Marks Jermaks ir psihoterapijas speciālists, kurš ieguvis psihologa konsultanta izglītību ar eksistenciālo novirzienu psihoterapijā. Tagad studē supervīziju un vada grupu terapijas – ilgtermiņa, īstermiņa, ar un bez noteiktām tēmām, strādā arī ar pieaugušiem cilvēkiem individuāli. Sarunājas raidījuma “Vīri runā” vadītājs Andars Ignacs.

M.Jermaks: Psihoterapijā es nonācu sākumā kā klients. Viens no jautājumiem, ar ko es toreiz vērsos pie psihologa, bija nespēja atrast savu sirds lietu. Tas darbs, ko es tolaik darīju, mani sāka garlaikot. Man likās, ka tur nav vairs, kur tālāk augt. Es mocījos tāpat, kā to dara daudzi jaunieši šobrīd: gribu darīt kaut ko citu, bet ko tieši? Terapijas pieredze man palīdzēja saprast, ka es vēlos darīt kaut ko tai līdzīgu. Es diezgan ātri pieņēmu lēmumu un sāku studēt, pārorientējoties no žurnālistikas uz psiholoģiju.

Psiholoģija ir salīdzinoši jauna zinātne. Vai psihoterapija ir atklājums, kas beidzot aizpilda tukšumu?

Es tam lielā mērā varētu piekrist. Tas tukšums ir saistīts ar tradicionālo struktūru sabrukuma laiku 20. gadsimtā, kad tradicionālās kopienas vai vērtības sāka irt, priekšplānā izvirzoties individuālajiem dzīves aspektiem. Ja cilvēks ir pats par sevi, tad viņš vairs nav tik ļoti integrēts kādā garīgajā tradīcijā vai savā kopienā, paplašinātajā ģimenē. Savukārt, tas rada vajadzību pēc specifiska atbalsta mehānisma. Kārtības sabrukums nojauc robežas un paplašina brīvību, taču lielāka brīvība vienmēr rada trauksmi un apjukumu. Viktors Frankls, logoterapijas pamatlicējs, rakstīja, ka mūsdienu neirožu pamatā ir nevis apspiestā seksualitāte, kā tika kādreiz uzskatīts, bet gan bezjēdzība, tukšums, apjukums: cilvēki nezina, kur sevi likt, kā savu dzīvi ievirzīt, kā savu spēku pareizi izlietot. Un šeit terapija var būt noderīga un atbalstoša kā viens no instrumentiem. Arī tagad, ja mēs paskatāmies traucējumu statistiku valstīs, kur cilvēki aizvien pieturas pie tradicionālajām vērtībām un kopienām, tad tur daudz retāk var novērot psihiskos traucējumus. Tas tāpēc, ka cilvēka dzīve tur ir daudz vairāk reglamentēta, tā ir prognozējamāka, un rezultātā nav tik plašas brīvības un tās izraisītā apjukuma.

Rietumu pasaulē psihoterapijas priekštečus varam atrast, piemēram, garīgā līdzgaitniecībā, kas bija kristīgajās kopienās vai klosteros.Tur bija garīgais pavadītājs, kas palīdzēja cilvēkam augt un pilnveidoties, formēties kā garīdzniekam vai vienkārši padziļināt savu ticību. Arī pretējā flangā, piemēram, šamanismā, varam atrast psihoterapijas aizmetņus, kur pie šamaņa, kas dzīvo ārpus ciemata, nāca cilvēki runāt par savām problēmām. Varam novērot, ka visā cilvēces attīstības vēsturē pastāvēja personas, kas palīdzēja cilvēkam atgūt lielāku iekšējo līdzsvaru, ko viņš bija pazaudējis vai neprot atrast. Un pārsvarā tas tika darīts ar tā laikmeta garīgo tradīciju, kas dominēja konkrētā vietā, konkrētā kopienā.

Kas palīdzētu vīriešiem pārvarēt šķēršļus, lai meklētu palīdzību?

Pēc saviem novērojumiem spriežot, šķiet, ka vīriešiem tiešām ir grūtāk meklēt palīdzību. Grūtāk atzīt, ka tas ir nepieciešams. Tas varētu sakņoties lielā mērā arī mūsu priekšstatos, piemēram, ka vīrietim ir jātiek ar problēmām galā pašam; ka vīrietim jābūt atturīgākām, ar lielāku pašdisciplīnu, nekā sievietei. Un tas neveicina vēršanos pēc palīdzības. Cik esmu novērojis, Latvijas vīrieši nav tendēti meklēt savu attiecību grūtību iemeslus. Viņi mēdz skatīties uz savām problēmām samērā fragmentētā veidā, it kā tās nebūtu savstarpēji saistītas. Piemēram, vidējai sievietei ir vieglāk saprast, ka, piemēram, trauksme, uzmācīgas domas, neveiksmes, apjukums, nesaprašanās ar bērniem, ka šīs visas lietas var būt saistītas ar viņas neapmierinātību attiecībās – ģimenē, laulībā, ar draugiem, darbā. Terapijas procesā mēs ļoti bieži nonākam pie tā, ka problēmas ir ļoti savstarpēji saistītas un ka uz dzīvi jāskatās kā uz vienotu veselumu. Šķiet, ka sievietēm šis skatījums padodas vieglāk. Protams, ir izņēmumi.

Kopumā skatoties, psiholoģiskā izglītotība un kultūra mūsu sabiedrībā ir neapšaubāmi uzlabojusies. Pēdējos gados vīrieši vēršas pēc psiholoģiskas palīdzības. Nav vairs tik izteikta stigma par speciālistu, kura nosaukums sākas ar “psih” – ja vēršas pie psihologa, psihoterapeita vai psihiatra, tad esi psihs, vai? Tā attieksme mainās uz labo pusi, īpaši starp jaunākas paaudzes vīriešiem. Varbūt tā bija postpadomju skepse par to, ka nedrīkst runāt par savām grūtībām ārpus ģimenes, nedrīkst neko lieki citiem stāstīt. Bet tagad šķiet, ka jaunā paaudze ir daudz brīvāka no tās. Tāpēc viņi var izmantot terapiju kā instrumentu un pēc tam nolikt malā, kad pēc tās nav nepieciešamības.

Kādas tavā praksē ir visbiežāk sastopamās problēmas, ar kurām saskaras vīrieši?

Es reiz centos saprast, vai es redzu principiālas atšķirības vīriešu un sieviešu jautājumos, ar kādiem viņi vēršas pie manis. Manā praksē gandrīz nav bijis vīriešu, kuri nāktu uz terapiju ar problēmu, ka, piemēram, nevar atrast sev dzīves draugu vai neizdodas nodibināt ilgtermiņa attiecības. Turpretī sievietes ar attiecību problēmām vēršas gana bieži. Vīriešu, īpaši sākotnējās vajadzības un iemesli, kuru dēļ viņi nāk, ir saistīti ar pašnoteikšanos, ar sarežģītām dzīves izvēlēm, profesionālām izvēlēm, ar rūpēm par kaut kādu konkrētu problēmu ģimenē vai darbā, bet ļoti bieži tieši darbā.

Ja mēs paskatītos uz jaunākās paaudzes vīriešiem, ļoti bieži viņos var just cilvēcisku vajadzību pēc gados vecāka, dzīves pieredzējuša sarunu biedra. Dzīves posmā starp 20 un 30 gadiem priekšā paveras daudz ceļu. Un gadās, ka pie šīs plašās iespēju izvēlnes iestājas apjukums, kas, manuprāt, ir ļoti bieži saistīts ar kvalitatīva kontakta trūkumu ar tēviem. Klasiskajā izpratnē tēvs vienmēr ir bijis tas, kurš palīdz bērnam – dēlam un meitai – noorientēties, saprast šo pasauli un iekļauties tajā. Ja viņš šo darbu neizpilda, tad nereti viņu bērni pieaugušā vecumā nāk uz terapiju pēc gados salīdzinoši vecāka vīrieša pavadības.

Vai Tu gribi teikt, ka tava profesija būtu mazāk pieprasīta, ja tēvi vairāk pavadīt laiku ar saviem bērniem?

Visticamāk, ka tā varētu būt. Es kā vīrietis terapeits, jūtu, ka daudziem abu dzimumu cilvēkiem ir ļoti spēcīga vajadzība saņemt kaut ko tēvišķu. Protams, terapijā tas ir citādākā formā, ne tā kā ģimenē, bet arī terapijā var saņemt kaut kādu devu tēvišķības.

Kāda ir tēva loma zēna un vīrieša emocionālajā un psiholoģiskajā attīstībā?

Tādā klasiskā izpratnē tēvs ir tas, kurš palīdz noorientēties lielajā pasaulē. Tēvs ir tas, no kura bērni pārņem ētiskās nostādnes – kas ir labi, kas slikti – un principus, kā pasaule funkcionē, tāpat izpratni, kāda ir mana vieta šajā pasaulē. Tēvs ir arī tas, kurš rūpējas par drošību plašā nozīmē, tai skaitā par savas ģimenes, bērnu, bērnu mātes drošību. Arī pašpārliecinātību veselīgā izpratnē bērns lielā mērā pārņem no tēva.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad klasiskie priekšstati daudzos gadījumos nestrādā, bet tomēr ir ļoti palīdzoši tos turēt acu priekšā kā mērķi, pēc kā var orientēties. Ko darīt gadījumos, kad tēva klasiskajā izpratnē nav? Bērna vajadzības jau nemainās. Viņam vajadzīgas abas puses – gan pieņemšana, gan disciplīna. Viņam jāspēj orientēties gan savā iekšējā pasaulē, gan ārējā pasaulē. Un vienam vecākam to iemācīt un izdarīt ir grūti, praktiski nereāli.

Ja vīrietis nav gatavs, neprot vai negrib pildīt šo tēva lomu, tad jautājums: kurš var viņu aizvietot? Es zinu gadījumus, kad vectēvs kaut ko no tēvišķā var bērnam iedot, kaut kādā mērā aizpildot to tukšumu. Varbūt kādas citas vīrišķās personas. Bet tad, kad tas vīrišķais iztrūkst pavisam, tas visbiežāk atstāj uz bērnu negatīvas sekas ilgtermiņā. Tā kā pasaules progress nav izdomājis neko, kas varētu aizvietot tēvišķumu, tad neuzskatu, ka tēvu var kas pilnībā aizvietot.

Tam ne obligāti jābūt bioloģiskajam tēvam. Ne obligāti vīrietim, kurš ir bērna oficiālais tēvs. Tie var būt pat vairāki vīrieši. Piemēram, jaunietis, vēlāk pieaugušais cilvēks, kuram bērnībā pietrūka tēva, viņš iespaidojas no kāda viena sava dzīves skolotāja, tad no otra, tad varbūt no kāda tēva paaudzes vīrieša, un tā pa kripatiņai arī sameklē un kombinē to vīrišķumu, kas viņam pietrūkst. Es domāju, ka mūsdienu vīriešiem un sievietēm šāda pieeja ir ļoti raksturīga, ja tēva tēls ir pietrūcis. Mēs diemžēl dzīvojam laikmetā, kurā tēvi ļoti bieži nav klātesoši.

Kāds būtu Tavs novēlējums Latvijas vīriem?

Noticēt, ka jūs esat ļoti vērtīgi un svarīgi gan savām sievām, gan saviem bērniem. Un neļauties vainas sajūtai – vīrietim nav jābūt ērtam, patīkamam, vienmēr baltam un pūkainam. Viņam jābūt īstam, dzīvam cilvēkam. No tā iegūst visi.

Raidījums tapis sadarbībā ar Latvijas Kristīgo radio. Paldies materiāla tapšanā Alīnai Ozoliņai!