Jurists Kaspars Herbsts vērtē asi – ja sabiedrības konservatīvā daļa šobrīd būs pasīva un vienaldzīga, tad ģimenes jēdziena un pamatvērtību jautājumi tiks atstāti liberālo politiķu lemšanai. Viņš ir viens no TM iniciētās darba grupas pārstāvjiem, kam bija gada laikā jāizdiskutē, kā īstenot “bēdīgi slaveno” Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedumu par viendzimuma pāru tiesībām uz bērna piedzimšanas atvaļinājumu. Darba grupai diskusijām un piedāvājumiem tika dots gads. Tā izskaņā negaidīti dienas gaismu ieraudzīja Civilās savienības likumprojekts, pret kuru nopietni iebildumi bija daudziem šīs darba grupas NVO un konfesiju pārstāvētajiem dalībniekiem.

Klausies šo sarunu arī mūsu Spotify

Jūs pērn Latvijas televīzijas diskusijā projekta ‘’Būris’’ ietvaros teicāt, ka “konservatīvajai sabiedrības daļai ir pieteikts karš” un ka tādas vērtības kā laulība un ģimene ir apdraudētas. Vai jūs vēl aizvien tā uzskatāt?

Jā, es tā joprojām uzskatu. Kopš šo domu izteicu, nekas būtiski nav mainījies. Robežšķirtne bija 2020. gada 12. novembris, bija cilvēki, kas pēc tā raksturoja subjektīvi savu sajūtu, ka viņi ir pamodušies citā valstī un ka tā Latvija, ko ir pazinuši un kurai ir ticējuši, tā viņiem vienā brīdī ir atņemta. Tas notika tieši ar šo pretrunīgi vērtēto Satversmes tiesas spriedumu. Arī mana sajūta ir līdzīga. Dzīvojām ilūzijā, ka esam pietiekoši konservatīva valsts, ka mums šie procesi, salīdzinot ar Rietumvalstīm, kas piecdesmit gadus nav bijušas Padomju Savienības sastāvā, nenotika tik ātri. Tā ir ilūzija, ka mūs šī straujā ideoloģiskās kustības virzība neapdraud un ka pie mums nebūs šīs straujās izmaiņas likumdošanā. Ja atceramies, tad šīs iepriekšējās iniciatīvas saistībā ar partnerattiecību reģistrāciju, kopdzīves likumu, līdz šim tika noraidītas pašā saknē un nekad tā arī līdz Saeimai un lemšanai par tām nenonāca. Sabiedrībai šajā jautājumā ir stingra nostāja, tāpēc es uzskatu, ka šobrīd šie ideoloģiskie jautājumi tiek virzīti apejot ļoti lielas sabiedrības daļas viedokli.

Pa šo laiku daudz kas ir noticis. Lūdzu vēlreiz īsumā ieskicējiet to, kāpēc, runājot par iniciatīvu, par parakstu vākšanu, mēs tik bieži atsaucamies uz šo nosacīti seno notikumu, 2020. gada 12. novembra Satversmes tiesas spriedumu?

Šis  Satversmes tiesas (ST) spriedums ir ‘’sitiens pakrūtē’’, uzbrukums ģimenes jēdzienam, ģimenes definīcijai pašā pamatā. STtiesneši, kas ir balsojuši par šo spriedumu un ir ierakstījuši spriedumā lietas, kas attiecas uz ģimenes definīciju, uzskata, ka viņi zina labāk, kā Satversmes tēvi un pati sabiedrība, kas ir ģimene. Viņi pārdefinēja ģimenes jēdzienu pašos pamatos. Līdz 2020. gada 12. novembrim nevienam nebija šaubu par to, ka  ģimene – tā ir divu pretēja dzimuma cilvēku savienība, kas tiek nodibināta ar laulību. Tomēr bija divi tiesneši, kas balsoja pret, kuri ir arī izteikuši savas atsevišķās domas, un tas parāda, ka šis spriedums ir neviennozīmīgi vērtējams un ir pretrunīgs. Filozofi ir izteikušies par to, ka šī STsprieduma argumentācija ir vāja, sekla un virspusīga. Ar tādu vāju argumentāciju tiek mākslīgi  atdalīti Satversmes 110. pantā iekļautie jēdzieni laulība un ģimene. Attiecībā uz laulību tiek pateikts, ka tā joprojām ir divu pretēja dzimuma cilvēku savienība. Savukārt, jēdziens “ģimene”, manuprāt,  negodprātīgas tiesību interpretācijas ceļā, no jēdziena laulība ticis atdalīts, un tajā ielasītas praksē pastāvošas sociālās realitātes.  Spriedumā ir daudz interesantu un apšaubāmu  atziņu par cilvēka seksuālo uzvedību. Piemēram, apgalvojums, ka jebkāda veida cilvēka seksuālā uzvedība ir atbalstāma, kas pašos pamatos ir apšaubāms apgalvojums. Šis spriedums ar šādu nepārliecinošu argumentāciju ir izraisījis notikumu ķēdi.

Ierosinātie Satversmes 110. panta grozījumi ir mēģinājums situāciju glābt. Cilvēki šobrīd mēģina aizmūrēt plaisu mūsu aizsardzības mūros un valsts pastāvēšanas fundamentā, kuru taranēja Satversmes tiesa. Protams, ir cilvēki, kuriem šķiet absurdi, ka mums tagad ir jāparakstās par Satversmes grozījumiem jautājumos, kas ir pašsaprotami, līdzīgi kā zāle ir zaļa un debesis ir zilas. (K.Herbsts)

Līdz šim tās ir bijušas pašsaprotamas lietas, bet nu mēs redzam, ka kādam tas tā vairs nav.

Vai var teikt, ka juristu personīgās vērtības un pārliecība ietekmē profesionālo darbību, jo Satversmes tiesas spriedums taču tapa pateicoties tieši juristiem ar liberālu pārliecību?

Protams! Mēs redzam, cik ļoti cilvēciskais faktors, cilvēka pārliecība, var ietekmēt gala rezultātu. Tāpēc mūsu valstī, kas ir demokrātiska,  ir varas dalīšanas princips, kur katrai no varām ir noteikta sava kompetence. Arī tiesnesis Aldis Laviņš savās atsevišķajās domās par šo spriedumu, ir pamatoti un detalizēti izklāstījis, kā Satversmes tiesa ir ietiekusies likumdevēja darbības kompetencē.

Pēc tam, loģiskā secībā tālāk varam runāt par Tieslietu ministrijas darba grupu. Arī jūs tajā bijāt klātesošs. Kā tā tika izveidota?

TM darba grupa tika izveidota ar tieslietu ministra rīkojumu. TM ir kā atbildīgā institūcija par minētā Satversmes tiesas sprieduma īstenošanu, ieviešanu praksē, sprieduma izpildi. Tādēļ tika izveidota šī darba grupa, kurā uzaicināja ļoti plaša spektra sabiedrības pārstāvjus, arī no nevalstiskajām organizācijām.

Kas aicināja?

Konkrēti mani uzaicināja Stankeviča kungs (Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs) kā ar katoļu baznīcu saistītas NVO pārstāvi. Darbojāmies arī kopā ar Agnesi Irbi, kas vairāk pārstāvēja baznīcu. Darba grupā bija vairākas konservatīvā spārna organizācijas, piemēram, biedrība ‘’Asociācija Ģimene’’, biedrība ‘’Latvijas Daudzbērnu Ģimeņu Apvienība’’, vairāku konfesiju pārstāvji, arī Vanaga kungs (Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags).  Bija uzaicinātas arī zināmākās, nosacīti liberālo spārnu pārstāvošās nevalstiskās organizācijas, tostarp, ‘’Mozaīkas ’’ pārstāvji, kas nāca ar zvērinātiem advokātiem. Bija iespēja izteikties visu sabiedrības grupu pārstāvjiem un sākotnēji bija mēģinājumi, lai diskusija būtu godīga.

Kāds uzdevums sākotnēji bija izvirzīts šiem kopā sanākušajiem cilvēkiem?

Uzdevums bija atrast labāko veidu, kā šo spriedumu īstenot. Šajā tieslietu ministra rīkojumā bija konkrēti noteikts, ka tieši darba grupa, un nevis ierēdņi, izstrādās tiesību aktu projektus, kas saistīti ar šī sprieduma izpildīšanu.

Ko nozīmē īstenot spriedumu?

Jebkurš spriedums kaut ko nosaka. ST gadījumā tās kompetenci nosaka ST likums, kurš paredz, ko var un ko nevar ST. Tās pamatfunkcija un pamatuzdevums ir izvērtēt tiesību aktu atbilstību Satversmei un to, vai kāds konkrētais likums vai likuma pants nav pretrunā. Arī šajā spriedumā ST atzina par spēkā neesošu vienu tiesību normu – Darba likuma 155. panta 1. daļu, kas attiecas uz paternitātes atvaļinājumu. Ja ST atzīst kādu normu par spēkā neesošu, tad likumdevēja uzdevums ir sakārtot likumdošanu. No vienas puses, likumdevējs varētu nedarīt neko. No 2022. gada 1. jūnija šis Darba likuma pants nebūtu spēkā, bet tas nebūtu īsti godīgi pret tēviem, kas līdz ar to zaudētu atvaļinājumu. Tāpēc likumdevēja uzdevums, ieviešot šo ST spriedumu, ir sakārtot likumdošanu. Ja ST ir noteikusi, ka šis pants vai tā daļa nav spēkā un kāpēc nav spēkā, tad likumdevēja uzdevums ir šo pantu pieņemt citā redakcijā, pieņemt grozījumus, lai šo spriedumu īstenotu.  Likums ST neparedz tiesības pateikt pieņem šādu vai tādu likumu.  ST var tikai atzīt, vai konkrētais normatīvais akts atbilst vai neatbilst Satversmei. Nonākot līdz secinājumam, ka minētais Darba likuma pants neatbilst Satversmei, motīvu daļā ST ir izteikusi dažādas atziņas un  secinājumus. Tur arī parādās interpretācijas par Satversmes 110. pantu, ģimenes jēdzienu un atziņas, ka pietrūkst sociāli tiesiskā atbalsta cilvēkiem, kas dzīvo viendzimuma partnerattiecībās.

Savukārt, tiesību zinātnieku vidū ir pretrunīgi viedokļi, nav vienotas nostājas, vai visas šīs ST atziņas ir tieši ieviešamas, tūlīt ieviešamas vai vispār ieviešamas. Tas ir ļoti strīdīgs jautājums. Ja ST konstatē, ka kaut kādā jomā pietrūkst regulējuma, likumdevējam nevajadzētu to ignorēt. Tomēr tā ir pilnīga likumdevēja prerogatīva, izvēle un kompetence, kā, cik daudz šo regulējumu ieviest. Likumdevējs ir suverēna tautas ievēlēta vara. ST nav tautas vēlēta vara. Līdz ar to tikai likumdevējs var izvēlēties kā, cik tālu un kādā veidā ieviest vai vispār ieviest to, ko ST ir norādījusi. ST nav dievi vai eņģeļi debesīs, kas nekad nekļūdās. (K.Herbsts)

Ko darīt situācijās, ja ST kļūdās? Arī uz šo ir atbilde – ST sprieduma ieviešanas stadijā likumdevējs to, protams, argumentējot un pamatojot, šīs nosacītās tiesas kļūdas labo. Tās ir ne tikai likumdevēja tiesības bet arī pienākums. Šajā gadījumā, ja ir pamatots uzskats, ko pat atzīst paši ST tiesneši, ka ST ir pārkāpusi savu kompetenci un ietiekusies likumdevēja kompetencē, tad likumdevējam būtu svarīgi novilkt robežu sprieduma ieviešanas stadijā un skaidri paust savu nostāju.

Šis ir politisks jautājums un politiska izšķiršanās,  kur ir jāņem vērā sabiedrības viedoklis. Mēs nepieņemsim to, ka mums “no augšas” uzspiež šādu jautājuma ieviešanu. Tas, manuprāt, ir tas, kas šobrīd ir jādara likumdevējam. Ņemot vērā, ka TM ir konservatīva spēka pārziņā, tas būtu tikai dabiski, no vēlētāju puses sagaidīt, ka TM ieņemtu stingru nostāju šajos jautājumos un ka šī nostāja būtu atbilstoša savai politiskai pārliecībai. Mēs esam dzirdējuši no TM tādus argumentus, ka tieslietu ministrs ir visas tautas ministrs, ka viņš nevar noslieties par labu vienam vai otram spēkam. Ministrs ir ministrijas politiskais vadītājs. Ministrs vada ministriju atbilstoši savai politiskajai pārliecībai. Un šobrīd mums ir zināmas bažas, kāda tad ir šī konservatīvās partijas ministra pārliecība sabiedrības konservatīvajai daļai tik būtiskā jautājumā.

Saprotu, ka sākums, kad darba grupa sanāca kopā, bija cerīgs un uz diskusijām vērsts. Šobrīd gads ir apritējis un tā izskaņā mēs pēkšņi izdzirdējām šo vārdu savienojumu ‘’Civilās savienības likumprojekts’’. Tieši tāpat, kā pēc kritikas, ka ST ir pārkāpusi savas pilnvaras, nekas netika apstādināts, tā arī šobrīd, kad raidām “Civilās savienības likumprojekta” virzienā kritiku, tas turpina savu virzību. Kā vispār mēs gada laikā līdz tam nonācām?

Tas ir interesants, bet arī diezgan bēdīgs stāsts. Darba grupas darbs visa gada garumā bija tiešām pietiekoši intensīvs. Darba grupai tika izveidotas dažādas apakšgrupas – bērna labāko interešu aizsardzības apakšgrupa, sociālo lietu apakšgrupa, juristu apakšgrupa… Tika diskutēti dažādi jautājumi, uzklausīti visu grupu argumenti. Bija cerība un pārliecība, ka virzība uz priekšu notiks pēc konsensus principa un ka mēs ejam uz priekšu tikai tajos jautājumos, par kuriem varam vienoties un ka nebūs tā, ka kaut kas notiek uz kādas sabiedrības daļas rēķina vai ka tie, kas skaļāk bļauj vai kuriem ir labāks advokāts, nosacīs, ko virzīt likumprojektam. Mēs mēģinājām atrast saskarsmes punktus jautājumos, kas šķeļ un rada spriedzi sabiedrībā. Tāpēc šajos jautājumos ir jābūt īpaši uzmanīgiem, pieņemot fundamentālus lēmumus. Mums bija šī cerība un pārliecība, ka tā arī virzīsimies uz priekšu. Tas kopsaucējs, ko mums izdevās atrast, vai vismaz tas, kam piekrīt konservatīvo nevalstisko organizāciju un konfesiju pārstāvji, ir, ka, protams, mēs nenoliedzam, ka ir šādi pāri, partnerattiecības, kad viena dzimuma cilvēki dzīvo kopā, ka viņi realitātē saskaras ar dažādām grūtībām savā ikdienā. Piemēram, šis bieži pieminētais pacienta jautājums, kad nav iespējams apmeklēt partneri slimnīcā. Kopsaucējs bija tāds, ka mums šīs problēmas ir jāapzina un jāmēģina tās risināt induktīvā veidā, tas ir – izejot no konkrētās problēmas, tai pat laikā neskarot sabiedrības fundamentu, Civillikuma ģimenes tiesību daļu, neieviešot kaut kādus jaunus ģimenes tiesību institūtus un reģistrējumus.

Civilo savienību likums de facto ir jauns ģimenes tiesību institūts, kas tiek izveidots paralēli laulībai. Vienošanās par šādu Civilo savienību likumu darba grupā noteikti nebija.  Mēs pat nebijām nonākuši pie tādas domas, ka vajadzētu gatavot šādu projektu. Šāda ideja vispār netika apspriesta. Pārsteidzošākais bija tas, ka par šī likumprojekta eksistenci mēs uzzinājām pilnīgi nejauši šī gada 1. februārī, kad tas jau tika virzīts uz Saeimas juridisko komisiju kā TM darba grupas darba rezultāts. (K.Herbsts)

Mēs uzzinājām, ka būs šī darba grupas tikšanās un tad mums bija iespēja tur piedalīties un pateikt, ka darba grupai ar šo likumprojektu nav nekāda sakara! Interesanti, ka tad, kad šie fakti nāca gaismā, TM to nenoliedza. Viņi atzina, ka tas ir TM ierēdņu darbs, tādēļ zinām, ka veids, kā tas viss tika virzīts, nebija godprātīgs. Sašutuma rezultātā darba grupas konservatīvā spārna dalībnieki sagatavoja atklātu vēstuli, ko nosūtījām medijiem. Grūti pateikt, cik cilvēku, kas ar to nav saistīti, to pamanīja. Medijos parādījās ziņa, ka tāda vēstule ir un ka mēs norobežojamies no šī likumprojekta un ka mums ar to nav nekāda sakara, jo TM darba grupā tas vispār netika apspriests. Tad sekoja TM mēģinājumi šo lietu nokušināt, jo tas izskatījās nesmuki arī Saeimas acīs. Kas ir interesanti, mums ir neoficiāla informācija, ka šis likumprojekts ir tapis vienas dienas laikā, un tā sajūta patiešām tāda arī ir, kad iepazīstamies ar šī likumprojekta tekstu.

Esmu dzirdējusi jautājumus un arī man pašai tāds radās, vai, ja esam tiesiska valsts, vai tiešām nav iespējas apelēt pie šādas negodprātīgas darbības, lai tas process tiek apstādināts?

Šis jautājums arī tika aktualizēts. Juridiski mums nav tāda mehānisma, ka mēs varētu nosacīti “noraut stopkrānu” un pateikt – stop!  TM ir tiesības virzīt jebkādus likumprojektus. Šajā gadījumā nesmukums bija tas, ka tika imitēta diskusija un tika radīts maldīgs priekšstats, ka sabiedrība ir piedalījusies likumprojekta tapšanā. Pārsteidzoši, ka man nupat atsūtīja fotogrāfiju no žurnāla “Privātā Dzīve”, kur viena deputāte, argumentējot par šo likumprojektu, norāda, ka šī likumprojekta tapšanā klāt ir bijušas kristīgās organizācijas un ģimenes aizstāvības organizācijas. Lūk, tas ir tas lielais ļaunums, ko darba grupa ir izdarījusi, tā  ir radījusi šo maldīgo priekšstatu. Iespējams, ka ir deputāti no tās pašas ”konservatīvās’’ partijas, kuri nav pietiekami informēti, kā šis likums ir tapis, kuriem tiek radīts iespaids, ka likumprojektam ir atbalsts no kristīgajām un ģimeni aizstāvošām organizācijām. Bet tā nav! Mēs zinām, ka konfesiju vadītāji bija publicējuši vēstuli pret šo likumprojektu, kas nozīmē, ka arī viņi nav mierā ar to, kā tas ir tapis un kas tajā ir iekļauts.

Ar kādiem argumentiem jūs personīgi uzstājāties deputātiem, kādēļ nevirzīt šo Civilās savienības likumprojektu?

Pirmkārt, mūsu primārais mērķis ir aizsargāt laulību. Laulību starp vīrieti un sievieti, tādu, kāda tā ir ierakstīta mūsu Satversmes 110. pantā. Mērķis ir nepieļaut tādu likumu pieņemšanu un tādu tiesisku institūtu ieviešanu, kas laulības institūtu vai nu vājina vai ilgtermiņā apdraud.

Ja mēs zinām šo kopējo bildi un ja redzam citu valstu pieredzi, faktiski varu minēt – Dānija, Zviedrija, Islande, Holande, Norvēģija, Lielbritānija, Francija, Vācija,  ārpus Eiropas Argentīna, Meksika – visās šajās valstīs pēc viendzimuma partnerattiecību legalizācijas ātrāk vai vēlāk sekoja viendzimuma laulību legalizācija. Mūsu skatījumā Civilās  savienības  likumprojekts tiešā veidā apdraud laulību. Tēlaini salīdzinot – ja laulību iztēlojamies kā galvaspilsētu, tad Civilās savienības likuma pieņemšana būtu līdzvērtīga piepilsētu zaudēšanai, kas tieši apdraud galvaspilsētas aizsardzību. Viens no galvenajiem argumentiem, manā skatījumā, ir, ka šis Civilās savienības likumprojekts  ir laulības “vieglā versija”. (K.Herbsts)

Man bija iespēja pantu pa pantam izpētīt šo likumprojektu, tā anotāciju un salīdzināt to ar šobrīd spēkā esošā Civillikuma laulības regulējumu attiecībā uz laulāto personiskajām attiecībām un attiecībā uz laulāto mantiskajām attiecībām. Es varu teikt, ka šis likumprojekts ir faktiski pārkopēts ar nelielām, vietām nebūtiskām izmaiņām. No TM dzirdējām pat tādus brīnumainus argumentus, ka šis likumprojekts ir kaut kas tik oriģināls un unikāls, un ka tas nekādā veidā nav saistīts ar laulību un to neapdraud. Iedziļinoties un  salīdzinot Civillikuma un Civilās savienības likumprojekta tekstu pa pantiem, ir acīmredzams, ka daudzi panti Civilās savienības likumprojektā ir faktiski pārkopēti no Civillikuma. Numerācija ir cita, laulība ir aizvietota ar civilo savienību.

Zīmīgi, ka, piemēram, ka attiecībā uz laulību Civillikuma 84. paredz, ka laulātajiem ir pienākums būt savstarpēji uzticīgiem, tad Civilās savienības likumprojektā šāda pienākuma nav. Tā ir būtiska atšķirība starp laulību un civilo savienību pašos pamatos. Lietas, kas civilo savienību nepadara par pilnvērtīgu laulību ir atrodamas Civilās savienības likumprojekta anotācijā. Piemēram, mantošanas tiesības. Lai civilo savienību nepadarītu par pilnvērtīgu laulību, anotācijā ir minēts, ka tas ir jautājums, kas jārisina. Tur ir minēts arī, ka nākotnē ir jārod risinājums iespējai civilās savienības partneriem mainīt uzvārdu. Es deputātiem uzdevu retorisku jautājumu – ar ko būtiski atšķiras civilā savienība kā institūts no laulības?

Visas šīs lietas ir pilnībā pārņemtas no laulības regulējuma. Es Civilās savienības likumprojektā neatradu absolūti neko unikālu.

Tomēr mums, šeit Latvijā, mēģina pateikt, ka tas nesekos.

Kāds pamats mums ir apgalvot, ka mēs būsim “unikāli” un tas nenotiks?  Mums ir jāskatās citu valstu pieredze un jādara tas ilgtermiņā, nebūsim naivi! Tas ir viņu tālejošais mērķis arī Latvijā. TM darba grupā mēs atklāti teicām, ka mums ir ļoti grūti nākt pretī, veidot godīgu, atklātu dialogu, ja zinām, ka viņu tālejošie mērķi šobrīd netiek atklāti. Redzot citu valstu pieredzi un to, kāds ir lobijs likumiem, ideoloģijai, nav nekāda pamata uzskatīt, ka Latvija būs unikāla un ka spēsim Satversmes 110. pantā ierakstīto laulību kā vērtību nosargāt. Tāpēc visbēdīgākais ir tas, ka politiskais spēks, kam vajadzētu stāvēt stingri, aizsargāt laulību, pats ar savām rokām un nepārliecinošiem argumentiem, aizsardzības pozīcijas atdod un faktiski nodod savu vēlētāju.

Kas notiek tālāk ar Civilās savienības likumprojektu, jo pirmais lasījums Saeimā jau ir bijis?

Jā, šis likumprojekts šobrīd ir Saeimā un ārā to vairs nevaram izraut. Šobrīd tas ir deputātu ziņā, kādā redakcijā un vai vispār šo likumu pieņems. Ir iespēja sniegt priekšlikumus un labojumus šim likumam. Tieši šis jautājums ir bijis ļoti aktuāls un arī man ir jautāts, vai ir jāsniedz priekšlikumi. Tas ir grūts jautājums, jo pirmā reakcija ir “nē” un ka šis likumprojekts pašos pamatos nav labojams. Tas ir ģimenes tiesību institūts, kas tiek ieviests.

Es neredzu, kā mēs to varam padarīt pieņemamu. Ja man būtu jāsniedz kaut kādi priekšlikumi, es negribētu piedalīties mazākā ļaunuma izstrādē. Es uzskatu, ka šis likumprojekts ir jānoraida un ir jāatjauno diskusija. Tas ir būtiski. (K.Herbsts)

ST spriedums nenosaka konkrētu termiņu, kādā Saeimai norādītie trūkumi likumdošanā būtu jāizlabo. Tāda kompetence ST nav. ST ir noteikusi termiņu konkrētajai normai. No 2022. gada 1. jūnija tā nebūs spēkā un Saeimai līdz 2022. gada 1. jūnijam ir jāsakārto Darba likums. Tur jau ir konkrēti virzītie priekšlikumi, kas mums ir pieņemami, bet attiecībā uz visaptveroša jauna regulējuma ieviešanu nav nekādu termiņu. Arguments par Civilās savienības likuma pieņemšanas nepieciešamību līdz 2022. gada 1. jūnijam  ir negodprātīgs! Tas nav jāpaspēj pieņemt līdz 1. jūnijam.

Kam būtu vara atjaunot diskusiju?

Saeimai. Man ir tāda cerība, ka šis likums netiks pieņemts šajā Saeimas sasaukumā, un tad jau visu izšķirs vēlētājs. Es domāju, ka tas būtu tikai godīgi – ļaut vēlētājam ar savu balsojumu izšķirt, kādu Latviju vēlētājs turpmāk grib redzēt. Protams, ja liberālajiem spēkiem būs pārsvars, tad Civilās savienības likums būs jāpieņem.  Tam līdzās mēs turpināsim savu darbu, turpināsim kā pilsoņi paust savu viedokli, iebilstot pret to, kas, mūsuprāt, ir nepareizi. Šajā gadījumā ir tā, ka viens konservatīvs spēks ir iemantojis noteiktas sabiedrības daļas uzticību un ar to šobrīd spēlējas. Vai nu šī partija nemaz nav konservatīva, vai tās nosaukums neatbilst ideoloģijai, vai arī viņi šo ideoloģiju ir mainījuši un kaut kādā mērā pirms vēlēšanām koķetē ar sabiedrības liberālo daļu. Varbūt tas tomēr ir tik primitīvi. Pazīmes, kāpēc šis likumprojekts tiek mērķtiecīgi virzīts pietiekami lielā steigā, ir pamats bažām, ka tas ir politisks solījums koalīcijas partneriem.  Par iespēju būt valdībā ir apsolīts pieņemt Civilās savienības likumu. Jautājums – cik tas ir godprātīgi pret vēlētāju? Tiek nodota vēlētājiem būtiska pozīcija.

Kāda nozīme šobrīd ir parakstu vākšanai par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmes 110. pantā?

Grozīt Satversmi ir nozīme, lai šis jautājums tiktu nostabilizēts un lai plaisas mūsu mūros, ko ST ir taranējusi, tiktu aizmūrētas. Bet, redzot parakstu vākšanas tempu un teorētiski pieņemot iespēju, ka šie paraksti netiek savākti, būtu svarīgi, ka tiek savākts ievērojams skaits. Šī ir iespēja sabiedrībai izteikt viedokli.

Ja sabiedrība šobrīd klusēs, ja cilvēki būs pasīvi, tad kam viņi pēc tam pārmetīs? Ja tiks pieņemti likumi, kas viņus neapmierinās un kas neatbildīs viņu pārliecībai vai mainīs ģimenes definīciju, tā būs bijusi viņu izvēle. (K.Herbsts)

Ar savu pasivitāti un vienaldzību šobrīd, neparakstoties referenduma ierosināšanai, sabiedrība faktiski politiķu lemšanai atstāj ģimenes jēdziena jautājumus, jautājumus par pamatvērtībām, ļaujot tiem rīkoties pēc viņu ieskatiem.

Materiāls tapis sadarbībā ar Latvijas Kristīgo radio un raidījumu “Balso par ģimeni”. Paldies materiāla tapšanā arī Ilgai Bēmei!

Ja vēlies parakstīties par šajā sarunā minētajiem Satversmes grozījumiem par ģimenes jēdziena nostiprināšanu, dodies uz latvija.lv/pv

Ja atradi vērtīgu saturu, atbalsti mūs, lai varam turpināt runāt: ZIEDOT