viņa ir saņēmusi, bet atbildība, pienākums daļu no saviem ienākumiem atdot bērna uzturēšanai uz viņu neattiecas. Labumus mēs gribam, bet no atbildības mēs izvairāmies.
Materiāls tapis sadarbībā ar Latvijas Kristīgo radio un raidījumu “Balso par ģimeni”. Paldies materiāla tapšanā arī Ilgai Bēmei!
Klausieties arī šo sarunu –
Ja vēlies parakstīties par šajā materiālā minētajiem Satversmes grozījumiem par ģimenes jēdziena nostiprināšanu, dodies uz latvija.lv/pv
Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT
